Vecās pasaules piedzīvojumi Portugālē
Džezs, čells, vecās pasaules šarms un 40. gadu uzvalki — stāsts par akadēmiskajiem mūziķiem, kas iemīlējās džezā

Ja jūs, cienījamais lasītāj un mūzikas cienītāj, aktīvi sekojat Latvijas džeza un akadēmiskās mūzikas jaunumiem, tad noteikti esat pamanījuši vienu ļoti aktīvu čellistu, kas bieži mēdz eksperimentēt ar visdažādākajiem žanriem. Vēl pirmspandēmijas laikos pamanīju kādu interesantu programmu Doma dārzā, kur tika pieteikts džezs: Pjacolla un čells. Iedomājos — tas varētu būt diezgan interesanti, jo čells džezā nav ierasti. Diemžēl toreiz koncertu apmeklēt nesanāca, bet pāris gadi pagāja… aprīlis… brīvs vakars… protams, «M/Darbnīca» — liktenis tomēr man deva iespēju noklausīties mākslinieku, uz kura koncertu netiku toreiz. Koncerta apmeklējums sanāca diezgan aizraujošs — divus no trim māksliniekiem iepriekš jau zināju. Toms Timofejevs ir brīnišķīgs kontrabasists, bet Jānis Pastars — jauns džeza ģitārists, bet trešais dalībnieks bija tieši tas mākslinieks, kas mani ieintriģēja jau tad, kad izlasīju viņa biogrāfiju. Jāsaka, ka internets palīdz izveidot zināmu priekšstatu par cilvēkiem, tiesa, ne vienmēr tas atbilst realitātei. Bet šoreiz viss sakrita. Harizma — ir, repertuāra dažādība — ir! Garlaicīgi viennozīmīgi nebija! Runa ir par čellistu, tagad arī dziedātāju Marku Viļenski un viņa kolektīvu «The Old World Blues», kas pastāv pavisam neilgu laiku, bet tajā par visu ir padomāts. Īpaši jāizceļ vizuālais tēls, par kuru pastāstīs šīs sarunas varoņi paši.
Kā mēs nonācām pie šīs sarunas? Lai gan kolektīvs pastāv neilgi, tas paspējis jau sevi parādīt ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs — Portugālē. Māksliniekiem bija iespēja piedalīties pirmajā Portugāles čella festivālā Porto pilsētā. Ārpus muzicēšanas viņiem gadījies piedzīvot arī citas lietas, jo dienvidu valstīs nav ierasts dzīvot mierīgi. Runāt tikai par ceļojumu šķistu bezjēdzīgi, gribētos tomēr iepazīstināt ar pašiem mūziķiem — kas viņi ir, no kurienes nāk, kas viņus iedvesmo. Nolēmām satikties uz kafijas tasīti un aprunāties par visu augstāk minēto!
Mani šodienas sarunubiedri ir Toms Timofejevs un Marks Viļenskis. Jūs kopā muzicējat Marka trio «The Old World Blues»! Mark, vari pastāstīt nedaudz, kā tev radās ideja veidot šādu kolektīvu? Tu taču nāc no akadēmiskās mūzikas pasaules, vai ne? No kurienes tev ir interese par džeza mūziku?
Marks: Jā, es pabeidzu maģistrantūru Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā čella klasē. Interesi par džeza mūziku un vēlmi to studēt padziļināti guvu Portugālē, kur mācījos apmaiņas programmā Erasmus+. Porto, kur mācījos, ir ļoti spēcīga džeza skola, tas gan vairāk attiecas uz pūšaminstrumentiem, līdz ar ko man bija iespēja sadarboties ar skolas bigbendu. Sanāca pierunāt arī Porto bigbenda vadītāju pasniegt man stundas džeza klavierēs. Tas bija atskaites punkts. Vēlāk mana interese manifestējās projektā, kurā muzicē čells, elektriskā ģitāra un kontrabass. Galvenais impulss, protams, bija «M/Darbnīcas» džema sesijas. Tas bija pirms tam neredzēts gadījums (priekš manis), ka regulāri vari nākt un spēlēt brīnišķīgā atmosfērā — ārā uz terases, izmēģināt savus spēkus ar džeza standartiem un bez lieka saspringuma. Mēs — akadēmiskie mūziķi — esam pieraduši, ka, uzkāpjot uz skatuves, ir konkrētas ekspektācijas par skaņdarbu, kā tam jāizklausās un tā tālāk. Manuprāt, džezs tādā ziņā dod vairāk brīvības, kaut gan tas nenozīmē, ka no tevis prasa mazāk.
