Džezfolks, etnodžezs vai apdarinātas tautasdziesmas

Vai latviešu lepnums par tautas mantojumu izpaužas arī džeza mūzikā?

Aprīļa beigās, atgriežoties no lielākās džezam veltītās konferences «jazzahead!», kur jau septīto gadu pārstāvēju Latvijas džezu, kā ierasts atvedu mājās arī čupiņu ar albumiem — pārsvarā CD formātā. Aiz skaistām kastītēm vai aploksnēm slēpās daudzveidīgs saturs — gan dažādu valstu nacionālās izlases, kas iekļauj pa vienai kompozīcijai no gada laikā izdotajiem albumiem, gluži kā veidojam mēs, gan arī leiblu vai mūziķu izdotie albumi, ko viņi bija gatavi rādīt citiem.

Kāda pusotra mēneša laikā ik pa brīdim izklaidēju sevi ar klausīšanos. Skaidrs, ka mūzika ir subjektīva lieta, un daži no albumiem man personīgi patika vairāk, tikmēr daži neuzrunāja, bet, kamēr novērtēju klausāmvielu, noformējumu un pieeju, dažas lietas īpaši palika prātā. Viena no tām — tas, cik daudzi no džeza mūziķiem un komponistiem visā pasaulē pārliecinoši sajauc džezu ar etno, folk un pasaules mūziku (zinu, ka šis ir aptuveni viens un tas pats, tikai dažādos apstākļos saukts dažādi).

Protams, lasītājam jau sen nav pārsteigums, un arī mēs žurnālā aizvien biežāk runājam par to, ka žanru robežas izplūst. Visu žanru un arī džeza: tie, kuri nespēlē standartus pašu aranžijās vai mēģina komponēt «tradīciju» 21. gadsimtā, pārliecinoši jauc to kā minimums ar klasiku, filmu mūziku, minimālismu, fanku, reizēm pat metālu, roku vai melodeklamāciju. Reizēm sanāk tāds «shaken, not stirred» (tulk. — sakratīts, bet ne sajaukts) rezultāts, kurā var gluži kā mannas graudus uz mēles sajust vienu vai otru žanru. Un dažas no tām «putrām» ir visai labi sajauktas kopā: tādi muzikālie piemēri tiek uztverti vispatīkamāk klausītāja ausij.

Šādi piemēri nav jāmeklē tālu. Ja ieskatāmies kaimiņvalstu 2023. gada džeza izlasēs (abas — dāsni dubultalbumi), «Estonian Jazz» diskā ir iekļauta pianista Džoela Rasmusa Remela (Joel-Rasmus Remmel) «Mu süda ärka üles», kas balstās uz folkdziesmu. Izlasē «Jazz from Lithuania» varam dzirdēt «Kaledu ryta» no «Vik & the Vibe Tribe» ar dziedātāju Viktoriju Gečīti (Viktorija Gečytė) priekšplānā un «Плавай, плавай, лебедонько» («Peldi, peldi, gulbīt»), ukraiņu tautas dziesmu, ko aranžējis Andrejs Polevikovs. Saprotams, ka Ukrainas tēma ne tikai sabiedrībā un politikā, bet arī kultūrā un mākslā jau otro gadu ir aktuāla visā Eiropā, bet devos izpētīt arī citu mākslinieku albumus, kuri min, ka iedvesmas avots vai lielākais balsts viņu džeza (!) albumu tapšanā bija pašu valsts etnomūzika.

