«Saulkrasti Jazz 2021» muzikālais kokteilis
Svētku tradīcija, kas pielāgojas, priecē un turpinās arī par spīti
Kā jau katru gadu (izņemot iepriekšējo, bet tas jau mūzikas nozarei nebūt nav pārsteigums), jūlija vidū risinājās jau divdesmit trešais «Saulkrasti Jazz» festivāls, pulcējot Saulkrastos dažus simtus džeza mūzikas mīļu, kuri klausījās rīkotāju rūpīgi atlasīto latviešu un ārzemju mūziķu sniegumu. Šogad pasākums ilga vien trīs dienas nedēļas vietā, bez tā ierasti neatņemamās daļas — meistarklasēm nedēļas garumā un renovētajā Saulkrastu pilsētas estrādē Minhauzena Undas vietā —, bet trīs dienas ar trīs koncertiem katrā kļuva par organizatoru kompromisu ar situāciju pasaulē. Un kompromiss, ir jāatzīst, bija absolūti izdevies.
Dažas dienas pirms šīgada festivāla sākuma viens no tā rīkotājiem Tālis Gžibovskis teica man klausulē, ka festivāla standartpostulāts ir nometne un sešas koncertdienas ar 24—25 kolektīviem, tāpēc šoreiz sajūta ir pavisam cita arī pašam, tomēr ir prieks par to, ka viss var notikt. Paklausoties jaukas klātienes apmeklētāju atsauksmes par pirmajām divām festivāla dienām ar Jelgavas bigbendu, Ilonas Kudiņas «Baltic Transit», «FunCOOLio», «Shob» (Francija), «Sooäär / Yaralyan / Ounaskari» (Igaunija/Armēnija/Somija) un «Markus Gottschlich trio feat. Yogev Shetrit» (Austrija/Izraēla), paņēmu draugus un devos klausīties trešās, noslēguma, dienas koncertus.
Ierodoties Saulkrastos, vienbalsīgi vienojāmies, ka mums nedaudz pietrūkst Minhauzena Undas noskaņas, pie kuras jau bija pierasts, taču renovētā pilsētas estrāde festivāla norisei arī bija visai ērta. Nebija lielu pārsteigumu arī par to, ka dažos no sastāviem kāds no ārvalstu mūziķiem pēdējā brīdī nevarēja ierasties, ņemot vērā epidemioloģisko situāciju un tās straujās izmaiņas — jācer vien, ka kādreiz pienāks brīdis, kad arī šis «jaunais normālais» būs pagātne.
Festivāla noslēguma dienu atklāja latviešu bundzinieka Mareka Logina kvartets trio vietā — pašam Marekam un pianistei Annai Vibei uz skatuves pievienojās ģitārists Āris Ozols un basists Pēteris Liepiņš, kuri izpildīja džeza standartus pašu aranžijās un arī kvarteta dalībnieku oriģinālmūziku. Te gribās īpaši atzīmēt Annas Vibes (kuras albums «Vibes», ierakstīts ar igauņu kursabiedriem, joprojām ir dzirdeslokā) ausij tīkamas oriģinālkompozīcijas, kā arī — ārpus sava albuma — vienu no pirmajiem mūziķes solo dziedāšanas eksperimentiem, kas piesaistīja klausītāju uzmanību. Anna kopā ar kolēģiem dziedāja «I Can’t Help It», Maikla Džeksona slaveno dziesmu, ko izpildīja tuvāk dziedātājas Gretčenas Parlato versijai, un tās vārdi diezgan labi sasaucās ar mīlestību pret dzīvi un mūziku. Par spīti visam notiekošajam džeza festivāla noskaņojumam piestāv.
«Sketchbook» kvartets no Vīnes oficiālajās relīzēs sauc sevi par post—džeza grupu, iejaucot džeza skanējumā kamermūziku un progresīvo roku. Ja pareizi atceros, uz skatuves viņi tika pieteikti kā džeza kvartets ar folkmūzikas elementiem, un, lai arī kādas beigu beigās ir pareizas šī stilu kokteiļa proporcijas, viesmūziķu uzstāšanās bija visai baudāma. Maigākas melodiskas balādes mijās ar dabas skaņu atainošanu un frīdžezu, kas ir ausīm tīkams. Koncerta sākums, kad pūšaminstrumentālists Leonards Skorupa sāka dziedāt un izdvest daudzveidīgas skaņas savā saksofonā, vienlaicīgi spēlējot to, momentā asociējās ar pagājušā rudens izdevniecības «Jersika Records» Arvīda Kazlauska un Ļūda Mockūna dueta koncertierakstu kūdras purvā — tur lietuviešu saksofonists Ļūds lēja savā instrumentā ūdeni, spēcīgi pūta un kliedza tajā spēlējot, un tas nevienā mirklī neļāva klausītājam novērst acis no performances. Austriešu kvarteta koncertā arī šāda brīvāka attieksme pret instrumenta spēli atrisinājās diezgan melodiskā kompozīcijā, atstājot klausītājus pateicīgi (varbūt arī nedaudz atviegloti) smaidam.
Un par smaidiem runājot. Kad mūziķis, ko klausītāji ļoti gaida (vai arī kāds, ko negaida, bet kura koncertā vienkārši sagadās būt), uzrunā publiku no skatuves, ne vienu reizi neuzsmaidot, rodas daudz jautājumu un minējumu, ne visi no kuriem patīkami. Taču šādi ar publiku komunicēja sešdesmit vienu gadu vecais, četras reizes «Grammy» balvai nominētais ģitāras virtuozs Stenlijs Džordans. Bet tas diezgan drīz kļuva mazsvarīgi, jo kvarteta meistarīgā saspēle un Stenlija ģitāras solo bija tik tiešām uzmanības vērti. Par absolūti brīvām mūzikas izpausmēm runājot, prātā palika spilgts un lielisks bundzinieka Gabora Dornaja un perkusionista Kornela Horvata duets, kurā abi mūziķi arī ritmiski dziedāja. Un par neaizmirstamu vakara daļu noteikti kļuva pats Džordans, kurš gan solo, gan kvarteta pavadījumā apsēdās pie flīģeļa («Steinway» tik ļoti piestāvēja Saulkrastu skatuvei saulrieta gaismā!), ar vienu roku spēlēja elektrisko ģitāru, ar otru klavieres, līdz ar šo arī dziedot. Un, ja skatītāju zālē tobrīd palika kaut viens cilvēks, kurš vēl nebūtu bijis pārliecināts par mūziķa «multitasking» iemaņu virsotnēm, labā un kreisā roka klavierēm un ģitārai tika mainītas. Arī viena skaņdarba ietvaros.
Koncerti, kuri atstāj klausītāju nedaudz padomāt, manuprāt, ir vieni no tiem vērtīgākajiem. Trīs sastāvu kokteilis tovakar atstāja labas pārdomas, festivāla līdzdibinātājs Raimonds Kalniņš pēckoncerta bildē ar Stenlija Džordana kvartetu visai sirdssilti smaidīja, 2021. gada «Saulkrasti Jazz» izskatījās izdevies, un auditorija pavisam noteikti aizgāja prom, gaidot nākamo gadu. Ar pateicību par to, kas notika, un cerību, ka nākamgad varēs notikt viss no organizatoru iecerētā.