Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Mārča Auziņa iekšējā pārliecība — kļūt labāks var tikai citīgi strādājot


Evilena Protektore

Solo muzicēšana kā cita zona, kurā nav vietas uztraukumam, un darbs, kurā nav vietas zāles pīpēšanai un filozofijai par Koltreinu

Publicitātes foto

Jau vairākus gadus gribēju satikties ar Mārci Auziņu un parunāt par mūziku un vispār dzīvi, jo viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kas vienmēr kaut ko dara, kaut kā attīstās, piedāvā kaut ko jaunu klausītājam. Arī kā kolēģis viņš ir ļoti motivējošs — pacietība un spēja saņemties un strādāt ļoti citīgi un produktīvi, galu galā radot kaut ko skaistu un kvalitatīvu, — tas ir viņš. Kaut gan tas viss ir ļoti labi, tas arī nozīmē, ka noķert Mārci nav tik vienkāršs uzdevums, bet beidzot izdevās izraut viņu no mūzikas, kad satikāmies šoruden Praulienas skolā, «Ģitāristu Sesijā», kur es pati strādāju par vokālo pedagogu, bet Mārcis uzstājās ar «Akustisko Ģitāru Trio». Parunāt sanāca par ļoti dažādām lietam — par džezu, par popmūziku, solo muzicēšanu, mācībām, piedzīvojumiem un radošajiem projektiem.

Kā tev iet, Mārci?

Viss ir absolūti labi! Tagad ir tāds posms, kad var atvilkt elpu. Ja mēs uzreiz ķeramies pie tā, ko es daru, tad ir bijusi trešā solo tūre, un tagad tā ir noslēgusies, palicis tikai viens koncerts, un ir laba, liela padarīta darba sajūta, un viss ir kārtībā.

Gandarījums ir?

Absolūti!

Tu esi priecīgs par to, kur tagad dzīvē esi?

Es domāju, ka jā.

Tu domā, ka tavs mērķis ir sasniegts?

Nekad tā nebūs. Vienmēr jau tie mērķi… Ir tā, ka tu dari vienu lietu, un pēc tam parādās vēl desmit. Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas, teiksim tā. Es nekad neuzskatīšu, ka mērķis ir sasniegts.

Kādi ir tie projekti?

Skaties, es izstāstīšu tā. Mans darbošanās profils īstenībā ir izmainījies diezgan krasi tieši pēdējos četros gados. Agrāk es ļoti daudz spēlēju pavadījumus, sākot ar Latvijas Radio bigbendu, pašam bija mazs džeza trio, spēlēju citos džeza ansambļos, pavadīju ļoti daudz popmūzikas mākslinieku. Tagad esmu tādā vecumā, kad jādomā vairs ne tikai par mākslu, bet arī, kā sevi uzturēt un tā tālāk. Tagad to, ko es daru, varu sadalīt divos lielos blokos: tas, ko daru uz akustiskās ģitāras, solo lietas — divi albumi un trīs tūres, tas ir viens liels bloks, un tas, protams, nenozīmē… Jebkuram, kas nodarbojas ar mūziku, ir skaidrs, ka tas nav vienkārši, kad tu ņem instrumentu un kāp uz skatuves, un spēlē solo koncertu. Tas prasa ikdienā diezgan daudz darba, jo žanrs ir ārkārtīgi sarežģīts. Dienu dienā tas prasa diezgan ilgu laiku, kāmēr tu izdomā, pirmām kārtām, to, ko tu darīsi, otrām kārtām, kā to visu attīstīt un, trešām kārtām, kā paturēt to pirkstos un domāt tālāk lietas. Un tas, ja mēs runājām par specifiskām kaut kādām lietām, vēl iegrimstot dziļāk tajā ģitārspēlē, tehnikā, ko es mācījos pirms, vairāk vai mazāk bija saistīta ar džeza ģitāras spēli, un tagad kaut kādi stili un tehnikas man ir jāiemācās pilnīgi no jauna. Tas ir kā iemācīties no jauna staigāt.

