«Zelta Mikrofons» — kas, kur, kāpēc
Pārdomas par lielāko mūzikas ierakstu balvu valstī un džeza mūzikas vietu tajā
Jau diezgan ilgu laiku Latvijā pastāv mūzikas ierakstu apbalvošanas ceremonija «Zelta Mikrofons», kaut gan tikai šogad, pēc vairāku džezmeņu viedokļa, beidzot džeza kategorijas nosaukums un saturs atbilst patiesībai. Iepriekšējos gados kategorijas nosaukums bija «Džeza un blūza albums» vai, piemēram, 2019. gada ceremonijā, «Džeza, blūza vai soul mūzikas albums», kas izraisa daudz negatīvu emociju no džezmeņu puses, jo vārds «blūzs» šajā gadījumā nekādīgi nenozīmēja to blūzu, ko ir ierasts spēlēt džezā, bet gan roķīgo blūzu, kuru nekādā veidā nedrīkst likt vienā kategorijā ar džezu. Šāds salikums gan pārvērš kategoriju par cirku vai absurda teātri, jo neviens taču akadēmisko mūziku neliks vienā kategorijā ar indie? Un, ja saskaitītu, cik daudz blūza albumu katru gadu tiek izlaisti, konkurence sanāk visai negodīga, blūzs zaudē. Bet balvu par labāko gada albmu saņems vai nu džezs, vai arī kāds cits mākslinieks, kuram būtu labāk atrasties starpžanru kategorijā. Šogad gan kategorijas nosaukums bija «Džeza mūzikas albums» (pirms tika paziņots «laimīgais piecinieks» tas bija «Džeza un fanka mūzikas albums», kas jau ir krietni tuvāk patiesībai, jo fanks un džezs savā starpā vismaz ir «pazīstami»). Un tomēr, ja kategorijas saturā ieskatās cītīgāk, mēs atrodam vairākus pārsteigumus, jo jau atkal iekļautie albumi pārstāv diezgan plašu stilu virkni. Šeit mēs varam sākt diskutēt par to, ko saukt par džezu un fanku, bet kopumā ainava sanāk pietiekami… interesanta.
Tātad albumi, kas šogad bija iekļauti džeza un fanka mūzikas kategorijā:
«LUPA» — «SEQUENCES AND CONSEQUENCES»
«Endless Roar» — «RUSH HUSH»
«Vyacheslav Ganelin / Deniss Pashkevich / Arkady Gotesman» — «VARIATIONS»
Deniss Pashkevich, Christian Frank, Claus Kaarsgaard, Carsten Landors — «ASTA IN MADRID»
«Very Cool People» — «CAUTION! CONTAINS WORDS!»
Inga Bērziņa, Tuomo Uusitalo — «SIEVIETES SAPŅI»
Kārlis Auziņš — «ONENESS AND THE TRANSCENDENT TRUTH»
«Eduarda Lazdiņa Fusion Quartet» — «MOONBEAMS»
Edgars Cīrulis, Arta Jēkabsone, Alise Golovacka, Svens Vilsons, Federico Nelson Fioravanti, Kenneth Dahl Knudsen, Matias Fischer-Mogensen — «AISMA I»
Nu, tad paskatīsimies, ko redzam kategorijā, ja pievēršam uzmanību tieši stiliem: fusion, avangards, frī džezs, laikmetīgais džezs, fanks, laikmetīgais džezs, atkal avangards, vēl viens fusion un starpžanru mūzikas albums. Mēs redzam diezgan interesantu ainavu, un, manuprāt, tas parāda, ka mums ir nepieciešama vēl viena kategorija, ko vietējie mūziķi ļoti novērtētu un kuru varētu nosaukt par «EKSPERIMENTĀLĀS VAI AVANGARDA MŪZIKAS ALBUMS» kategoriju, jo kā minimums divi no iekļautajiem džezā un vēl pāris albumi no citām kategorijām varētu būt apvienoti vienā, un tas arī atvieglotu darbu žūrijas locekļiem. Jo es nevaru iedomāties, kā var salīdzināt vokālo albumu ar instrumentālo (bet tā ir vismazākā problēma), arī eksperimentālo džezu un avangardu ar laikmetīgo un fanku. Manuprāt, esošā situācija nevar pilnīgi apmierināt nevienu — ne žūriju, ne pašus mūziķus.