Brīžiem pat vairāk…
M.: Jā, tā ir! Tas ir pavisam cits piegājiens, tas mani ļoti piesaista.
Sanāk, ka tu nolēmi izveidot kolektīvu pēc «M/Darbnīcas» džemiem?
M.: Jā, es atnācu pāris reizes uz džemiem kaut ko uzdziedāt. Un man pienāca klāt pāris cilvēki un prasīja, kāpēc nenospēlētu kādā vakarā atsevišķu koncertu? Tad burtiski mēneša laikā es dabūju kopā ansambli no pieciem cilvēkiem — čells, trombons, bungas, kontrabass un ģitāra; nospēlējām vienu koncertu «M/Darbnīcā». Mūsu īpašā «fīča», ja tā var teikt, ir mūsu tēls — mēs uzstājamies autentiskajos uzvalkos no 20. gadsimta 40. gadiem. Sākumā mums bija sadarbība ar vienu kolekcionāri, kurai ir ļoti daudz tieši šī laika autentiskie apģērbi. Bet tad mēs nolēmām nopirkt šāda stila uzvalkus, lai tie mums būtu pieejami tad, kad tas ir vajadzīgs. Mēs tiešām mēģinām ievest klausītāju autentiskajā, agrīnajā postmodernisma gaisotnē, kur atdzīvinās vecās, skaistās melodijas.
Un tu uzreiz uzrunāji Tomu?
M.: Ar Tomu mums jau iepriekš bija sadarbība citā projektā, — mēs spēlējām Astora Pjacollas argentīniešu tango un Johana Sebastiana Baha dažādu periodu un sastāvu mūziku. Visu mūziku esmu pats transkribējis čellam, kontrabasam un akordeonam. Uz šī projekta izveidošanas brīdi mēs jau vairākus koncertus esam spēlējuši kopā ar Tomu.
Toms: Tajā vasarā tā arī sākās – mēs kopā gājām uz sesijām «M/Darbnīcā». Interese un degsme bija. Tad nāca piedāvājums no Maijas [Moiras Mazanovas], sastāvs jau bija gatavs — vajadzēja vēl tikai Paulu Ķierpi pieaicināt.
M.: Jā, tajā brīdī Rīgā vēl bija Vadims [Dmitrijevs], viņš ļoti aktīvi piedalās visos projektos, ļoti entuziastisks mūziķis, talantīgs, ar viņu bija ļoti vienkārši. Arī ar Jāni Pastaru ir ļoti vienkārši, viņam tieši interesēja spēlēt vairāk džezu, jo, kā zināms, džeza mūziķiem bieži jāuzstājās pasākumos, kur skan populāra rakstura mūzika… [smejas]
Tom, tu vispār esi diezgan mistika personība — biji pazudis no latviešu publikas skatloga uz kādiem desmit gadiem un tad šķietami «pa kluso» esi atbraucis atpakaļ! Kur tu biji?
T.: Es biju Dānijā deviņus gadus.
Tik ilgi? Tāpēc es tevi neatceros! [smejas]
T.: Kaut kā tā sanāca. Es dzīvoju Odensē, kas ir trešā lielākā pilsēta Dānijā. Es tur studēju kādu laiku, tāpat arī Kopenhāgenā. Patiesībā arī Vācijā, bet Dānijā bija diezgan labs pamatdarbs simfoniskajā orķestrī. Bet tad kaut kā prasījās atkal uz mājām. Pietrūka radošums un mājīgums, savi cilvēki…
Dānijā nav radoši?
T.: Visur jau ir radoši, kaut kas ir, kaut kas nav, bet Latvijā, man liekas, cilvēki ir aktīvāki.
Un tu Dānijā studēji akadēmisko kontrabasa spēli?
T.: Jā, bet nedaudz Erasmus+ programmā bija arī džezs.
Interesanti, divi akadēmiskie mūziķi pēkšņi iemīlējās džezā! Kas tieši jūs tajā saviļņoja?
