Pasadenas Armands par kompaktdiska zudušo vērtību

Aizmirstais džezs starp prezervatīviem benzīntankos: kad kompaktdisks ir vien dārga vizītkarte

«Pasadena Group Promotion» ir organizācija, kuru pēdējo 20 gadu laikā neizbēgami ir iepazinusi lielākā daļa Latvijas mūziķu, kuri kaut reizi iespieduši savu mūziku kādā fiziskā nesējā. Atceros savu pieredzi ar «Pieneņu Vīna» disku: precīzs un tiešs komunikācijas stils, nekādas mūsdienu gludās, eiropeiskās pieejas ar rūpīgi izvēlētām frāzēm, ko klientam teikt. Negribot nevienā brīdī skaļi teikt «fiziskais nesējs mirst», aizbraucu pie «Pasadenas» saimnieka un saņēmu vienu no bēdīgākajām intervijām, ko esmu veikusi.

Armands Rušenieks ir stalts, spēcīgs vīrs ar zemu balsi, kas sagaida pie durvīm un pavada savā mazajā noliktavā — ar disku un plašu kastēm piekrautā kabinetā slēpjas galds un divi krēsli. Sāk runāt, pirms es paspēju pajautāt, kā viņam iet, tāpēc steidzos ieslēgt skaņas ierakstītāju.

Jā, ļoti diskriminējoši pret meitenēm, bet, ja dzied meitenes, tad [disku] nepērk vispār. Pilnīgi vienalga, «Triānas parks», «Astronauti», Linda Leen, Aija Andrejeva — nepērk. Tikai džekus. Tas liecina par vienu lietu: ja kāds kaut ko pērk, tad tās ir vai nu sievietes, vai arī priekš sievietēm. Diez vai dāvinās savai meitenei Aijas disku — dāvinās Donu, «Prāta Vētru», Mesu, «Sound Poets», bet Lindas Leen disks kāpēc būtu jādāvina? Tad nopērk par tādu pašu naudu Beyonce vai Pink — daudz kvalitatīvāku mūziku, daudz kvalitatīvākus tekstus un izpildījumu. Ja tu gribi Latvijā kaut cik pārdot kaut ko — Dieva dēļ, nedziedi angliski! Nulle pārdošanas jebkuram produktam angļu valodā. Ja tu dziedi angliski — piedod man, pilna pasaule ar daudz foršāku mūziku, es labāk ņemu to. Ticiet man, ja «Prāta Vētra» dziedātu angliski, diez vai viņiem Latvijā būtu tik daudz skatītāji.

Tad kāda tad ir tā veiksmes formula?

Daudz kas. Protams, pati mūzika arī. Piemēram, «Instrumenti» — profesionāli džeki spēlē profesionālu mūziku, profesionāļu aprindās skaitās labi, Gada balvai izvirzīti, bet pārdošana vāja. Tautai tas nav īsti vajadzīgs.

Bet kas tad tautai vajadzīgs?

Popmūzika. Latviski, ja runā par pārdošanu. Paldies Dievam, «Instrumenti» dzied tagad latviski, ko viņi agrāk nedarīja, un viņi vairs nav tik melni.

Tad cilvēkiem vajag to pozitīvo vairāk?

Protams. Bet ir jābūt hitiem, tad kaut kas notiek, pierādījums tam ir «The Sound Poets» albums «Trīs», kas ir profesionāli labs albums, bet nav hitu, kādi bija agrāk, un pārdošana ir gaužām bēdīga. Es vispār biju šokēts, zinot iepriekšējā albuma panākumus. Vēl viena lieta: man ir ļoti labs rādītājs — «Statoil» [tagad — «CircleK»] . Ja es piezvanu uz «Statoilu» un man neviens nenosauc , ka tas ir «Sound Poets», bet tikai saka, ka tas ir «Trīs», tad kaut kas tur nav. Ja pārdevējs, kas katru dienu šo albumu redz, nezin, ka tas ir «Sound Poets», tikai zina, ka«Trīs».