Otrs tāds liels bloks, ar ko es nodarbojos, ir tāds «bandleading» — tas nozīmē to, ka, teiksim, ir atsevišķi producenti Latvijā, kas rīko dažādus pasākumus, sākot ar «Cabaret», tas ir lielāks šovs, un beidzot ar dažādu komponistu jubilejām, un tad producenti zvana man un saka, ka ir tāda lieta, jubileja kādam, un man, klausoties to mūziku, ir jānokomplektē sastāvs, izejot no muzikālās specifikas, man ir jāsaprot, vai ir nepieciešami pūtēji vai stīgas un tā tālāk. Un tad man ir jāuzraksta aranžijas un notis katram dalībniekam. Un atkal, tas nav kaut kas tāds, abstrakts, tas ir skurpulozs darbs. Tie projekti ir lielāki un mazāki, bet vidēji tas man aizņem divus—trīs mēnešus katram projektam.

Protams, es šad tad uzspēlēju, nav tā, ka es pavisam metis mierā muzicēšanu ar citiem, ar Donu, Aiju Vītoliņu, ar «Akustisko Ģitāru Trio», ar Raimondu Macatu un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pirmo vijoli Raimondu Ozolu, ļoti interesanti instrumentālās mūzikas projekti. Tas ir tas, ar ko es nodarbojos.

Kā tu nonāci pie idejas spēlēt solo? Tu taču mācījies par džeza ģitāristu.

Pirmos solo gabalus, ko es baigi nepublicēju, bet es tos jau biju ierakstījis krietni pirms… To džeza ģitāru esmu studējis gan RDKS, gan JVLMA. Tu jau zini, ka mūzika ir ļoti plašs lauciņš, bet man vienmēr, arī pirms daudziem gadiem, ir interesējusi ģitāra kā solo instruments, jo tas, manuprāt, ir lielākais izaicinājums un veids, kā es to instrumentu varu atklāt arvien no jauna un jauna. Un kā es līdz tam nonācu… Es nevaru teikt, ka es mākslīgi to darīju, tā bija tāda dabiska izvēle. Nekad nedomāju, ka varētu kāpt uz skatuves un spēlēt solo, bet es sēdēju un lēnā garā taisīju tās aranžijas līdz brīdim, kad īstenībā…

Raimonds Pauls pirms daudziem gadiem man uzdāvināja vienu ģitāru, tas ir liels gods, un, kad viņam bija tas jubilejas gads, es ierakstīju vienu viņa skaņdarbu, ko noaranžēju novirzienā, ko sauc par «fingerstyle». Tad sakrita tā, ka viens producents pajautāja, kāpēc es nerakstu visu albumu, un tad tā arī viss aizgāja, es ierakstīju diezgan īsā termiņā, bija labi sakritis, ka es tieši beidzu sadarbību ar bigbendu, man bija diezgan daudz laika, un praktiski trīs mēnešu laikā mēs ierakstījām to albumu. Es nospēlēju vairākus solo koncertus, un ar laiku man pašam sāka vairāk interesēt. Tagad es 70% sava laika veltu solo lietai.

Man nebija baigā domā braukāt apkārt, es nevaru teikt, ka man bija baigi komfortabli uz skatuves, spēlējot tos solo koncertus, tā ir pilnīgi cita zona, tev ir ne tikai jāspēlē, bet arī jārunā, tā ir milzīga atbildība, tur nav, aiz kā aizslēpties gadījumā, ja kaut ko tu nezini, tu esi atbildīgs par sevi un tu uz skatuves esi ar to «skilu», kāds tu uz to brīdi esi. Es ļoti labi atceros savu pirmo koncertu, un tā sajūta ir vienkārši…Vai tiešām man tagad vienam pašam ir jākāpj uz skatuves un jāspēlē? Tās nav tādas vietiņas, kur 20—30 cilvēki, man tā sakrita, ka tā tūre un tā ieinteresētība bija tāda, ka man uzreiz bija jāspēlē auditorijai no 200 līdz 400 cilvēkiem. Instrumentālai mūzikai Latvijā tas ir gana daudz, vai ne? Un tad tas pirmais koncerts bija tāds, ka tu izej un tev priekšā tie 400 cilvēki, un tev jāspēlē un viss. Es nevaru teikt, ka tas ceļš ir vienkāršs, to jau saprot tikai procesā, bet tik, cik tas daudz paņem, tas tikpat daudz visādās ziņās atdod atpakaļ, un man tas izaicinājums patīk.

