Kā izdot mūziku, lai citi to neizmestu miskastē

No ieraksta līdz izdošanai. Kas jādara ar savu albumu, lai neizniekotu iespējas kļūt pasaulslavenam

Bija 2016. gads, un es tikko sāku lasīt lekcijas par mūzikas menedžmentu. Viens no maniem toreizējiem studentiem (žurnālista intriga paredz piebilst, ka tas ir veiksmīgs latviešu džeza mūziķis) pilnā nopietnībā pajautāja, kādēļ viņam vajadzētu likt savus kontaktus diskā — ja materiāls ir tik labs, viņš taču tāpat tiks pamanīts, atrasts un pienācīgi novērtēts. Toreiz sasmējos, nodomājot, ka tas ir joks, taču, izrādās, ka joks tas nebija gan. Gadiem ejot, izrādās, ka šādi joko daudz, daudz vairāk mūziķi nekā tev, lasītāj, un arī man pašai liekas. Tad nu lūk, redakcijas sapulcē izdomājām, ka jāuzraksta par to, kas jāņem vērā, izdodot savu albumu, lai tas ne tikai būtu saturiski un muzikāli labs (tā kā nekā ir gaumes lieta), bet arī pamanīts. Lai klausītājs, kurš nu tas būtu — parastais vai advancētāks mūzikas baudītājs, slavens kritiķis vai žurnālists — gribētu paņemt šādu albumu rokās vai atrast to mūzikas straumēšanas platformā un līdz tai labajai mūzikai vispār tiktu.

Tagad, dažus gadus vēlāk, lekcijās mēdzu stāstīt par to, ka klausītājs varbūt arī nav nemaz slinks vai stulbs — mūsdienu pasaule liek mums atrasties tik piesātinātā informācijas burbulī, ka atsijāt graudus no pelavām ir palicis ļoti sarežģīti. Līdz mūzikai jātiek, un dzīvē, kad iespēja sākt dienu bez telefona ir liela privilēģija, līdz mums nonāk tik daudz informācijas kā vēl nekad. Tāpēc atrast savam albumam pareizo mērķauditoriju un piemeklēt tikai tai adresētu uzrunājošo ziņu ir uzdevums numur viens, uzreiz pēc tā laba mūzika ir gatava. Bet pirms vēstījuma meklējumiem ir vēl šis tas, kas jāpatur prātā.

Proti, pēc veiktā un, cerams, labi noproducētā ieraksta un skaņas pēcapstrādes viss sākas ar izdošanas formāta atrašanu. Ja albums tiek izdots tikai digitāli — viss ir nosacīti vienkāršāk (taču tu tāpat neesi aizmirsis par AKKA/LAA un LaIPA organizācijās piereģistrētajiem datiem, vai ne?) Proti, «vienkāršāk» nozīmē atrast albumam pareizo, visās valodās (vai vismaz mērķauditorijas valodā) ērti lasāmo un saprotamo nosaukumu, izveidot digitālo vāciņu un savlaicīgi ievietot informāciju attiecīgajās straumēšanas platformās. Ar «savlaicīgi» es domāju standarta sešas nedēļas — jā, tieši tik daudz laika nepieciešams, lai visās platformās parādās visi vēlamie dati un varētu paspēt iesniegt labojumus, ja nepieciešams.

Ja ir sakrāti vai atrasti līdzekļi, gan jau esi padomājis arī par fizisko nesēju. Par to, vai CD formāts mirst, diskusijas rimt netaisās — taču šobrīd, 2023. gada sākumā, visiem heiteriem es stāstu par daudziem ārvalstu medijiem, kuri laipni piekrīt noklausīties latviešu džezmeņu veikto tikai tad, ja viņiem tiks nosūtīts fizisks albums. Tāpēc droši drīkst lepoties ar savu digitālo mūziku, taču, piemēram, līdz Aļaskas džeza radio tā nemaz netiks, ja nebūs pieejama taustāmā veidā. Jā, disks mūsdienās ir drīzāk dārgā vizītkarte nekā sevi atpelnoša investīcija, bet esmu piekususi taisnoties ārzemnieku priekšā, kuri par latviešu mūziku interesējas, bet līdz CD netiek. Tad ir vēl analogās versijas — kaseti grūti noklausīties un vinilu neērti nēsāt rokassomiņā, taču tas pirmais skaitās hipsterīgi, bet tas otrais turpina atdzimt. Vēl ir citi alternatīvāki nesēji — droši, bet, piemēram, mūzikas USB neona krāsās apdrukājot, atcerēsimies, ka tas pats nosacītais Aļaskas džeza radio izmetīs tādu miskastē.