Tātad problēma šajā gadījumā ir dizainā?

Protams! Šim jābūt vienkārši lielam šriftam. Viņi domā, ka uztaisīja uzlīmi ar grupas nosaukumu un mazu šriftu un ar to glābj situāciju — neko viņi neglābj. Tā ir tā vāciņu problēma. Tas pats «Cosmos» un «Instrumenti», kad savā laikā taisīja mākslu — cilvēks to nesaprata. Mēs dzīvojam pašapkalpošanās laikmetā. Tu nevari ieiet «Rimi» vai «Statoilā» un paprasīt konkrētu albumu — ja tu to pats neredzi, tad pārdevējs nezina, kur tas ir. Ja tu viņu neatrodi uzreiz, ja roka nepastiepjas. Tā ir impulsa prece, un impulsam jābūt spēcīgam. Visi taču zina, kā izskatās Vītnija Hjūstone — uz viņas albuma vāciņa taču varēja puķītes kaut kādas salikt, bet nekad — tikai ģīmis un ar lieliem burtiem uzrakstīts vārds. Tam uzrakstam nav jābūt apakšā, bet gan virspusē, ja tas ir par zemu, tad tas stāv uz statīva un to neredz — tās visas lietas ārzemnieki labi zina, bet mūsējie vienmēr grib mākslu taisīt.

Un, ja mūziķis atnāk pie jums un saka, ka ir izdevis disku, kā jūs atlasāt, ar ko turpināt strādāt?

Pirmām kārtām, Latvijā reāli vairumtirgotāji ir «Mikrofons» un es, no lielākajiem. Bet sāksim ar to, ka nav vairs, kur tos tirgot. Nav veikalu vairāk. Ir «Randoms», kas nodarbojas ar pilnīgi citām lietām, tur mūzika ir sekundāra. Ir vecā «Upe», kas ļoti mokās, jo grib tirgot tikai mūziku. Tam ir jābūt lielam suvenīru veikalam ar lielu mūzikas piedāvājumu. Kā otra «Upe», kaut vai — Iveta ir izdzīvojusi tikai tāpēc, ka viņa pārdod kokles un visādus koka klucīšus, ne jau tāpēc, ka viņa mūziku pārdod.

Tad kur vēl «Pasadena» izplata?

Ir divi lielie klienti — «Circle K» un «Jāņa Rozes grāmatnīca». Grāmatnīcas, protams, pārdod tikai vietējo. Jābūt latviešu valodā un latviešu izpildītājam. Un otrs ir «Statoils» ar 70 stacijām, bet ļoti maziem plauktiņiem.

Un kas notiek tālāk?

Ja «Circle K» un grāmatnīcas beigs tirgot ierakstus, es taisu visu ciet un nodarbojos ar citām lietām. Es šito vairs netaisos darīt. Man tā mūzikas ierakstu tirdzniecība ir tik tālu. Es vairs negribu ar to nodarboties dzīvē. Tas man pēdējos gadus nes tikai zaudējumus. Es vienkārši kā muļķis te vēl ākstos, bet tas drīz nebūs vajadzīgs. Izklausās bēdīgi, bet katram savs laiks — visam pienāk arī beigas. Tālāk — nu, es darīšu kaut ko, kur maksās algu.

Bet kā šis vispār sākās? Kā mūzika ieņēma savu vietu jūsu dzīvē?

