Latgalīšu džezs atver durovys

Arī Latgalei savs džeza albums — trio Lipskis/Justs/Arbidāns debitējis ar «Taids džezs». Mūzikas apskatnieka Kaspara Zaviļeiska pārdomas par džeza fjūženu ar latgaliešu tautasdziesmām

Džeza un tā dēvētās pasaules vai, kā tagad moderni jāsaka, globālās mūzikas attiecības ir jau senas. Arī Latvijā džezs atradis ceļu pie tautasdziesmām. Labs piemērs šajā lauciņā ir kaut vai Māra Briežkalna seksteta albums «Kur tu teci». Nu pie džezīgas apdares tikusi arī latgaliešu muzikālā pūralāde. Par to parūpējies gluži jauns trio Lipskis/Justs/Arbidāns, izdodot debijas mazalbumu «Taids džezs».

Arīdzan jaunā Latgales mākslinieka Gata Gorodničija krāšņi jancīgā veidā noformētajā veikumā ietverta pārsteidzoši brīva vēl tik maz pieredzējušu džeza mūziķu izspēlēšanās latgaliskajā kodā, nebaidoties skaņdarbos izveikt krasus pagriezienus un saglabājot vēsu prātu. Iespējams, ka brīžiem šis vēsums, kā reizi, par daudz stabili notur savas pozīcijas, neļaujot uzsprāgt karstākam muzikālajam vilnim, kādam nebūt ugunīgam grūvam, kas jaunai grupai mūsdienās it labi piestāvētu, taču «fusion» cienītājiem savukārt šis aspekts patiks.
Tā, «fjūženīgi» Latgales džeza jaunie censoņi — sitaminstrumentālists Jurģis Lipskis, ģitārists Kristians Justs un basģitārists Ralfs Arbidāns — arī izceļo cauri nepilnas 18 minūtes ilgstošajai debijai, atstājot nepiespiestības, viegluma sajūtu un vēlmi noklausīties paveikto vēlreiz. Netipiski debijas mazalbumam tajā ir pārāk daudz interesantu nianšu un virāžu, lai visas izķertu jau pirmajā klausīšanās reizē.

Ja Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas Džeza mūzikas nodaļa spēj sagatavot šādus jaunos talantus, tad kaut ko viņi noteikti dara pareizi. Starp citu, ne mazsvarīgs moments iz masu mediju aizkulišu pasaules ir arī tas, ka preses relīzi par puišu debijas albumu izsūtījusi jau minētās vidusskolas mūzikas teorijas priekšmetu skolotāja Ilona Rupaine. Tātad, mācībspēki gatavi palīdzēt audzēkņu ceļā arī ārpus skolas sienām, kas raisa tikai un vienīgi simpātijas un vēlmi šos signālus uzķert.

Bez trim galvenajiem džeza musketieriem «Taidā džezā» ievirpuļo arī taustiņinstrumentālisti Artūrs Krišjānis Goba un Santa Kauliņa, trompetists Reinis Puriņš, kā arī saksofonisti Raimonds Petrovskis un Haralds Bauga. Vismaz ierakstā izklausās pēc labas kompānijas, kurai vajadzētu pie kopdarbiem atgriezties vēl.

Skaņas māsterēšanu izveicis Ivars Ozols. Skanējumu, protams, varētu vēlēties dziļāku un sulīgāku, taču, ņemot vērā, ka pati grupa sociālajos medijos pasakās «MacBook Pro 2011» par izturību un ka šis ir pats pirmais veikums, galarezultāts ir apsveicams.

Galu galā ne jau amerikāņu datordzelžu magnāta Stīva Džobsa «Makbukam» veltītas šīs piecas kompozīcijas. Īstais adresāts ir jauno mūziķu iedvesmotājs, pirms pāris gadiem diemžēl aizsaulē aizgājušais grupas dalībnieka Jurģa vecākais brālis Toms Lipskis, kurš paguva iemantot atzinību visā Latvijas džeza pasaulē. Tādēļ jo priecīgāk dzirdēt, ka džeza saknes Latgalē turpina attīstīties, piedāvājot žanra cienītājiem arī latgaliskas intonācijas.