Kāds ir nākamais izaicinājums?

Viens mazs izaicinājums ir tagad pēc ilgiem laikiem atkal sadarboties ar bigbendu, viņi ir uzaicinājuši mani kā solistu. Tajā koncertprogrammā spēlēsim daļu no tām kompozīcijām, ko spēlējām, kad es vēl sadarbojos ar bigbendu, no Peta Metīni, kas man ir ārkārtīgi mīļš, un arī skaņdarbus, ko mēs kopā rakstījām JVLMA laikos. Kā jau minēju, es trenējos pavisam citās lietās, tāpēc man daudz kas būs jāatkārto, man ir jābūt formā. (smejas)

Liels izaicinājums… Viennozīmīgi trešais albums, ko es gribu tuvākajā nākotnē izdot, un es gribu izmantot baritona ģitāru, ko nesen esmu nopircis. Es to šad tad izmantoju koncertprogrammā, bet man pašam liekas, ka tur kaut kas baigi daudz, specifisks skanējums, var vēl daudz ko atrast, sacerēt uz tā instrumenta. Un es gribētu to (albumu) veidot nevis kā izaranžētu, izrakstītu materiālu, kā bijuši pirmie divi albumi, kur viss balstās uz pārdomātām aranžijām, bet vairāk tādu apziņas plūsmu ierakstīt un skatīties, kas no tā ir publicējams.

Liene Pētersone

Pirmā atmiņa par ģitāru un tevi?

Es ģitāru sāku diezgan vēlu spēlēt, jo es mūzikas skolu pabeidzu kā pianists, un īstenībā, tikai Madonā dzīvojot, paņēmu ģitāru rokās, un tās arī pirmās atmiņas, es biju devītajā klasē. Tad es, neko tur daudz nedomādams, ņēmu vienkārši to tēva ģitāru, kas visiem pārsvarā kaut kur skapī augšā metājās, un mēģināju trinšķināt. Tad viens labs pavērsiens, es staigāju «Ģitāristu Sesijā» (es no ģitāras baigi daudz neko nesapratu, bet es nācu uz tām ģitāru sesijām, jo mazpilsētās tik un tā nav ko darīt), man bija nojausma, ka es varu kaut ko darīt, un es satiku cilvēku, kuru es vēl tad nepazinu, kurš ārā stāvēja pīpēja, tas bija Tālis Gžibovskis. Un es skatos — stāv tāds džeks, nu, viņš izskatās tāds «važnijs» (svarīgs), sākam runāt, es neatceros par ko, bet viņš tajā laikā vadīja Rīgas 100. vidusskolu, un es teicu, ka man vajag, ka es braucu uz Rīgu un arividerči. Tur bija tie iestājeksāmeni, ar pirmo reizi, man liekas, netiku, jo, tā kā mūs sagatavo mūzikas skolā, tas «skils» īsti neder, lai iestātos kaut kādā Rīgas mūzikas vidusskolā, tad man nācās pamācīties, tad es arī iestājos.

Tātad Tālis ir vainīgs, ka tu sāki ar džezu nodarboties?

100. vidusskolā nebija gluži džeza novirziens, tā skaitījās vairāk ka rokmūzikas nodaļa, bet tur bija daži elementi — kaut kāda teorija, bet tā nebija tieši džeza nodaļa. Džezs sākas Domenē (RDKS), tajos laikos neviens īsti 100. par džezu nerunāja.

Bet tu taču jau pabeidzi mūzikas skolu, priekš kam tu no jauna aizgāji mācities, šoreiz Domenē?