Sāksim ar to, ka man ir 57 gadi, un es esmu diezgan ilgi uz šīs pasaulītes pastaigājis un viskaut ko darījis. Grūti pateikt, kāpēc man radās diezgan liela interese par mūziku — varbūt tāpēc, ka es nāku no Jurjānu dzimtas komponistiem un mana mamma visu mūžu ar mūziku uz «tu» bijusi. Es biju pārāk slinks — sākumā gribēju uz Ļeņingradu braukt skaņu režiju mācīties, bet krievu laikos negribēju braukt uz Krieviju prom. No kādiem 14 gadiem visu laiku spēlēju diskotēkas — sāku tagadējā Prezidenta pilī, toreiz tā bija Pionieru pils, tad Anglikāņi, tad desmit gadi Poligrāfiķos. Tas bija pamatdarbs — jāspēlē bija 3—4 reizes nedēļā, pa naktīm. Braukājām pa visu Latviju, izbraukājām pat Padomju savienību, kur tik nav spēlēts. Jaunatnes festivāli Maskavā ārzemniekiem. Tagad Krievijā ir ļoti krutas diskotēkas, Latvija nestāv klāt, bet tajā laikā bija otrādi, viņiem nekā nebija.

Tad visas diskotēkas pārvietojās uz bāriem, klubiem. Tajā laikā plkst. 23.00 visam bija jābūt ciet. Uz krogiem vairs negribējām iet, kādi padsmit gadi tā bija nostrādāti, tad mēs metām mieru, Ainārs [Mielavs] sāka strādāt ar «SWH Radio», un es aizgāju uz televīziju, uz izklaides raidījumu redakciju. Tur nostrādāju kādus 7—8 gadus, tieši pie mūzikas raidījumiem — bija tāda radošā apvienība «Lifts», kur biju es, Arvīds Babris, no sākuma Jānis Rušenieks (brālis), pēc tam Dita Torstere — tie, kas tagad arī strādā pie pasākumiem. Tad savā laikā radās tāds projekts — RBS televīzija, tur mēs ar Jāni uzņēmāmies projektus vadīt, bet bija sarežģītas finansu lietas un viss drīz beidzās. Ir noteikti aprēķini, kad privātā televīzija ir rentabla, un tie ir kādi septiņi miljoni un uz augšu, pārējais viss ir baigā mocīšanās, tāpēc mums ir tāds MTG, kas pārvalda visu, nevis vairāki maziņi ar programmu nodrošinājumu par lielāku naudu. Toreiz ar saviem plāniem pāršāvām pār strīpu, tad metu mieru un diezgan daudz strādāju ar Ojāru Grasmani — viņš tajā laikā strādāja kā BMG mūzikas kompānijas pārstāvis Baltijā. Viens viņš nebija vilcējs, un tā es kļuvu par BMG Baltijas marketinga direktoru.

Tad vienā brīdī BMG vairs negribēja, lai mēs esam viņu budžetā, lai dibinām paši savu kompāniju un esam ekskluzīvie viņu pārstāvji un paši pelnīsim naudu. Un tā radās «Pasadena». Kāpēc «Pasadena», es nezinu, tādu nosaukumu Ojārs izdomāja. Sākām lēnā garā paši strādāt. Tiklīdz «Statoil» vispār ienāca tirgū ar pāris stacijām un sāka ar mūziku darboties, pirms kādiem 20 gadiem, tā mēs sākām ar viņiem strādāt. Bija kompānija, kas nodarbojās ar «Warner Music» pa tiešo, bet tā vienā brīdī atdeva «Warner» pārstāvniecību mums, BMG apvienojās ar «Sony» un šajā reģionā kļuva par «Sony» pārstāvniecību, un tad mēs te pārstāvējām «Sony». Tagad gan «Mikrofons», gan mēs strādājām ar «Sony», un tieši tāpat ar «Universal», kas ir vēl lielāks. Šobrīd situācija ir pilnīgi citādāka: veikali lielāko daļu var pasūtīt paši, un es ņemu jau tikai to, kas vajadzīgs man, «Statoilam» vai kādiem pasūtījumiem. Īstenībā, runājot par cenu politiku — protams, ja runa ir par lokālo mūziku, tad cenai ir loma — vai tas disks maksās veikalā 10 vai 14. Bet, ja runa ir par ārzemju mūziku, kur jauns albums jebkurā gadījumā maksās 18, 19 vai 20 eiro, tad tam nav nekāda nozīme. Cilvēks, kas gribēs viņu nopirkt, neskatīsies uz cenu. Galvenais ir vēlēšanās vispār nopirkt fizisko disku, savukārt, ja tu to negribi darīt, tu arī nepirksi, pat ja tas maksās 3 eiro.