Un tagad interesants fakts — šogad iesniedzējiem bija iespēja izvēlēties kategoriju, kuru viņi uzskata par sev piemērotāko, bet (vienmēr ir tas nolādētais «bet»…) tas nenozīmē, ka mūziķu viedoklis tiks uzskatīts par dominējošu, jo žūrijas locekļiem ir iespēja to apstrīdēt un ievietot albumu tajā sarakstā, kas tieši viņiem liekas piemērotākais. Sanāk — pat ja tev liekas, ka tu vari pats nodefinēt sevi, tavs viedoklis varētu būt kļūdains. Tā arī noticis ar Edgaru Cīruli un viņa albumu «AISMA I», ko pats vēlējās redzēt starpžanru kategorijā, bet žūrijas locekļi nolēma — ja jau albumā piedalās visi džeza mūziķi un pats Edgars ir bijušais JVLMA Džeza katedras students, vieta viņam ir kopā ar saviem kolēģiem. Fakts, ka džezmeņi muzicē arī citos stilos, šoreiz tika ignorēts.
Runājot par citiem stiliem, mūzu džeza kolēģi bija pamanīti arī ārpus džeza kategorijas. Tas gan nenozīmē, ka sekot viņu karjerai nav interesanti, tieši otrādi — ir vēl interesantāk paskatīties, kā viņi attīstās un cik interesanti viņi māk pielietot savas džezīgās zināšanas kaut kur citur.
Elīna Silova un viņas albums «REZONANSE» (recenziju uz viņas albumu var izlasīt šeit un interviju šeit) bija iekļauts «ALTERNATĪVĀS VAI INDIE MŪZIKAS ALBUMS» kategorijā, diemžēl nominantu pieciniekā netika. Tajā pašā nominācijā piedalījās grupas «Ezeri» albums «SĀLS», kurā muzicē divi Rīgas Doma kora skolas absolventi Miķelis Putniņš un Kristiāns Priekulis, kā arī JVLMA Džeza katedras absolvents Krišjānis Bremšs. «TAUTAS VAI PASAULES MŪZIKAS ALBUMS» kategorijā uz nomināciju pretendēja Elzas Rozentāles kolektīva «Bur Mani», kurā muzicē Toms Poišs, Kaspars Vizulis un Kaspars Kurdeko. Diemžēl pieciniekā albums nebija iekļauts, par ko daudzi kolēģi bija pārsteigti. Varbūt, ja šis albums būtu iekļauts džeza kategorijā un būtu nosaukts par etno džezu, viņam paveiktos vairāk. Jebkurā gadījumā cerēsim, ka tas neietekmēs kolektīva darbību un viņi turpinās priecēt mūs ar savu radošumu.
Mūsu džeza kolēģi bija pamanīti arī kategorijā «INSTRUMENTĀLĀS VAI STARPŽANRU MŪZIKAS ALBUMS», starp tiem ir JVLMA Džeza katedras absolventi, ģitāristi Mārcis Auziņš ar albumu «AIZRAUTĪBA» (interviju ar Mārci var izlasīt šeit) un Jānis Bērziņš ar albumu «ALPĪNISTS», pazīstamais saksofonists un ilggadējs «Mirage Jazz Orchestra» dalībnieks Raivo Stašāns ar albumu «ROMANTIC SOLO FOR SAX», kolektīvs «Atom», kurā muzicē viens no JVLMA Džeza katedras studentiem Miķelis Dzenuška, ar albumu «THE MILKY WAY», un mūsu vietējais Frenks Sinatra — Daumants Kalniņš kopā ar Maestro Raimondu Paulu. Un, ja pirms ceremonijas likās, ka, ja nominācijā piedalās Maestro, tad rezultāts ir skaidrs, tad pēcāk izradās, ka nē, jo par labāko albumu tika atzīta mūzika no filmas «Dvēseļu Putenis» – Lolita Ritmanis, VAK «Latvija», diriģents Māris Sirmais, kamerorķestris.
Pati par sevi kategorija man liek aizdomāties par tās neloģiskumu, kas tieši tiek vērtēts — instrumentālā mūzika vai starpžanru? Un vispār, kas mūsu laikos tiek uzskatīts par starpžanru? It kā skaidrs — mūzika, kura sevī ietver vairākus žanrus un ko nevar pieskaitīt pie kāda viena. Bet re, kāda interesanta nianse — mūsu laikos praktiski visi mūzikas žanri varētu tiktuzskatīti par starpžanriem, tas saucās —attīstība. Jo nekas nestāv uz vietas, viss evolucionē. To ļoti skaisti nodemonstrēja etno džeza parādība — it kā ir džezs, amerikāņu deju mūzika, bet tajā pašā laikā tā ir māksla, ko vietējie (nav svarīgi — mūsu vietējie vai citi ne-amerikāņi) ņem, pieliek klāt savu folkloru un uztaisa muzikālo smūtiju. It kā ir džezs, vienlaicīgi ir tautas mūzika, bet līdz galam ne šis, ne tas. Tātad… starpžanru? Vai tomēr džezs? Vai arī tautas mūzika, jo divas tautas mūzikas kopā?
