Disonanses uzvara kūdras amfiteātrī

Lietuviešu saksofonistu duets ar dzīvnieciskām skaņām piepilda dabas koncertzāli

Izdevniecība «Jersika Records» klausītāju vērtējumam piedāvā dubultalbumu «PURVS», kurā speciāli šim projektam apvienojies lietuviešu saksofonistu duets — Arvīds Kazlausks un Ļuds Mockūns. Albums ir īpašs ar to, ka ieraksts veikts nevis skaņu ierakstu studijā, bet gan muzicēšanai pavisam neierasta vietā — kūdras purvā. Pusi no albumā ieskaņotā materiāla veido ierakstu sesija bez klausītāju klātbūtnes, bet pēc ierakstu sesijas beigām abi mūziķi uz vakara koncertu dabas koncertzālē «Saulgrieži» (Valgundes pagastā, Jelgavas novadā) aicināja arī publiku.

Apļveida kūdras amfiteātris izveidots sadarbībā ar mākslinieku Jāni Gutānu—Grasi, kurš ar dažādu dabas objektu veidošanu paspējis uzkrāt pieredzi arī starptautiskā līmenī. Sākotnēji veidots par godu vietējā kūdras ieguves un pārstrādes uzņēmuma jubilejai, īpašais objekts jau pieteicis sevi kā potenciālu norises vietu dažādiem inovatīviem mākslas projektiem un performancēm.

Brīvās improvizācijas tradīcijas mūzikā ir dažādas. Ar terminu frīdžezs visbiežāk saistām mūziķu aktivitātes ASV, kas aizsākās ap 20. gadsimta 60. gadiem, un radošo meklējumu konteksts tolaik nereti bija saistīts arī ar tā laika norisēm politikā. Kazlausks un Mockūns sevi vairāk uzskata par Eiropas brīvās improvizācijas tradīciju turpinātājiem — kaut kādā ziņā tuvākiem laikmetīgai klasiskajai mūzikai, kur džezam raksturīgā āfrikānisko elementu klātbūtne nav tik jūtama un būtiska. Zināms, ka Polija un Lietuva jau 20. gadsimta otrajā pusē par spīti dzelzs priekškara esamībai tomēr spēja ieelpot rietumu avangarda kultūras vēsmas un kļūt par reģiona avangardiskas muzikālās izteiksmes centru. Abi saksofonisti atzīst sava skolotāja Vladimira Čekasina (dzimis Krievijā, bet pārcēlies un muzikālo darbību izvērsis Lietuvā) nozīmi gan viņu personīgās daiļrades attīstībā, gan arī Lietuvas savdabīgās muzikālās nokrāsas veidošanā.

Saskarsmē ar mūziku brīvās improvizācijas estētikā jāapzinās, ka tā gribot negribot nesīs sev līdzi specifisku piegaršu. To rada apstāklis, ka mūzikas saturs netiek atklāts caur vispārpieņemtām melodijas, harmonijas un ritma sakarībām, kas, vienkāršā valodā runājot, liek mūzikai skanēt muzikāli. Pīlāri, uz kuriem jau no bērna kājas visbiežāk balstīta mūsu mūzikas izpratne (konsonanses un disonanses attiecības harmonijā, regulāri ritma zīmējumi), tiek nobrucināti un aizslaucīti, un nu ir jāmeklē citi izteiksmes līdzekļi — salmiņi, pie kuriem pieķerties. Kas vēl būtu lietas, kas skaņu kompleksus mūsu uztverē padarītu par cilvēka veidotām muzikālām domām un mākslas darbiem, nevis apstākļu sakritības rezultātā izveidojušos akustisko piesārņojumu?

Par atslēgām šajā brīdī kļūst tembrs un dinamika, kas, izvirzoties priekšplānā, kļūst par galvenajiem mūzikas materiālu veidojošajiem elementiem. Lai klausīšanās procesā neapjuktu, jācenšas domāt vienkāršākās kategorijās un jāsaskata pretstati. Piemēram, skaļš — kluss, ātrs — lēns, konsonanse — disonanse, blīvs — caurspīdīgs un tā tālāk. Par dzirdēto ir jāreflektē, jāmeklē un jāuzdod jautājumi. Vai kaut kas atkārtojas? Vai kāda no muzikālajām domām tiek attīstīta tālāk? Ja ideja attīstās, tad cik ilgi? Nepieredzējušai ausij šāda mūzikas klausīšanās liksies nevis kā relaksācija, bet drīzāk gan kā smags darbs. Jā, tā tas ir — avangardiskas izteiksmes mūzika nav domāta «mīkstajiem». No klausītāja tiek prasīta aktīva iedziļināšanās. Klausītājam pašam ir jāsasprindzina savas smadzenes, jāgrib un jāpiepūlas, lai ko saklausītu (šeit būtu vietā vērst uzmanību uz atšķirību starp vārdiem «dzirdēt» un «klausīties»).

Albums ir lielisks uzskates materiāls dažāda veida saksofonu (soprāna, alta, tenora, kā arī retāk sastopamo sopranīno un basa) tembru un iespējamo spēles tehniku demonstrēšanai. No instrumentiem izvilināts šķietami neiespējamais, sākot no burbuļošanas, rukšķēšanas, svilpošanas, pīkstēšanas līdz pat zarnu trakta gāzu izdalīšanās procesam raksturīgām skaņām. Mūziķi nav baidījušies no dzīvnieciska, nesamākslota realitātes atveidojuma. Šur tur dzirdamas arī metāliskas skaņas, kas liek noprast, ka instrumentārijā, iespējams, ietilpst arī kāds sitaminstrumentam līdzīgs rīks. Īpašu atmosfēru rada skaņu celiņos jūtamā vēja plūsmas skaņa, kas rada reālistisku klātbūtnes sajūtu. Šis ir arī labs piemērs, kurā āpkārtējai videi ir būtiska nozīme mūzikas satura veidošanā. Ja šis pats materiāls būtu ierakstīts studijā, tam jau būtu pavisam cita garša.