Un kāda ir pieredze ar džeza mūziķiem šajā ziņā?

Ja runa ir par ārzemju mūziku, tur ir konkrēta interese, cilvēki konkrēti zina, ko grib. Ja viņi grib kādu Čārlza Mingusa plati, tad to viņi arī meklē un pasūta. Protams, tie apjomi ir salīdzinoši nelieli džezam. Protams, populārāks ir «easy listening» — dažam liekas, ka Maikls Bublē dzied džezu, vai Sinatra. Bet tādai mūzikai pieprasījums ir liels. Es vakar, piemēram, atradu vienu Jana Garbareka disku un pats klausījos — re, cik foršs, bet nodomāju — kad pēdējo reizi kāds man prasīja par viņu?… Kas attiecās uz latviešu mūziķiem — nu, es jau nevaru riskēt un likt džezu «Statoilā».

Es jau pamanīju, ka džezu kā tādu liek — biju iebraukusi pa ceļam kādā pierīgas «Statoilā», un tur pie kasēm diezgan ironiski stāvēja «Jazz for Lovers» blakus prezervatīviem.

«Jazz for the Road» un «Jazz for Lovers», jā. Košļenes, prezervatīvi, gumija pie gumijas. Agrāk tas nebija tik briesmīgi, ka džezs bija jāliek pie prezervatīviem, agrāk viss plaukts bija mūsu mūzikas plaukts, līdz vienā brīdī viņi izdomāja, ka teritorija ir jāsamazina. Kad teritorija bija lielāka, es veidoju plašāku piedāvājumu, un varēja riskēt arī ar kādām džeza lietām. Konkrēti tās divas izlases es lieku visu laiku, jo varu paņemt tās par labu cenu — nevaru likt tur «full price» produktus, tikai tādus, kas ir budžets vai viduscena — 10—15 eiro, ne vairāk. Citādāk nepirks, it īpaši latvietis. Kad mēs ļoti daudz krievus tirgojām, bija pretēji — kad mēs tirgojām Ļepsu, tad krieviem bija vienalga, cik viņš maksā, pircējs momentāli nolika to neskatoties. Latvietis paņem, pagroza un ilgi domā.

Un vai ir kāds risinājums latviešu džezmeņiem, kas te cīnās un dara?

Pamatlieta, ko darīt — jācenšās pēc iespējas vairāk visur spēlēt un visur rādīties. Un tur arī tirgot savus ierakstus. Tur tā naudiņa pašam arī paliek — nav nekādi starpnieki. Ja tu esi uzdrošinājies un uzražojis to fizisko disku. Vēl viena lieta ir vinils, kas cilvēkus interesē. Ir ļoti daudz kolekcionāru, kas vēršas pie manis. Tā arī ir viena no manām izdzīvošanas lietām. Tas ir dārgs prieks un tirāžai, lai vispār sāktu runāt ar ražotāju, ir jābūt 300 vai 500 vienībām. Un kur tu tās liksi? Kā pārdosi šeit? Nezinu. Bet visiem jātirgo savos koncertos, tā ir pamatlieta! Tad jau varbūt Dievs dos laika gaitā nosegt savus izdevumus. Jo nopelnīt ar to nevarēsi. Jāpelna tikai ar koncertiem.

Un ko jūs domājat par latviešu džezmeņu iespēju virzīt fiziskos ierakstus ārzemju tirgū?

