Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Ar vienu kāju Latvijā, ar otru — Dānijā


Evilena Protektore

Iemācīt lāčus dziedāt, joka pēc iestāties maģistrantūrā un mūzikas terapija — Elīnas Silovas daudzpusīgais stāsts

Alexey Koshkin

Šogad Latvijas Mūzikas akadēmijas Džeza katedra svin savu desmit gadu jubileju, un vienlaicīgi ar to Latvijā ir gandrīz atgriezusies dziedātāja, kura bija viena no tās pirmajiem studentiem — Elīna Silova. Viņas vārdu uzzināju aptuveni vienlaicīgi ar vārdu «džezs». Tad pati iestājos akadēmijā, un izradījās, ka Elīna vairs Latvijā nedzīvo, devusies studēt uz Amsterdamu. Vēlāk viņas vārdu šur tur pamanīju, pārsvarā sociālajos tīklos no kopīgajiem draugiem, kāmēr nepienāca brīdis, kad šovasar viņa prezentēja savu debijas albumu «Rezonance» (Recenziju uz albumu «Rezonance» var lasīt JAZZin 12. numurā). Sāku meklēt informāciju, un izradās, ka viņa ir gandrīz atpakaļ Latvijā. Gandrīz, jo tomēr pārvākties dzīvot citā valstī, pat ja tur ir mājas, nav vienkāršs un ātrs process. Bet tik un tā, man kļuva ļoti interesanti, kas noticis ar Elīnu, kāmēr viņa bija prom, jo nevar būt viss vienkārši un mierīgi, mācības un dzīve ārzemēs vienmēr ir piedzīvojums. Izradās, ka tiešam piedzīvojumu bija diezgan daudz, un saruna sanāca tik interesanta, ka viena kafijas tasīte pārvērtās par vairākām. Tātad, stāsts par lāčiem, mūzikas terapiju un brīvo improvizāciju!

Pirmkārt, apsveicu ar albumu!

Milzīgs paldies!

Varbūt ar to arī sāksim, pastāsti kā tas tapa!

Ļoti ilgi laikam. Es sāku rakstīt dziesmas, kad mācījos Kopenhāgenā, to pabeidzu ar maģistra grādu divus gadus atpakaļ. Vispār, mācoties tur, es vienu gadu ļoti fokusējos uz brīvo improvizāciju (free), bija šādas tādas tēmiņas, un tad, kad es sāku ņemt stundas ar dažādiem improvizatoriem un improvizēt koncertos, sapratu, ka gribu rakstīt dziesmas. Viss sākās ar divām kompozīcijām, un tad es sajutu, ka man tiešām ļoti patīk rakstīt mūziku. Tad es iedomājos, kā es to varu apvienot ar improvizāciju, ar džezu, jo tajā brīdī man tas likās ļoti svarīgi, līdz es sapratu, ka man nevajag likt sev kaut kādus rāmjus, bet jāļaujas tam, kas lien ārā, lai tas būtu kas būdams. Un varbūt pirmajās dziesmās es mēģināju pieverst uzmanību tam, kā es komponēju, kā es rakstu, pēc tam kaut kā brīvāk aizgāja. Laikam divas, trīs dziesmas sarakstīju arī Latvijā.

Tas bija ilgs process, es nolēmu nekur nesteigties, jo man nebija skaidrs, kādu es albumu gribu. Es pabeidzu maģistrantūru un sapratu, ka man jāstrādā vairāk koncertu formātā, nest spēcīgus vēstījumus. Un tad, pēc koncertiem, es sapratu, ka man ļoti patīk spēlēt ar šiem mūziķiem, man ļoti patīk koncepts un es ļoti gribu to visu ierakstīt. Tad es sapratu, ka man pietrūkst materiāla, es sāku cilāt arī tēmiņas, kuras man varbūt ne visa patika sākotneji. Tad es nolēmu, ka jāapvieno visas tēmas vienā albumā tā, kā tās radās šajā periodā, studiju gados, kad es ļoti skumu pēc mājām.