Tāpēc ka tajā laikā nebija daudz opciju, kur mācīties. Es gribēju turpināt ģitāru, bet nebija jau JVLMA un tā tālāk. Mans skatuves kolēģis Aivars Hermanis uztaisīja tur (RDKS) mūzikas menedžmenta nodaļu, īstenība bija baigi interesanti. Pēc tam turpat atverās tā džeza nodaļa, un visi, kas tajā laikā nodarbojās ar mūziku, sastājās Domenē, jo tas bija kaut kas jauns. Tātad es Domeni divas reizes pabeidzu. Es tur nodzīvoju četrus gadus.

Un kāpēc tas džezs, jo mums tajā laikā bija sastāvs (kurā bija Māris Jēkabsons, Kārlis Vanags, Kaspars Kurdeko, Raivis, kas aizbrauca uz Kopenhāgenu) «The Spirit Shadows», kur dziedāja uz maiņām Ieva Kerēvica un Aija Vītoliņa, un mēs spēlējam «fjūženu», un tad mēs braucām uz «Liepājas Dzintaru», paņēmām pirmo vietu, un pašiem likās, ka baigi viss kārtībā, bet, nu, bija skaidrs, ka ir vēl jāmācās, un Domene bija vienīgā vieta. Un tajā laikā visi sāka interesēties — nu, kas tad tas džezs vispār ir? Likās, ka džezs ir tā mūzika, kas solārijā skan, tāpēc ka tad jau nebija, es arī nebiju tajā vidē, kur baigi runāja par džezu, 100. vidusskolā runāja par roku. Tad sākās tā padziļinātā interese.

Godīgi paskatoties, es arī neteiktu, ka tad es paņēmu visu, ko varēju paņemt, jo tajā vecumā vairāk meitenes interesēja… Bet tieši tāpēc es arī pēc tam stājos akadēmijā, jo mācībspēki bija tie paši — Andrejs Jevsjukovs un Madars Kalniņš, no kuriem vēl daudz ko bija paņemt. Es stājos salīdzinoši vecā vecumā, man bija 29 gadi, un tad es centos. Domāju, ka es paņēmu ļoti daudz, otro reizi mācoties.

Ir kāds koncerts, kurš atstājis lielāku iespaidu pirms solo karjeras sākuma?

Tur laikam kaut kā ir jāsadala pa stiliem, jo es jau no diezgan agra vecuma esmu daudz ko spēlējis, ne jau tikai džezu… Tāds, ko es «točna» atceros, tas nav vispār par džezu, izņemot, ka tur ļoti daudz džeza mūziķu bija. Kad man bija kaut kādi 25 gadi, es iepazinos ar Raimondu Macatu, kurš man joprojām ir ļoti labs draugs, un tad es sāku spēlēt pie Vaikules. Iedomājies, ko nozīmē tādam 25 gadīgam čalim tagad iesēsties vilcienā un braukt, mēs tiešām ļoti daudz braukājam gan pa Ukrainu, pa Krieviju… Man piezvanīja Vaikules menedžments, un tagad ir jāspēlē. Notis ir? Nošu nav. Man atsūta programmu, un es pēc ierakstiem mēnesi rakstīju notis, es aizgāju uz turieni un tur, protams, tā visa komanda ir ārkārtīgi liela un izrādās puse no tā vispār nav jāspēlē, bet to visu aizsedza tas moments, kad man likās — nu, tagad tajā Krievijā spēlēt, tur tās koncertzāles lielas un … Tas ir tāds, ko es atceros.

