Vēsturisks brīdis Latvijas džezā
Pirmo reizi džezs tiek atzīts par līdzvērtīgu Latvijas kultūrdzīves dalībnieku — kā šo līmeni saglabāt, uzturēt un attīstīt. Saruna ar Indriķi Veitneru
Gada sākums Latvijas mūzikas vidē parasti notiek visai krāšņi — mums ir iespēja baudīt, pārdzīvot, priecāties un arī apspriest veselus divus lielus pasākumus — Lielo mūzikas balvu un Latvijas mūzikas ierakstu gada balvu «Zelta Mikrofons». Tie gan nav vienīgie pasākumi, kur mūsu džezīgie un «gandrīz džezīgie» draugi tika pamanīti — «Kilograms Kultūras» balvā kategorijā «Starts» uzvarēja Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļas audzēkņi ar Kārļa Lāča mūzikla «Pūt, vējiņi!» iestudējumu, tajā pašā kategorijā nominēta tika arī dziedātāja Paula Saija par koncertprogrammu «Pauls un Paula – jauns vārds» un 3. vietu konkursā «Riga Jazz Stage 2022» un pianists Matīss Žilinskis par albumu «Jazz Trio – Childhood Memories». Arī apvienība «Vintāža», kurā muzicē vairāki džezisti, tika nominēta kategorijā «Popkultūra» ar albumu «Atmiņu lāse. Latviešu estrādes piezīmes». Fakts, ka «Kilograms Kultūras» beidzot arī redzami džezisti, ir ļoti nozīmīgs, bet neticamus panākumus džezs beidzot ir sasniedzis pasākumā, kurā neviens īsti to nebija gaidījis. «Zelta Mikrofonā» džezam jau sen ir sava kategorija, bet LMB parasti koncentrējās vairāk uz klasisko mūziku. Ne šogad. Jāsaka, ka tas ir patiešām vēsturisks moments, ko nevar neatzīmēt, jo džeza mākslinieki un kolektīvi tajā parādījās nevis vienā kategorijā bez cerībām tiešām kādu apbalvojumu saņemt, bet gan vairākās un pat ar veselām divām balvām džeza kabatā. Protams, jau līdzās lielajam priekam un pārsteigumam par to, ka klasiskajā valsts apbalvojumā džezisti ir sasnieguši tik daudz, nāk arī dažādi viedokļi, diskusijas, un ne visi viedokļi, protams, ir patīkami. Kam ir tiesības būt nominētiem? Kāpēc balva tika iedota šim māksliniekam, nevis šim? Vai šis to balvu vispār ir pelnījis? Par to, kā viss īsti notiek abās balvās, par nominantiem un uzvarētājiem un abu balvu nozīmi Latvijas džezam satikāmies uz sarunu ar Indriķi Veitneru, bet ar Mareku Ameriku sarunājās Aleksandra Line.
Mēs ar tevi šodien satikāmies, lai apspriestu divas apbalvošanas ceremonijas, kur mūsu džezisti spilgti «atzīmējās» — Lielā mūzikas balva un Latvijas mūzikas ierakstu gada balva «Zelta Mikrofons»! Īstenībā diezgan labs gads sanāca! Varbūs sākam ar to balvu, kas bija tik tikko? Tā ir Lielā mūzikas balva, kur es biju pārsteigta redzēt džezistus vairākās nominācijās. Viena nominācija man īpaši pārsteidza — «Gada koncerts», kur satikās trīs koncerti: Paula Šūmane (vijole), Jevgēnija Frolova (alts) un Anna Veselova (čells) Mazajā Mežotnes pilī, Riharda Vāgnera operas «Tristans un Izolde» koncertatskaņojums koncertzālē «Cēsis» (solisti, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Andris Poga) un Matīss Čudars (ģitāra), Edvīns Ozols (bass) un Ivars Arutjunjans (sitaminstrumenti) kultūrtelpā «M/Darbnīca»! Diezgan interesants koncertu trio sanāca, es nevaru iedomāties, kā šie trīs koncerti varētu sacensties savā starpā…
Es gan varu iedomāties! Būtu grūtāk, ja blakus būtu ielikts, teiksim, operas uzvedums.
