Kāpēc un kā sadarboties ar medijiem

Žurnālistes padomi un skats no iekšpuses

21. gadsimta (un ne tikai) kultūras nozares specifika ir ārkārtīgi vienkārša — tu vari neiedomājami labi darīt savu lietu (spēlēt, komponēt, gleznot, dejot, rakstīt, iestudēt utt.), bet, ja par to neviens netiks informēts, neviens to arī nezinās un darbi krāsies bēniņu atvilktnēs, pašizdotās ciešripās un citos nevienam nezināmos nesējos. Lai tā tomēr nebūtu, ir vairākas iespējas, kā par sevi stāstīt — plašsaziņas līdzekļi jeb masu mediji, sociālie mediji, dažādas kampaņas pilsētvidē un citā reālā infrastruktūrā, kā arī transmediālas aktivitātes, savijot vienotā stāstā vairākas platformas. Taču viens no stabiliem stūrakmeņiem joprojām ir tā dēvētie tradicionālie mediji — radio, televīzija, laikraksti, žurnāli, tiem pēdējās desmitgadēs piepulcējušies arī interneta mediji. Diemžēl savā žurnālistes pieredzē esmu novērojusi, ka mākslinieki (un viņu pārstāvji) joprojām mēdz neveikli komunicēt ar medijiem, bieži vien neizprotot šīs komunikācijas jēgu un tālākās sekas. Lai kaut nedaudz palīdzētu to saprast, tapa šis raksts.

Pirms iedziļinos jautājumos par mediju ikdienu un mākslinieku komunikāciju ar tiem, atklāšu, ka žurnālistikā esmu kopš 2013. gada, manas publikācijas bijušas tādos medijos kā «IR», «Satori», «Kultūras Diena», «Arterritory», «Delfi», «JAZZin», «LSM», regulāri rakstu žurnālam «Mūzikas Saule» un šobrīd ikdienā strādāju sabiedriskajos medijos – Latvijas Radio un Latvijas Televīzijā. Šo gadu laikā esmu veikusi intervijas, rakstījusi recenzijas, veidojusi pētnieciskus rakstus, raidījumus, sižetus utt., līdz ar to esmu uzkrājusi dažāda veida pieredzi un noformulējusi savas domas un plašāku problemātiku arī šī raksta kontekstā.

Tad nu sāksim. Jebkura medija galvenais uzdevums ir informēt un izglītot. Tas ir visa pamatā, tā ir mediju jēga un būtība, līdz ar to šie divi principi nosaka mediju dienaskārtību, principus, rīcību, redakcionālo politiku un citus parametrus. To der paturēt prātā, jo tas bieži nesaskan ar politiķu, biznesmeņu, arī kultūras pasākumu organizatoru galveno mērķi — reklamēt un pārdot savu produktu vai pakalpojumu. Mediju mērķis ir atbildīga, neatkarīga un demokrātiska satura veidošana, kas cenšas iekļaut visas sabiedrības grupas neatkarīgi no etniskās piederības, politiskās, reliģiskās un jebkādas citas pārliecības. Tāpat medijs ir kā starpnieks — starp varu un sabiedrību, dažādām valstīm, tautām, sociālajām grupām, indivīdiem. Protams, mediji ir arī izklaides avots, tāpēc top dažādi šovi, koncerti, iestudējumi, filmas un cita veida saturs.

Tāpat svarīgi saprast, ka ir dažāda veida mediji:
* drukātie (laikraksti, žurnāli);
* raidošie (radio, televīzija);
* interneta (portāli).
Katram no šiem mediju veidiem ir sava specifika, sava plānošanas gaita, savs formāts, savs darba temps un apjoms, bieži vien arī sava auditorija.