Pēc tam jau vēlākos laikos, par to popmūziku runājot, nu, protams, ar Donu ir piedzīvoti ārkārtīgi lieli koncerti, «Arēnā» un arī pēc tam akustiskajā tūrē… Daudz tādu momentu. Un, protams, tas laiks, kas bija ar Radio bigbendu, es tagad nenosaukšu vienu konkrētu, kurš man varbūt visvairāk palicis atmiņā, ļoti daudz labu momentu, jo daudz labu mākslinieku, vai ne? Un par to Vaikuli, lielāka daļa no tiem mūziķiem, kas tur spēlēja, kāpēc mēs tur vispār visi spēlējām? Jo tanī laikā krievu tautības pārstāvjiem vienkārši nedeva vīzas uz viskautkādām valstīm, un mēs vienkārši tur bijām savākti mūziķi gan no Latvijas, gan no Lietuvas, gan no Igaunijas. Tur no Latvijas braucu es, brauca Gints Pabērzs, Raimonds Macats, no Igaunijas brauca Vilu Veski (saksofonists), Tanels Rūbens, tur tie visi, kas bija no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, visi īstenībā bija labi mūziķi. Pie otrās ģitāras bija tanī laikā Lietuvas Mūzikas akadēmijas rektors un džeza vēstures pasniedzējs, un tad mēs vilcienā, viņi, dzerot šņabi, par džeza vēsturi runāja, es kausījos, neko nesaprotot. Kas «kruta» (forši) — es tur kā mazs gurķītis klausījos, un viņi man baigi daudz ko izstāstīja par visādiem ierakstiem, un tāpēc caur «ne to», caur to popmūziku es sapazinos ar foršiem tādiem cilvēkiem.

Cik tev gičas ir?

Kādas 10…

Kā tu izvēlies savus instrumentus?

Ja agrāk, kad es pirku, tie man bija impulsīvie lēmumi, man likās — šitā baigi labi skanēs, jāņem. Tagad kaut kā cenšos pirkt tikai to, ko man vajag. Bet es droši zinu, ka tie instrumenti, ko es izvēlos, es tagad ļoti izpētu, kas tie tādi ir, un tagad man divi ir, kas nākuši, kad es kaut ko pārdevu un piepirku klāt tai solo spēlēšanai. Bet es neko speciāli pārdevis neesmu, man stāv arī ļoti labi džeza instrumenti, šad tad man kāds paprasa aizdot, es nekad neatsaku, man nav nekādas problēmas. Tā es arī viņus izvēlos.

Ir starp gičām kaut kāda viena mīļākā?

Es kaut kā cenšos uz tām emocionāli neskatīties, bet tad tā viena no viņām ir, es nezinu, vai tā ir mīļākā, bet ir viens instruments, kuru es nekad nepārdošu vai nesamainīšu, tas ir tas, ko Raimonds Pauls man ir uzdāvinājis. Tā ir dāvana, to es joprojām arī spēlēju.

Tu pasniedz?

Nē. Mēs ar Kasparu Zemīti reizi gadā braucam uz nometni pie Kandavas, tur es nedēļu veltu pedagoģijai, kur ir jauni mūzikas skolas bērni ar priekšzināšanam, bet tā, ikdienā… Bet man ir bijuši tādi gadījumi kā… Bija viens čalis, kurš man gadu rakstīja, katru nedēļu viņš rakstīja, ka grib gan mamma, gan viņš, pēc tam arī tētis zvanīja… Jo zini kā? Man ir tā, ka es joprojām daudz laika pavadu pats trenējoties, vienkārši tam fiziski neatliek laika, un pagaidām es arī varbūt vēl neesmu tādā vecumā, kad manī pamodīsies pedagoga gēns. Varbūt pēc gadiem tā būs, un es nesaku, ka man tas nepatīk, bet tas arī ļoti daudz prasa no tevis, pagaidām nē.

Pastāsti par savu ikdienu? Kā izskatās tava diena?

