Sazarojums, ķēdes un krāces

Par Annas Vibes albumu «Vibes»

Kā lai nosauc labsajūtu, ko rada Annas Vibes albums «Vibes»? Teiksim tā — gana sarežģīta mūzikas valoda, kas rūpīgi izsvērta (vai varbūt labāk teikt — izkalta, izslīpēta) un izvijas cauri albumam tik graciozi, it kā noglāstītu.

Vērtīgi, ka te jūtamas visu klātesošo mūziķu personības — Annas un Lindas Kanteres vokāli, Lauri Kadalipa un Tobiasa Tamearu saksofoni, Martina Ēro Keresāra kontrabass, Hansa Kurvita bungas. Laikam to var saukt par labu ansambļa līdzsvaru. Annas Vibes muzikālās idejas, kompozīcijas man šķiet saistošas. Saista ideju ietvari, struktūras un tas, kā tās attīstās skaņdarbu gaitā. Tā kā garākajās kompozīcijās lielāko daļu laika aizņem improvizācijas, nākotnē būtu interesanti dzirdēt, kā Anna Vibe raksta vēl izvērstākas muzikālās idejas.

Albums «Vibes» liek domāt par muzikālās enerģijas kalibriem, kas izriet no ieskaņošanas paņēmiena — visiem iespēlējot mūziku vienlaicīgi vai sadalot informāciju pa atsevišķiem celiņiem. Atceros, Mailss Deiviss savā autobiogrāfijā kritizēja ideju, ka atsevišķos celiņos rakstīta mūzika zaudē enerģiju. Doma, cik atceros, vijās ap to, ka beigās tāpat visi celiņi satiekas, savā ziņā tie ir — burtiskā nozīmē — divi ceļi, pa kuriem sasniegt vienu mērķi. Stena Olles Moldau veidotā kopskaņa te ir teicamā balansā, plaša, kupla. Pēc noklausīšanās es nezkāpēc iedomājos, ka šajā ceļojumā — no skaņas apstrādes skatpunkta — varēja būt vairāk esktravagances. Bet, klausoties otrreiz, tā aizvien vairāk sāk likties kā mirkļa iedoma. «Vibes» tomēr skan smalkjūtīgi, tā tas laikam arī iecerēts.

Galvenās līnijas šī albuma identitātei, manuprāt, veido Annas Vibes harmoniskā valoda. Šajā valodā manu uzmanību uzreiz saista balsvedības veidošana. Piemēram, kā akordu krāsas iezaigojas divubalsu izdziedātās līnijās — kompozīcijā «Afterglow», kas viena no albuma virsotnēm.

Šī valoda ir skaisti ostinato posmi («2 Days on the Road», «Lady Bird», «Midsummer’s Eve», «Silent Place») un akordu savienojumi. Jāatzīst, ar «Vibes» albumu iepazīstos, stāvot upes krastā. Upes klātbūtne mudina domāt, ka Annas spēlētās akordu ķēdes skan dažubrīd krāčaini («False Alarm» klaviersolo) vai plūdeni («2 Days on the Road»), bet vietumis tās ir zarainas («False Alarm», «Midsummer’s Eve»), citur siltvēsas («Afterglow», «Silent Place», «1001 Nights»). Šo valodu bagātina disonanšu daudveidzība — no sekundas, kas atrisinās tercā, līdz virmojošiem daudznošu akordiem, kas atrodas burvīgi nenosakāmajā robežā starp akordu un izrakstītu klasteri.

Savus akcentus albuma skanējumam un formveidei saliek Lauri un Tobiasa saksofonsolo posmi un piebalsis.

Kompozīcijā «Lady Bird» manu uzmanību saista neparedzama virzība, smalka saspēle, spilgtās krāsās uzvirmo sintezatora solo.

Viens no skaistākajiem «Vibes» mirkļiem ir Hansa bungu vokālais frāzējums skaņdarba «Conversation With No Understanding» sākumā, kuru pēcāk pārņem balsis. Cik daiļi džezā skan igauņu valoda!

Iekš «Afterglow» zaigo Martina Ēro kontrabasa flažoleti un izvērstais, aizraujošais solo. Par albuma smagumcentru gribētos saukt Annas klaviersolo skaņceliņā «False Alarm». «Midsummer’s Eve» izceļas ar modalitāti harmonijā (vismaz modālu krāsu), kas pamazām sazarojas smalkāk dalāmos mūzikas parametros. Tad seko «Silent Place», kur Annas vokāls saaužas ar čellu, un faktūrā askētiskas balsu kvartas un politonālas klavierarpēdžijas atgādina par albuma glāstošajām, glāsmainajām kvalitātēm. «1001 Nights» ir albuma dramaturģijas pilnasinīga kulminācija.