Ar šo visu iepazīstoties, daudzi un jo īpaši jaunākas paaudzes lasītāji varētu jautāt — bet kāpēc vispār domāt par šīm tradicionālajām mediju formām, ja ir sociālie mediji un dažādas platformas, influenceru mārketinga kampaņas un citas iespējas digitālajā vidē? Vai vispār ir jēga to darīt? Kā žurnāliste, protams, teikšu, ka ir gan jēga, gan rezultāti, bet lai runā fakti un skaitļi, ko mediju ikdienā sauc par reitingiem. Pēc pētījumu aģentūras «Kantar» datiem par 2021. gada ziemu un pavasari, redzam ka, piemēram, Latvijas Radio pieci kanāli ik dienu sasniedz 500 tūkstošus lielu auditoriju, arī televīziju dati ir vērā ņemami – ziņu pārraides ik dienu skatās vairāki simti tūkstoši cilvēku, un jāņem vērā, ka šie skaitļi ir tikai lineārajā apraidē — papildus nāk klāt skatījumi/klausījumi mediju interneta vietnēs, sociālo mediju profilos un arī raidierakstu platformās, kur tiek ievietota zināma daļa satura. Un šī arī ir atbilde, kāpēc joprojām tā dēvētie tradicionālie mediji ir pirmajā vietā, lai sasniegtu auditoriju. Konkrētāks kultūras nozares piemērs — LTV Kultūras ziņas, piemēram, janvārī ik vakaru skatījās aptuveni 100 tūkstoši cilvēku (televīzijā, papildus vēl skatījumi digitālajā vidē). Tas nozīmē, ka, ja par kādu pasākumu tiek izveidots sižets (aptuveni 2:30—3:00 minūtes), tas uzreiz sasniedz simts tūkstošus skatītāju. Un šobrīd (vismaz Latvijā) informācija par kādu pasākumu tik īsā laikā nespēj sasniegt tik lielu auditoriju nevienā citā platformā. Un šī arī ir vissvarīgākā atbilde uz jautājumu, kādēļ vispār veidot sadarbību ar medijiem — jo tā ir iespējams visefektīvāk sasniegt auditoriju. Kā teikt, nekā personīga, tikai tīra matemātika.

Tāpat svarīgs iemesls ir arī cilvēku uzticība — tradicionālajiem medijiem tā joprojām ir krietni augstāka, jo cilvēki apzinās, ka saturu veido profesionāli žurnālisti, kam tas ir darbs. Atšķirībā no sociālajiem medijiem, kur jebkurš var publicēt jebko, un tam nav nekāda uzticamības garanta un kvalitatīvās atlases.

Pirms dodos tālāk, vēlos vēl pieminēt, ka ir svarīgi strādāt ar visiem mediju kanāliem (gan tradicionālajiem, gan sociālajiem), jo tā ir tava iespēja pavēstīt par sevi plašākai auditorijai nekā tikai tavi draugi, ģimene un paziņas. Ja tavs mērķis ir kļūt par mūziķi/komponistu un ar to savā dzīvē nodarboties, tev, gribi to vai nē, ir svarīga auditorija, skatītāji, klausītāji. Un tu kā cilvēks viens pats nevari sasniegt tik plašu auditoriju kā mediji, kam ir savi algoritmi, struktūra, sistēma, platformas, galu galā arī jau iegūta un nostabilizējusies auditorija. Tāpēc izmanto šīs iespējas, lai vēlāk nebūtu jāžēlojas, ka «uz maniem koncertiem jau neviens nenāk». Visticamāk nenāk tāpēc, ka vienkārši nezina.

Kad īsi atbildēts uz jautājumiem «kas ir mediji» un «kāpēc ar tiem veidot sadarbību», turpināšu ar konkrētiem ieteikumiem, piemēriem, aicinājumiem. Visi tālāk minētie piemēri ir patiesi, lai cik neticami tas dažbrīd neliktos.

