Elīnas Silovas «Rezonanse» — 8 mazi skaņu diapozitīvi
Albums, kura kopējo žanru ir neiespējami un pat nesvarīgi definēt
«Rezonanse» ir latviešu dziedātājas, komponistes un improvizētājas Elīnas Silovas debijas albums. Apguvusi mūziku un kompozīciju Amsterdamā un Kopenhāgenā, Elīna liek lietā visu savu bagāto skaņu un metaforu bagāžu, lai radītu sev unikālu telpu mūzikas pasaulē.
Albuma ierakstā piedalījušies:
Elīna Silova — balss, klavieres;
Matīss Čudars — el. ģitāra, ak. ģitāra, bekvokāls;
Lennart Heyndels — el. bass, kontrabass, sintezatori, bekvokāls;
Ole Mofjell — bungas, perkusijas, drum programming, bekvokāls;
Reidar Mofjell — pedal steel guitar #6 kompozīcijā Letting go (Holding still).
Definēt albuma kopējo žanru ir teju neiespējami un pat nesvarīgi, jo tas ir komponēts, šķietami nedomājot par atsevišķu elementu piederību kādam konkrētam stilam. Eklektika caurstrāvo visas 24 minūtes — kontrabass satiek sintezatorus, vijīgas un gleznieciskas vokālās līnijas mijas ar efektiem bagātu ģitāras skaņu. Elīna arī nebīstas viscaur albumam izmantot ausij neierastas tekstūras un tembrus, kas piešķir albumam savdabīgu skanējumu.
Ja reiz acīmredzamu žanru nevaram piešķirt, vai ir kāds elements, kam varam pieķerties, kas kalpotu kā enkurs mūsu klausīšanās pieredzei? Manuprāt, tā ir estētika, albuma kopējā skaņu pasaule un, protams, Elīnas balss. Katrs skaņdarbs ir mazs ieskats kādā no komponistes dvēseles un prāta kambariem. Līdz ar to katrs skaņdarbs tiek apdzīvots ar visdažādākajām skaņām, metaforām, instrumentu kombinācijām un krāsu paletēm. Viskrasākie kontrasti ir starp albuma pirmo un otro daļu, to pāreju iezīmē valodas maiņa. Šis elements iespējami norāda uz komponistes pārdomām par dzīvi ārpus Latvijas.
Par skaņdarbiem:
«Esmu Es». Albums iesākas ar ļoti pārliecinošu skaņdarbu. Imanta Ziedoņa vārdiem pieskaņota mūzika, ko rakstījuši trīs no grupas dalībniekiem kopā: Elīna, Matīss un Lenarts. Tas ir pilns smalku un rūpīgi izkārtotu nianšu. Elīna viscaur kompozīcijai izmanto bezvārdu vokalīzes un disonantas melodijas, kas piešķir skaņdarbam ārpasaulīgu, nedaudz nepieradinātu noskaņu. Šis skaņdarbs sevī ietvergandrīz visus albumā tālāk sastopamos estētikas elementus: plašs spektrs ģitāras tembru (no sapņaina līdz skaudramskaudram), sauss un nepastarpināts bass, kas piešķir skaņdarbam tik nepieciešamo pamatīgumu kopā ar vienkāršu, taču efektīvu bungu pavadījumu.
«Atzīšanās». Klavieres ieņem centrālo pozīciju. Ģitāra izgaismo harmoniju, kas jūtami ir rakstīta, ietekmējoties no rietumu klasiskās mūzikas. Laiku pa laikam ieskanas sintezētās skaņas, kas rotaļājas ar akustiskajiem instrumentiem. Elīna melodijās ievērpj ļoti gaumīgus izrotājumus un lēcienus, kas labi saspēlējas ar minēto klasiskās mūzikas skanējumu, tam palīdz arī instrumentācija — flīģelis, kontrabass (kas brīžiem tiek spēlēts ar lociņu), kamēr ģitāra un bungas piešķir kontrastu. Kontrasts ir viens no spēcīgākajiem Elīnas trumpjiem, kā arī viens no elementiem, kas caurstrāvo visu albumu.
«Burvestības». Šoreiz harmonisko informāciju un galveno pozīciju līdzās Elīnas balsij ieņem bass. Tas ir mazāk ierasts risinājums, jo basa zemās frekvences viegli saplūst un harmoniju ir grūtāk nolasīt, taču Lenarts Heindels ļoti meistarīgi atrod labskanīgu un radošu pavadījumu, kas iederas skaņdarba burvestību identitātē. Perkusijas, sagatavota ģitāra, un Elīnas naivais balss tembrs apbur klausītāju ar sīkām, smalkām un labvēlīgām burvestībām. Šeit jāpiemin katra mūziķa un jo īpaši komponistes un vokālistes radošums un fleksibitāte. Katram skaņdarbam tiek atrasts atbilstošais skanējums, tembri un maniere.