Dueta formātam džeza mūzikā ir īpaša vieta. Jo mazāks ir ansamblī esošo dalībnieku skaits, jo par lielāku izaicinājumu mūziķiem kļūst variēšana ar skaņurakstu. Pie lielāka dalībnieku skaita atbildības sfēras sadalās un katram mūziķim ir kāds konkrēts uzdevums, kas ansamblī tiek pildīts. Bet dueta formātā nākas žonglēt starp vairākām lomām — pēc vajadzības būt gan «basistam», gan «bundziniekam», gan atskaņot melodijas, kā arī nodrošināt harmonisko aizpildījumu. Lai noturētu klausītāja uzmanību visas performances garumā, nākas piepūlēties un realizēt lielu daļu no sava potenciāla gan spēles tehniskā arsenāla, gan fantāzijas ziņā. Nedaudz vieglāk, iespējams, ir harmoniskajiem instrumentiem (piemēram, klavierēm), kuri vienatnē var veidot komplicētas faktūras un imitēt vairāku cilvēku ansambļa spēli. Vokāla vai pūšaminstrumentu gadījumā tas ir viens no visgrūtāk paveicamajiem uzdevumiem. Līdz ar to respekts «Purva» producentiem, kā arī pašiem mūziķiem par uzdrošināšanos ierakstīt albumu diviem saksofonistiem ar 98 minūtēm un 42 sekundēm mūzikas.

Par mūzikas idejisko saturu, tēliem un tematiku varam nojaust pēc skaņdarbu nosaukumiem dažādās valodās. Pavisam loģiska ir izvēle skaņdarbus nosaukt ne tikai lietuviešu valodā («Atavaras», «Duobe», «Drugys», «Gyvatyne»), bet arī latviski («Taka», «Deja», «Zilās sūnas»), jo Arvīds Kazlausks jau ir ilgu laiku ir saistīts ar Latviju, kā arī pats pārvalda latviešu valodu un, galu galā ieraksts notiek Latvijā. Starp nosaukumiem figurē arī vārdi no senās prūšu valodas («Gilluwā» un «Strāuwa»).

Starp visām ar tembriem un dinamiku veidotajām skaņu gleznām izceļas skaņdarbs ar nosaukumu «Madla». Tas ir vienīgais, kurā nepārprotami un skaidri uztveram harmonisko informāciju un melodijā balstītu tematisko materiālu, kas skaņdarba gaitā tiek attīstīts. Ap sibemolminora pentatoniku būvētais intonatīvais saturs, kā arī mūziķu izpildījuma veids nepārprotami norāda uz blūza kā stilistiska elementa klātbūtni. Uzmanīgākie klausītāji pamanīs, ka «Zilajās sūnās» ar blūza intonācijām piepildītais melodiskais materiāls no «Madlas» parādās vēlreiz, veidojot sava veida tematisko arku — reminiscenci.

Spilgtas epizodes albumā parādās ik pa laikam. Tā kā ieraksts ir dzīva improvizācijas procesa dokumentējums, saprotams, ka nozīmīgu daļu no kopējās hronometrāžas sastāda abu mūziķu ideju meklējumi reālajā laikā, kas ne vienmēr ir aizraujoši vai uz publiku īpašu iespaidu atstājoši. Man pašam interesanti liekas skaņdarbi «Gilluwā» un «Taka» (īpaši sākot no 4’59’’). Par albuma kluso kulmināciju varētu uzskatīt skaņu celiņu nr. 5 («Urwan»), kur skaņdarba attīstības process norit zemā dinamiskajā gradācijā, atveidojot taustīšanos, slēpšanos. Skaņdarbā «Deja» izmantotais augstais reģistrs visas formas garumā, kā arī tembri un mikrotoņi (vienkāršotā valodā šķībās notis) rada sava veida karikatūru. Rodas asociācijas ar kādu komisku tēlu, kas ākstās, kaut ko parodē. Tas vienlaikus ir arī hronometrāžas ziņā īsākais skaņu celiņš. Skaņdarbā «Turbs» iezīmējas «ostinato» figūra (melodijas, ritma vai harmoniskās secības vairākkārtējs atkārtojums), kas, parādoties skaņdarba vidū, pavada klausītāju gandrīz līdz pašām beigām. Hronometrāžas ziņā albuma apjomīgākais skaņdarbs ir «Drugys» ar nepilnām 12 minūtēm mūzikas.

Noklausoties albumu, līdzīgi kā pēc citu brīvās improvizācijas performanču baudīšanas, māc ziņkārība. Vai ir bijis iepriekš sagatavots plāns, uz kā bāzes improvizēt? Vai skaņdarbu nosaukumi izdomāti pirms to izpildīšanas, vai arī tie ir doti, vadoties pēc tā, kas ir iespēlēts? Rezumējot var teikt, ka «PURVS» ir īpaša mūzika, radīta īpašos apstākļos, piemērota atskaņošanai īpašiem cilvēkiem īpašā atmosfērā. Novēlu patīkamu klausīšanos, tikai neaizmirstam pirms tam atvērt prātu un ausis!