Nu, skaties, ja man nāk tūre, tad pirms tūres ikdienā, tas ir kaut kādu mēnesi, es nepārspīlēju, es ceļos no rīta un trīs stundas spēlēju, es skatos kaut kādu jaunu materiālu vai atkārtoju veco. Trīs stundas es spēlēju, pēc tam parakstu kaut kādas notiņas, ja nē, tad es aizēju pasportot vai palasu kaut kādu grāmatu. Tad tajā otrajā dienas pusē atkal spēlēju vēl trīs stundas. Ja man gadījumā nav jāgatavo baigais materiāls, tāpat es cenšos joprojām… Man liekas, tas ir vienīgais veids, tā ir mana iekšēja pārliecība, kā tu vari kļūt labāks — tikai regulāri strādājot. Varbūt citiem cilvēkiem tas ir kaut kā citādāk, man ir kaut kā tā. Es zinu, cik ļoti diskomfortabli jutos akadēmijas pirmajos divos kursos, kad man nebija laika vienkārši trenēties. Tad liekas — kāda jēga mācīties, ja tev nav laika ar sevi strādāt, jo galu galā tad, kad tu iznāksi ārā, tev būs jāstājās reālos kaujas apstākļos un tā. Tā arī ir mana ikdiena. Mēģinājumu man īstenībā nav tik daudz, jo solo programmai es varu pats, bet tur par to «bandleadingu», kad es izdomāju, cik man mēģinājumu vajag, uz tiem arī braukāju. Un tad jau, protams, kā praktizējošs mūziķis tu zini, ka mūzikas pasaule jau ir tāda, ka tas prasa vēl viskautkādas menedžēšanas lietas.

Es vairāk vai mazāk pats nodarbojos ar to solo programmas menedžēšanu, tur vēl ir vesela plejāde ar lietām, kas tev ir jādara, tur kaut kādas fotosesijas, tad tu izdomā viskautkādas aktivitātes, kā uzturēt kaut kādu «piāru» (sabiedriskās attiecības) un tā. Man bija tāds interesants projekts, kad es izdomāju, tu noteikti esi redzējusi, ir tāds «Tiny Desk» koncerts, un es izdomāju, ka kaut kas tāds ir jāpiedāvā «Delfi.lv», tas ir mini koncerts, kur tu ieej vienkārši tanī un tanī dienā Delfos, un tev ir online koncerts.

Tagad bija ļoti interesants pasūtījums — «Airbaltic» man piezvanīja, gribēja manu mūziku līdmašīnā, paceļoties un nolaižoties. Tas ir tāds foršs piredāvājums, jo tā ir nacionālā aviosabiedrība, un viņi gribēja tieši kaut ko, nu, tādu latvisku un uz ģitāras. Es nevarētu teikt, ka tas baigi latviski sanāca, bet es viņiem uzrakstīju mūziku, un viņi akceptēja. Tas arī tāds liels darbs, bet interesants, jo jāņem vērā, ka skanēs līdmašīnā, kur ir kondicionieri un vēl viss kaut kas. Un pirms tam to mūziku bija rakstījis Raimonds Tiguls, kurš arī ir «kruts» komponists, tad tas man bija diezgan liels izaicinājums. Nu, jā.

Publicitātes foto

Ko tu domā par spēlēšanu no notīm koncertos?

Tas nav viennozīmīgi atbildāms jautājums. Šis ir baigi plašs jautājums, ja tu spēlē grupā, ar kuru tu spēlē desmit un vairāk gadus un zini to programmu no galvas, viss kārtībā. Bet būsim reāli — dzīvot šeit, Latvijā, kā mūziķim nozīmē to, ka, kāds ir amerikāņiem tas teiciens: «You must wear different hats» (tev jāvalkā dažādas cepures), kad tev ir jādara viskautkādas lietas, tev ir jāspēlē no notīm, tev ir jāspēj improvizēt… Iedomājies, tu sēdi tajā pašā bigbendā un tev prasa nospēlēt no galvas programmu, kuru tu gatavo divas nedēļas, tu to nekad pēc atmiņas nenospēlēsi. Tas nav atbildams jautājums, bet ir kaut kādas lietas, kas jāmācās. Ja tie ir džeza standarti, nu, tad kaut kādi no tiem ir jāzina, bet esmu redzējis, starp citu, tajā pašā Ņujorkā «Smalls» džeza klubā mierīgi viņi spēlē no «šītiem» (notīm), arī tādu programmu, ko viņi spēlē ļoti daudz gadus, un tā nav nekāda problēma. Bet, nu, ja tas ir sastāvs, kurš spēlē desmit un vairāk gadus un tas ir vienīgais, ko tu spēlē… Tad tas ir jāzina. Tas ir atkarīgs no situācijas.

