Brīvā improvizācija kā četru spēlētāju šaha spēle

Brīdis, kad cilvēki ar vēlmi improvizēt bez nosacījumiem sanāk kopā — «Endless Roar» un Vestards Šimkus par mūziku, kurā visi ir autori

Apsveicu ar ļoti interesantu albumu! Kā jūs nolēmāt kaut ko kopā ierakstīt? Vestards ir no klasiskās mūzikas pasaules, jūs — avangardisti. Jums pilnīgi atšķirīgi bekgraundi, kāpēc pēkšņi tāds kopdarbs?

Arvīds: Mēs ar Vestardu kā trio jau darbojamies kādu laiku — kā duets, kā trio.
Staņislavs: Džekins arī jau bija spēlējis ar Vestardu iepriekš.
Arvīds: Pareizi, tu taču biji tas cilvēks, kas sakontaktēja mūs ar Vestardu, vai ne? Manuprāt tas arī bija tas sākums.
Vestards: Tas bija 2016. gadā, kad mēs visi sakontaktējamies. Īstenībā bija tā — Džekins sakontaktēja mani un piedāvāja spēlēt kopā. Mēs saorganizējām ierakstu sesiju 2017. gada maijā. Tur bija Džekins, Arvīds un es. Satikāmies Mūzikas akadēmijas lielajā zālē, tur ir flīģelis un visa pārējā tehnika (mikrofoni un tā tālāk — principā vislabākie apstākļi labai improvizētās mūzikas ierakstu sesijai). Nu, tad mēs spēlējām. Manuprāt, mēs pat nebijām runājuši savā starpā. Mēs arī nebijām vienojušies par mūziku, vienkārši sākām spēlēt.

Savdabīgs «free-flow»?

Vestards: Absolūts «Free-flow». Es pat neatceros, kurš sāka, bet kaut kā mēs vienkārši iegrūvojām, un šī bija diezgan gara ierakstu sesija — pusotru stundu gara improvizācija. Pēc tam mēs nolēmām turpināt darīt to kopā.

Un tad Staņislavs pievienojās?

Staņislavs: Ar mani stāsts bija tāds, ka es interesējos par brīvo improvizāciju apmēram jau no 2012. gada vai pat agrāk — sākumā sāku spēlēt pats, tad mums bija trio ar Denisu Paškeviču — «DP Trio», kur mēs iespēlējām arī ierakstus, tad es improvizēju ar daudziem draugiem arī no akademiskās vides. Visbiežāk mēs spēlējām ar Alekseju Bahiru, un tad vienā projektā es satiku Arvīdu, aizrunājāmies, es izstāstīju savu ideju, un viņš teica — re, mēs ar Džekinu darām to pašu, pamēģinām kopā? Pamēginājām un sapratām, ka domājam vienā virzienā, esam domubiedri, un sākām tikties arvien biežāk, duets pārtapa par trio.

Un jūs, Staņislav un Vestard, savā starpā jau spēlējāt kopā?

Vestards: Jā, mēs jau spēlējām kopā, mums bija interesants stāsts: man bija iespēja komponēt mūziku filmai — lietuviešu pilnmetrāža spēlfilmai «Elpa marmorā», ko režisēja Ģiedre Beinorūte. Es komponēju mūziku, skatoties to filmu pirmo reizi, un sapratu, ka gribu komponēt ļoti specifiskam sastāvam, kas ir klavieres, kontrabass un sievietes balss. Par balsi parūpējās lieliskā lietuviešu dziedātāja Indre Dirgelaite, ar kuru mēs jau esam kopā muzicējuši koncertos, tiešām talantīga. Pie kontrabasa iedomājos Staņislavu, kurš pēdējā laikā sevi tik labi pierādījis, spēlējot dažādos radošos projektos dažādos žanros. Es ļoti augsti vērtēju viņu kā mūzikas radītāju, kā komponistu, tas ir tiešām brīnišķīgi, ko viņš dara, aranžējot un komponējot, un tā nu es piedāvāju viņam sadarboties šajā projektā. Patiesībā esam pazīstami jau ļoti sen, esam kopmītņu biedri Dārziņa mūzikas skolā pirms daudziem, daudziem gadiem.
Staņislavs: Pēc tās filmas, pēc gada man zvana pazīstams cilvēks un saka — es tevi apsveicu, tiko televīzijā redzēju, ka dabūji balvu. Nu, Vestards, dabūja balvu, bet tu piedalījies tajā ierakstā!
Vestards: To mūziku apveltīja ar «Lielo Kristapu», es, protams, pateicos no sirds.
Arvīds: «Fun Fact» par šito filmu — šo visu nezinot, kamēr jūs visu rakstījāt, mani uzrunāja cilvēki no studijas, pašos filmas veidošanas pirmssākumos, kad viņiem vajadzēja no lietuviešu valodas pārtulkot filmas sižeta sīku izklāstu latviešu valodā, viņi meklēja cilvēku, kas runāja gan latviski, gan lietuviski, un kaut kādā veidā dabūja manu kontaktu un es viņiem šādā veidā piestrādāju, bet man nebija nojausmas, ka mani kolēģi tur arī strādā, raksta mūziku!

