Iespaidi par Marka Viļenska debijas mini albumu «Moon, Jazz, Romance»
Mēness, džezs un romance — mini albums no multiinstrumentālista Marka Viļenska
«Moon, Jazz, Romance» ir piecu kompozīciju džeza mūzikas albums, ko 2023. gada oktobrī ar vairākiem koncertiem prezentēja pašmāju multiinstrumentālists Marks Viļenskis. Kaut gan Marks savā ikdienā ir klasiskais čellists, viņš jau kādu laiku aizraujas ar džeza mūziku. Kā pats atzinās savā intervijā «JAZZin» žurnālam, interese par džeza mūziku paradījās Erasmus+ studiju laikā Portugālē, kur pierunājis vienu no pedagogiem sniegt privātstundas klavierēs. Diezgan interesanti, kādi ceļi ved mūziķus no klasiskās mūzikas pasaules līdz džezam — šajā gadījumā mākslinieks, iepazīstot džezu, sāka to spēlēt uzreiz uz diviem instrumentiem (klavieres un čells), un arī dziedāt. Pāris gadus atpakaļ, iedvesmojoties no džema sesijām «M/Darbnīcā», Marks sapratis, ka vēlas veidot savu trio, tā arī paradījās viņa sastāvs «The Old World Blues», kas šoreiz aizveda pie šī nelielā albuma. Šajā albumā Markam pievienojas kolēģi no «Vecās pasaules blūza»: kontrabasists Toms Timofejevs un ģitārists Jānis Pastars, kā arī īpašais viesis pie bungām — Kaspars Kurdeko.
Nu tad ķersimies uzreiz pie lietas un apskatīsim piecas kompozīcijas, ko Marks ierakstījis ar saviem domuniedriem!
Albumu atklāj 1932. gada kompozīcija «It’s only a paper moon» no Harolda Ārlena repertuāra. Sākumā mēs dzirdam pilnu tēmas formu, kurā tiek atskaņota neliela etīde klavierēm un ģitārai, ko atbalsta kontrabass un kas izklausās diezgan aizraujoši un rotaļīgi, brīžiem tajā parādās negaidīti akcenti, kas, protams, pievērš uzmanību. Uzreiz var dzirdēt, ka klavierspēle Markam nav sveša lieta, kaut gan tik aktīva un brīžiem agresīva maniere ir satiekama, manuprāt, vizbiežāk cilvēkiem, kas tikai sāk pētīt šo neaptverami dziļo džeza mūzikas pasauli. Ar svinga ritma izpratni Markam viss kārtībā, tradicionālā stilistika no vecumdienām ir saglabāta. Tad iestājas vokāls — jāatzīst, ka balss Markam ir šarmanta. Samtainas notis, kurās uzreiz ir dzirdams Marka temperaments un aizraušanās ar to, ko viņš dara. Tik tiešām, viņš ir izjutis dziesmas raksturu un spēlējās ar vārdiem un intonācijām. Jā, pirmais vokālais gājiens nav tas veiksmīgākais, manuprāt, ja analizējam tik sīki to vokālo tehniku, bet laikam, ja viss kopā skan labskanīgi, var teikt, ka tas ir gaumes jautājums. Dziedāšanas maniere Markam nav simtsprocentīgi džezīga, drīzāk tā atgādina veco laiku mūziklus, ne velti viņa balss gan tehniski, gan ar visiem paņēmieniem un «trikiem» liek atcerēties slaveno aktieri un dziedātāju Džīnu Keliju. Varbūt Marks izvēlējās šo skaņdarbu arī tāpēc, ka tā oriģinālā versija tiešām bija rakstīta Brodvejas izrādei «The Great Magoo», kas gan tika atcelts jau pēc 11 izrādēm. Savukārt dziesma kļuva populāra gadu vēlāk, kad to iekļāva kinofilmā «Take a Chance», kur skaņdarbu izpildīja Džūna Naita un Čārlzs Badijs Rodžerss.