Tu savus solo koncertus no galvas spēlē?

Protams. Tur esmu pavadījis tik daudz laika, vienīgais, kas man ir uz skatuves, ir ģitāra un labākajā gadījumā setliste (dziesmu secība), lai sekotu tai, bet pat to… Es to miksēju uz vietas, tur nekādu nošu nav, protams. Ja mums jāspēlē, piemēram, «Cabaret», kur ir liels sastāvs, tur ir četri pūtēji, tur ir dīdžejs, tur vēl iesaistīta horeogrāfija, es nevaru pa to mēnesi iemācīties to programmu no galvas, tur visi spēlē no notīm. Un šeit vēl viens aspekts — esmu dzirdējis no dažādiem producentiem, ka viņi grib, lai tie mūziķi spēlē no galvas tikai tāpēc, ka viņi skatās ārzēmju koncertus, kur grupas spēlē bez notīm. Bet ir jāsaprot, ka Latvijā tas tirgus ir, ne jau sliktā nozīmē, bet tik liels, cik viņš ir, līdz ar to katram muzikālajam projektam, ko tu radi, tas nav tā kā ārzemēs, kad tu uztaisi projektu un braukā entos gadus, vienu un to pašu programmu spēlējot. Šeit tu spelē ļoti daudzos sastāvos, un tas ir vienīgais veids, kā mūziķis var izdzīvot, nodarbojoties tikai ar mūziku. It sevišķi tad, kad tu esi vīrietis un tev jau ir kaut kāda dāma un bērni. Es jau arī esmu tādā vecumā, man jādomā arī par tādām lietām.

Tā ir īstenībā baigi svarīga lieta, kas ir jāsaprot, ka mūziku nekad nevar atraut no realitātes, kāda ir dzīves realitāte šeit. Tas nav tā kā nodarboties ar vienu ļoti šauru, specifisku lietu, un ka tev visu mūžu būs, ko darīt. Teiksim, es uztaisīju vienu solo programmu, ko es spēlēju, aptuveni trīs gadu laikā es Latvijā esmu nospēlējis ap 120 solo koncertiem. Bet tik un tā es jau daru vēl kaut kādas lietas. Tāpēc ka jāsaprot, ka es nevarētu finansiāli izdzīvot tikai no tās vienas programmas.

Tu neplāno taču braukt kaut kur prom?

Nē. Man tādi plāni bija tad, kad ļoti daudzi mani draugi, tai skaitā Kaspars Kurdeko, aizbrauca projām, un tad es atceros, pabeidzu Domeni, biju sakrājis naudu un domāju, ka arī braukšu projām, bet es darīju citādāk — dzīvoju kaut kādā «Airbnb» un trīs mēnešus neko citu nedarīju, vienkārši gāju uz privātstundām. Un man kaut kā pietika ar to. Vai es šobrīd domāju braukt prom — viennozīmīgi nē. Es uzskatu, ka Latvijā ir vēl daudz neizmantotu iespēju, un arī tā mūzika, ar ko mēs nodarbojamies, vai ar ko nodarbojos solo koncertos, tā ir tikai bērnu autiņos. Man ir, kur augt, un es gribu šeit spēlēt.

Kā klausītājs uztver solo muzicēšanu?

Es par to nevaru sūdzēties. Es spēlēju aptuveni trīs-četrus solo koncertus mēnesī, tam ir pieprasījums un cilvēkiem patīk. Es to, protams, nedaru par brīvu, spēlēju koncertzālēs un arī privātajos pasākumos, un man būtu grēks sūdzēties.

Atkal par citu tēmu. Improvizācija — kāpēc tā ir nepieciešama un vai tā vispār ir nepieciešama mūziķim?