Žurnālisti dzīvo informācijas džungļos, ikdienā manā e-pasta kastītē mēdz iekrist pat vairāki desmiti dažādu preses relīžu un informācijas ziņojumu, tāpēc:

* sniedz precīzu informāciju! Tava preses relīze (kas, ko, kur, kad, cikos, kāpēc, kā) ir tava pasākuma vizītkarte, tu to izsūti visiem atbilstošajiem medijiem, tāpēc, ja kaut kas nav precīzi, tas tā parādīsies VISUR. Tipiska kļūda — nepareizs cilvēka vārds, datums, pulksteņa laiks, ko pēc tam izlabot būs ļoti grūti, parādīsies vairāki varianti, kas mulsinās cilvēkus, un vairs nebūs tavos spēkos neprecīzo informāciju kontrolēt. Tāpēc vienmēr pārlasi un dod citiem pārlasīt savas preses relīzes, lai izvairītos no pārpratumiem.

* kontaktinformācija VISUR! Joprojām itin bieži sanāk saņemt informāciju e-pastā bez klāt pievienota telefona numura, taču joprojām tieši telefons ir visātrākais komunikācijas veids (e-pasts tāds noteikti nav!). Vēl šonedēļ saņēmu preses relīzi bez telefona numura, lūdzu to e-pastā atsūtīt, bet, tā kā atbildi saņēmu vien pēc vairākām stundām, diemžēl attiecīgo notikumu nevarēju iekļaut darba kārtībā, jo plānošana norit raiti, nav laika gaidīt, meklēt, atstāt iespēju atteikumam. Tāpat zinu piemēru par pirmās Starptautiskās Džeza dienas rīkošanu Latvijā — kolēģes bija sadrukājušas vairākus tūkstošus bukletu ar visu koncertu plānu, taču nekur, nevienā vietā neparādījās nekāda kontaktinformācija. Tad nu steidzami nācās ar zīmogu «www.jazzday.lv» apzīmogot visus trīs tūkstošus bukletu, lai nepieciešamības gadījumā žurnālistiem un jebkuram interesentam un koncertu apmeklētājam būtu iespēja uzzināt ko vairāk par šo lielo notikumu. Tāpēc atceries — kontaktinformācija ir ļoti svarīga un dažbrīd var noteikt to, vai žurnālists tavam notikumam ķersies klāt vai atspoguļos to, ko būs vieglāk un ātrāk sakontaktēt.

* nodrošini ar visu nepieciešamo! Kādam medijam vajag horizontālas bildes (bieži vien interneta portāliem un mājaslapām), kādam der tikai vertikālas. Digitālajiem medijiem pietiks ar vidējas izšķirtspējas attēlu, drukātajiem medijiem vajadzēs augstāku kvalitāti, lai būtu laba druka. Laikrakstiem vai portāliem var pietikt tikai ar preses relīzi, radio un televīzijai, ja izlems veidot sižetu, vajadzēs, lai pats pastāstāt par notikumu, jo žurnālists ēterā nelasīs preses relīzi. Televīzijai noderēs video materiāli, kas žurnālam būs pilnīgi lieki. Ar šo gribu teikt, ka katram medijam ir savas vajadzības un prasības, un tev tās ir jāņem vērā, ja vēlies, lai tavs notikums tiktu atspoguļots iespējami plaši. (SVARĪGI: tas nozīmē, ka tev ir jābūt materiāliem. Vislabāk sākt ar profesionālu fotosesiju, ideālā gadījumā tev ir arī profesionāli veidots video materiāls. Ikdienišķas bildes no sadzīviskām situācijām sūtīt medijiem kā prezentācijas materiālus nebūtu vēlams.) Un, ja tev lūdz horizontālu bildi, nesūti vertikālu. Nekā sarežģīta, vai ne?