Tātad mans sens ungāru-nīderlandiešu paziņa Viktors Harasti (Viktor Haraszti) un viņa «ViO Trio» pandēmijas produkts «Equanimity» tiek nosaukts par «futūristisko džeza pasaku», bet tā pārsteidzošā kārtā skan tā, it kā ir iedvesmota no ziemeļvalstu sāgām. Berlīnē dzīvojošais vijolnieks un komponists Sebastians Peško (Sebastian Peszko) izdevis brīnišķīgu albumu «Journey», džezam klāt dāsni pievienojot čigānu manušu (manouche), blūzu un folku — un tas tā dabiski saliekas kopā, izklausoties kā autentisks un vienots mūzikas produkts. Ņujorkas čoma Roba Dugeja (Rob Duguay) pie manis iepazīties atsūtītā dziedātāja, ģitārista, perkusionista un dziesminieka, brazīlieša Nenija Asiza (Nanny Assis) albums «Rovanio» (ierakstītais kopā ar Ronu Kārteru, Rendiju Brekeru, Čiko Pineiro, Fredu Heršu un pat Sanktpēterburgas stīgu orķestri — kas par zvaigžņu sastāvu!) ir traks kokteilis no džeza, sambas un bosanovas, esot albums, kas stāsta par paša Rovanio brazīļu saknēm. Un arī slovākiete Marija Rehakova, kas kopā ar saviem Londonas čomiem ierakstīja un šī gada rudenī izdos aizkustinošu albumu «Topol’ana» — te džezs cieši mijas ar slovāku tautas mūzikas saknēm, un, dažas kompozīcijas klausoties, rodas iespaids, ka tās nav vienkārši tautas dziesmu aranžijas, bet gan pavisam jauns žanrs. Un visubeidzot «A Swedish Portrait» — saksofonista Fredrika Lindborga (Fredrik Lindborg) zviedru portrets ar Larsa Gulina (Lars Gullin) oriģinālkompozīcijām, kas jauc kopā džeza tradīciju, zviedru folkmūziku un klasisko repertuāru.

Šie ir tikai personīgi novērojumi, dārgo lasītāj (tāpēc nepretendēju uz absolūto patiesību), bet šķiet, šis ir viens no virzieniem, kuros džezs pasaulē turpina aktīvi dzīvot tālāk — ņemot par pamatu tautas mūziku un veidojot mūsdienu skanējumu. Gribēju izpētīt, vai šī tendence ir aktuāla arī pie mums, Latvijā, koru nācijā, Dziesmu un deju svētku valstī, dainu, epifāniju un dzejas kultūras bagātajā zemē. Aiz kā aizķerties, diži daudz neatradu.

Droši vien, daudzi ir dzirdējuši nosaukumu «Patina» — tā arī ir pastāvīgākā grupa, kas pati definē savu žanru kā etnodžezs, kas mūsdienīgos aranžējumos ietērpj melodijas no Latgales un citiem Latvijas novadiem. Grupu dibinājusi Biruta Ozoliņa (balss, kokle), tajā spēlējuši Viktors Ritovs (sintezators, klavieres), Indriķis Veitners (klarnete, saksofons), Oļegs Grišins (bass) un Tālis Gžibovskis (sitaminstumenti). Ar pastāvīgumu es domāju to, ka kopš grupas dibināšanas 2003. gadā tā ir koncertējusi, piedalījusies dažādos starptautiskos festivālos, 2007. gadā izdevusi albumu, un pēdējās ziņas medijos par tās darbību es atradu pat 2015. gadā. Izdevniecība «Lauska» gan definē grupas žanru kā post-folku, bet kā post-folku savu darbību definē arī arī grupa «Zari», tāpēc saprotam, ka žanra robežas te ir pavisam neskaidras — un grupas dalībnieki dara kaut ko citu.

Tautasdziesmas, it īpaši latgaļu, ir iedvesmojuši daudzus latviešu džezmeņus. Tā Māris Briežkalns un viņa kvintets izdeva albumu «Latgalian Evergreens», Laura Amantova džeza kvartets un Rūta Dūduma-Ķirse izdeva dubultalbumu «Katram sava tautasdziesma», tautasdziesmu vārdus savā daiļradē savulaik izmantojis saksofonists Artis Gāga, bet pirms dažiem gadiem Rēzeknes jauniešu trio Lipskis/Justs/Arbidāns publikai prezentēja debijas albumu «Taids džezs». Marijas un Toma Valmieru duo projekts «Kalnejas» sauc sevi par alternatīvo tautas mūziku — džeza ietekmes blāvākas, bet šur tur arī jūtamas. Sanāk, tautasdziesma džeza apdarē ir tāds latviešu stils, taču viss augstākminētais nevelk līdz pastāvīgam sastāvam — drīzāk programma, veltījums, ieraksts vai projekts.

Skaidrs, ka lielākā daļa Latvijas mūzikas eksistē projektveidīgi, bet kur projektveidīgi, tur nenopietni, teica man reiz Tālis Gžibovskis (un šad tad mēdzu piekrist arī es). Dziedātāja Elza Rozentāle mēģināja būt konsekventāka šajā lauciņā, pirms gadiem iedibinot grupu «Bur mani», kuras izpildīto žanru nosauca par etnodžezu, sasauca kopā talantīgus mūziķus Kasparu Kurdeko, Tomu Poišu un Kasparu Vizuli, ierakstīja debijas albumu «Tālu tālu», nostartēja ar tehnisku jauninājumu (koncerttūri ar bezvadu austiņām), un… pazuda. Nu, varbūt ne gluži pazuda, bet pēdējās ziņas par grupas darbību atrodu 2022. gadā.