Droši vien var saistīties. Pieņemsim, ir lietas, ko izplata milzīga kompānija, kas saucas «Bertus» un atrodas Holandē. Piemēram, «Dzeltenos Pastniekus» un daudz ko citu var dabūt arī tur. «Skyforger» un citi, gan diski, gan vinili. Parunā ar Mareku Ameriku — kā viņam veicas ar to džeza padarīšanu. Kas viņam iznāca ar ārzemju tirgiem beigās. Viņš vairāk varētu zināt visus plusus un mīnusus — viņam tiešām ir džeza projekti ar labiem vārdiem. Latvijā atpazīstamība ir ļoti svarīga. Cilvēki pazīst Paškeviču, vairs nevienu neatpazīst.

Kaut gan piedāvājums ir, kvalitāte arī ir daudziem.

Ir! Es neko nesaku. Ir grūti. Tā pati Guna Zučika varētu pastāstīt, kā viņa ar «Carnival Youth» divus gadus blandās apkārt. Cik esmu runājis ar pašu Zučiku — tas tikai smuki izklausās. Es viņai saku — nu, ko jūs tajā Anglijā, spēlējāt tajā klubā — cik, 50 cilvēkiem? Tas arī viss. 50 klausītāji Anglijas nekurienē. Tā jūs tur pa vēdera tiesu braukājat.

Mana meita, pieņemsim, mācās vokālu Roterdamas Mūzikas akadēmijā. Viņas draugs ir Rūdolfs Ozols — ģitārists, kas šogad to skolu pabeigs. Viņiem ir grupa, varbūt esi dzirdējusi, «Bad Tones». Viņi visi mācās Holandē, bundzinieks šogad pabeigs Mūzikas akadēmiju Latvijā un brauc uz Holandi uz maģistratūru. Viņi mācās arī tāpēc, ka viņiem diplomā būs rakstīts, ka viņi arī pasniedzēji var būt. Viņi spēlē ļoti labu mūziku, visi piedzimuši pateicoties «Pink Floyd». Cilvēki vispār šobrīd nesaprot, kas ir psihedēliskais roks. «Pink Floyd», it īpaši sākumā, 1960. gadi, un «King Crimson». Viņi spēlē super mūziku, un es saku — pabeigsiet akadēmiju, atbrauksiet uz šejieni, kur ar «Bad Tones» spēlēsiet? Vienreiz gadā saviem draugiem? Re, kur mana meita, komerciāli veiksmīgākajā pasākumā (parāda DVD disku ar 2018. gada vasaras «Prāta Vētras» koncertierakstu un arī savas meitas, Lindas Rušenieces, bildēm pie bekvokāla). Viņa atbrauc pa vasaru, nav ko darīt. Es viņai saku — aizej padziedāt, naudu nopelnīsi. Ar viņu te arī būs tas pats —ja viņas mīļākie dziedātāji ir Areta Frenklina un Otiss Redings, tad ko viņa darīs Latvijā? Viņa mācās meistarklasēs pie Vitnijas Hjūstones un Pink producentiem, atsūta man savus koncertierakstus, un es klausos un saku — ko tu darīsi šeit? (uzliek man ierakstus, kādu laiku klausāmies)

Ko jūs pats klausāties? Bez augstākminētā Garbareka.

Es esmu pats diezgan liels kolekcionārs. Stāsts ir diezgan bēdīgs: man mājās ir speciāli projektēta siena, kur ir salikts viss. No tiem vairāk kā 4000 ierakstiem kādi 2000 ir celofāna plēvēs un nav attaisīti pat vaļā. Kā noliku, tā viss. Esmu parēķinājis: ja es noklausītos pilnīgi visu, kas man mājās ir, ja klausītos vienu albumu dienā, neatkārtojoties, man vajadzīgi 10,5 gadi. No jaunības laikiem esmu roka cilvēks: «AC/DC» ir, manuprāt, enerģētikas ziņā numur viens grupa pasaulē, un to pierāda tas, ka, dodoties tūrēs, viņi vienalga gada beigās bija arī komerciāli veiksmīgākā grupa pasaulē. Neviens cits ne tuvu nestāv — cilvēkiem tas patīk. Esmu izaudzis uz tāda 70.—80.gadu roka, ne tik daudz uz jaunajiem viļņiem. Pa džeza līniju neesmu nekāds gudrinieks — man patīk visādi pūšamie vīri, Tils Broners, piemēram. Reizēm sakrāju vēl kādu kolekciju: vienreiz izdomāju, ka man vajag visu «Saules Cirka» kolekciju — «Cirque du Soleil», kas pastāv 35 gadus, un katrai izrādei ir sava oriģinālmūzika.