Tāpat daži ieteikumi, lai izveidotu veiksmīgu ilgtermiņa sadarbību:

* attieksme. Ja uzņem žurnālistu savā pasākumā, parūpējies par viņu. Bieži vien žurnālists nepārzina konkrēto vietu, ēku un tās plānojumu, tāpēc nav jauki, ka pēc intervijas atstāj viņu tikai ar norādēm «tagad iesiet pa labi, tad lejā, tad pa kreisi, tad taisni, tad atkal augšā, tad pa labi, tad vēl taisni un tur ap stūri būs izeja». Jo īpaši tas nav jauki, ja ir vēls vakars, ēkā ir tumšs, gaismas iedegtas tikai dažviet, garās norādes tiek nobērtas ļoti ātri… Nu, tu saprati, par ko runāju, vai ne? Vienkārši cilvēciski parūpējies par žurnālistu, kurš pie tevis atbraucis.

* ja soli, tad izdari. Šis jo īpaši aktuāli šobrīd, kad preses konferences un citi pasākumi notiek tiešsaistē, bet attiecas uz jebkāda veida ierakstiem. Ja apsoli atsūtīt kaut ko noteiktā laikā, apzinies, ka žurnālists ar to rēķinās. Ja atsūtīsi to pāris stundas vēlāk (kas pašam nemaz neliksies tāda laika starpība), tad, iespējams, raidījums jau būs samontēts bez konkrētā papildinājuma un tas vairs nebūs nepieciešams, žurnālists būs izlīdzējies ar tiem materiāliem, kas ir pieejami. Ja ir kādas tehniskas problēmas, informē par to, nevis, neko nesakot, liec gaidīt «to, nezin ko, tad, nezin kad».

* rēķinies ar laiku. Man ir bijusi situācija, kad cilvēks precīzi sarunātajā intervijas sākumlaikā atraksta, ka tomēr nebūs. Un viss. Vai — aizbraucu uz filmēšanu, kur mūs ar operatoru aizved uz kādu telpu un saka: «Pēc pusstundas būs sieviete, kas jums pastāstīs par šo tēmu.» Protams, vienmēr ir ārkārtas gadījumi, kad plāni mainās pēkšņi, bet arī to var komunicēt cieņpilni, nevis pavirši un augstprātīgi. Atvainošanās būtu vismaz pieklājības minimuma žests.

* iesaisties. Kā sava pasākuma veidotājs, tu vislabāk zini, kas būtu tie cilvēki, kas var par to pastāstīt, kas būtu tās vietas, kas filmēšanai vislabākās, kas būtu tās bildes, ko vēlams izmantot, utt. Jebkura iesaistīšanās un šāda veida palīdzība ir ieteicama un pat vēlama, lai atspoguļojums būtu tev iespējami patīkams un precīzs.

Un vēl daži vispārīgi ieteikumi:

* vienmēr līdzi prezentācijas materiāli. Tu vari žurnālistu satikt kādā koncertā, izstādē, restorānā, prezentācijā, kino, teātrī un jebkur citur. Vienkāršu sarunu un iepazīstināšanu ar sevi var gadīties veikt pavisam ikdienišķā situācijā, izmantojot radušos situāciju, bet, lai šo iespēju izmantotu pilnībā, iesaku «atstāt aiz sevis pēdas». Mūziķu gadījuma tas var būt albums vai kāds cits prezentācijas materiāls, un tas noteikti nostrādās labāk, nekā tikai mutiska informācijas nodošana. Jo saruna var piemirsties, bet fizisks materiāls agri vai vēlu atkal tiks ieraudzīts un no somas dzīlēm izvilkts.

* gatavs runāt ar medijiem. Nupat televīzijā piedzīvoju situāciju, ka no rīta medijos tiek palaista svarīga ziņa, ko arī Kultūras ziņās būtu svarīgi atspoguļot. Bet ir tikai vienas 10 minūtes visas dienas garumā, kurās varu sarunāt operatoru īsai filmēšanai. Un tam jānotiek televīzijā, jo nevar paspēt nekur aizbraukt. Un tad no pasākuma veidotāja ir atkarīgs, vai var pielāgoties, tikt un atbraukt, lai izmantotu šo iespēju un pastāstītu par to skatītājiem, vai ne. Mediji var piezvanīt negaidīti un lūgt komentāru pa telefonu, var jautāt par iespēju filmēt tikai noteiktā laikā. Tiešraides intervija radio vai televīzijā var notikt tikai konkrētās tiešraides laikā, nav iespējas to pārlikt uz citu laiku. Ja esi atnācis līdzi kā «pavadošais» mūziķis, arī tevi var nointervēt, esi tam gatavs. Ja tevi vēlas intervēt, ir visai maz iemeslu, lai atteiktu, un tiem jābūt ļoti, ļoti svarīgiem. Jo citādi nākamreiz var arī neaicināt.