Sākumā man likās varbūt dīvaini, ka tur būs dziesmas gan latviski, gan angliski, pēc tam es vienkārši sapratu, ka varbūt tas ir tas, kas esmu — mazliet tūrists katrā vietā, latvietis savā valstī…

Sākumā domāju, ka man vajag vienā stilā vai vienā valodā visu rakstīt un tikai tad izdot, bet tad es sapratu, ka pretojos sev, jo es esmu arī savā ziņā tāds cilvēks — vienu dienu ļoti laimīgs un gribas šitādu dziesmu spēlēt, un… manī visu laiku kaut kas mainās, tas ir dāļēji tas, kāda es esmu, visas tas dziesmas arī ir visas tās balsis, kas manī ir, personīgās fāzes.

Tas taču nav tavs pirmais albums, ne?

Tas ir mans debijas albums, kuru pati esmu noproducējusi, izdevusi ar savu vārdu. Es gribēju parādīt savas kompozīcijas. Bet tā ir tiesa, mums ar grupu «How Town» ir četri albumi, tas ir tāds laikmetīgs stils (contemporary), post—pops, bet tikai pēdējais albums ir kopīgi komponēts. Bet «Rezonance» ir pirmais albums, kuru izdevu ar savu vārdu.

Kāpēc «Rezonance»?

Es ilgi domāju par nosaukumu, mēģināju sajust, ko man tas nozīmē, un sapratu, ka tas ir tas, par ko runāju, es dažreiz esmu apnikusi pati sev, manī ir tik daudz balsu un dažādības, ka man jāatrod tā rezonanse, bet tajā pat laikā ir tie vides elementi, ir Latvija, kur es esmu ar vienu kāju, ir Dānija, kurā esmu ar otru kāju, un šie divi elementi man liek radīt savā ziņā, un man jāmēģina atrast balanss tajā visā, lai nostāvētu, un jāpieņem pareizais lēmums. Jā. Laikam tas ir vairāk pārnestā nozīmē, rezonanse ar mani, nevis muzikālā frekvence.

Tu uz visiem laikiem atpakaļ?

Es tā vēlos. Ar vienu kāju joprojām esmu Dānijā. Tā ir sanācis, ka šad tad ir projekti, no kuriem ir grūtāk… Nevis atteikties, bet vienkārši kaut kas ir iesākts agrāk. Es gribu domāt, ka atnāks tas brīdis, kad pavisam atgriezīšos, es mēģinu to šobrīd nokārtot. Kad deviņi gadi ir nodzīvoti ārzemēs, ir ļoti grūti saorganizēties…

Ar ko tu šobrīd Latvijā nodarbojies?

Labs jautājums… Ir tā, ka uz Latviju šobrīd braucu katru mēnesi, vismaz uz divam nedēlām, sanāk nospēlēt koncertu, pastrādāt, komponēt, apmeklēt koncertus. Mani iedvesmo atrasties Latvijā, savā zemē, esmu ļoti noilgojusies pēc sajūtas, ka esmu mājās. Ļoti daudz laika pavadu arī pie dabas, daudz strādāju ar sevi, jo pagaidām ir grūti nosaukt to par «atgriešanos» manā gadījumā, jo mani tomēr saista dažas lietas ar Dāniju, un man sanāk lidot arī uz turieni. Es neesmu pavisam atpakaļ, es lidoju uz šejieni ļoti bieži, drīz mēs arī sāksim jaunu projektu ar dažiem maniem draugiem. Šeit es varu radīt. Tur es varu strādāt. Šeit notiek mana daiļrade, tas, kas saistīts ar manu mūziku, ar to, ko es gribu darīt.

Alexey Koshkin

Ko nozīmē «strādāt tur»?

Es esmu strādājusi tur par mūzikas terapeitu, tas bija ļoti divaini. Sanāca tā, ka man radās izdevība to pamēģināt, kas tas varētu būt, kā ar mūziku var vispār palīdzēt cilvēkiem. Es pamēģināju, trīs mēnešus nostrādāju kā mūzikas terapeits. Strādāju arī mūzikas skolā par pasniedzēju. «Strādāt tur» droši vien nozīmē, ka es daru visādas dažādas lietas, bet neko tādu, konkrētu un stabilu, neesmu nekur iekārtojusies. Laikam jo sapratu, ka nevarēšu ceļot…

Kā var kļūt par mūzikas terapeitu?