No manas prizmas skatoties — jā. Es tikpat labi daudz zinu brīnišķīgus mūziķus no akadēmiskās vides, kuri vispār neimprovizē, bet tajā mūzikas lauciņā, kurā es esmu, tas ir svarīgi.

Ko tu dari, lai attīstītu savas improvizācijas iemaņas?

Tagad es strādāju muzikāli pie pavisam citām lietām, bet tad, kad es to aktīvi darīju, mans ceļš bija diezgan daudz transkripcijas rakstīt, tās var apskatīties, ieejot manā mājaslapā, kur ir PDF, visas tādas liela formāta transkripcijas, ko var lejuplādēt. Es iedomājos, ka man vajag apkopot visu, saliku visu pdf formātos un ieliku mājaslapā. Jebkurš var izmantot, lai tik spēlē. Tie ir Peta Metīni, Džona Koltreina solo, es tos esmu notranskribējis no A līdz Z. Vienā posmā to darīju ārkārtīgi intensīvi. Tas bija ceļš, ko iet. Es zinu, ka ļoti daudziem ir citi ceļi. Protams, ka visas mūsdienu tehnoloģijas, viss tas «iRealB» ir super palīgs instrumentālistiem, kur tu vari ierakstīt jebkuru akordu secību un trenēties.

Vai tev ir gadījies tā, ka tu spēlē koncertu un pēkšņi aizmirsti, ko tu tur saplānoji nospēlēt? Tukšums galvā?

Jā, ir tā bijis. Bliezu kaut ko tālāk vienkārši. Improvizēju. Uznāk uztraukums, bet ar to ir «jādīlo». Tā ir ļoti liela tēma, es cenšos tam neļauties. Tam tu nedrīksti ļauties, it sevišķi solo koncertēšanā. Vispār cita zona, tev vienkārši tam nav vietas. Ja tu spēlē lielā sastāvā, to neviens nepamanīs. Bet, ja tu esi viens pats, tad… Es esmu gājis un interesējis par to, kā cīnītes ar uztraukumu, gājis pie visādiem speciālistiem, ir metodes, kas ir elpošanas un meditācijas vingrinājumi. Es to sāku ļoti intensīvi darīt pirms četriem gadiem, un es to daru jau mazākā intensitātē tagad.

Kā tu vari nokomentēt mūsdienu mūzikas attīstību?

Es tieši par to esmu runājis ar saviem vecākajiem kolēģiem, tieši runājot par instrumentālistiem — nevienam pirms gadiem 20 prātā neienāca kāpt uz skatuvi un spēlēt instrumentālu mūziku. Tādas prakses vienkārši nebija. To neļāva sistēma, vai citu iemēslu dēļ, un tagad tas, ko es daru, vai arī citos sastāvos, tas vienkārši pierāda to, ka instrumentālā mūzika attīstās un tai ir dzirdīgas ausis. Un tas nebūs viena gada laikā, tas nebūs divu, tie ir tādi lēni procesi, lēnā garā pieradina klausītāju. Es domāju, ka klausītājs Latvijā ir ļoti foršs un prasa arvien kvalitatīvāku, interesantāku un daudzpusīgāku projektu, un tā nav tikai vokāli—instrumentāla mūzika, tā ir instrumentālā mūzika arī.

Ko tu ieteiktu jaunajiem mūziķiem?

Es tev atbildēšu tā. Man ir tā laikam palaimējies, kā tie astrologi citreiz saka, kad ir cilvēks uz pareizā ceļa, kad viņš dara īsto lietu, ko viņam kosmoss ir paredzējis, tad lietas notiek pašas par sevi, ieguldot darbu, protams. Un man ir tā, man ir 36 gadi un es joprojām ticu tai maģijai, un jo vairāk es spēlēju, jo vairāk laika es ieguldu tajā, ko es daru, jo man vairāk dzīve dod atpakaļ. Vienkārši dari, tā nav zāles pīpēšana un filozofija par Koltreina frāzi vai nefrāzi, vienkārši sēdies un dari. Tur tas latviešu teiciens — par kalnu runāt ir daudz vieglāk, nekā tajā uzkāpt.