Bet nu, Vāgners, divi kameransambļi, ja Čudars-Auziņš-Arutyunyan trio var tā raksturot, un simfoniskais orķestris…
Protams, tas ir jautājums žūrijai, bet es domāju, ka tas ir ļoti simptomātiski un vispār milzīgs pagrieziena punkts Latvijas oficiālo kultūras lēmumu pieņēmēju attieksmē pret džezu. Ar šo panākumu džezs ir ļoti spēcīgi nostiprinājis savas pozīcijas kā mūzikas žanrs Latvijas kulturvidē kopumā. Tāpēc es arī ierakstīju savā apsveikumā Matīsam, ka tas ir vēsturisks notikums ne tikai viņam, bet tas ir vēsturisks notikums visai Latvijas džeza kopienai. Pirmo reizi džezs oficiāli saņēmis šādu atzinību valstiskajā līmenī — tā ir valsts balva, tā nav privātā balva! Līdz ar to tas ir ārkārtīgi nozīmīgs notikums! Es arī uzskatu, ka milzīga pateicība pienākas Marekam Amerikam, kurš bija komisijā, bet arī citi komisijas locekļi ir visnotāļ labi informēti par džezu, un rezultāts ir tāds, ka komisija ir skatījusies daudz plašāk, mūsdienīgāk, analizējot ne tik daudz lielumu — tad jau uzvarētu lielākais orķestris. Lielums ir notikumā — man nav ne mazāko šaubu, ka koncerts «M/Darbnīcā» bija notikums, ievērojams un fantastisks koncerts, un ir tikai lieliski, ka tas beidzot tika novērtēts arī valstiskā līmenī.
Zini, no vienas puses es piekrītu, tas tiešām ir milzīgs notikums, ka valsts ir sākusi redzēt džezu kā pilnvērtīgu kultūras dalībnieku, tajā pašā laikā man vienmēr ir sajūta, ka cilvēki līdz galam vēl nav sapratuši, kur to džezu iebāzt. Džezs tiek klasificēts VKKF struktūrā kā akadēmiskā mūzika, jo to pasniedz Mūzikas akadēmijā, bet par akadēmisko mūziku to nosaukt noteikti nevar. Džezs nav klasiskā mūzika. Varbūt kaut kad par tādu kļūs, vēl pēc simts gadiem.
Daži to dēvē par mūsdienu klasisko mūziku!
Varbūt, visa mūzika jau kadreiz bijusi izklaides mūzika, vai ne? Jebkurā gadījumā man neliekas visai korekti vienā kategorijā Vāgneru un Čudaru, kaut gani abi ir fantastiski komponisti. Es tās divas lietas redzu kā kaut ko pilnīgi nesalīdzināmu.
Šinī gadījumā netiek vērtēta mūzka, bet tiek vērtēts koncerts kā notikums, koncerta līmenis, nevis autors. Vāgneru arī var spēlēt ļoti draņķīgi! [smejas] Stāsts ir drīzāk par nozīmīgumu kultūras un tās norišu kontekstā, radošumu, parādību kontekstā. Es domāju, ka komisija ļoti apzināti ir izvēlējusies un nobalsojusi. Un balsošana notiek aizklāti, ja kas — komisija apspriež, tad balso, un visi komisijas locekļi līdz pēdējam brīdim nezina, kurš vinnēs.
Tas ir ļoti jauki.
Līdz ar to tur ir zināma objektivitāte. Tātad, tā bija apzināta izvēle par labu kultūras notikumam, un džezs tiek atzīts kā ļoti svarīgs un, iespējams, aktuālākais, kas patlaban Latvijā notiek. Tā ir tā revolucionārā lieta un tas ir moments, kas mums ir jānovērtē un jāpriecājas! Tas arī ir izaicinājums, jo tagad mums ir zināma atbildība — vai mēs uzturēsim to līmeni? Vai mēs būsim līdzvērtīgi spēlētāji?
Bet kā vispār komisija atrod koncertus, uz kuriem aiziet?
Koncertus piesaka, un tad tā ir komisijas locekļu atbildība izvērtēt, kurš koncerts ir tas, kuru ir jāapmeklē. Un no tā visa apjoma kristalizējas notikumu kalendārs. Notikumi ir dažādi, un ne vienmēr tie ir vienādā līmenī kvalitātes ziņā. Noteikti jāsaka paldies Marekam Amerikam, kurš komisiju informēja par džeza pasākumiem Latvijā un pārliecināja, ka šie pasākumi ir apmeklējuma vērti. Bet es nerunāju par lobēšanu, balva kopumā ir mūzikā ļoti kompetentu cilvēku vērtējums.
Vēl viena kategorija, kurā mūsejie ir kaut ko sasnieguši, ir Gada jaunais mākslinieks, kurā tika nominēti džeza dziedātāja Arta Jēkabsone, trio «Metamorfoze» un Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļas audzēkņi ar Kārļa Lāča mūzikla «Pūt, vējiņi!» iestudējumu. Balvu saņēma Arta, ar ko es viņu sirsnīgi apsveicu! Par «Metamorfozi» neko nemāku teikt, bet, runājot par skolniekiem, man ir jautājums — vai skolas kolektīvs var skaitīties kā mākslinieks? Tas, ar ko viņi tika nominēti, taču ir daļa no mācību procesa. Nesaku, ka viņi to nav pelnījuši, bet vai skolas kolektīvu var nominēt kā gada jauno mākslinieku?