Iesākas «Taids džezs» ar mānīgi ieaijājošo un pavisam neatbilstoši nodēvēto «Oki, nalej, leiteņ», ko pirms dažiem gadiem plašākām masām diezgan roķīgā izpildījumā piedāvāja arī dziedātāja Aija Eriņa. Galveno tēmu uz saviem pleciem iznes saksofons, grupai liegi iegrūvojot fonā, un tas viss kopā drīzāk liek vizualizēt saulrietu, kas albuma ievadam varbūt nav atbilstošākā vīzija, ja vien tas nesaucas «Romantic Ballads». Tēma, protams, ir skaista un tā tiek arī pasniegta, taču drīzāk iederētos noslēgumā, par ko gan neliecina tautasdziesmas nosaukums.

Ar klausītāja raušanu kājās grupa gan neaizraujas arī iesākoties albuma otrajam skaņdarbam, kas dēvējas pavisam saulrietīgi «Aizguoja sauleite» un bija arīdzan viens no Latgales stāru «Baltie lāči» hitiem. Kā zināms, Toms Lipskis muzicēja arī šajā grupā… Taču jau pēc minūtes džeza trio Lipskis/Justs/Arbidāns, gluži kā gaidījuši, kad tad tā sauleite beidzot tiešām aizies mājās, uzsāk diezgan jestru «fusion» ballīti, piedāvājot vienu no negaidītajiem pagriezieniem, kas varētu kļūt par izteiktu šā trio rokrakstu. Galvenās odziņas lomu «Sauleitē» spēlē trompete, taču īpaši jūtama arī basģitāras klātbūtne, kas piedāvā ne gluži ugunīgu, tomēr labi manāmu grūvu. Garākais albuma skaņdarbs arī pierāda, ka grupai nevajadzētu kautrēties no piecminūšu izspēlēšanās, jo viņu izvēlētajā muzikālajā virzienā nav jādomā par trīsminūšu radio un TV šovu formātu, kas jau saknē apcērp jebkuru neparastāku izpausmi kompozīcijā. Šeit, kā reizi, jāļauj sev vaļa un izklausās, ka ar to jaunajiem censoņiem problēmu nav.

Izteikts melodiskums atrodams trešajā skaņdarbā «Tuoli dzeivoj», galveno lomu uzņemoties ģitārai, bet jau pēc ierastās minūtes atkal tiek rauta stāvbremze, sānslīdē dodoties kreisajā pagriezienā uz viegli fancīgu taustiņpartiju, kas pāriet jau salīdzinoši agresīvā ģitārfjūženā, liekot saprast, kurš te tomēr ir saimnieks mājās. Šis viegli dauzonīgais spēlēšanas veids tik tiešām varētu būt īstais ceļš, pa kuru grupai doties tālēs zilajās. Nu, vismaz līdz Rīgas džeza kafejnīcām, kad tādas atkal vērs savas gaumīgas mūzikas cienītāju pabružātās durvis. «Tuoli dzeivoj» gan tiešām dzīvo tālu no Rīgas, jo savulaik pat Dziesmu svētku repertuārā to uzņēma drīzāk lokālās popularitātes Latgalē, nevis latviskās pasaules koda dēļ. Runā pat, ka pārjūtīgi sentimentālais «Dzeivojs» ir baltkrievu melodijas lokalizējums. Fjūženam gan tas nāk tikai par labu.

«Man zeileite viesti nese» savukārt ir latgaļu «Zīlīte» Kurzemes līviskās vietā. Oriģinālu sieviešu koru vajadzībām Dziesmu svētku konkursā, starp citu, apdarināja jau minētā skolotāja un vispār jau arī Latgales vēstniecības «Gors» mākslinieciskā vadītāja Ilona Rupaine, taču mēs joprojām atrodamies džeza aprindās, tādēļ šeit zeileites dzeltenā pakrūte izdaiļota ar sintezētu taustiņgrūvu un saksofona lidojumu visam pāri. Uzminējāt, neizpaliek arī straujais pagrieziens! Šoreiz ap skaņdarba otro minūti, ieejot hipnotiskā «Pink Floyd» iespēlē, kas ar «fusion» atkal jau sader kā cimdiņš ar rociņu.

Noslēdzas Lipska/Justa/Arbidāna debija ar svingojošu «Meitas guoja vakareitu» versiju, kur atkal izspēlējas ģitāra, diezgan loģiski atvēlot vietu arī taustiņiem. Rezumējums? Daudzsološi. Loģiski, ka vēl mazliet panaivi, bet jau varoši, mazliet par nedrošu, bet ar gribasspēku. Ir liela cerība, ka par šo trio un tā dalībniekiem Latvijas džeza pasaule vēl dzirdēs gana daudz. Latgalīšu džezs atver durovys.