Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Ieva Kerēvica: «Man kā māksliniecei vajag kosmosu!»


Evilena Protektore

Ieva Kerēvica un Madars Kalniņš par ilgiem sadarbības gadiem, strupceļiem, un nepabeigtības sajūtām

Vadims Kožins

Pēdējos gados latviešu džezu mūziķu aprindās no jauna piedzimis savdabīgs trends – jauna skanējuma un iedvesmas meklēšanā vērsties pie kaut kā sava, pazīstama, pie tautasdziesmām. Varbūt šo trendu ir atdzivinājis jau slavenais Mūzikas akadēmijas festivāla «deciBels» koncerts «Etno+Jazz», kas jau vairākus gadus priecē klausītājus ar saviem interesantajiem un aizraujošajiem eksperimentiem, vai arī tas ir kaut kāds mēģinājums pārvērst iemīļotu mūziku par savējo. Īstenībā iemesls nav svarīgs, jo rezultātā mēs varam baudīt sen zināmas vērtības jaunā, svaigā veidā, kas vienmēr ir interesanti. Un šis pandēmijas periods mums uzdāvinājis vairākus šādus piemērus, kas jau sen pazīstamo atsvaidzina ar džeza mērcīti – divām latviešu dziedātājām iznāca albumi, viens Jolantai Gulbei-Paškevičai, otrs Ievai Kerēvicai. Tieši ar Ievu un viņas seno kolēģi Madaru Kalniņu sanāca satikties un parunāt par to sen gaidīto, izkopto darbu.

Apsveicu ar jaunu albumu! Es tā sapratu, ka tas ir sen lolots darbs, vai ne?

Ieva: Vēsturisks! Pagājušā gadsimta darbs principā! [smejas]

Madars: Nu, nē!

I: Nu, labi, labi, es pārspīlēju!

Diskā iekšā fotogrāfijas no koncerta, kas izskanēja 2014. gadā Latvijas Radio, pareizi?

I: Jā, es to nekad neaizmirsīšu…

Un kad jūs to ierakstījāt?

M: Rakstījām pa daļām un posmos, bet pabeidzām pagajušajā gadā. Ierakstījām visu beidzot gadu mijā.

Tātad nebija rakstīts viss vienā, divās dienās?

I: Tas bija gadiem, tāpēc ka intensīvi visi tie gadi visādi bijuši, ar visādiem projektiem.

M: Un nebija jau finansējuma tāda, lai visu uzreiz varētu…

I: Tad nebija finansējuma, tad pazuda motivācija, tad atkal viņa uzrodas.

M: Tad piemirstās…

Bet kam vispār pieder tā sākotnēja ideja?

I: Madaram pieder! Un tad es vienkārši izmantoju situāciju un teicu: «O! Forši! Kaut kas jauns, baigi labi!»

M: Toreiz tas likās jauns, tagad jau visu to dara…

I: Tagad viss liekas tāds… Arī pēdējie štrihi tika… Zini kā… Piepūlēts, tad man ar to laika nobīdi likās, ka visu gribas pārtaisīt, man bija tā. Es tikai par sevi varu runāt, es visu laiku mainos, mana balss mainās, un tās lietas, kas gadiem tapušas, man liekas, ka tagad savādāk izdarītu.

M: Bet tas jau nenozīmē, ka viss jāparraksta.

I: Nē, protams. Tas jau man tikai… Es jau to neuztveru, ka tas būtu baigi kaut kas slikts, vienkārši…

M: Tieši to es arī gribēju teikt – ir savādāk, bet nav slikti.

I: Vienkārši vēl viena interpretācija par tēmu. Kad tas dzima, tieši tās tautasdziesmas arī likās, ka varētu ņemt, un tad sajūtās tas kaut kā sāk tapt. Bet tur jau bija septiņas grāmatas, no kurām izvēlēties!

M: Trīs.

I: Tu man iedevi vairāk par trim, man bija čupa!

M: Vienkārši biezas grāmatas, baigi lielas, Melngaiļa trīs krājumi.

Un jūs izvēlējaties deviņas no tūkstošiem?

M: Nu, tur daudz kas atkārtojas…

I: Jā, jo vienā tautasdziesma vienā pagastā un blakus pagastā ir ar nelielu nobīdi, un tas krājums ir kā kolekcija. Bet es izvēlējos tās tautasdziesmas intuitīvi, ejot cauri, skatījos pēc pilnīgi neredzama kritērija.

Vadims Kožins

Tad tas ir tāds etnomuzikoloģisks, pat pētniecisks darbs?