Un kāds būtu iemesls no tās lielās kolekcijas vilkt ārā un gribēt kādu ierakstu klausīties atkārtoti?

Maz laika tam, protams. Pēc garastāvokļa — reizēm paklausos seno laiku sevis spēlēto, remiksi visādi sakrāti. Man ir ļoti daudz tā laika hitu, ko spēlējām, ir versijas, ko neviens nav dzirdējis, kas Amerikā vai Japānā izdoti.

Savā laikā mēs cīnījāmies ar pirātismu. Kas iznīcināja pirātus? Ne jau mēs. Pirātus iznīcināja internets. Tajā brīdī vairāk nebija nekā — vai nu tu klausies par brīvu, vai arī pa dārgo. Vēl smagāka situācija ir, ja mēs runājam par vizuālām lietām — kurš tad tagad ies pirkt filmas vai DVD, un tagad jau tas ir Blu-ray — vēl labākā kvalitātē. Un ļoti labi var salīdzināt pārdošanas apjomus, kaut vai «Prāta Vētras» diskam vai DVD. Ar visu to, ka koncertos kopā bija vairāk par 110 tūkstošiem cilvēku — uuu, mīlīt, tas ir vienkārši nenormālākais cipars. Ja katrs desmitais nopirktu DVD par piemiņu, ka ir tur bijis, tie būtu desmit tūkstoši pārdotās vienības. Muļķības, nu! Trīs tūkstoši, četri.

Un kas, jūsuprāt, būtu maināms šajā nozarē lietas labā?

Neko, neko jau nevar mainīt. Mūzikas industrija pati mainās. Mūzikas industrija taisa filmas. Apskaties, kas notika ar «Bohēmijas Rapsodiju» — uztaisīja ļoti labu filmu, un tu vairs nevari nopirkt vispār nekādus «Queen» ierakstus. CD, vinils — mēneša laikā tika izpirkts viss, un visi tagad histēriski mēģina kaut ko uzražot. Ļoti maz vispār šobrīd tiek izdoti DVD ārzemju grupām. Nevis tāpēc, ka nepērk, bet informācijas par to, kas ir viņu koncerts un kā tas izskatās, vispār nav. Ja tu gribi redzēt, kādi mēs esam — nāc un paskaties! Mēs nefilmējam, mēs nerādām, nāc un skaties par naudu. DVD tiek izdoti 1—2 mēnesī. «Coldplay» izdeva pēc gada. Tā var darīt arī latvieši. «A Star Is Born», ļoti laba filma, aizietu vēl labāk, ja nebūtu ar «Bohēmijas Rapsodiju» vienlaicīgi. Un tagad būs filma par Eltonu Džonu, iedomājies? Come on, viņš taču dzīvs vēl! Kāda filma? Iniciatīva iet tālāk — viņi jau par dzīviem taisa filmas! Steidzami jātaisa filmas par Presliju un citiem, un gan jau būs, tici man, būs! Jo tie puikas Holivudā sapratuši, ka ir baiga štelle taisīt par mūziķiem filmas, ne jau tikai dokumentālās vai autopsijas.

Tas viss ir kaut kur tālu prom. Kas mūsu mazās Latvijas mērogā var tikt darīts?