* tēmē uz dažādām auditorijām. Ja iespējams, sagatavo informāciju arī citās valodās (piemēram, krievu un angļu) un izsūti attiecīgiem medijiem. Latvijā joprojām ir vairāki tieši krievvalodīgo auditorijai veidoti mediji, starptautiskā vidē komunikācija visbiežāk notiek angliski. Tādā gadījumā gan tev jābūt gatavam sarunai attiecīgajā svešvalodā. Atceries – jo vairāk cilvēkus uzrunāsi, jo vairāk par tevi zinās.

* nenoklusēt. Ja ir kāds iemesls, kādēļ pasākums ir jāatceļ, jāpārceļ, jāmaina kāds svarīgs dalībnieks, nenoklusē iemeslus. Žurnālisti ir ziņkārīga tauta, viņi vēlēsies noskaidrot iemeslus, un tad var rasties neskaidras versijas un baumas, ko tev vairs nebūs iespējas ietekmēt. Labāk skaidri un uzreiz izklāstīt iemeslus, nekā ļaut tiem ierasties noslēpumainības plīvurā.

* labot. Ja sarunas laikā žurnālists kādu detaļu piemin nepareizi (datums, laiks, vieta, mākslinieki utt.), labo viņu nekavējoties. Neuzmanības kļūdas var gadīties visiem, bet tev ir svarīgi, lai tās neizplatās tālāk. Tāpēc korekti, bet norādi uz neprecizitātēm.

* savlaicīgums, medija regularitāte. Ikmēneša žurnāls savu satura plānu veido citādi kā ikdienas laikraksts. Ikvakara televīzijas pārraide strādā citādi kā žurnāls, kas iznāk reizi trijos mēnešos. Iknedēļas radio raidījums plānu veido citādi kā interneta portāls. Ņem vērā, ka dažādi mediji ar dažādu iznākšanas biežumu strādā dažādi, līdz ar to nebūs pamata domāt, ka, izsūtot preses relīzi nedēļu pirms pasākuma, tā parādīsies visos tavos iecerētajos kanālos. Un, ja atsūtīsi ziņu vien divas dienas pirms pasākuma, uz neko vairāk kā pieminēšanu afišā vai teikumu ziņu lentē vari necerēt. Jo savlaicīgāk nodota informācija, jo labāk.

* informēti mākslinieki. Ja kā mūziķis kādā raidījumā vai sižetā pārstāvi, piemēram, festivālu, esi gatavs runāt arī par pasākumu kopumā, nevis tikai par savu uzstāšanos. Protams, tev nav jāpārzina absolūti viss, bez vispārējā līmenī vajadzētu zināt svarīgākās lietas. Kā grupas vadītājs informē pārējos mūziķus, lai viņi vismaz pamata līmenī zina būtiskāko informāciju par pasākumu un nepieciešamības gadījumā, ja nejauši gadās tāda situācija, var par to pastāstīt arī medijiem. Jo tu noteikti nevēlies, ka iespēja pieminēt tavu pasākumu tiek izmantota «hmm, par šo man laikam nebūs plašākas informācijas, jāprasa būs kolēģiem» veidā.

