Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Latgale džezā


Evilena Protektore

Latviešu etnodžeza tradīciju turpināšana Māra Briežkalna kvinteta izpildījumā

Pēdējos gados diezgan par diezgan populāru kļuva viens interesants džeza mūzikas paveids, kurā mūziķi mēģina savienot to, ko viņu sirds vēlās darīt ar to, kur viņi izauga — tas, protams, ir etnodžezs. Īpašu uzplaukumu etnodžezs ir guvis tieši pēdējos piecos, desmit gados, lielā mērā pateicoties Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmijai un festivālam «deciBels», bet tas drīzāk ietekmē jauno mūziķu paaudzi, piemēram, džeza kontrabasista un komponista Staņislava Judina duets ar «Tautumeitu» galveno spēku Asnati Rancāni, kas piedzima, tieši pateicoties šim festivālam. Bet ir arī citi spoži piemēri, teiksim, pagājušā gada Liepājas NBS Jūras spēku orķestra bigbenda albums «Veltījums Tautasdziesmai», vai Ievas Kerēvicas albums «Mantojums», Laura Amantova un Rūtas Dūdumas-Ķirses albums «Katram sava tautasdziesma», un daudzi citi. Šī ir ļoti laba tendence, jo atcerēties savas nacionālās tradīcijas vienmēr ir vērtīgi, un, runājot par džezu plašākā kontekstā, ir skaidrs, ka stilam ir nepieciešamas svaigas asinis; šis stils vienmēr ir bijis tēmēts uz īpašu un unikālu skaņu, un tieši šāda pieeja muzicēšanai dod iespēju izveidot kaut ko neatkārtojamu. Un, ja visi iepriekšminētie piemēri aptver visu Latviju, albums, kas tiks apskatīts šajā rakstā, koncentrējas vienā konkrētā reģionā — Latgalē. Šoreiz dalīšos ar saviem iespaidiem par Māra Briežkalna kvinteta albumu «Latgalian Evergreens».

Albums «Latgalian Evergreens» tika prezentēts latgaliešu kultūras gada balvas «Boņuks» ceremonijā Latgales vēstniecībā «Gors» Rēzeknē 4. martā. Bet tas nav pirmais Briežkalna kvinteta albums, kurā tika atskaņotas latviešu tautasdziesmas džeza stilistikā — 2005. gadā tika laists klajā Māra Briežkalna kvinteta albums «Latvian Evergreens», bet vēl 1997. gadā Mūsdienu mūzikas centrs izdeva arī disku «Kur tu teci», piedaloties trompetistam Gunāram Rozenbergam un saksofonistam Raimondam Raubiško. Izdevēji saka, ka jaunākais albums ir «loģisks nākamais solis, piedāvājot kvalitatīva džeza mīlētājiem no jauna un citādākā skanējumā izbaudīt tādas Latgales muzikālā mantojuma pērles.» Albums tika ierakstīts Latvijas Radio 1. studijā, tajā muzicē bundzinieks un albuma producents Māris Briežkalns, saksofonists Kristaps Lubovs, pianists Viktors Ritovs, mutes harmoniku un taustiņinstrumentu mūziķis Raimonds Macats un basists Pēteris Liepiņš, un trijās albuma kompozīcijās tika pieacināta īpašā viešņa — tautas mūzikas māksliniece, dziedātāja un koklētāja Biruta Ozoliņa. Vokāliste albumā iedziedāja trīs kompozīcijas — «Rudins bolss», «Še lazdu kryumeņi salopoja» un «Aiz upītes es izaugu».

Jaunā albuma noformējumā izmantots Kristīnes Kutepovas radīts mākslas darbs — stilizēta latgaliešu vīriešu etnogrāfiskā josta. Mēģināšu īsi ieskicēt ainavas, ko albums iedvesmoja manī.

Pats pirmais skaņdarbs, «Rudins bolss», ir kaut kas ļoti ainavisks, atmosfērisks un pat maģisks. Tajā nav konkrēta ritma, bungas nodarbojas ar gleznošanu, pa virsu tiem it kā no tāluma skan Ritova akustiskās klavieres, to visu aizpilda elektronisko klavieru skaņas un pa virsu plūst Birutas maigā balss. Skaņdarbs ir diezgan īss, bet atstāj labu pēcgaršu — rodas sajūta, ka mūs sagaida ceļojums brīvajā mūzikā, bet nē, nākamais skaņdarbs pārsteidz ar pilnīgi citu, pat negaidīti aktīvu dinamiku.