Tātad jūs trīs spēlējāt kopā (Džekins, Arvīds un Vestards), tad jūs trīs (Džekins, Arvīds un Staņislavs), un tagad jūs visi spēlējiet kopā!

Staņislavs: Un mēs arī ar tevi, Evilen, esam spēlējuši!
Arvīds: Es arī ar tevi spēlēju gadus atpakaļ!

Jā, pareizi!

Džekins: Paga, kas?
Arvīds: Jā, mēs kopā spēlējām fanka grupā.

Nu jā, Rīga, īstenībā, ir diezgan maza pilsēta. Zini, kā saka — visi cilvēki pasaulē ir pazīstami caur diviem vai trim rokasspiedieniem? Tātad Rīgā visi pazīstami bez tiem rokasspiedieniem! [smejas]

Arvīds: Nu labi, caur vienu! Maksimums pusotru!

Tātad kā jūs nolēmāt apvienoties albumā?

Arvīds: Kaut kādā brīdī bija projekts «Mākslai vajag telpu»…
Vestards: «Skaņai vajag mākslu».
Arvīds: …un jā, albuma nosaukums bija «Skaņai vajag mākslu», Vestardu uzaicināja uzrakstīt vienu skaņdarbu tam albumam, un viņš pieaicināja mūs pievienoties. Tad vēlāk bija arī koncerts Ventspilī, 2020. gadā.
Vestards: Jā, Miks Magone uzaicināja mūs pēc tā albuma. Tad tas koncerts arī bija, kad pirmo reizi spēlējām kopā.
Arvīds: Jā, Ventspils koncertzālē «Latvija».
Džekins: Tas arī bija kovid ierobežojumu laikā, tāpēc tur bija tikai ap 100 klausītāju. Tas bija arī maksimālais atļauto personu skaits.
Vestards: Tur bija gan publisks mēģinājums, gan pats koncerts.
Džekins: Tas arī bija aptuveni, kad «Jersika» sāka plānot mūsu albuma ierakstu.
Arvīds: Jā, Mareks Ameriks dzirdēja, ko mēs darām ar Vestardu, un tad uzaicināja ierakstīt albumu kopā.
Džekins: Mums jau bija viens albums «Jersika Records» leiblā.
Arvīds: Jā, «Rush Hush».

Tātad tā bija Mareka ideja?

Vestards: Jā, viņš ir albuma producents. Mēs esam ļoti laimīgi, ka viņš mūs uzaicināja. Vispār ļoti interesants leibls.

Pastāstiet nedaudz par pašu procesu — kā jūs to darat? Es saprotu brīvās improvizācijas koncepciju, bet, kad kolektīvā ir veseli četri cilvēki, tas ir diezgan daudz. Ir grūti atrast to kopējo vilni?

Džekins: Sākumā mēs sarunājām, ka katrs sagatavos kaut kādas idejas, tas varētu būt jebkas — pāris taktis, kaut kādas frāzes; tad būtu jāuztaisa struktūra, uz kurās tās idejas tiktu būvētas. Sanāca, ka mums bija tāds kā aplis — re, kur ir mana ideja, skatāmies, ko ar to var izdarīt. Katru ideju izmēģinājām vairākas reizes, un tā mēs izveidojām mūsu koncerta programmu. Kaut kas no tā tika paņemts arī albumā.

Teici, ka bija uzdevums sagatavot idejas, bet vai jums bija varbūt kāds temats vai vienkārši kaut kādi rāmji, par ko gudrot? Vai vispār vienalga — kas ienāks prātā, ar to arī dalīšos?

Vestards: Ideja nenozīmē kaut ko konkrētu, nav runas par konkrētām notīm — tas var būt kaut kāds ritms, tekstūra, skaņu ainavas koncepcija. Es pat nekad nevaru atkartot nevienu noti no tā, ko es iespēlēju ierakstā. Turklāt katra improvizācija nav tik izplānota, mēs nevaram paredzēt, uz kurieni tā aizvedīs, kā tā beigsies, ar ko atrisināsies. Improvizācijas procesā notiek reaģēšana — mēs klausāmies viens otru un, ja kāds piedāvās citu virzienu, mēs sekosim, tāpēc mēs arī nezinām, kur mēs būsim, kad viss beigsies.

