Vai ir iespējams apvienot klasiku un džezu?
Eksistēt divās pasaulēs ir kā būt par sikspārni — neesi ne putns ne pele; tevi visur pieņem un nepieņem vienlaicīgi
Ir viens jautājums, kas ik pa laikam uzpeld, runājot ar «jauniešiem» džeza mūzikas pasaulē, un ar jauniešiem es nedomāju vecumu, bet drīzāk specialitātes, novirziena maiņu. Ja precīzāk — pianistu kontekstā bieži vien gadās, ka kāds klasiķis tomēr izvēlas pamēģināt to džezu spēlēt, un tad sākas problēmas, jo salauzt savu iepriekšējo domāšanas veidu nav nemaz tik vienkārši. Vienu reizi šajā žurnālā līdzīgs temats jau tika pacelts — sarunā ar pianisti Mariku Šaripo (JAZZin.lv žurnālā Nr.3), bet šoreiz saruna būs ar kādu skaistu pianisti, kas jau kopš bērnības zināja, ka eksistēs divās pasaulēs vienlaicīgi. Tātad! Jelizaveta Terentjeva, kas spēlē klasisko mūziku, un Betty Terens, kas spēlē džezu: stāsts par parastu meiteni no Latvijas, kas Maskavā mēģināja sabalansēt divas muzikālās pasaules.
Ļiza, pastāsti man — kas tu esi?
Es esmu Jelizaveta Terentjeva, mans skatuves vārds ir Betty Terens! Betty, jo tas ir saīsinājums no Elisabeth, Terens ir uzvārda saīsinājums. Es nebiju to izdomājusi, šādu skatuves vārdu man iedeva mani džeza kolēģi kādā džema sesijā, tas bija ļoti sen, kad man bija varbūt kādi sešpadsmit gadi! Es esmu pianiste, komponiste, improvizatore. Absolvēju Čaikovska konservatoriju [Pētera Čaikovska Maskavas Valsts Konservatorija], man ir klasiskā izglītība. Dzīvē man bija trīs ceļi, no kā izvēlēties — mani piekrita uzņemt Maskavā, džeza nodaļā pie profesora Igora Briļa Gņesina konservatorijā [Gņesinu vārdā nosauktās Krievijas mūzikas akadēmija], turpat arī kompozīcijas nodaļā; Čaikovska konservatorijā man bija iespēja izvēlēties starp klasisko kompozīciju un pianistiem. Tātad tās bija manas trīs izvēles. Es apsvēru un sapratu, ka man ir nepieciešama tā klasiskā bāze, tolaik es arī redzēju sevi drīzāk kā klasisko pianisti, kaut gan džeza mūzika vienmēr nākusi līdzās. Mans tēvs ļoti mīlēja mūziku, privāti mācījās spēlēt klavieres un ģitāru. Viņš mēdza man uzlikt kādu džeza plati, teiksim, Gēršvinu, un tad es domāju — bāc, kas tā par mūziku? Tas taču ir tik forši! Man liekas, ka mana mīlestība pret džezu sākās ar kompozīciju «Summertime», man toreiz bija astoņi gadi, un tētis piedāvāja nospēlēt to duetā, tā arī aizgāja.
Tu pieminēji džema sesiju, kad tev bija tikai sešpadsmit. Kas tā bija par kompāniju, kas par džemu?
Tas bija festivālā «Saulkrasti Jazz», es to pati atradu internetā — uzzināju, ka tur būs visādas meistarklases, un nolēmu, ka man to vajag. Pēc tam es vēl kādas trīs reizes tajā piedalījos. Pirmā reize bija, ja nemaldos, 2011. gadā. Par maniem skolotājiem toreiz kļuva Dāvids Švarcs (Vācija), Naums Pereferkovičs (Izraēla) un Pēteris Šariks (Ungārija). Man bija ļoti interesanti. Vispār es esmu ļoti mērķtiecīgs cilvēks, tas man palīdz dzīvē — es meistarklasēs vienmēr meklēju kādu brīvo klasi ar klavierēm, lai tur praktizētos, tad obligāti kāds pievienojās un mēs džemojām kopā, tie cilvēki arī nosauca mani par Betty Terens.
Un kur tu mācījies pirms Čaikovska konservatorijas?
Es pabeidzu Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu.
Tur taču nav džeza nodaļas, kā tad tu mācījies to spēlēt? Pašmācības ceļā?
Jā! Mans tētis dalījās ar ierakstiem, tos klausījos. Viņš ļoti mīlēja džezu, un viņam arī bija ļoti labs draugs Edmunds Ramoško, ar kuru viņi kopā spēlēja grupā, lietuviešu džeza pianists un improvizators, viņam bija savi solokoncerti Lielajā Ģildē. Edmunds arī izveidoja slaveno grupu «Tukums-3», kurā muzicēja bundzinieks Raimonds Kalniņš, kurš vēlāk kļuva par festivāla «Saulkrasti Jazz» līdzdibinātāju!