Bet kāpēc nē? Tā nav gluži skolas programma. Unai Stadei un Annijai Putniņai ir jāpiešķir zelta medaļa par to, ko viņas ir uzsākušas un sasniegušas, un tas, ka tas ir skolas kolektīvs, nenozīmē, ka sniegums nav līmenī.
Es arī nerunāju par priekšnesuma līmeni, man nav šaubu, ka tas bija fenomenāls sniegums un visu cieņu Unai un Annijai, kopumā man arī iebildumu par to nomināciju nav, bet vienkārši konceptuāli — tas ir skolas darbs.
Tas ir skolas darbs, kas ir daudz vairāk par mācību programmas prasībām. Tas kļuva par ievērojamu notikumu mūzikas dzīvē, bija daudz spilgtu komentāru un atsauksmju. Mūziklu programma ir diezgan jauna, un šajā relatīvi neilgajā laikā paveikt tādu darbu ir apbrīnojami. Viņi arī saņēma skatītāju simpātiju balvu. Man personīgi nav nekādu pretenziju — statuss (skolnieki vai ne skolnieki) nav tik svarīgs, komisija drīzāk skatījās pēc būtības, pēc mēroga, pēc sasniegtā rezultāta.
Es arī neko sliktu negribu pateikt, bet komentāros internetā tiek uzdoti visādi jautājumi, līdz ar to man ir jāuzņēmas šis darbs — tēlot slikto policistu, tā teikt! [smejas]
Ja mēs skatāmies pēc būtības, tā ir Latvijas valsts mūzikas balva, neskatoties uz žanriem, vecumiem un tā tālāk, tas ir Latvijas novērtējums par sasniegumiem. Beidzot tiek jaukta nost mākslīgā žanru barjera, kaut kādas snobiskās robežas, un cilvēki beidzot skatās objektīvi, nešķirojot cilvēkus pēc kaut kādiem mistiskajiem parametriem.
Tad ir cits jautājums — Arta Jēkabsone. Artas nominācijas sakarā ir pretrunīgie viedokļi — pirmkārt, vai viņu var uzskatīt par jaunu mākslinieci, un otrkārt, Arta taču jau gadus sešus Latvijā nedzīvo un darbojas šeit diezgan epizodiski. Kā tad ar to visu? Šādi jautājums tiek apspriesti arī katru reizi, kad tiek apbalvoti tādi cilvēki kā Miša Maiskis vai Mihails Barišņikovs, tie cilvēki sen vairs šeit nedzīvo!
Bet viņa nes Latvijas vārdu pasaulē un viņa sevi identificē par latvieti. Es domāju, ka ir ļoti labi, ka Latvijā tiek novērtēti mūsu mākslinieku sasniegumi pasaulē.
Kā tad ir ar jaunā mākslinieka statusu — viņai kabatā jau ir trīs albumi un vairākas pasaules mēroga konkursu uzvaras. Vai viņa ir jaunais mākslinieks ar tādiem sasniegumiem?
Arta ir karjeras sākumposmā, viņa izgājusi ārā no kategorijas «students», viņa ir jau momentā, kad tu esi startējis.
Kas nosaka, ka tu esi startā?
Komisija! Bet nu kas tavuprāt ir brīdis, kad tu vairs neesi jaunais mākslinieks?
Kad tev ir trešais albums? [smejas] Labi, tas nav galvenais noteicošais faktors, bet tas tomēr ir svarīgi…
Varbūt komisija ir novērtējusi to, ka Latvijā beidzot viņu ir pamanījuši. Plašākā kontekstā. Varbūt īstais iemesls varētu būs šis.
Varbūt, viņas vārds pēdējā gadā tiešām skanējis daudz kur. Jebkurā gadījumā — vēlreiz apsveikumi Artai! Bet dodamies tālāk — Kārlis Auziņš arī tika nominēts, gan citā kategorijā — par izcilu sniegumu gada garumā. Diemžēl balvu nesaņēma.
Diemžēl, bet arī nominācija kā tāda ir ļoti svarīga un prestiža. Kārlis ir tas cilvēks, kas konsekventi un neatlaidīgi bez kompromisiem iet savu ceļu, un Latvijas kontekstā tas vien jau izraisa lielu cieņu, tas ir ļoti grūti. Manuprāt, tas ir tikai laika jautājums, mēs vēl dzirdēsim viņa vārdu.