Pē pirmās tēmas sēko nākamais skaņdarba posms — klavieru solo, kas tiek spēlēts «double-time feel» stilistikā, kur Marks demonstrē savas klavierprasmes. Izņemot vienu negaidītu un, manuprāt, neattaisnotu pauzi tuvāk solo beigām, kas labi nolasītos dzīvajā koncertā, bet izklausās nepabeigti ierakstā, tas posms ir diezgan svaigs un interesants moments skaņdarbā. Marks atgriežas pie vokālā izpildījuma ar tēmas otro pusi un skaņdarbs beidzas ar vēl vienu izrakstītu posmu. Kopumā diezgan labs albuma sākums — jestrs, rotaļīgs, patīkams klausīšanai.
Nākamais skaņdarbs arī ir 1932 gada «ražojums», šoreiz no Djūka Elingtona repertuāra — «Sophisticated Lady», kas sākotnēji bija domāts kā instrumentāls skaņdarbs (Mitčels Perišs [Mitchell Parish] bija uzrakstījis vārdus, kurus Elingtons raksturojis šādi: «Wonderful — but not entirely fitted to my original conception»). Arī šajā albumā šis skaņdarbs ir instrumentāls, kur galvenā loma ir uzticēta čellam. Pašā sākumā var dzirdēt veltījumu klasiskās mūzikas pasaulei, jo skaņdarbs sākās ar Baha stila improvizāciju, kurā Timofejevs uz kontrabasa veido stabilu pamatu, un Viļenskis uz čella izpaužas. Tālāk seko skaņdarba tēma, kuru Marks spēlē brīžiem daudzbalsīgi, brīžiem vienbalsīgi, diezgan brīvā ritmā, kur Timofejevs brīnišķīgi seko viņam līdzi. Melodiskās variācijas iekļauj izteiktus blūza motīvus, kas izklausās iederīgi izpildījumā; visu laiku izpildījuma stilistika pārslēdzas starp klasiskajām čella skaņam un blūzīgajām. Kopumā ļoti veiksmīga un interesanta interpretācija stīgu duetam.
Trešais skaņdarbs albumā ir Semjuela Hovarda Stepta 1939. gada skaņdarbs «Comes Love». Skaņdars ir izpildīts svinga stilā, vidējā tempā, šajā piedalās visi trīs «Vecās pasaules blūza» kolektīva dalībnieki — pats Marks spēlē čellu un dzied, Jānis Pastars spēlē ģitāru un Toms Timofejevs kontrabasu. Runājot par vokālu — dzirdams aktierisks dziedājums, kas Marka izpildījumā izklausās ļoti veiksmīgi. Viscaur dziedamai tēmai skan paralēlās melodiskās līnijas čella izpildījumā, kas brīžiem traucē uztvert vokālu. Pēc tēmas seko čella solo, kaut gan šis brīdis, manuprāt, nav tas veiksmīgākais, jo skaņas ziņā čells paliek otrajā plānā un solo partijas līnijas arī izklausās brīžiem drīzāk pēc pavadījuma un pārāk līdzīgi tam, kas tika spēlēts tēmas laikā paralēli vokālam. Īsais solo posms izskan un atkal iestājas balss, šoreiz daļa no tēmas tiek pasniegta nevis dziedāšanas veidā, bet tiek ierunāta, it kā tas tiešām ir neizdevušās mīlestības stāsts. Tēmas beigās izskan vēl viena čella solo daļa, ko var raksturot kā inčīgu simbiozi starp klasiskās mūzikas stilizāciju un motīviem no pagājuša gadsimta sākuma romancēm. Kopumā, neskatoties uz visu manu kritiku, skaņdarbs sanācis veigsmīgs un baudāms.