Bet to mistisko starpžanru, manuprāt, varētu mierīgi saukt par estrādi, labs aizmirsts vārds, ko tagad izmanto tikai spēlējot skaņdarbus no «Mikrofona aptaujas». Ja nepatīk «estrādes mūzikas» apzīmējums (jo tas tika izmantots PSRS laikos un ar to apzīmēja gandrīz visu populāro mūziku, neatkarīgi no starptautiski pieņemtās žanriskās klasifikācijas — skaidrojums no Nacionalās enciklopēdijas), varbūt var izmantot «neakadēmiko mūziku» vai «vieglo mūziku»? Jo galu galā mēs nerunājām ne par akadēmisko mūziku, ne populāro mūziku, bet kaut ko vieglāku, kas tajā pašā laikā ir intelektuāla. Viela pārdomām. Jo tagad starpžanru kategorija atgādina… rasolu. Vai arī soļanku, jo šī zupa sākotnēji tika taisīta no pārpalikumiem. Tas skan briesmīgi muzikālā kontekstā, bet, manuprāt, kategorija izskatās tieši tā. It kā ir vesela abumu kaudze, kas neiederas vairākumā kategoriju, tāpēc risinājums vienkāršs — uztaisīt starpžanru kategoriju, a tos, kurus nevar tur iebāzt, aizsūtīt džezā. Un es saprotu, ka pārsvarā jautājuma risinājums ir apgrūtinošs ar to, ka šādos mērogos ir grūti kaut ko mainīt, vai arī negribas, lai pasniegšanas ceremonija kļūtu vēl garāka, jo tik un tā zālē jāsež divas reizes pa trim stundām, mokas.
Bet atpakaļ pie džeza kategorijas. Jāatzīmē, ka mūsu mūziķi ir ļoti talantīgi un rietumu dogmu par to, ka mūziķim jābūt spējīgam darīt pēc iespējas vairāk, muzicēt 100 dažādos stilos, ievēro ar ļoti nopietnu cītīgumu, tāpēc kādas vidusskolas džeza nodaļas vadītāju var atrast labākajā populārās mūzikas albumā, džeza bungu skolotāju alternatīvajā mūzikā un tā tālāk. Bet, ja mēs ieskatīsimies džeza kategorijā, paliek nedaudz skumji. Visi ir talantīgi un baigie malači, bet, atkārtošos, vērtēšanas apstākļi padara visu procesu par mokām, kuru reziltātā labi albumi paliek aiz strīpas. Nekādā gadījumā negribu teikt, ka cilvēki, kas tika nominēti, to nenopelnīja — nē, bet tie, kuri netika, nebija sliktāki, un par viņiem sāp dvēsele. Šādos apstākļos izvēle nav iespējama, jo nevar salīdzināt nesalīdzināmo.
Gribas pievērst uzmanību vērtēšanas kritērijiem un žūrijas locekļiem (bez vārdiem, protams). Pirmais svarīgs fakts — žūrijas biedri paši izvēlās kategorijas, kuras viņi grib vērtēt, un tas nav nekāds noslēpums (jau divus gadus pēc kārtas «JAZZin.lv» «Facebook» lapā raidījumā «Muzikālās Piezīmes» aicinam žūriju parunāt par balvu un visu, kas ar to saistīts). Ieskatoties žūrijas sastāvā, mēs tur atradīsim mūziķus, žurnālistus, muzikologus, dažādupasākumu rīkotājus, menedžerus un vispār jebkuras profesijas pārstāvjus, nav svarīgi, vai profesija ir saistīta pa tiešo ar mūziku vai nav. Varbūt visi tie cilvēki ir mežonīgi melomāni, katram mājās ir pāris simti albumu, un tāpēc viņi izvēlas izvērtēt sev iecienītāko žanru, vai viņiem ir laba muzikālā dzirde, labi orientējās mūzikas industrijā un kopumā viņi ir spējīgi izvērtēt to, ko apņemas vērtēt. Bet varbūt arī nē. Pārbaudīt to gan nav iespējams, jo aptauju pirms viņi veic savu izvēli neviens netaisa. Jebkurš var izvēlēties jebko, jo vienkārši tā gribas.