Cerēsim. Ja mēs jau sākam runāt par albumiem, varbūt ir laiks pārlēgties uz otru notikumu — Mūzikas ierakstu gada balva «Zelta Mikrofons». Tajā Arta arī bija iesniegusi savu albumu, bet tas netika nominēts.
Jā, Arta ir iesniegusi savu jaunāko albumu ar Ēriku Leithauzeru «Beachfinds», kas man ļoti patika.
Varbūt izrunāsim nedaudz albumus, kas tika iesniegti, bet netika nominēti? Lūdzu, īsi nokomentē tos, jo tu esi tas cilvēks, kas noklausījās pilnīgi visu, jo atkal biji komisijā! Tātad, «Lūpa» «Funktieris»!
Tas ir nezināms ģitārists, kas spēlē nedaudz blūzīgu mūziku. Es viņu nepazīstu. Tas bija vienīgais ieraksts, kas krita ārpus kopējā konteksta.
Svīta «A.S.N.S.», Jānis Ivuškāns & «Liepaja Music Orchestra»
Tas man ļoti patika! Izcils «Third stream» piemērs. Lieliska debija, es biju ļoti pārsteigts to klausoties, visu cieņu Ivuškānam! Absolūti apsveicu viņu ar šo ierakstu! Vispār jāsaka, ka izvēle ir ļoti subjektīva — pat mums, tā teikt, džeza cilvēkiem, kas vērtēja šo kategoriju, pirmās vietas ļoti atšķīrās. Šajā balvā punkti tiek mehāniski saskaitīti kopā, un šādi tiek noskaidrots uzvarētājs. Bet mans viedoklis, noklausoties visus ierakstus, īstenībā sakrīt ar iepriekšējās balvas secinājumiem, ka Latvijā viennozīmīgi ir ļoti augsts džeza līmenis. Ierakstu skaits kopš pagājušā gada ir pieaudzis ģeometriskā progresijā. Pavisam džeza kategorijā kopā bija iesniegti 16 ieraksti! Viena no lielākām nominācijām, ja neskaita pop un roka mūziku, protams. Visnotaļ iespaidīgi! Un patiešam absolūti lieliski un interesanti albumi. Daži varbūt ne izcili ierakstīti, bet runājot par mūzikas kvalitāti — nebija neviena slikta albuma! Neviena albuma, kas liktos garlaicīgs! Jā, ir debijas albumi, ir dažādi eksperimentālās mūzikas albumi, varbūt bija veiksmīgāki ieraksti, kaut kas varbūt bija profesionālāk nostrādāts, kaut kas ne tik labi mākslinieciski, bet pēc satura visi ir interesanti, un kopējais spektrs ir iespaidīgs.
Jā, tā viennozīmīgi ir! Ejam tālāk — NBS Jūras spēku orķestra bigbends ar albumu «Veltījums Tautasdziesmai».
Ārkārtīgi interesanti aranžējumi! Tas ir armijas spēku orķestris Ulda Locenieka vadībā, ļoti forši mūziķi un kolektīvs. Jāsaka, ka albumā interesantākais bija tieši aranžējumi, ko bija veidojuši lietuvieši, tā bija speciāli rakstīta programma tieši šim orķestrim. Varbūt nedaudz var piesieties pie ieraksta skaņas apstrādes, bet mūzika ir ļoti skaista.
Jāsaka arī, ka tiem spēlētājiem galvenā specializācija nav spēlēt džezu, tas bija, tā teikt, viņu pašu entuziasms spēlēt latviešu tautasdziesmas džezā.
Jā, tieši tā. Pats albums bija visnotaļ interesants. Vispār es biju ļoti pārsteigts par šo un arī Ivuškāna albumu, man nebija nekādu gaidu, bet rezultāts atstāja ārkārtīgi labi iespaidu.
Izskatās, kā Liepājas bloks māk pārsteigt! Vispār jau jāsaka, ka Ivuškāns ir milzīgs malacis, tas, ko viņš dara Liepājas mūzikas vides attīstībai, ir pelnījis īpašu atzīnību.
Un varbūt tas ir viens no iemēsliem, kāpēc Latvijā džezs attīstās — tā ir personību lieta. Ir tādi cilvēki kā Jānis Liepājā, un vēl citi, kas to visu bīda. Rodas vide, kas ir svarīgākais.
Nākamais sarakstā ir Matīss Žilinskis ar savu džeza trio un albumu «Childhood Memories».