I: Diez vai, jo no īstā folka tur ir diezgan maz… Tikai tā tēma, un varbūt ar balsi es mēģināju kaut kā piestrādāt toreiz! Tagad es jau vairāk to protu, pateicoties mūsu Zanei Šmitei. Bet tas ir neizsmeļams resurss, visi ar tām tautasdziesmām tagad kaut ko dara, un brīnumu lietas, ko var izdarīt vispār!

M: Es izvēlējos pēc melodijas. Lai tā nav pārāk vienkārša, lai nebūtu četru taktu motīvs un viss, bet lai tā ir garāka, skatījos, lai pati melodija būtu interesanta, tāpēc tur zināmas ir tikai pāris, tas populārās – «Zaļā krūze», «Strauja upe tecēj’» un «Upe nesa ozoliņu», jā.

Bet tev, Madar, strādāt ar tautas dziesmām nav sveša lieta, vai ne? Tev jau bija pieredze ar Gunāru Rozenbergu un viņa programmu.

M: Protams, ka bija. Redzi, mana aizraušanas ir reharmonizācija. Un tāpēc tur arī var dzirdēt visus tos eksperimentus, it īpaši populārās tautasdziesmās, tur ir pilnīgi cits harmoniskais plāns, absolūti citi tonālie centri, nekā tas ir pierasts. Tāpēc man bija tā doma, ka mēs ņemam «tautenes», izmainām takstsmēru, harmoniju, beigu beigās pielikam klāt vēl citas daļas, tas bija visinteresantākais, ka ir tautasdziesma un pēkšņi cita daļa, kas prasās. Tas bija mēģinājumu procesā, kad spēlējām un.. Vajag kaut ko vēl!

I: Bet tas bija pilnīgā intuīcijā, es tagad kaut ko dziedāšu, un kaut kas būs!

M: Un tad es to reharmonizēju! Tātad tās nav tikai tautasdziesmas, dažas ir kā kompozīcijas uztaisītas.

I: Bet bija arī tādi momenti, es atceros, kad mēs reāli strupceļā iegājām. Es runāju tieši par tām daļam, jo mēģinājumos bija tā, ka mēs spēlējam un neiet, un tad pēkšņi kāds kaut ko «tik-tik-tik» un klikš, aiziet atkal!

M: To mēs nevaram saukt par strupceļu nekādā gadījumā, jo, ja mēs strupceļā būtu nonākuši, mēs nebūtu to izdarījuši. Un tad būtu strupceļš.

I: Labi. Mēs nevaram vienoties par terminoloģiju! [smejas]

M: Man ka pasniedzējam gribas, lai viss ir skaidri un gaiši.

I: Man ka māksliniekam vajag kosmosu! Es nevaru to izskaidrot, es vienkārši jūtu!

M: Nav nekāda strupceļa, ir tikai nelielas grūtības! Pilnīgi normāli.

Bet jūs vispār jau ilgus gadus sadarbojaties kopā, vai ne?

I: Baigi ilgi…

M: Jā, baigi interesanti… Bet kad tas sākās?

I: Jums tad aktīvi bija «Riga Groove Electro» projekts.

M: Jā, tas bija septītais-astotais gads kaut kāds?

I: Divtūkstošajā gadā es atnācu uz Rīgu, tad nodziedāju to «Sony Jazz Stage» konkursu, tas bija ceturtais gads… Un tad nākamajā gadā es aizgāju uz to klubu, «Kasablanca» vai Medņa klubs Ģertrūdes ielā?

M: Uz «Kasablanku» arī tu gāji, es atceros, mēs tur spēlējam ar «Green Petroleum Funk», un tad tu nāci un mēs džemojām.

I: Bet es atceros, ka man bija vajadzība pēc pianista, un Inga Bērziņa teica: «Paprasi Madaram, varbūt viņš ir brīvs.»

M: Un tad es atceros, kad mēs ar Norčiku [Norbertu Skrauci] gājam tajā kazino, atceries?

I: Jā, mums bija ilggadīgs trio.

M: Mums pat bungu tur nebija, un viņa nodzied un pēc tam tēlo to trompeti, un es domāju: «Baigi interesanti… Bet bišķiņ pa garu!» Nu labi, vienu korusu, divus, bet trīs! Tas taču ir par daudz! [smejas] Bet tas arī bija tas treniņš.

I: Bet runājot par kaziņčiku, tur jau vajag to laiku stiept!

M: Jā, jo tur neviens īpaši neklausās… Tas bija interesants tāds laiks.