Edmundam ir trīs brāļadēli, un es mācījos pie vecākā no tiem, pie pianista Matejuša Bazara — konsultējos, vai pareizi ko spēlēju. Viņa padomi ļoti ietekmēja manu muzikālo attīstību, viņš deva labus padomus, ļoti konkrētus.
Kā tu nolēmi studēt Maskavā?
Kad es biju vēl Dārziņskolā, es aizbraucu piedalīties «Gorovicā» [Vladimira Gorovica starptautiskais jauno pianistu konkurss Kijivā] — tas ir diezgan slavens konkurss, kur trešajā kārtā bija jāspēlē divi koncerti ar orķestri pēc kārtas. Es tiku līdz otrajai kārtai, un tur bija viens students no Čaikovska konservatorijas. Pienācu pie viņa, pajautāju, kas ir kas, un viņš pastāstīja, ka studē pie Natālijas Truļas, kas akademiskajās aprindās ir vienkārši dieviete — viena no labākajām profesorēm, pat labāka par Dmitriju Baškirovu. Nu lūk, aprunājamies kādas divas minūtes un viss, katrs savā virzienā. Pagāja pāris gadi, es joprojām biju Darziņos, nolēmu piedalīties Andreja Petrova komponistu konkursā, man uzdāvināja Kristāla kamertoni… Devos uz Gala koncertu saņemt savu otro balvu un, pēkšņi žūrija aicina stāties Čaikovska konservatorijā uz komponistiem! Skaidrs, ka esmu sajusmā, un pie reizes, kamēr esmu Maskavā, nolēmu doties apmeklēt to konservatoriju. Atcerējos par to puisi, ar kuru burtiski divas minūtes runājos «Gorovicā», domāju — nu, varbūt viņš mani atcerēsies, ja es viņam uzzvanīšu. Uzzvanīju, un viņš atcerējās! Uzreiz sarunājām tikšanās vietu — pie fermātas! Fermāta ir vieta pie Čaikovska pieminekļa, to tā sauc, jo, ja skatītos no putna lidojuma, tā arī izskatās — piemineklis centrā, un pusaplī apkārt žogs! Es atnācu, viņš man rāda to skolu — šeit Rahmaņinovs mācījās, te vēl kāds — un pēkšņi saka, lai pagaidu. Pagāja kādas pāris minūtes, un viņš atgriežoties saka: «Ejam, mana profesore gaida tevi tūlīt!» Iedomājies — decembris, mīnus piecpadsmit vai cik tur, sniegs, rokas sasala, pilnīgi nekustās, un viņš ved mani ciemos pie Natālijas Truļas… Es vispār nebiju gatava viņai neko spēlēt, man bija šausmīgi bail, jo viņa ir viena no prasīgākajām profesorēm vispār! Cilvēki lido ārā no viņas kursa tik ātri… Bet es kaut ko viņai nospēlēju, un, iedomājies, viņa teica, ka uzņems mani! Tāds stāsts. Vēl klāt bonuss — izrādās, ka studentiem no Latvijas bija kaut kādas kvotas no vēstniecības, kas apmaksāja studijas Krievijā. Tur gan bija diezgan skarbs konkurss — bija jāsavāc visi savi diplomi un atzīmes visādās ķīmijās un fīzikās. Bet kaut kā es to vietu dabūju, to kvotu. Bija grūti, bet konservatoriju es pabeidzu.
Kādi piedzīvojumi… Un kur šajā stāstā ir džezs?
Man ļoti paveicās! Es sapratu, ka, ja pavadīšu visus piecus gadus bez improvizācijas, šīs iemaņas pazudīs, un dabūt to atpakaļ būs ārkārtīgi sarežģīti. Tieši tāpēc es sev izdomāju plānu, uzstādīju mērķi, līdzīgi kā jaungada apņemšanās — katru dienu vai vismaz reizi divās dienās, vismaz pāris stundas trenēt improvizāciju, pētīt modus, akordus, tādas lietas. Tāpat mans mērķis bija atrast sev koncertus un pedagogus. Man paveicās, jo satiku Grigoriju Fainu — viņš ir slavens džeza pianists un komponists, un kāda burvīga sakritība — viņš pasniedza džeza improvizāciju tieši tajā konservatorijā, kur es mācījos! Pirmais septembris, kur es esmu? Skraidu pa akadēmiju, meklēju profesoru Fainu! Nācās viņu pierunāt, jo pārsvarā viņš strādāja ar orķestrantiem, nevis solo pianistiem, bet viņš novērtēja manu degsmi. Sāka pamazām mani apmācīt. Protams, tās stundas nebija gluži kā specialitātes studentiem un ne tik regulāri kā viņiem, drīzāk reizi divās nedēļās vai mēnesī, bet, kad viņš bija Maskavā, viņš obligāti mani brīdināja un mēs mēģinājām atrast kopīgu laiku. Es mēģināju izspiest no viņa pēc iespējas vairāk informācijas, un tas bija nenovērtējami. Viņš deva man spēlēt savus skaņdarbus, dažreiz aicināja piedalīties skolas koncertos. Vispār jau skolas koncerti tika uzskatīti par lielo notikumu, cilvēki no visas pilsētas brauca tos klausīties, tāpēc man tas bija ļoti svarīgi, tas bija gods piedalīties tajos.