Neapšaubāmi Matīsa debija, man bija ļoti patīkami klausīties viņa albumu. Protams, ka tas ir tikai sākums, to lieliski var dzirdēt — viņš ir ļoti eklektisks. Albumā ir viss, ko viņš zina, ko ir mācījies un no kā iespaidojies, viņš tajā ir nospēlējis visu, kas viņam patīk, un tas ir ļoti pozitīvi. Pozitīvas kompozīcijas — tā man ir pierakstīts komentāros. Albums kopumā atstāj ļoti gaišu iespaidu, viņš ir patīkami klausāms. Salīdzinoši tradicionāls, varbūt arī tas rada komfortu klausoties. Superīga debija. Malacis, ka viņš ir izdarījis šo lietu — ierakstījis un izdevis albumu.
Trešā kursa studentam tas ir ļoti daudz, manuprāt!
Viņš arī pareizi izdarījis, ka izvēlējies tādus līdzspēlētājus kā Andris Grunte un Artis Orubs, šāda izvēle ir pacēlusi visa albuma kvalitāti. Es ar nepacietību gaidīšu Matīsa otro albumu!
Nākamais sarakstā mums ir Deniss Paškevičs ar veseliem diviem albumiem! «Deniss Pashkevich Trio» «Code Of Ethics» un «Deniss Pashkevich Quartet» «Melody».
«Melodija» ir Denisa nodeva tradīcijai, ļoti skaists albums, ļoti profesionāli iespēlēts. Bet mani neapšaubāmi vairāk uzrunāja «Code of Ethics» — frīdžezs ar elektroniku, ļoti jaudīgs albums. Ļoti žēl, ka šis albums netika nominēts. Es būtu nomainījis vienu albumu pret šo Denisa darbu, manuprāt, noteikti pelnījis nomināciju. Šī (frīdžezs) ir Denisa lieta, kur viņš ir kā zivs ūdenī, viņam ir iekšā tā vibrācija. Viņš ir viens no pārliecinošākajiem un labākajiem spēlētajiem šinī laukā Latvijā. Es ļoti rekomendēju šo klausīties, bet ar atvērtu prātu, tur ir enerģija iekšā, tas neizskaidrojamais un maģiskais, kas ir raksturīgs patiesam frīdžezam.
Diemžēl tas albums netika nominēts.
Man tas bija pieciniekā.
Es vēlāk lūgšu tev atklāt savu «top 5», bet pagaidām izrunāsim pārējus iesniegtos albumus. Kā ir ar Ilonas Kudiņas «BALTIC TRANSIT»?
Pirmkārt, bija grūti atrast to albumu, taču tas, ko es dzirdēju no tā, man patika. Tur īstenībā piedalījās labi spēlētāji — Viktors Ritovs, Artis Orubs, Arta Jēkabsone, pati Ilona un Oskars Stanjāro [Oscar Stagnaro], bet šeit par sliktu nostrādāja tas, ka nevarēja īsti neko atrast par šo albumu. Tas ir pārmetums «Zelta Mikrofonam», par šo jau bija diskusija, jo bija iedoti tikai audio faili. Ja tev ir plate, tad tur var izlasīt kaut ko par albumu, bet, ja plates nav, tu pat nezini, kas spēlē, un man bija pašam diezgan jāpameklē informācija internetā. Man konteksts ir svarīgs. Skaņdarbi man patika, bet līdz galam šis albums nepārliecināja, lielā mērā arī trūkstošās informācijas dēļ.
«S&T Syndicate» ar albumu «Elevator Music 2.1»?
Labs fjūžn albums! Zinu, ka dažiem citiem kolēģiem arī patika, bija spilgtas atsauksmes. Man gan kopējā sarakstā tas albums bija nedaudz zemāk, jo to izkonkurēja spēcīgāki spēlētāji. Tas ir labs un interesants Latvijas produkts.
Tad Paula Pokratnieka projekta «Pulse Trio» albums «The End Is The Beginning»?
Tas ir ļoti labs, laikmetīgs modernais džezs! Diezgan meditatīvs, gaumīga elektronika. Te arī parādās problēma — ļoti daudz labu albumu! Kā atlasīt?
Tā, protams, ir ļoti liela problēma — cilvēki pārāk labi spēlē! [smejas]
Jā, iespējams, ka daudzi albumi nepelnīti zaudē, jo viņi ir specifiskāki, vairāk nišas produkti. Uzvar jaudīgi, lieli projekti, un tāda mūzika, kas ir intīmāka, specifiskāka, zaudē kontekstā. Pārējie vienkārši ir spilgtāki.