«Auga, Auga Rūžeņa» — skaņdarbs «lounge jazz» stilā, atgādina izlasi ar nosaukumu «Cafe del Mar», vai arī apvienību «Koop», vai «St Germain». Atšķirība tikai tajā, ka iepriekš minēto kolektīvu mūzika pārsvarā ir elektroniska, bet mūsu mākslinieki tomēr ir īsti džezisti, tāpēc viss tiek iespēlēts dzīvajā. Parasti šādas stilistikas izlases saturiski ir ļoti vieglas, ar «smooth» džeza piegaršu, ko arī demonstrē Ritova gaumīgās klavierpartijas, Lubovs spēj atsvaidzināt kopējo skaņdarbu ar savu aizraujošu solo posmu. Kaut kā viņam sanāca iespēlēt solo, kas vienlaicīgi ir neuzmācīgs, kas atbilst vieglā džeza žanram, bet tajā pat laikā izmantojot interesantus frazeoloģismus — šādas alterācijas tajā stilā reti kad var satikt. Ir pat zināma prakse elektroniskās mūzikas producentiem apstrādāt pārāk alterētās notis datoriski, padarot tās par diatoniskākām. Šeit šāda prakse, protams, netika pielietota, un Lubova saksofons paliek džezīgi šarmants un inteliģents. Solo stafeti pārņem Pēteris Liepiņš ar asu basa līniju.

«Latgalei» — vienīgais skaņdarbs albumā, kas nav tautasdziesma, bet Raimonda Paula darbs — izklausās pēc skaņu ceļina kādai amerikāņu filmai, kur galvenais varonis sež piepīpētā džeza klubā ar burbona glāzi un cīnās ar kādu dilemmu. Šarmanta jeb skumja mutes harmonikas skaņa, kurai atbild īsas atskaņas uz klavierēm, godinot Vilcānes un Bumbieres 70. gadu versiju, ieved nostaļģiskā sajūtā pēc kaut kā, kas sen pagājis un nav atgriežams, panta atkārtojumā atbildes pārņem tik pat lirisks saksofons. Tas viss tiek nomainīts ar klavieru piedziedājumu, kur Ritovs ar savu akordisko un oktāvisko spēlēšanas manieri atgādina Maestro. Pieļauju, kas tas bija apzināti izvēlēts gājiens, lai pagodinātu skaņdarba mūzikas autoru. Skaņdarba ritmiskais zīmējums ir grūvīgs, kas atgādina diezgan tradicionālu džeza grūva balādes spēlēšanas stilu no vecdienām. Labi nospēlēts solo uz mutes harmonikas dod vietu saksofona solo — sākumā kopējā grūvīgā stilistika paliek, bet, pieaugot solo intensitātei, mūziķi pāriet pie svinga, kur Lubovam uzreiz dzirdama lielāka bīvība meistarības demonstrēšanā. Pie tam viņš to dara tā, lai to varētu izbaudīt gan džeza mūzikas eksperti, gan cilvēki, kas ar džežu ir pazīstami mazāk. Atgriežoties pie sākotnējās tēmas, melodiju atkal pārņem Macats ar atbildēm un dažreiz arī unisoniem no Lubova.

«Še Lozdu Kryumeņi Salopoja», kas ir nākamais skaņdarbs, piedāvā inčīgu kokteili — grūvīgs pamats ar afrokubiešu ritmiem, tad tēma pēkšņi pāriet džeza valsī, kur galveno lomu izpilda saksofons. Starpspēlēs skaidri dzirdam Ritova «Rhodes». Mutes harmonika iestājas solo daļā, ko meistarīgi izpilda Macats, šeit harmonika vairs nav nostalģiska vai bēdīga, bet gan saulaina un dzīvespriecīga. Nākamo solo daļu pārņem Lubovs, un kopējais stils atkal atgriežās pie afrokubiešu stila, un atkal Lubovs iepriecina ar savām frāzēm. Kopumā solo partijas šajā skaņdarbā ir diezgan īsas, bet tieši tik daudz, cik vajag, lai izbaudītu. Skaņdarba beigās pēkšņi iestājas Biruta, kas nodzied «vampu», kurā tiek izmantots tautasdziesmas «Jumalo, jumalo» motīvs. Vamps tiek atkārtots līdz dziesmas izskaņai, kur pa virsu Birutas vokālam skan arī sintezatora skaņas.

«Aiz Upītes Es Izaugu» — skaņdarbs, kur tēma ir ritmiski izaicinoša tiem, kas gribētu plaukšķināt līdzi, jo tajā visu laiku izmantoti saliktie taktsmēri, bet ne tradicionālāis 3+4 grupējums, kas atsvaidzina kopējo skanējumu. Nākamā daļa ir kontrastējoši melodiska un saliktie taktsmēri tiek nomainīti ar skaidru «piecinieku», tad mēs atgriežamies pie sākotnējās tēmas un pārējam pie grūvīgās solo daļas 4+3 dalījumā, kur atkal izcili izpaužas Lubovs uz saksofona. Ja tas skaņdarbs tiktu spēlēts parastajās četrās ceturtdaļās, to varētu nosaukt par diezgan labu fjūžn džeza piemēru no 70. gadiem, bet saliktie taktsmēri izrotā skaņdarbu, tāpēc to ir vēl interesantāk klausīties.