Tātad jūs improvizējat un tad domājat, kā nosaukt šo improvizācuju?

Arvīds: Jā, nosaukumus mēs izdomājām krietni vēlāk.

Parasti mūziķi saka, ka viņu kompozīcijās ir kāds vēstījums. Kas ir jūsu vēstījums?

Džekins: Manuprāt, daži skaņdarbi bija balstīti uz kādas konkrētas bildes, bet ne visi. Varbūt bija kāda noskaņa, ainava, mijiedarbiba starp pilnīgi atšķirīgām parādībām. Tas nav gluži vēstījums, ko var izteikt vārdos.
Arvīds: Un, pat ja tu kādai tēmai iedosi nosaukumu, rīt mēs varētu to pārsaukt citādāk, un tas arī iederēsies. Vispār jau, man liekas, ka mūzika ir diezgan abstrakta mākslas forma. Piemēram, festivālā «Skaņu Mežs» nesen uzstājās Maikls Finesijs (Michael Finnesy), viņš komponē diezgan sarežģītu mūziku. Viņš spēlēja vienu skaņdarbu ar nosaukumu «Green Meadows», un tas skanēja aptuveni šādi: «rut-tut-tphrugh» [rada visādas dīvainas skaņas] — viņam tie bija tie «zaļie lauki».

Vestards: Tā kā mēs spēlējam brīvo improvizāciju, mūsu mūzika arī ir brīva, tajā nav nekādu ierobežojumu, nekādu rāmju. Ja mēs dodam kādus nosaukumus, tad tiem mērķis ir stimulēt klausītāja iztēli, nevis nodot viņiem konkrētu vēstījumu. Tas ir veids, kā atvieglot klausītājam kontaktu ar mūziku.

Savdabīgs atskaites punkts. Un vai jūs tagad gribētu mainīt kādu no nosaukumiem?

Arvīds: Piedāvājumi un varianti bija, bet nē.
Staņislavs: Man vispār liekas, ka kats cilvēks pats par sevi jau ir kā stāsts, katram cilvēkam, katram mūziķim ir sava dzīves pieredze, sava mūzikas pieredze. Ja tu brīvi spēlē, tev jau būs sava muzikālā seja, un katrs no mums ir ļoti atšķirīgs, tāpēc tas arī ir tāds stāsts — kad mēs sanākām kopā, mēs veidojām jaunu stāstu no mūsu stāstiem. Ja mēs spēlējam kopā ar Arvīdu, mums ir viens stāsts, ja ar Vestardu, tad cits stāsts, ja spēlējam četri — vēl citi stāsti, mēs papildinām viens otru, un tas vēstījums… Īstenībā interesanti, mēs esam mēģinājuši kaut kādus vingrinājumus taisīt, ka tagad viens spēlē, tad otrs spēlē.
Arvīds: Mēģinājām ielikt sevi kaut kādos rāmjos treniņa pēc.
Staņislavs: Tas bija neinteresanti, vienkārši spēlējot tā, kā jūtam, vienmēr skan labāk un interesantāk un pilnvertīgāk.

Kā jums liekas, vai ir jābūt ļoti labi pazīstamaiem, lai iesaistītos tādā pasākumā?

Vestard: Starp citu, Džekin, kāpēc tu vispār uzaicināji mani uz to pirmo ierakstu sesiju? Kā tu zināji, ka es improvizēju? Jo es to biju darījis tikai mājās, noslēpumā! [smejas]
Arvīds: Nebija tik liels noslēpums tātad! [smejas]
Džekins: Man liekas, tas bija, jo čelliste Erna [Daugaviete], kura tolaik studēja skaņu režiju, meklēja mūziķus ierakstam. Tas viņai bija nepieciešams beigu eksāmenam, runājām par to, ko būtu interesanti ierakstīt, un es piedāvāju «Endless Roar» kā variantu, bet tad viņa arī ieminējās, ka ļoti gribētu ierakstīt Vestardu. Vispār man liekas, ka tā bija Vestarda ideja uzaicināt mani ierakstam.
Vestards: Tiešām, tas kaut kā dīvaini sakrita ar to laiku, kad es sāku spēlēt improvizētās mūzikas koncertus publiski — es tiko biju nospēlējis solo koncertu Spānijā un ieliku video no tā, nedēļu vēlāk saņēmu īsziņu no tevis!
Džekins: Pareizi! Tātad mēs ar Ernu jau plānojām improvizāciju un es teicu, ka mums jāuzrunā tevi. Viņai tā ideja patika un viņa palūdza sakontaktēt tevi.
Vestards: Liels paldies viņai par to! Mēs īsti nebijām pazīstami, kad sākam spēlēt, bet uzreiz ieraudzījām, cik tas bija viegli. Līdz pat šai dienai varu teikt, ka nekad neesmu saticis cilvēkus, ar kuriem būtu vieglāk kopā improvizēt. Ar šiem kungiem ir tik viegli spēlēt kopā, tas ir neticami! Tik iedvesmojoši! Man rodas tādas idejas, kuras nekad neienāktu prātā, ja būtu spēlējis viens pats.
Arvīds: Atgriežoties pie tava jautājuma, manuprāt, džeza mūziķi dara to visu laiku — apmeklē džema sesijas, satiek cilvēkus, spēlē ar mūziķiem, ar kuriem nav pazīstami. Bet es arī uzskatu — jo ilgāk tu spēlē ar kādu, jo labāk tev sanāk.