Kaut gan spilgtāki nenozīmē labāki. Un te mēs atkal nonākam pie tā paša jautājuma, ko mēs gadiem ilgi apspriežam, ka mums vajag savu balvu! Tad mēs varēsim sīkāk dalīt.
Tagad, īstenībā, būtu izcils laiks to uzsākt.
Ideja laba, bet šaubos, ka ar 16 albumiem pietiks. Pagaidisim vēl pāris gadus! Pagaidām mums palika vēl viens albums, kas arī netika nominēts — Jekaterinas Šariginas «Mayflower».
Tas ir noskaņu albums, Katjas debijas albums — ilgi gaidīts un ļoti profesionāli veidots. Skaists albums, taču varbūt nedaudz par daudz izstrādāts un perfekts. Perfekcija reizēm traucē.
Es īsti līdz galam nevaru saprast, kā var salīdzināt tos visus albumus.
Varu tikai pastāstīt, kā to daru es. Pirmais, ko tu atlasi, ir tie, kas patiešām nevelk. Tad, gadījumos, kad viss pārējais ir tiešām kvalitatīvs un labs, sākās «matu skaldīšana» — cik labi apstrādāta skaņa, cik kvalitatīvi iespēlēts, profesionālie momenti, inovācijas — cik tas ir oriģināls, un cik liels ir notikums Latvijas kontekstā. Priekš manis tas ir svarīgi, kādu rezonansi albums ir radījis sabiedrībā. Tomēr beigās tā lieta vienalga paliek ļoti subjektīva — kas tev liekas labāks un gluži vienkārši patīk vairāk.
Nu tad izrunāsim tos albumus, kas tika nominēti. Sāksim ar Ata Andersona ērģeļu trio albumu «Organic City»! Manuprāt, to arī būtu grūti salīdzināt ar kaut kādu citu, jo tas ir vienīgais «Hammond» ērģeļu albums…
Te ir tas stāsts — pirmais Latvijas «Hammond» ērģeļu albums, turklāt ļoti kvalitatīvs.
Tas tiešām ir pirmais Latvijas «Hammond» ērģeļu albums?
Nav neviena cita! Ir albumi, kur «Hammond» ērģeles tika spēlētas, bet tas ir pirmais apzināti — konceptuāli veidotais «Hammond» ērģeļu mūzikas albums. Tas ir pirmais albums, kur šis instruments ir galvenajā fokusā, kā piemērs — klasiskais Džimija Smita trio. Es negaidīju, ka tas albums būs tik labs, bet tur bija ļoti interesantas autorkompozīcijas — un šāds albums nav bijis! Man tas albums bija trijniekā, tas ir notikums. Šeit droši vien ir vieta izteikt cieņu atkal Marekam Amerikam, jo, paskaties, cik daudz kvalitatīvās džeza mūzikas «Jersika Records» ir izdevusi relatīvi īsā laikā!
Man liekas, ka «Jersika» un arī mēs, «JAZZin», esam pelnījuši vismaz triju zvaigžņu ordeni par visu to, ko darām Latvijas džeza mūzikas attīstības un vēstures kontekstā! [smejas] Bet, ja nopietni, Mareks diezgan mērķtiecīgi publicē džezu, neviens cits tā nedara, un mēs koncentrējamies tikai un vienīgi uz džezu, arī esam vienīgie. Nu bet labi, ejam tālāk — Latvijas Radio Bigbenda kopdarbs ar Pjēru Bertrānu, Kristofu Lampidečiju, Mimino Gareju un Palomu Pradālu — albums «Les Nuits de Montparnasse».
Ļoti moderns, ļoti advancēts bigbenda albums ar sarežģitām kompozīcijām, fantastiskiem solo, ļoti augstas klases mūzika! Absolūti atibilstošs tam, ko dara mūsdienu pasaules bigbendi — spēlē ārkārtīgi konceptuālu, sarežģītu mūziku. Tas ir ļoti nozīmīgs sasniegums Radio bigbendam profesionālā ziņā, nozīmīgs sasniegums sadarbībā ar tāda līmeņa māksliniekiem.
Nu tad vēl viens viņu albums, šoreiz ar Raimonda Paula mūziku — «JAZZ SUITES: REIMAGINED!».
60. gadu Paula svītu pārspēlējums. Ļoti labi var dzirdēt to gadu skanējumu, albums ieturēts ļoti tradicionālā džeza stilistikā. Tomēr tas, kas man nedaudz traucēja šajā albumā — zinot šo mūziku ļoti labi, tā 60. gadu skaņa man ir ausīs, un tās man tomēr drusku pietrūka šajā platē.
Palikuši divi albumi, viens no tiem ir Vestards Šimkus un «Endless Roar» ar albumu «ACCLIVITY».