Kad esam izdomājuši formātu, jāsāk domāt par «iekšiņām». Šī raksta ievadā minētais arī ir viens no galvenajiem pamatnosacījumiem — fiziskā albuma iekšā neaizmirstam atstāt paroles atgriezeniskai saitei, labāk mazāk slepenas: e-pasta adrese un telefona numurs ar valsts kodu tīri labi derēs. Uz «muguriņas», ja tāda ir diska kastītei vai plates vākam, atceramies iekļaut mūziķa vai grupas un paša albuma nosaukumu, lai mūzikas plauktā mājās pastiepjas roka tādu atrast un noklausīties. «Liner notes» ievadvārdus un citus tekstus iedodam pārlasīt draugiem, vēlams vismaz pieciem. Ja runa nebūs par drukas vai stila kļūdām, «pazust tulkojumā» var arī neburtiskā veidā — labi, ja klausītājs nesāks smieties par nevīžīgi atstāto nepareizo grupas līdera vārdu (reāls gadījums).

Pie «Liner notes» jeb sava veida ievadvārdiem tvarta klausīšanai, savu mērķaditoriju adresējot, arī ir vērts pakavēties ilgāk. Mārketingā ir tāds termins — leģenda, kam nav nekāda sakara ar bērnu pasakām vai senlaiku tenkām. Arī melot vai izdomāt neeksistējošas lietas leģendā nav nepieciešams — tas gluži vienkārši ir ērti lasāmā vai klausāmā veidā ietērpts vēstījums par to, kā projekts vai albums tapa, varbūt kāds smieklīgs gadījums vai stāsts, kas paliks atmiņā. To vēlāk varēs arī stāstīt medijiem intervijās vai iekļaut sociālo mediju ierakstos un albuma tapšanas video. Ja sanāks labi, varbūt par tavu leģendu diskutēs nepilngadīgās fanes starppilsētu autobusos vai citēs žurnālisti. Brīvā vieta tavai pašreklāmai — ieteikums izmantot, nevis ignorēt.

Ar gatavu mūziku, pārdomātu nesēju un korekti saliktu saturu esam nonākuši arī pie stila — viena no būtiskākajām lietām albumā ir tā noformējums. Citējot bijušās «Pasadenas» īpašnieku Armandu Rušenieku, «mēs dzīvojam pašapkalpošanās laikmetā. Tu nevari ieiet «Rimi» vai «Statoilā» un paprasīt konkrētu albumu — ja tu to pats neredzi, tad pārdevējs nezina, kur tas ir. Tā ir impulsa prece, un impulsam jābūt spēcīgam» (intervija ar Armandu ir atrodama vienā no JAZZin.lv numuriem). Lai arī mēs runājam par džezu nevis popmūziku, grupas līdera portretfoto ir diezgan nekļūdīgs risinājums vāciņam (atceramies, ka foto jābūt ticamam — saksofons bez mēlītes vai elektrībai nepieslēgtais vada mikrofons nekalpos tam par labu). Un, ja tiek izvēlēts jebkāds cits risinājums dizainam, ir vērts apdomāt, kas ir svarīgāks — liela māksla vai grupas tēla atpazīstamība, pat ja runa ir par mūziķa debijas albumu. To pašu vērts paturēt prātā, ja dizainā izvēlamies, piemēram, pārāk smalkus, nelasāmus fontus vai pārāk kaitinošu krāsu salikumu. Neaizmirstam, ka fiziskajiem nesējiem mēdz būt arī iekšpuse — labāk, ja dziesmu teksti, fotoattēlu katalogs vai kāda cita noderīga informācija tiks veidota vienotā stilā ar pārējo dizainu. Un arī pati «ripiņa» — disks vai plate, kuras izskatu nedrīkstam atstāt novārtā.

Kad esi pēdējo reizi bijis mūzikas veikalā? Ir vērts paturēt prātā, ka, kamēr pēc statistikas lielākā daļa fizisko mūzikas nesēju fanu iegādājas tos pēc koncertiem pa tiešo no mūziķiem vai koncertvietu pārstāvjiem, melomāni apmeklē arī veikalus un šķirsta. Palikt pamanāmam lielajās ierakstu kaudzēs mazāk pazīstamam mūziķim palīdzēs dizains, un, ja esi kādreiz garlaikoti šķirstījis vinila plašu plauktus, saproti, kāpēc grupas un albuma nosaukumu nebūtu prātīgi rakstīt vāka apakšā mazajiem burtiem. Kaut kas līdzīgs ir piemērojams arī CD vai DVD diskam: pamanāmi ne vienmēr nozīmē bezgaumīgi, bet pragmatiski gan būtu jārīkojas — ja ir vēlme, lai klausītājs tiek līdz tai mūzikai, protams.