Tad vēl ir tāda brīnišķīga iniciatīva — Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas mūsdienu mūzikas festivāls «deciBels», kas šogad norisinājās jau devīto reizi. Vairākkārt, vismaz dažu pirmo festivāla gadu laikā, tājā sanāca Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas un Džeza katedru studenti, lai kopā izveidotu koncertprogrammu, ko varēja baudīt klausītāji. Apmeklēju šo festivālu vairākus gadus, un «Ethno+Jazz» programmās tik tiešām dzirdēju daudz interesanta priekš sevis pašas — ne vienmēr, bet bieži vien šajos koncertos studenti ieguldīja daudz sava laika un emociju, lai rezultāts sanāktu krāšņs un baudāms. Šo to no rezultātiem pavisam noteikti varētu attīstīt tālāk un vēl profesionālāk, taču šis viss arī beidzās projektveidīgi. Turklāt «Ethno+Jazz» festivāla «deciBels» afišās diemžēl vairs arī nepamanu.

Pie iniciatīvām šogad nākusi klāt vēl viena: Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskola izlēmusi rīkot starptautisko etnodžeza mūzikas ansambļu konkursu “Guoyu pa Jazz”. Mērķi — sekmēt jauno mūziķu profesionālo izaugsmi, personas vispusīgu attīstību, pilnveidot audzēkņu kolektīvās uzstāšanās prasmi un pieredzi, jāatskaņo bija sava apvidus tautasdziesma oriģinālaranžējumā un brīvās izvēles skaņdarbs oriģinālaranžējumā vai oriģinālkompozīcija ar etniskās mūzikas elementiem. Konkursā piedalījās deviņi mūzikas ansambļi no septiņām Latvijas un Lietuvas mūzikas izglītības iestādēm, kopumā pulcējot vairāk nekā 60 dalībnieku, ansambļu muzikālo sniegumu vērtēja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Džeza mūzikas katedras vadītājs Indriķis Veitners, lietuviešu avangarda džeza un laikmetīgās mūzikas izpildītājs Arkādijs Gotesmans (Arkadijus Gotesmanas), Latvijas mūsdienu tautas mūzikas grupas «Tautumeitas» līdere Asnate Rancāne, kā arī Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolas pedagogs Kalvis Sležis-Zaļkalns. Konkursa rezultātus var aplūkot skolas mājaslapā — tās pārstāvji apgalvo, ka sākotnēji uzstādītie mērķi tika sasniegti.

Šis laikam arī būtu viss, ko pašmāju džezmeņi dara šo divu žanru saplūdināšanas virzienā. Ja kāds, kurš šo lasīs, atcerēsies vēl kādu piemēru, ko piemirsu minēt — priecāšos par to aprunāties. Lielam pētījumam šajā virzienā šoreiz nebija pamata, un par to arī žēl — klausoties ārzemniekus un domājot par to, cik ļoti dažs labs līdz nelabumam lepojas ar mūsu tautas kultūras mantojumu, domāju, ka šis būtu potenciāli interesants virziens, kurā attīstīties. Ja man personīgi parāda «latviešu tautasdziesmu džeza apdarē», visdrīzāk uzskatīšu to par muzikāli garlaicīgu rezultātu, bet var taču tā, kā raksta sākumā pieminētajos piemēros — kad apakšā ir folks, bet tik filigrāni integrēts džezā, ka īstā bauda.

Kaut gan — šķiet, ka arī latvieši to var. Jūnija sākumā VEF Kultūras pilī Mūzikas akadēmijas noslēguma koncerteksāmenu maratonā klausījos Džeza nodaļas maģistres Līgas Kupčas sniegumu. Līga, par kuru nezin teju neviens šajā valstī, jo koncertos viņa tikpat kā nepiedalās, savus koncertus nerīko un džema sesijas neapmeklē, ir augstskolā uztapinājusi pārliecinoši drosmīgu programmu, kas sastāvēja no latviešu kora dziesmām džeza apdarē, kas ļoti patika klātesošajiem. Tātad — mēs arī varam darīt interesanti. Bet vai tā pati Kupča turpinās attīstīt šo ideju — redzēsim.