Jā, Vestarda Šimka debija frīdžezā.
Bet vai to vispār var saukt par džezu? Vienīgais «džeza cilvēks» tajā kompānijā ir Staņislavs Judins, un viņi paši to nesauc par džezu, viņi to dēvē par brīvo improvizāciju [intervija ar Vestardu Šimku un «Endless Roar» par albumu un brīvo mūziku ir pieejama JAZZin.lv žurnālā Nr. 33].
Teikšu tā — ja Deniss man ļoti patika, Šimkus man ne tik ļoti patika. Mani neuzrunāja. Man šķiet, ka Vestardam tas nav pareizais lauciņš. Es nekādā ziņā neapšaubu viņu profesionalitāti, visi ir lieliski spēlētāji. Bet, ja Denisam tā ir iekšēja dziļa pārliecība, ko tu dzirdi un spēj tai pieslēgties, šeit es to nedzirdēju, mani vienkārši neuzrunāja. Tas ir mans subjektīvais viedoklis. Katrā ziņā visu cieņu mūziķiem, tas ir ļoti labi, ka viņi to ir izdarījuši. Vestardam tā ir liela uzdrošināšanās, viņš ir izcils klasiskais pianists. Šis albums liecina par to, ka mūsdienu klasiskie mūziķi ir daudz atvērtāk domājoši. Šis ceļš ir jāturpina iet.
Nu tad uzvarētāji — grupa «LUPA» ar albumu «KOKI // SKETCHES OF TREES».
Tas bija diezgan skaidrs līderis jau no pašiem sākumiem. Komplimenti Andrim Buiķim, tas ir viņa izlolotais projekts — brīnišķīgs kolektīvs, visi ir izcili spēlētāji. No kolēģiem bija dzirdēti pārmetumi, ka projekts ir kļuvis komerciālāks. Katrā ziņā albums nav tik avangardisks un eksperimentāls kā iepriekšminētie albumi, bet kopējais sniegums, varēšana, koncepts, cilvēku personība, viss ir ideāli saslēdzies. Tas ir tas, ko var dzirdēt labākajos džeza albumos — izveidojies sastāvs, un viņi iet uz priekšu, viņi jūt viens otru, un viss notiek.
Varbūt līdzīgs piemērs varētu būt «2R+2B»?
Jā, vienkārši kaut kas saslēdzas kā cimds ar roku, un vairs nav jautājumu par pareizi vai nepareizi, bet gan par cita veida enerģiju.
Nu tad padalies ar savu «Top5»
«LUPA» — «KOKI // SKETCHES OF TREES»
Latvijas Radio Bigbends ar Pjēru Bertrānu, Kristofu Lampidečiju, Mimino Gareju, Palomu Pradālu — «Les Nuits de Montparnasse»
Atis Andersons — «ORGANIC CITY»
«Deniss Pashkevich Trio» — «Code of Ethics»
Arta Jēkabsone & Ēriks Leihauzers — «BEACHFINDS»
Bija vēl viena kategorija, kur manāmi mūsejie — Instrumentālās vai starpžanru mūzikas albums.
Jā, Daumants Kalniņš un Jānis Bērziņš. Šo kategoriju vērtēt ir ļoti interesanti, bet ļoti grūti, jo tur ir… viss kaut kas!
Soļanka un rosols vienā bļodā!
Jā, tur bija ļoti interesanti, bija gan filmu mūzika, gan Osokina meditatīvās klavieru solo kompozīcijas, bet Daumanta Kalniņa un Knuta Skujnieka «Drošinājums» viennozīmīgi bija līderos — izteikti izcils albums. Vispār Daumants ir uztaustījis savu īsto ceļu, viņš to iet, un es novēlu viņam to labāko. Jo vairāk viņš to dara, jo labāk viņam sanāk. Vēl bija ģitāristu trio albums, kur piedalījās Jānis Bērziņš, Reinis Jaunais un Gints Smukais ar nosaukumu «BĒRZIŅŠ JAUNAIS SMUKAIS», bet jāsaka, ka ģitaristu albums ir ļoti specifiska lieta. Tā bija interesanta jaurade, un albums bija labs.
Parunāsim nedaudz varbūt par to, kā un kas vērtē! Es atceros, jau bija vairāki raidījumi, kur tas tika apspriests, bet tu pieminēji, ka LMB žūrija nezināja, kas vinnēs, vai šeit bija tāpat — jūs arī nezinājāt, kas dabūs balvu?