* pārlasi. Ja neesi pārliecināts, vai izsakies skaidri un žurnālists visu pareizi uztver, vai ja vēl neesi pieradis pie intervijām vispār, droši palūdz žurnālistam, lai pirms publicēšanas atsūta tev pārlasīt rakstu. Tas ir pieņemami drukātiem/interneta medijiem. Bet esi gatavs visai ātri to izlasīt un nepieciešamības gadījumā izlabot neprecizitātes, nevelkot garumā. Svarīgi gan apzināties, ka tu nevari ņemt un pārrakstīt visas savas atbildes, ja tev nepatīk tavs runas stils. Šis attiecas tikai uz faktiem, neprecizitātēm, sīkām detaļām, nevis visu rakstu kopumā. Taču neprasi pirms ētera apskatīt televīzijas vai radio intervijas, tā tas parasti nenotiek.

* uzzini pats. Ja tu sarunā interviju kādā medijā, saproti, kas tas ir par mediju. Ja pie tevis atbrauc filmēšanas grupa un tu jautā, kurā televīzijā un raidījumā šis būs redzams, tas liecina, ka pat neesi iedziļinājies, ko esi sarunājis.
dalies ar saturu. Ja kāds no medijiem ieliek sociālajos tīklos interviju, sižetu, raidījumu ar tevi, dalies ar šo ierakstu, tā jūs abi kopā (tu un medijs) sasniegsiet lielāku auditoriju.

* trenējies. Neviens nepiedzimst ar izcilām komunikācijas prasmēm, elegantu valodas plūdumu un bagātu vārdu krājumu. Bet labā ziņa ir tā, ka to visu var attīstīt. Ja gaidāma intervija un jūties nedrošs, trenējies – mājās pie spoguļa, ar kādu ģimenes locekli vai draugu žurnālista lomā. Ierunā savas atbildes kaut telefona diktofonā un paanalizē — vai tu runā saprotami, skaidri, pietiekami lakoniski, neizplūsti garos stāstos uz vienkāršiem un īsiem jautājumiem utt. Nofilmē sevi — vai pārāk daudz nemētājies ar rokām, vai nemīņājies stāvot, vai neklabini pirkstus pret galdu sēžot, vai vari noturēt acu kontaktu un nešaudies ar tām apkārt. Vai tev pašam/pašai patīk tas, ko redzi? Strādā pie lietām, kas nepatīk. Pirms intervijas padomā, ko tev varētu jautāt, apdomā atbildes, bet neiestudē (!). Vairumam cilvēku parādās stress, ieraugot kameras aci vai mikrofona sarkano lampiņu, taču, atkal labā ziņa, ar laiku pie tā pierod. Labs veids ir arī analizēt citus — skaties kolēģu intervijas, klausies raidījumus, tā ne tikai priekš sevis sapratīsi, kas tev patīk vai nē, bet arī neapzināti sajutīsi runas struktūru, plūdumu. Sākumposmā šis viss ir ļoti svarīgs, un atceries — arī tie cilvēki, kas plūstoši, viegli un ar smaidu runā televīzijas kameru priekšā kādreiz to darīja pirmo reizi.

Ja šis viss šķiet nevajadzīgi un bezjēdzīgi, atceries: Latvijā ir ļoti bagātīga kultūras dzīve, žurnālistiem ir daudz iespēju aizpildīt ēteru, lappuses, ziņu lenti u.c. kanālus, bet vai arī tev ir tikpat daudz iespēju, kā sabiedrību informēt par savu daiļradi un/vai konkrēto pasākumu?

Ideālā gadījumā ar daļu no šīm lietām nodarbotos katra mākslinieka preses pārstāvis. Tomēr reālā situācija ir tāda, ka ne visiem māksliniekiem tāds ir, jo īpaši karjeras sākumposmā. Tāpēc ir labi, ja arī tu pats ko saproti no šīm lietām un vari sev palīdzēt. Gala beigās, žurnālisti jau nav nekādi ļaunie, melnie spēki, kas prasīs no tevis sazin ko un izsūks visu dzīvības sulu. Mēs esam vienā komandā — tu vēlies informēt par sevi, mums ir iespēja un platforma, lai to izdarītu.

Uz tikšanos ēterā, intervijās, sarunās un raidījumos,
Anete