Latvijas mērogā es neredzu baigi foršo ideju, kā ierakstu nozari varētu attīstīt. Pēc iespējas vairāk spēlēt. Nav man receptes. It īpaši džezā baigi grūti dabūt atpazīstamību un spēlēšanu, ja tevi visur neaicina. Kur tad tu vari spēlēt — tajā krogā? Kas tad tur būs? Varbūt nopelnīsi sev iztikai. Kas tevi tur atpazīs, tie, kas tur sadzerties aiziet? Tev jau vajag, lai īstie cilvēki tevi redz. Un Latvijā faktiski nav tādas vietas un nav tādu cilvēku.

Tie paši «DaGamba» — viņiem tagad ļoti labi iet Krievijā. Bet kur tas Mūzikas Eksports, organizācija, kam būtu jāpalīdz? Ir palīdzējuši viņiem? Viņi paši ir izsitušies. Sūta pa kaut kādiem tirgiem, un nekas nenotiek. Doma uz Rietumiem braukt? Aizmirstiet! Mēs esam sen sapratuši, ka mums nav ko uz Rietumiem braukt. Tagad Jaungada ballē Krievijas centrālajā televīzijā tiek izsaukti uz skatuves četri veči — Meladze, Ļepss, Presņakovs un Busulis. Tas, ko viņš ir tur izdarījis — tas ir fantastiski, «Prāta Vētra» nav tik daudz paveikusi.Tas, ko Busulis izdarīja Krievijā, ir neaprakstāmi. Vajag saprast vienu lietu: Čeļabinskas stadions ir tieši tikpat liels, cik Hamburgas. Un viņš viņu dabū pilnu! Un viss, kāda starpība, Hamburga vai Čeļabinska?

Visi džezmeņi un blūzmeņi grib, protams, spēlēt Amerikā. Viņus nelaidīs tur nekad iekšā!

Kāds jau tur tika — Zigis lielās par savējiem.

Nu labi, «Coolman’s Report» mācās Berklijā, tur, protams, būs rezultāts. Es brīnos, ka par to diezgan maz runājuši Latvijā. Bet ko viņi darīs, kad pabeigs? Droši vien, tur arī paliks. Tā ir, kad tev Stings vai Kleptons lasa lekcijas. Ir droši vien, ko paklausīties. Tad es Agnesei Cimuškai arī saku: ja mēs runājam par mūziku kā tādu, tad mūsējie pasaulē ir ļoti labi! Mēs jau domājam tikai par popmūziku. Bet paņemam akadēmisko, piemēram, mūsu operdziedātājus, diriģentus — Jansons, Nelsons, Krēmers — viņi visi ir «Grammy» nominanti un arī ieguvēji! Operdziedātājas, mamma mia! Visi tikai par Garanču — kādas muļķības, paskatieties vēl uz Rebeku, Kalnu, Opolais, mums jābūt lepniem! Ko Mūzikas Eksports un LaIPA ir palīdzējisi, lai viņi tur būtu?

Ko tad, jūsuprāt?

LaIPA menedžē naudas plūsmas. Cik es saprotu, viņi gadā menedžē apmēram divus miljonus. Saņem savu procentu par to. Tas ir ļoti labi, ka ir tāda organizācija, jo citādi nabaga muzikanti neko nenopelnītu. Ja godīgi, es domāju, ka Raimonds Pauls no viņiem varētu saņemt diezgan labi. Mēs savā laikā ar «Pasadenu» esam izdevuši kādus padsmit albumus, un es visu laiku par viņiem kaut ko saņemu. Es pat pats neatceros vairs, kas tie par albumiem.

Sanāca tāda diezgan bēdīga intervija.

Nav jau nemaz tik bēdīgi. Tikai katram labi jādara savs darbs . Mūziķiem jārada un jāspēlē, man jācenšas to visur piedāvāt un pārējiem jāatbalsta tie, kurus mīlam klausīties. Vēl jau var atrast, kur iegādāties mūzikas ierakstus, bet, ja grāmatnīcas un degvielas uzpildes stacijas to nedarīs, tad gan būs bēdīgi. Es darīšu ko citu, bet kur savus ierakstus tirgos paši muziķi?