Nē! Ierakstu vērtēšana notiek tā — tevi pieacina kļūt par komisijas locekli (kopumā, šķiet, ir pāri par 60 cilvēku), tad tu izvēlies balvu kategorijas, kuras tu vērtēsi, minimums ir trīs kategorijas. Tu vari izvēlēties vairāk, bet ir jārēķinās ar apjomu, kas būs jānoklausās. Jāpiebilst, ka par šo nemaksā, un tas nav nekāds joks jau tā aizņemtajā decembra mēnesī klausīties vairākus desmitus albumu un tad par tiem reflektēt. Tas ir nopietns darbs. Tad tiek atsūtīta tabula, kurā katrs saliek balles — sarindo albumus secībā. Vērtē ne tikai mūziķi, un tas, man liekas, ir pareizi. Profesionāls viedoklis savā ziņā ir ierobežots, bet mūzika ir lieta, kas rezonē telpā un sabiedrībā, tāpēc sabiedrības viedoklis ir parametrs. Un tad tu sūti savu rezultātu tabulu cilvēkiem, kas saskaita balsis un viss. Lielākās diskusijas notiek brīdī, kad ir laiks salikt ierakstus kategorijās. Tās diskusijas ir visinteresantākās, jo ir ļoti interesanti klausīties kolēģus un diskutēt par šiem jautājumiem. Kopumā šī balva arī ir labs gada ražas rādītājs — tu redzi, kas gada laikā ir radies. Vienīgais, par ko man vienmēr ir žēl, ka konkursā nepiedalās visi gada albumi. Būtu jāpanāk, lai tomēr ir viss skats, taču vienmēr ir arguments, ka mūziķiem ir jāsniedz albumus pašiem un tai jābūt brīvprātīgai izvēlei. Daži to nedara, jo netic balvas objektivitātei, taču tā nav. Diezgan izplatīts arī ir viedoklis, ka būtu jāpaplašina vērtētāju loks.
Aleksandra Line sarunā ar Mareku Ameriku
Šogad Lielās mūzikas balvas žūrijas sastāvā pirmo reizi bija «Jersika Records» izdevniecības dibinātājs, mūziķis Mareks Ameriks, kuru sākotnēji uzrunāja Kārlis Vanags un Dāvis Jurka, vaicājot, vai vēlētos strādāt žūrijas sasaukumā. Uzrunājām Mareku pāris dienas pēc balvas laureātu izziņošanas, lai vaicātu pēc iespaidiem.
«Strādājot žūrijā, ir jāiet uz koncertiem un katru mēnesi jātiekas žūrijas sapulcēs, jāapkopo viss redzētais un dzirdētais. Es viennozīmīgi pozitīvi vērtēju pavadīto gadu — atklāju tiešām daudz jaunas mūzikas un jaunu koncertvietu, kuras, iespējams, tik ātri nebūtu atklājis. Biju pārsteigts, cik mums ir krāšņa, bagātīga un labas kvalitātes mūzikas scēna. Kamerkoncerti ar interesantiem mūziķu salikumiem, jaundarbi, esmu apmeklējis savā dzīvē garāko koncertu Latvijas Mūzikas akadēmijā «Decibels» festivālā, kas sākās 10.00 un beidzās 21.00. Mūsu mūzikā ir dažāda, konkurētspējīga, šo to gribēšu klausīties arī ierakstos, ir idejas arī «Jersikas» sakarā, ko gribētos uzrunāt. Esam daudz komunicējuši ar kolēģiem un dalījušies iespaidos — piemēram, Ilmārs Šlāpins iedeva man ļoti labu gramatu, ko sarakstījis «Steinway» klavieru skaņotājs par savu saskarsmi ar pasaules ikoniskiem pianistiem. Mana personīgā kolekcija papildinājās ar jauniem albumiem.
Mana misija savos pamatos bija uzlikt Latvijas džezu uz radara, lai žūrija vairāk pamana to, kas notiek džeza scēnā. Un šī misija ir ļoti veiksmīgi piepildījusies — manā viedoklī un manos komentāros ieklausījās kolēģi. Kopumā, man liekas, Latvijas mūzikas dzīve ir parādīta diezgan objektīvi — kamermūzika, lielas formas darbi, džezs, un visi tie ir mūziķi, ar ko mēs varam lepoties, kuru karjera jau ir līmenī. Es biju patīkami pārsteigts par gada koncerta apbalvojumu, uzzinot operā gala rezultātu, bet uzskatu, ka arī iekļūt nominācijā ir ļoti laba atzinība. Žūrija teica, ka gribētu, lai es turpinu darbu, un ar jaunajiem žūrijas locekļiem mēģināsim virzīt un realizēt ideju, lai džezam būtu atsevišķa kategorija — tas scēnai viennozīmīgi nāktu par labu».