M.: Manuprāt, nav kaut kādas noteiktas robežas starp klasisko mūziku un džezu, tradicionālās džeza dziesmas ir teju 19. gadsimta romantisma stilā rakstīta mūzika. Sanāk no 1910. Līdz 1950. Aptuveni un tādā manierē, kā tā tika spēlēta tajos gados bija klasiskā spēlēšana. Svings kā stils bija novitāte, kas ienāca populārajā mūzikā, bet dziesmas un materiāls, ar ko mēs strādājam, ir klasika. Bet tā īpašā ritma izjūta un improvizācija — tā ir atslēga. Mēs varam šim materiālam pieiet kreatīvi un personīgi — veidot mūziku ar jaunām vēsmām tā, lai tas atbilst iekšējām sajūtām.
Tas, ko es aprīlī dzirdēju jūsu koncertā «M/Darbnīcā» nebija gluži no džeza reperuāra, drīzāk no mūzikliem, arī krievu romances?
M.: Mēs nospēlējām vienu skaņdarbu krievu valodā, bet patiesībā tas ir poļu tango no 20. gadsimta 30. gadiem. Ir tāds komponists, kam bija savs ansamblis, ar kuru viņš brauca tūrēs un starp citu, šķiet, 80. gados bijis arī Latvijā — Jerzy Petersburski! Mana vēlme bija neveidot kārtējo amerikāņu mūzikas koncertu, kādi ir pietiekami Latvijas koncertvidē, kuros diezgan bieži skan ‘mīļās vecās dziesmas par galveno’. Man gribējās, lai no repertuāra skatloga būtu ieskats vecajā pasaulē, piemēram, 20. gadsimta pirmā puse, kā arī ne tikai tas, kas notiek Amerikā, bet arī Eiropā, lai būtu plašāks skatījums.
Tāds kā muzikālais ceļojums?
M.:Tieši tā. Man šķiet daudzveidība veiksmīgāk strādā arī uz publiku — daudzveidīgāka programma spēj uzrunāt plašāku auditoriju.
Kas izvēlas skaņdarbus? Vai tu pats?
M.: Pārsvarā izvēlos es, bet tagad mēs veidojam jaunu programmu. Daudz ideju nāk no Toma un Jāņa, piemēram, mēs gatavojam savu versiju skaņdarbam «Waltz For Debby» no Bila Evansa repertuāra. Gandrīz jau gatavs!
Nevēlies nodziedāt to ar vārdiem zviedru valodā? To slaveno «Monicas Vals» versiju, ko izpilda Monica Zetterlund?
M.: Nedomāju, ka man sanāks! [smejas]
T.: Varu pamēģināt dāniski nodziedāt! [smejas]
Vai esi mēģinājis kādreiz dziedāt?
T.: Dāniski vai vispār? Publikas priekšā, protams, nē… [smejas]
Un tev, Mark, kā viss sākās ar dziedāšanu?
M.: Tas, kas mani iedrošināja dziedāt, bija kāds mirklis «M/Darbnīcā». Es atnācu uz pāris džemiem, nodziedāju pāris dziesmas, tur bija ļoti forši mūziķi. Sajūta tajos vakaros bija silta un pretimnākoša. Maija jautāja, kāpēc neizveidot koncertprogrammu? Vēl daži cilvēki teica, ka tas tiešām izklausās labi, tad kāpēc ne? Man attiecībā uz radošajiem eksperimentiem vispār ir tāda pozīcija: ja cilvēki to vēlas dzirdēt, tam ir lemts būt. Tas attiecas uz jebko. Konservatīvi cilvēki par jebkādām straujakām izmaiņām parasti saka: tam tā nav jābūt! Bet man šķiet, ka to, kam ir lemts izdzīvot, nosaka tikai publika – kaut ko cilvēki gribēs dzirdēt gadsimtu gājumā, bet kaut kas pazudīs. To, vai tam ir tiesības eksistēt, nevar izlemt viens vai divi cilvēki, to izlemj publika.
Un tagad jūsu auditorija paplašinājusies līdz portugāļu publikai! Kā un kas tur notika?