Lai atvieglotu žūrijas locekļiem darbu, ZM izstrādāja sistēmu, pec kuras arī notiek vērtēšana — katrs saņem tabulu ar kriterijiem: radošums, izpildījuma kvalitāte un… skaņas kvalitāte kopā ar aranžiju. Te man rodas pāris jautājumi. 1. Kāpēc skaņas kvalitāte un aranžija ir kopā? Tie taču ir pilnīgi dažādi jēdzieni — viens attiecas uz pielietotās tehnikas kvalitāti, otrs uz muzikalitāti, jo aranžija nav saistīta ar to, cik labi skaņas inženieris māk strādāt ar «ProTools»… 2. Izpildījuma kvalitāte it kā ir labs kritērijs, bet vai visi žūrijas locekļi ir spējīgi to novērtēt? Vai visiem ir pietiekama muzikālā izglītība un/vai pieredze jomā? Vai tie cilvēki, runājot par izpildījuma kvalitāti, domā par harismu? Uzreiz nāk prātā ļoti slavenā grupa «Nirvana», kura 1993. gadā saņēma «Grammy» balvu par labāko roka dziesmu, kaut gan viņu nemācēšana spēlēt savus instrumentus augstajā līmenī nebija nekāds noslēpums. Kā cilvēki, kuri nemāk spēlēt, spēja ierakstīt dziesmu, kas tika atzīta par labāko? Jo tajā gadījumā «haips» un saturs bija svarīgāki par muzikalitāti.
Šādā veidā mēs nonācām pie mana vismīļākā jautājuma, kas neliek mani mierā jau vairākus gadus — ko tieši mēs apbalvojam šajā ceremonijā? Pērn Aiga Leitholde teica, ka albums tiek vērtēts ne tikai kā mūzikas darbs, bet arī kā produkts — kā tas tiek pārstāvēts mūzikas tirgū, industrijā, medijos. Ja tas tiešām ir tā, tad džezam vērtēšanā vispār nav jēgas piedalīties. Mūsu mūzikas tirgus apstākļos tas nav produkts, mērķauditorija ir pārstāvēta ar pārāk mazu cilvēku skaitu. Džezs nav komerciāla mūzika mūsu valstī! VKKF to uzskata par klasisko mūziku, klasiskā mūzika tomēr neuzskata džezu par savējo. Albums, ko izdod tirāžā mazāk par desmit tūkstošiem, nav komerciāls. Džezā drukā varbūt divus tūkstošus, un pārsvarā tos nevar atrast veikalos, bet gan tikai koncertos un varbūt konferencēs vai kur citur (ierakstiet savu variantu), kas nav veikals. Bet pieņemsim, ka tomēr ir komerciāls produkts. Tad žūrijas locekļiem skaidri jāzina, ko tieši viņi vērtēs — darbu ar medijiem vai muzikalitāti un radošumu. Jo ar dotajiem kritērijiem var izvēlēties jebkuru no šiem diviem ceļiem. Galu galā viss nonāk pie katra konkrētā žūrijas locekļa personīgās gaumes, un vienā bariņā satiekas Indriķis Veitners, kurš ir spējīgs kausīties mūziku uz gramofona (citāts no «JAZZin.lv» raidījuma) un cilvēks, kuram vajag hi-end skandas, jo caur plašu krekšķiem viņš nebūs spējīgs saklausīt neko, izņemot kvalitatīvi rakstītu preses relīzi un skaistu vāku.
Un kaut gan no visa rakstīta var izlikties, ka esmu ļoti neapmierināta ar to slaveno pasākumu, tas nav īsti tā. Ir labi, ka šāda balva mums ir, tas rāda, ka mūsu mūzikas tirgus tomēr nav tik mazs, lai nebūtu, ko apbalvot. Es runāju par to, ka visam jāattīstās, mēs visi mācāmies, un tas ir nebeidzams process, kas palīdz uzlabot dzīves kvalitāti, bet šajā gadījumā mūzikas kvalitāti. Konstanta attīstība ir vienīgais ceļš. Un jā, es no visas sirds apsveicu Denisu Paškeviču un viņa ārzemju kolēģus Arkādiju Gotesmanu un Vjačeslavu Gaņinu, un, protams, Mareku Ameriku un «Jersica Records» ar uzvaru. Albums «VARIATIONS» tiešām ir kaut kas unikāls un neatkārtojams, un viennozīmīgi pelnījis šo balvu. Cerēsim, ka nākamgad būs vēl interesantāk sekot līdzi notikumiem džeza kategorijā, jo katrs gads liecina par to, ka mūzika mums ir, pie tam kvalitatīva un interesanta. Lai tik vairāk!