Albuma turpinājumā izskan balāde no iepriekšēja gadsimta otrās puses — Mišela Legrāna skaņdarbs «You Must Believe in Spring». Šī nav vienkārša balāde, ja mēs skatāmies uz to muzikālajā kontekstā — tā pieprasa labu dzirdi un kontroli, jo Legrāns bija slavens ar to, ka mācēja aizvest melodiju un harmoniju negaidītos virzienos. Marks izcili tiek galā ar tēmu, izpildot to duetā ar Pastaru uz ģitāras, gan tehniski, gan mākslinieciski dziedājums ir ļoti baudāms. Pēc tēmas seko Pastara solo, kur jau pievienojas kontrabass. Minimālistiskā solo partija izskan, un galveno lomu pārņem čells, šoreiz arī ar solo partiju, un šeit Viļenskis parāda savu romantisko pusi. Atgriežoties pie tēmas, Marks atkal dzied, un šoreiz dziedājums ir trausls, gaisīgs, it kā stāsts, kas ir paslēpies aiz dziesmas vārdiem, tiešām tik ļoti aizkustinājis izpildītāju. Priekšpēdēja nots gan lika man uz brītiņu apstāties un aizdomāties — vai tiešām nesekos atrisinājums, jo tā nenoturīgā pakāpe gandrīz disonē, bet atrisinājums tomēr izskanēja un iestājās harmonija ausīs. Manuprāt, kaut gan šis skaņdarbs nav tas spilgtākais albumā, tas ir visveiksmīgākais, jo ir tomēr tuvāks mūzikas žanriem, ar kuriem Marks ir pazīstams vislabāk.
Un tā mēs nonācām līdz albuma pēdējai kompozīcijai — Dizija Gilespija kompozīcijai no 40. gadu pirmās puses — «A Night in Tunisia» ar Reimonda Levīna vārdiem. Šeit parādās pieaicinātais viesis uz bungām — Kaspars Kurdeko, kura solo partija arī atklāj šo skaņdarbu. Pēc Kaspara solo seko neliela klavieru iespēle, kur Marks arī demonstrē savas prasmes, un tad Marks pievienojas arī ar savu vokālu. Pirmās tēmas izpildījums izklausās ļoti pārliecinoši, un tad seko vēl viens neliels veltījums Marka mūzikālās karjeras sākumiem — stilistiski atšķirīgā bridža daļa, ko viņš izpilda klasiski, romantiski, half-time stilā, kur to slaveno iespēli, ar variācijām, izpilda čells vienīgi klavieru pavadījumā. Tālāk seko klavieru solo svinga stilā, kas izklausās ļoti pārliecinoši un interesanti. Beidzot, arī kontrabasam ir iedots solo posms, kur Timofejevs arī demonstrē, cik labi kontrabasists ar klasisko izglītību māk pārtapt par džezmeni. Atgriežoties atpakaļ pie vokālās tēmas, skaņdarbs tuvojās izskaņai, bet mēs varam izbaudīt vēl pāris stilistiski atšķirīgās iespēles. Kopumā var teikt, ka skaņdarbs ir ļoti piesātināti izaranžēts, kas arī ir interesanti. Tradicionāli asās beigas liek gaumīgi punktu albumam un atastāj patīkamu pēcgaršu.
Apkopojot savus iespaidus par šo albumu varu teikt tā — Markam ir ļoti liels potenciāls kļūt par līderi Latvijas vokālajā džezā, jo mums ir spēcīgs vīriešu dziedātāju trūkums. Viņam ir viss, lai to sasniegtu — samtaina balss ar lielu diapozonu, laba muzikālā dzirde, degsme darīt un mīlestība pret «veco» mūziku. Jā, viņam pietrūkst pieredzes un varbūt kaut kādas ne obligāti formālās, bet izlītības tiešī vokālajā mūzikā, bet ja viņš uzliks sev mērķi iekarot džeza dziedātāja profesiju — viņam tas izdosies. Tas gan nenozīmē, ka šobrīd viņam nesanāk — sanāk, un ļoti labi sanāk, bet, ja viņš turpinās attīstīties šajā virzienā un turpinās spēlēt ar tik labiem mūziķiem (kas noteikti ietekmēs viņa izaugsmi), viņš būs neaizvietojams. Albums, kaut neliels, bet sniedz baudu.