Tātad mūzika gatava, dizains pārdomāts un tipogrāfijas izvēlētas, ziņojumi nevainojami, kontakti un citas detaļas iekļautas — par labi padarītām lietām ir jāpastāsta pasaulei. Ārpus konsekventas komunikācijas mūziķa mājaslapā un sociālajos tīklos (ar konsekventu es domāju tādu, kas sākas krietni pirms albums ir laists klajā), jāatceras, ka masu mediji ir pirmais kanāls, kas palīdz savienot mūziku ar potenciālo auditoriju. «Es tur uzzvanīšu čomam, kurš pirms pieciem gadiem vadīja vienu interviju Radio Klasikā» vai «Aij, pirmie kucēni jāslīcina — debijas albums jau nav tā vērts», vai arī «Nu, gan jau kāds pamanīs» — tu pat nestādies priekšā, cik daudz atrunas esmu dzirdējusi no slinkiem mūziķiem, kuri nesaskata par nepieciešamu pastāstīt par vairāku mēnešu vai gadu laikā paveikto. Ja pašiem slinkums vai bail bez pieredzes vērsties pie medijiem pa taisno — nu, atrodiet kādu komunikācijas palīgu, tas nemaksā miljonus. Un jā, mūsu valstī informācija ir komunicējama trīs valodās — valsts valoda, krievu valoda mazākumtautību iedzīvotājiem un medijiem un angļu valoda vismaz Baltijas apmērā.

Mūsu vidū ir arī pārāk daudz mūziķi, kuri izdod albumus brīvdienās un nepastāsta par to nevienam vispār. Nē, viens ieraksts «Facebook» vietnē neskaitās. Nē, šis nav vislabākais ceļš, kas ejams — tu pat nestādies priekšā, cik daudz pasaulē ir lieliskas mūzikas, un cik maz laika ir klausītājiem, apbalvojumu žūriju locekļiem, kritiķiem, filmu direktoriem — sarakstu var turpināt. Tātad, pareizs laiks, kurā mēs stāstam par to Latvijas un Baltijas valstu medijiem, ir darba dienu rīti, un nē, žurnālisti neies tevi meklēt paši, ja tu sev liecies foršiņš, tikai aizmirsi pastāstīt par to citiem. Vairāk par komunikāciju ar medijiem uzrakstījusi mūsu žurnāla redaktore Anete Ašmane-Vilsone — vērts likt aiz auss.

Tad ir vēl ārzemju kritiķi un masu mediji. Līdz nelabumam izslīpētu preses relīzi angļu vai citā svešvalodā kopā ar preses paku (biogrāfiju, atsauksmēm, bildītēm un citiem promo materiāliem) un pilna albuma lejuplādes kodiem, vai arī .wav formāta failiem mēs neaizmirstam nosūtīt viņiem 2-3 mēnešus pirms albums ir oficiāli iznācis. Iedomājamies slavenākā pasaulē mūzikas žurnāla redakciju (var pielikt nosaukumu, kas nu katra sirdij tuvāks) un iztēlojamies, ka ir tāds iesācējmūziķis, kurš 1. februārī izlaidis albumu (visas sakritības ir nejaušas) un 5. februārī attapies — vajadzētu tak lielajai ārpasaulei par to pavēstīt. Nē, kamēr klausāmviela ar pilnu informācijas paku sasniegs redakciju, kamēr kāds to saskatīs par labu esam, kamēr galvenais redaktors uzdos recenziju par to kā uzdevumu kādam no mūzikas apskatnieku komandas, paies tieši tie 2-3 mēneši. Ko darīs apskatnieks, kad ieraudzīs, ka albums jau sen ir iznācis un tā ir veca ziņa? Pareizi — metīs miskastē, nospļāvies, ka velti izšķērdējis laiku.

Nu, un tad paliek visādi nieciņi — piemēram, izdotā albuma izvietošana veikalos un juridisko saistību dokumentēšana. Jā, manu gudro lasītāj, veikali ir gana — mūsu pašu Rīgā ir fiziskie veikali, ir daudz digitālie, ir veikali arī ārpus valsts, un ar visiem viņiem jāiedibina labas attiecības, vai arī jāatrod izplatītājs, kurš izdarīs to tavā vietā. Par prezentāciju pagaidām nerunāsim — rakstot šo, es noguru un aiziešu labāk paklausīties kādu disku vai plati. Apskatīšos, kura no manas kolekcijas iekritīs acīs pirmā pēc visiem kritērijiem, ko esmu te aprakstījusi. Iespējams, arī tev ir vēl šis tas piebilstams par to, kas būtu vai nebūtu jādara, laižot savu albumu pasaulē. Droši dalies — apspriedīsim, paķiķināsim un mācīsimies no kļūdām kopā! Gan jau JAZZin.lv redakcijas e-pastu atgriezeniskai saitei atradīsi — mēs savus kontaktus neslēpjam.