Tas bija ļoti dīvaini. Tā bija prakse, ko es paņēmu. Tas bija saistīts mazliet ar to, ka Dānijā ir tā — kad tu pabeidz izgītību un esi darba meklējumos, tev piedāvā visādas prakses. Man arī piedāvāja. Es pati sabijos no sākuma, kā tas būs, bet atnācu uz pārrunām, tas bija veco ļaužu pansionātā, un tas vairāk izvertās par to, ka bija jāstrādā gan individuāli, gan grupās ar cilvēkiem, kam ir gan veselības traucējumi, gan atmiņas zudumi. Es mēģināju ar mūzikas palīdzību strādār ar to, ka… Mēs dziedājām visādas dziesmas, es iemācījos daudz dāņu veco laiku dziesmas, ko ar viņiem kopā dziedājām, tad es izveidoju kori, cilvēki, kas ir ar atmiņas traucējumiem un zudumiem, varēja mēģināt kaut ko atcerēties. Tad mēs rīkojām viņiem koncertus, kur es piespēlēju klavieres, arī populārās dāņu melodijas. Tur arī bija cilvēki ar Parkinsona slimību, kuriem ritms palīdzēja kustēties, jo ar mūzikas palīdzību cilvēkus var iekustināt. Tas bija ļoti interesanti — zināt, ka es varu ieguldīties sabiedrībā, redzēt, ka varu palīdzēt, redzēt rezultātu, ka tie cilvēki bija pamodušies, pirms un pēc, ļoti interesants kontrasts. Tas bija ļoti iedvesmojoši. Par mūzikas terapeitiem laikam mācās, bet šajā gadījumā tas bija drīzāk kā brīvprātīga palīdzība cilvēkiem, kuriem ļoti gribas dzirdēt mūziku, kuriem gribas dziedāt, sadoties rokās, un tā savā ziņā ir terapija. Sākumā bija bail, bet man patīk darīt neparastas lietas.

Tad tevi ir vienkārši iesaistīt kaut kādās aktivitātēs?

Jā, un man ir ļoti grūti atteikt, tāpēc ka man ir interesanti nākt, iepazīties un mēģināt kopīgi kaut ko būvēt un darīt.

Bet kā tu vispār sāki nodarboties ar mūziku?

Es mazā vecumā biju diezgan aktīva dziedātāja mājās, visu laiku pārģērbos, rīkoju mājas koncertus, kur sasēdināju mammu, savus lāčus, rotaļlietas, mainīju kostīmus un dziedāju, atdarinot dziesmas, ko dzirdēju pa radio vai televizoru. Protams, ļoti daudz Raimonda Paula dziesmas. Es visu laiku dziedāju, man mamma pat teica, ka dažreiz nevarēja to izturēt… Man patika arī mācīt, es visu laiku sēdēju un lāčiem mācīju, kā viņiem jādzied, pati performēju mājās, un tad laikam mamma saprata, ka tas dabīgi nāk un bērnu jāsūta uz mūzikas skolu, uz klavieru nodaļu. Nekad arī nepārstāju, vidusskola man bija kā tāds bonuss, lai tiktu akadēmijā, uz ko ļoti daudzi mani skolotāji dusmojās, ka es tā, ļoti pavirši pret tām mācībām izturējos. Es mācījos Jūrmalas mūzikas vidusskolā.

Bet kā sākās dziedāšana, ja tu mācījies klavieres?