M.: Atkal man ir jāstāsta, jo tas ir saitīts ar mani [smejas]. Bakalaura laikā uz pusgadu es biju aizbraucis mācīties Portugālē. Tur man izveidojās daudz labu pazīšanos ar mūziķiem ne tikai akadēmiskajā vidē, bet arī džezā. Tad ar mani sazinājās mans kolēģis, ka notiks pirmais čellistu festivāls «Porto Cello Festival». Galvenais festivāla uzdevums bija parādīt čellu no vairākām pusēm, ne tikai kā akadēmisko instrumentu, bet, uz ko čells ir spējīgs dažādos kontekstos — kopā ar deju, ar runas mākslu [‘spoken word’], ar džezu. Šajā gadījumā mūsu programma ļoti labi iekļāvās (es iesūtīju vairākus projektus) Baha, Pjacollas mūzikas programmas, arī variantu ar mūsu pašu oriģinālmūziku. Izvēlējās šo — visjaunāko. Runājot par zīmēm, tas bija viens no iemesliem turpināt, jo acīmredzami pat Portugālē to grib dzirdēt. Portugālē mums bija paredzēti divi koncerti — viens pavisam ierastā formātā — ar publiku, kurai jāstāsta par skaņdarbiem. Otrs koncerts bija kā džema sesija — atbraucām un izrādās, ka pirms mums bija riktīga diskotēka! Tā bija Porto festivāla sadarbība ar «Artesian Beer Festival» — alus festivāls! Cilvēki jau bija mazliet pagaršojuši to, kas bija piedāvāts, iegājuši ballītes atmosfērā, un tad ierodamies mēs, un pēc 15 minūtēm mums jāspēlē džema sesija! Skaņu režisors kāvējās, savācās vesela ‘problēmu kaudze’ un bija jālemj, ko darīt tālāk…

T.: Jā, likās ka mūsu programma pilnīgi neiederēsies… Marks uzstāja, ka mēs nevaram iet prom, ka mums tas ir paredzēts un mums to vajag! Un beigās jau efekts bija labs!
M.: Patiesībā atmosfēra pilnīgi pamainījās. Kamēr mēs visu pārkārtojām, puse no cilvēkiem aizlaidās prom, bet kam bija sajūsma, ka tūlīt būs dzīvā mūzika, tie atnāca klausīties. Paldies Dievam, mums klāt bija bungas! Man bija nojausma, ka intīma atmosfēra tajā pasākumā neiederēsies. Tas bija riktīgs izaicinājums… Tātad biji divi koncerti festivāla ietvaros, bet bija vēl divi papildu koncerti, ko es sarunāju. Man šķita, kāpēc no šī brauciena neuztaisīt tūri? Ja tu nospēlē vienu-divus koncertus, tev nav īsti priekštats par to, kāds ir tavs zelta variants, ko tu spēj parādīt. Tāpēc mēs lidojām uz Lisabonu — nospēlējām tur divus koncertus un tikai tad devāmies uz festivālu. Lisabonā arī bija jautri. Trīs dienas pirms lidojuma es piezvanīju vienai no koncertvietām un man paziņoja, ka koncerts nenotiks. Koncertvietu plānoja slēgt — acīmredzot, nevarēja izpildīt pandēmijas vadlīnijas un bija iegrimuši parādos. Es viņiem sašutis atbildēju, ka mums taču bija sarunāts, mēs speciāli esam noīrējuši kontrabasu… Uz ko man atbildēja: labi, pārliksim jūsu koncertu uz citu bāru. Tā mēs ieradāmies uz citu vietu, neko nezinot par to. Turklāt tur nebija aparatūras…
T.: Viņi atveda mums karaoke tumbas. Nebija citu variantu un slēdzāmies visi klāt… Sacīju, ka vajag vēl vienu tumbu, lai ir vismaz stereo…
M.: Tas bija interesanti…
T.: Tur vispār diezgan jocīgi viss bija saslēgts — izslēdza čella mikrofonu, bass arī pazuda.
M.: Bet atsauksmes bija pozitīvas. Nākamajā koncertvietā — «Pharmácia Musical» — jau bija labāk. Tās vietas īpašnieks ir čellists, viņš pat iedeva man savu mikrofonu! Attieksme bija silta un uzņemoša.
T.: Tur skatītājos bija dziedātāja Susanna Stivali, kas vēlāk brauca uz Latviju klausīties eksāmenus! Iepazināmies ar viņu, — ļoti jauka! Žēl, ka nesanāca satikties Rīgā.
M.: Īsāk sakot, bija ļoti interesanti, brauciens bija piepildīts ar emocijām!
T.: Jā, man Portugālē ļoti patīk. Tur ir brīva atmosfēra. Rietumeiropas valstis ir stīvākas, manuprāt, Portugālē cilvēki ir ļoti radoši. Portugāle ir kā mākslas darbs — ar flīzītēm apgleznotas mājas… ļoti skaista valsts! Mūsu koncerti, protams, bija visspožākais brauciena notikums!
M.:Un kad ir nākamais koncerts?
M.: 28. Jūlijā klubā «Biedrība», sākums 21.00.!