«Kūkleits Skanēja» atgriež mūs «lounge» džeza stilistikā, kur atkal galvenajā lomā staro saksofons, kuram brīžiem atbild mutes harmonika. Kopumā ļoti saulains skaņdarbs, kur savu solo Lubovs atkal apspēlē ļoti daudzveidīgi. Kontrastējot ar Lubovu, otrs solists Ritovs klavieru partijā ir romantisks, kaut gan nekautrējas ielikt arī kādu ātrāku pasāžu.

«Latgalian Medley», kas sastāv no trijām tautasdziesmām — «Svātuo Muora», «Aiz upītes ezeriņi» un «Sveša mōte cīmā gōja» —, ir ļoti tradicionāls skaņdarbs. Var pat teikt, ka šādi skanēja tautasdziesmu aranžijas PSRS laikos (par šo gan plašāk varētu pastāstīt Indriķis Veitners, jo viņš noteikti labāk pārzinās mūsu džezistu daiļradi no tiem laikiem) — elektriskās ērģeles spēlē intensīvu līniju, viens motīvs tiek atkārtots, ar katru reizi palielinot dinamiku. Iestājas saksofons, kas izpilda galveno melodisko funkciju, un ērģeles sāk papildināt melodiju ar alternatīvo kontrapunktu. Ar katru takti dinamika arvien pieaug, it kā gatavojot klausītāju brīdim, kad varēs sākt dejot, bet viena tēma tiek nomainīta ar citu, un šajā galvenā melodija tiek piedāvāta elektrisko ērģeļu izpildījumā, izrotajot to ar wah-wah» vai citu līdzīgu efektu un grūvīgāku ritmu. Un atkal mēs esam gatavi sākt kustēties, bet skaņdarbs pāriet pie nākamās daļas, ko tautā sauc par «bedri». Jauna melodija tiek piedāvāta brīvā ritmā, bungas pārņem zīmēšanas funkciju, klavieru partija atgādina upi, daļa ir diezgan medidatīva un strauji tiek nomainīta ar basu, kas spēlē «slapping» tehnikā, tas savukārt noved mūs pie sākotnējās tēmas, no kuras mēs dzirdam tikai daļu, un šī daļa tiek atkārtota ar augošu dinamiku. Skaņdarba beigas izskan konkrēti un aizved uz kulmināciju.

«Aiz Azara Malni Meži» — Noras Džonsas stila valsis, bet ar latviešu tautas melodjām un ar harmonijām, kurās, pieļauju, Ritovam bija daudz iespēju izpausties. Manuprāt, šis ir vismazāk džezīgais skaņdarbs albumā, jo no «etno-smooth-lounge» džeza mēs pēkšņi esam mums ierastajā valsī, ko izpilda katrā ballītē, un tikai starpspēles atgriež mūs pie šarmanta Noras kantrī valša. Vēl viena daļa, kas tiek piedāvāta šajā skaņdarbā, ir ļoti patīkami blūzīgi-gospelīga un kļūst par svaiga gaisa ieelpu, un atstāj ļoti labu pēcgaršu. Melodiju šajā skaņdarbā sākumā spēlē Ritovs uz klavierēm, viņš pēc iespējas vairāk pieturas pie oriģinālā ritma, tad melodiju pārņem Lubovs, un tagad saksofons piedāvā melodiju ar ritmiskām un melodiskām variācijām. Pirmo solo piedāvā Ritovs, kur dzirdam daudz fragmentu no oriģinālās melodijas, Lubovs pārņem stafeti gospelīgā starpspēlē, un tad mēs dzirdam solo uz mutes harmonikas no Macata, kas arī sniedz prieku. Un atkal, pēc nelielas gospelīgās starpspēles mēs atgriežamies pie tēmas. Kopumā, visspožākā daļa skaņdarbā ir nevis tēma, bet gan starpspēle, kur aizkustina gan harmonijas, gan arī mūziķu sniegums. Šis ir pēdējais albuma skaņdarbs.

Kopumā astoņu skaņdarbu albums ir ļoti patīkams, brīžiem aizraujošs, melodisks, un to varētu klausīties gan pieredzējs džezmīlis, gan kāds, kam džezs ir svešs. Savdabīgā kritika no manas puses attiecas uz pirmo un pēdējo skaņdarbu — abi izkrīt no kopējā konteksta. Un, ja pirmais skaņdarbs ir izcils savā maģiskumā, pēdējais nepiedāvā neko jaunu, izņemot blūzīgi-gospelīgu starpspēli. Visi pārējie skaņdarbi ir ieturēti diezgan konkrētā «smooth-lounge» džeza stilistikā ar retiem svinga brīžiem, ko ir patīkami klausīties un baudīt.