Staņislavs: Tas ir līdzīgi draudzībai.
Arvīds: Jā, tu sāc ķert idejas vieglāk un ātrāk, reaģēt ātrāk. Pat ja tā ir improvizācija, tā kļūst labāka ar laiku. Tas nav par to, cik daudz tu komunicē ar cilvēkiem ārpus spēlēšanas. Drīzāk tas ir par to, cik daudz tu ar viņiem kopā spēlē, cik ļoti esi iesaistīts radošajā procesā tieši ar viņiem. Varbūt tās lietas ir saistītas, bet drīzāk tas ir par mūziku. Jo vairāk esi pieradis pie savu kolēģu spēlēšanas stila, jo labāk tu zini, kurš uzņemsies vadošo lomu un kurš sekos, tādas lietas.
Džekins: Varbūt tas arī saistīts ar to, cik ļoti mums visiem patīk improvizēt. Katrs no mums ir ļoti iedvesmots par iespēju klausīties un reaģēt, tur ir kaut kāda maģija, kaut kāda laimes dzirkstele, kas nāk no tā procesa, kad tu dari to kopā ar citiem cilvēkiem. Sports, kurā mēs visi iemīlējāmies. Varbūt tas arī ir kā sports — mēs esam komanda, kas ļoti labi darbojas kopā, mēs varam paredzēt, ko darīs katrs no mums, kopā mums ir jautri. Dažreiz, kad jauns cilvēks pievienojфs procesam, tas var mainīt visu dinamiku un tas var būt ļoti pārsteidzoši. Mūsu mūzikā nav nekādas pretestības, nav dominances, nav pakļautības. Drīzāk tas ir tā — labi, tas visu padara sarežģītāku, ja agrāk tev bija jāklausās tikai «vienā virzienā», tagad jāklausās divos, trijos, ir vairāk variantu. Ja es spēlēju tikai ar Arvīdu, man ir tikai divi varianti — vai nu sekot viņam, vai arī kontrastēt. Kad tev ir vairāki cilvēki kolektīvā, tev arī ir iespēja nospēlēt kaut ko tādu, kas izrotās vai ierāmēs viņu mijiedarbību, tu vari sekot līdzi vienam vai otram, ir izvēle. Tas tikai palielina jautrību! To var nosaukt par divu spēlētāju šahu, trīs spēlētāju šahu, četru.
Arvīds: Ja godīgi, jo vairāk mūziķu iesaistās procesā, jo sarežģītāk tas paliek. Tas ir izaicinājums, jo dažreiz jāmāk arī nespēlēt! [smejas]

Nu protams, tas taču ir dabiski vēlēties pievienoties, ja dzirdi ko aizraujošu! Tātad vai jums ir kaut kādas lomas, kurš ir galvenais?

Džekins: Nē, mēs vienmēr dalāmies!
Vestards: Daudz kas ir atkarīgs no tā, kurš sāk improvizāciju. Tas, kas sāk, viņam jābūt kādai idejai, pat ja tā ir tikai viena nots. Mēs vienmēr sakām, ka kāda skaņdarba autors ir tas, kurš ir sācis to improvizāciju, bet tajā brīdī, kad pievienojas kāds cits, autors pazūd, jo mēs visi tagad esam autori. Kad mēs spēlējam mūsu improvizācijas, katrs no mums vada vismaz uz kādu brīdi un mēs vienmēr dzirdam un jūtam, ja kāds virza mūziku citur. Un atkal — tas ir tikai uz brīdi, jo kāds cits var iniciēt jaunu pagriezienu!