Es pabeidzu mūzikas vidusskolu, un man tā vidusskola diezgan grūti gāja, jo, kad man bija 12 gadi, ieguvu rokas traumu, mazliet sabeidzu vienu pirkstu, es ar to varu piesist taustiņu, bet nevaru to iztaisnot, līdz ar to katru reizi, kad paspēlēju klavieres, man vilka mazliet līdz plecam. Un tad es sapratu, ka, ja iestātos akadēmijā, tur vajadzētu ļoti daudz spēlēt, jo vēl vidusskolā man bija grūti 40 minūtes spēlēt klavieres, bet akadēmijā programmas ir ļoti lielas. Sapratu, ka man nevajag neko pārvarēt vai kaut ko pierādīt un ka profesionāls pianists no manis neiznāks, tas man darīja sāpes un radīja stresu, jauniešu maksimālisms… Bet gribējās uzstāties, sapratu, ka jādomā kaut kas cits. Un tad parādījās džezs, mēs laikam bijām tas pirmais kurss, un es aizgāju uz eksāmeniem ar savu, tādu klasisku, sagatavotību. Un es atceros, tur bija tāds Niks Gotems, viņš man palīdzēja pareizi pierakstīt akordus, jo pati biju kaut kā ar notīm pierakstījusi un ar klasiskajiem terminiem, jo džezu nezināju kā tādu, bet es sapratu, ka to visu var iemācīties laika gaitā. Tad es nodziedāju divas dziesmas, standartus, un kaut kā, es pati negaidīju, bet ar to viss sākās, es tiku iekšā, un tad mēs sākām ļoti daudz trenēties. Es nebiju gaidījusi, ka iestāšos džeza nodaļā. Iestājos, ļoti patika, saņēmos, man patika džeza mūzika, bet es nedomāju, ka varu to dziedāt. Uz to brīdi man tas likās diezgan grūti, ka citi to var izdarīt labāk, nekā es, bet es tomēr gribēju un gāju mēģināt. Tāpēc ka ļoti patika džezs. Protams, ļoti laba skolotāja, ātri visu saveda kārtībā, tātad paldies Ingai Bērziņai.

Kad tu sāki uzstāties ka džeza dziedātāja?

Laikam sanāk, kad mācījos Amsterdamā, mēs ar «How Town»…

Tas bija krietni vēlāk.

Jā, nu mēs Studentu klubā diezgan bieži spēlējām, tur laikam bija džeza otrdienas? Tas bija diezgan sen. Mūsu kurss vienmēr mēģināja visos salikumos, sastāvos spēlēt, laikam bija atkarīgs no tematikas, vai kā… Un tad uzreiz pēc pirmā kursa aizbraucu apmaiņā uz Amsterdamu, un nesanāca vairs performēt tālāk. Pēc apmaiņas arī paliku Amsterdamā, pabeidzu bakalauru, kaut kā tā sanāca, diemžēl vai par laimi. Un tad es sāku vairāk uzstāties ārzemēs, jo paradījās grupa «How Town», mēs ļoti aktīvi koncertējām, braucām tūrēs, arī uz Latviju. Un vēl ir Rūda (Rūdolfa Macata) grupa «Vēstnieks», ar kuru mēs sākām spēlēt aktīvāk, bet tas jau šeit un relatīvi nesen. Es pati īsti sevi uzstājoties Latvijā neatceros, šis ir pirmais tāds, gadījums, kad es ar savu vārdu eju un uzstājos, pati ar savu sastāvu.

Es atceros vienu koncertu ar tavu dalību, tas bija festivālā «Bildes», Kaļķu vārtos, neatceros gan gadu, bet pie manis pienāca viens čālis un teica: «Redzi šo meiteni? Viņa ir labākā Latvijas džeza dziedātāja».

Ah! Tas gan ir baigais kompliments! Laikam ir kaut kādas lietas, ko vispār neatceros… Man arī klasesbiedri kaut ko stāsta, dīvainas lietas, ko neesmu piefiksējusi savā atmiņā. Tagad es atceros to koncertu, bet neatceros, ko es tur spēlēju… Man laikam likās, ka tas ir tāds liels koncerts, studentu gados… Bet tā, principā, ar kādu sastāvu atbraucu uzspēlēt. Tagad es tam gribu vairāk uzmanības pievērst, vairāk spēlēt Latvijā.

Kāpēc tu nolēmi palikt Amsterdamā?

Mani laikam vilināja tā stabilitāte, iespējas — ļoti daudz pieaicinātu pedagogu, Kurts Elings vienā dienā, Deivids Linkss citā, ļoti daudz interesantu priekšmetu, kas mums vēl nebija tik pieejami uz to brīdi, meistarklases, mēs varējam paši sastādīt sev programmu. Es ļoti gribēju izmācīties indiešu ritmus, es gribēju mācīties improvizāciju pie Maikla Mūra, un man jau tajā brīdī bija vilkne uz mūzikas komponēšanu, tāpēc ņēmu daudz priekšmetu, kur bija instrumentālisti. Tur arī bija daudz latviešu. Bet es nebiju domājusi, ka tik ļoti aizkāvēšos tur, tas gan nebija plānots. Tā sanāca.