«Ieskaties». Skaņdarbs iesākas ar ar ļoti rudimentālu un pamatīgu bungu ritmu, kas atstāj daudz telpas pārējiem instrumentiem. Arī šeit saspēlējas programmētas elektroniskās bungas ar Oles Mofjela sulīgo akustisko bungu spēli. Jāatzīmē, ka bungu skaņojums un tembrs ir izcili piemeklēts kopējai albuma paletei. Tajās ir pietiekoši daudz elpas un gaisa, šie elementi modernajā mūzikā bieži tiek samazināti pat līdz nullei. Tās neskan perfekti izlīdzināti, kas piešķir mūzikai personību. Kompozīcija attīstās pāri vienkāršai divu akordu secībai, kas gluži kā mantra palīdz mums piezemēties un neaizlidot līdzi Elīnas vilinošajai balsij un Matīsa poētiskājām melodijām. Katrs atkārtojums ievieš mazu, bet aprēķinātu pārmaiņu izpildījumā, līdz ar vārdiem līst mūzika, kas nomaina tekstūru un harmonisko secību. Gluži ilustratīvi ļoti impresionistiska klavieru pasāža pārlīst pār mūsu ausīm.
«I will be moving». Pirmais skaņdarbs no albuma otrās puses, kuru iezīmē valodas maiņa. Skaņdarbs atšķiras no līdzšinējiem ar diezgan nepastarpinātu un rotaļīgu attieksmi. Rotaļīgumu piešķir mainīgi takstmēri, kas variē starp ierasto 4/4 un 7/8, kamēr bravūru piešķir roķīgs ģitāras solo skaņdarba vidū. Jāsaka, ka šādu solo mirkļu albūmā ir salīdzinoši maz, tas izklausās pēc apzinātas izvēles. Būtu interesanti dzirdēt šo pašu sastāvu izpildām materiālu ar lielāku uzsvaru uz saspēli un improvizatorisku interakciju. Šis skaņdarbs ļoti veiksmīgi ievietots kopējā albuma plūsmā — tas atsvaidzina skaņu paleti un sagatavo turpmākajaimūzikai.
«Letting go» ir balāde, kur katrs instruments ir pakārtots, lai stāstītu kopīgu stāstu un būvētu kopīgu skaņainavu. Katra nots no Elīnas balss ir ieskauta ar gaisu un elpu, tā glāsmaini slīd pāri lēnām, impresionistiskām harmonijām. Tās savukārt izgaismo efektu — jūrā peldošu Matīsa ģitāru. Bungas dzirdam tikai skaņdarba otrajā pusē, kur tās nepilda ierasto laika uzturēšanas funkciju, bet piešķir teksturālu fonu. Skaņdarbs nesēž vienā vietā pārāk ilgi un aizved mūs pie nākamā muzikālā mirkļa tieši laikā, lai noturētu aktīvu interesi par to, kas notiks tālāk.
«I see the lights». Viena no unikālākajām, taču efektīvākajām divu instrumentu kombinācijām ir bass un balss, kas piešķir interesantu dualitāti starp zemo,smagnējo un gaišo, trauslo. Elīna meistarīgi pretstata ļoti emocionāli uzlādētu tekstu ar askētisku instrumentāciju un pieklusinātu izpildījumu. Dziesma izskan kā klusa meditācija, izpildīta brīvā laikā bez izteikta pulsa. Interesanti novērot, ka, klausoties šo skaņdarbu, škiet, ka mūziķi nespēlē to mums, bet gan paši sev, un mums ir iespēja nolūkot šo notikumu caur smalku lodziņu.
«Patterns». Sīka, pretestības pilna dziesma, kur katra instrumenta funkcija ir samazināta uz maksimāli minimālo. Elīna vieglprātīgi un nepieradināti dzied sev raksturīgās vokālās pasāžas un melodijas. Viņa panāk iespaidu par vieglumu un bezpiepūles izpildījumu, kaut gan materiāls ir sarežģīts — ar ļoti straujiem lēcieniem un plašu tembrālo un reģistra diapazonu. Tā ir kā maza postlūdija, kas aicina mūs gaidīt nākamo nodaļu viņas solo karjerā.
«Rezonanse» ir Elīnas retrospekcija uz pagājušiem gadiem un kolekcija ar viņas dziesmām, kas rakstītas viscaur garākam laika periodam. Albums parāda plašu spektru dziedātājas muzikalitātes un radošuma, bet vienlaikus atstāj mūs vēloties ciešāku un spēcīgāku konceptu. Mūzika neapšaubāmi ir izcili izpildīta, un atjautīgi risinājumi caurvij visu 24 minūšu pieredzi, bet tai noderētu vadlīnija, kas savelk visas idejas kopā un nodod klausītājam vienotu vēstījumu.