I: Jā. Un tā mēs uzsākam, un tur jau, zini kā, ik pa ceļam cilvēki viens no otra kaut ko gūst, ir tas kontakts, sadarbība, un tas foršums ir tajā, ka mēs esam nākuši tik tālu, es kā dziedātāja esmu pārlaimīga, ka ir tāds koncertmeistars kā Madars, kurš no tavas ieelpas jau zinās, ko tu darīsi, un dziedātājam tas ir ļoti svarīgi. Viņš mani pazīst, gan dziedot latviešu visādas dziesmas, gan arī viskaut ko citu, gan arī tie brīvie līdojumi… Mums bija tā programma «Interpretācijas», un tie brīži man patīk vislabāk, kad tēmu zinu, ok, kā mēs sāksim? Nezinu. Un vienkārši aiziet! Tas īstais, radošākais brīdis…

Vadims Kožins

M: Man pēkšņi atnāca prātā koncerts, kad mēs spēlējam «Epikūra dārzā», atceries?

I: Tas bija tieši tautasdziesmu koncerts, tas bija «Mantojuma» pirmais koncerts, kurā bijām es, Artis Orubs, Gints Pabērzs…

M: Tur vienā gabalā sanāca riktīgs «Afro Blue»…

I: Nu lūk, tad mēs Dailes teātrī nospēlējām to visu, un tad bija koncerts radio… To koncertu es nekad neaizmirsīšu, jo es biju astotajā mēnesī un mēs pieaicinājām klāt citus pūtējus, tur nāca trīs bekvokāli klāt…

M: Un vēl Mediņš uz perkusijām, vēl viens taustiņnieks bija klāt, Juris Kristons, tāds palielinātais sastāvs.

I: Tas bija īstenībā tas, kas mums pašiem ausīs izklausījās… Un baigi labs tas koncerts bija. Tad tieši pēc gada to pašu nospēlējām Saulkrastos.

M: Man liekas, tas bija vislabākais no tiem koncertiem, tur jau viss bija… Gatavs. Pēc tam arī nolēmām, ka nofiksējam to, lai ir, un, man liekas, liela daļa tika saspēlēta sešpadsmitajā gadā… Nu tā, pamats. Un tad sākas lipināšana, labošana, tādas lietas.

I: Ja runa tieši par to projektu, īstenībā tas patiešām ar tādu stumšanas sajūtu nācis. Man ik pa laikam jebkāda motivācija pazuda, pēc tam atkal uzradās…

M: Jo sponsorējuma nebija nekāda. Un tad beigās es izdomāju, ka vajag izdot taču, un piezvanīju Solvitai Sējānei, mēs parunājām, viņa jau bija izdevusi Ingai (Bērziņai) vairākus albumus.

I: Tas ir ļoti forši, kad ir pretimnākoši cilvēki, kuriem tas arī liekas interesanti.

M: Jā, jo viņa to varēja nedarīt, viņai vairāk tur notis un grāmatas, tādas lietas, bet labi, ka tādas lietas atbalsta. Tad viņa uzrakstīja projektu, Kultūrkapitāls fonds atbalstīja, un uzreiz viss notika.

I: Tad uzreiz motivācija parādījās!

M: Nu jā, tad žigli, žigli viss jāpabeidz. Jo nebija termiņa nekāda… Bet vispār tur bija interesanta tā failu sūtīšana turpu-šurpu, man Ivars Ozols atsūta pēdējo variantu, jau gatavo, māsteru, es domāju, labi, var jau neklausīties, bet noklausīšos! Es tad klausos, lai salīdzinātu secību, lai pareizie nosaukumi, tad es izlasu, ka tagad būs dziesma «No krūmiņa rasa krita», ok… Un tad es klausos un dzirdu, ka nekur teksts neparādās, bet tautasdziesmām nosaukums parasti ir pirmā rindiņa, tātad «No krūmiņa rasa krita», a tur sākas ar trešo pantu, kur ritms… Paga, paga, paga! Mums taču bija veseli divi panti pirms tam vēl ierakstīti! Sākums bija divatā Ievai ar Ginču (Gintu Pabērzu), pilnīgs «ad libitum», viss brīvi… Tad es zvanu Ozolam (Ivaram), saku: «Klausies!» Un tad viņš ņem visus cietos diskus un pārbauda, viņam tie diski murgos pēc tam rādījās…

I: Bet tas lielākais prieks ir par to, ka mēs to izdarījām, mēs to pabeidzām! Jo ir šausmīgi dzīvot ar nepabeigtības sajūtu, vienalga, par ko mēs runājam.

M: Un nepabeigt būtu galīgi nepareizi. Tik daudz ieguldīts, zini? Vienkārši viņš tur cietajos diskos stāv… Šausmīgi.

Varēs to kadreiz atkal dzirdēt dzīvajā?

M: Mēs jau ceram!

I: Lēnam tagad viss mostas.

M: Jūlijā mums viens koncerts jau ir sarunāts Kuldīgā, viss notiek!

Vadims Kožins