Kas tālāk?

Es nodzīvoju vienu gadu Amsterdamā, gribējās sajust, kā būs, kā nebūs. Tas, ko skolā nestāsta — Amsterdamā ir ļoti spēcīga frī džeza skatuve, ir ļoti daudz dzīvu leģendu, kas joprojām spēlē un džemo, un tas ir tik iedvesmojoši, tāda skaista pasaule, tajā burbulī pabūt, atmosfēra ir tik ļoti draudzīga un atvērta, ka tu jūties kā savējais. Ko es nevaru pateikt par Dāniju. Amsterdamā viņi tevi ievelk sevī, un tad ļoti gribas tur padzīvoties. Es centos daudz spēlēt brīvās improvizācijas mūziku ar dažādiem sastāviem un ļoti daudz koncertus apmeklēju.

Alexey Koshkin

Tad es joka pēc gribēju iestāties Dānijā. Likās — ja es kādreiz dzīvē vēl mācīšos, tad tam jābūt Kopenhāgenas Ritmiskajā konservatorijā, man ļoti patika, ka viss ir fokusēts uz to, ko tu raksti, kas tu esi, ko tu gribi pateikt ar savu mūziku. Es aizsūtīju pieteikumu, bet biju pārliecināta, ka netikšu, bet saņēmu apstiprinājumu un sapratu, ka tā ir zīme, ka man jādodās tālāk, un man pašai bija interesanti, kā būs jaunā valstī. Man likās, ka no Amsterdamas biju paņēmusi to, kas bija jāpaņem, to pieredzi, un tad es devos uz Dāniju studēt maģistrantūrā.

Tur tā nodaļa saucās «Music Performance», to nevar nosaukt par kompozīcijas nodaļu, bet uz tās mūzikas, ar kuru mēs kā mākslinieki gribam būt, kas mēs esam un ko mēs ar to gribam pateikt, un ko mēs gribam rakstīt. Daži no maniem kursabiedriem vienkārši improvizēja brīvās improvizācijas mūziku, bet manā gadījumā — tad sāku rakstīt dziesmas. Tā nav kompozīcijas nodaļa, bet tu nevari spelēt džeza standartus, tev jāizdomā ko tu gribi «pārdot» — tā viņi to nosauca, bet īstenībā tas ir tas, ko tu gribi pateikt, kas ir tavs vēstījums, stils vai žanrs nav tik svarīgs. Man ļoti grūti gāja, man skolotāja prasa, kas es esmu, un es nezināju. Tas bija diezgan sāpīgs ceļš — saprast, ko es gribu. Amsterdamā es vienmēr varēju pakonsultēties, ko man dziedāt eksāmenā. Šeit man bija — kas tu esi, kas ir tava mūzika, ko tu raksti?

Nu tad — kas tu esi?

Jā, kas es esmu? Es negribu likt sevi kaut kādā konkrētā žanrā vai stilā. Ļoti grūti to izdarīt. Es zinu, ka daudz cilvēku redz mani kā džeza dziedātāju, kas man ir ļoti patīkami, es sevi arī dažreiz par tādu uzskatu. Dažreiz dzirdu, ka esmu indie—folk dziedātāja, dažreiz brīvās improvizācijas dziedātāja. Esmu sakopojums no visām savām velmēm, visām savām alkām, ko kādreiz esmu gribējusi izzināt.

Kā tu uzskati, vai mūsu laikos ir jēga pieturēties pie kāda viena definējuma?

Es nezinu, vai tas ir jēdzīgāk, bet varbūt tā ir vieglāk? Manuprāt, nav jēgas. Manā gadījumā tas ir sarežģīti. Vienā koncerta es nedziedu vārdus, vienkārši dziedu skaņas, citā koncertā pēkšņi skan dziesmas, dažreiz es apmulstu no tā, kas es esmu. Bet es zinu, ka nevarētu tikai džezu dziedāt, un laikam kādam ir citādāk, tad tas ir jēdzīgi.