Bet tad man palaimējās trāpīt uz kādu paziņojumu skolas ēdnīcā — ar zilu flomāsteru ar roku bija rakstīts: «Tiek meklēts pianists-improvizators kafejnīcā «Patrikos»!» «Patriki» — slenga nosaukums Patriarhu dīķiem — visbagātākais, var tā teikt, rajons Maskavā. Tur ir viens restorāns — «Margarita», atsauce uz Bulgakova grāmatu «Meistars un Margarita», tajā tika rīkoti džeza mūzikas vakari. Tā bija īstā džeza improvizācijas skola! Visu laiku citi improvizējošie mūziķi nāca pievienoties — dziedātāji, vijolnieki, saksofonisti, citreiz arī klausītāji mēdza pasūtīt kādu dziesmu, un tad tu nevari atteikt, jo tāds nolikums. Bija gadījumi, ka pasūta kādu dziesmu, ko es nezināju. Tad es kaut ko muldēju par to, ka šobrīd programma jau ir pārpildīta ar pasūtījumiem, jūsu skaņdarbu atkaņošu pēc pārtraukuma, bet pati pārtraukuma laikā skrēju uz tualeti klausīties, tad pēc dzirdes bija jāspēlē! Vienu reizi pat palūdza Skarlati nospēlēt džezā! Kaut kā tā gāja, un diezgan labi gāja, jo vēlāk man piedāvāja pašai vadīt džemus otrdienu vakaros. Viņiem tur bija akcija — ja nāc džemot, tad kaut kādu dzērienu varēja saņemt bez maksas, un, protams, cilvēki nāca, ļoti aktīvi. Nu lūk, šie vakari deva man iespēju pilnveidoties džezā. Bet vienlaikus ar to es sapratu, ka ir ārkārtīgi grūti izbalansēt šitās divas pasaules — klasisko un džeza. Tad es nolēmu skaidri atdalīt vienu no otra — klasisko mūziku spēlēs Jelizaveta Terentjeva, džezu spēlēs Betty Terens.
Kā vispār var apvienot klasisko mūziku un džezu?
Grūti. Pārsvarā tās divas pasaules ir pilnīgi pretējas — domāšanas veidā, mūzikas uztveres ziņā, laika uztveres kontekstā, diskusijas var būt par ritmu, par frāzes uzbūvi. Es pat nerunāju par skaņas veidošanas tehniku. Apvienot to visu ir grūti, bet man bija mērķis pamēģināt! Kad es tikko sāku iet divus ceļus vienlaicīgi, es vēl domāju, ka kaut kādā brīdi es noteikti izvēlēšos vienu, vai nu es nonākšu vienā krastā, vai citā. Bet vienā brīdī es satiku vienu brīnišķīgu pianistu, ko es zinu tu arī pazīsti — Pēteri Šariku!
Pēteris, jā! Viņš burvīgi apvieno džezu un klasiku!
Tas bija Saulkrastos, es biju rezervējusi kādu klasi, ķēru Pēteri un lūdzu — palīdzi man! Viņš vienreiz teica, ka redz sevi manī. Deva man pāris privātstundas un daudz labu padomu, tiem padomiem mēģinu sekot līdzi arī šodien. Daudz runājām par to, kā īsti var apvienot klasiskās un džeza mūzikas pasaules, cik tās divas pasaules ir atšķirīgas. Runājot ar viņu sapratu, ka pareizi visu sapratu par skaņas veidošanu abās mūzikās. Klasiskie mūziķi tausta taustiņu, viņi spēlē ar mugurkaulu, bet īsti viss ķermenis ir iesaistīts procesā: roka — kupols, dūre starp instrumentu un tevi utt. Izmantojot šādu tehniku, tu vari izvilkt konkrētu skaņu no klavierēm, ietekmēt klavieru toni, tembru. Mums konservatorijā vispār bija daudz transcendentālo mācību, daudz mūzikas psiholoģijas un citu lietu. Džezā, kā man paši džezisti teica, tieši otrādi — skaņai ir jāveidojas konkrēti un precīzi. Tai pat laikā džezisti un klasikie mūziķi uztver laiku citādāk. Klasiskajā mūzikā laiks ir elastīgs un laiks ved mūziku. Džezā tu spēlējies ar laiku, tu to pārvaldi. Un, neskatoties uz to, ka sinkope eksistē tikai stipro daļu kontekstā, tu esi tiesīgs to stipro daļu pastumt. It kā jā, tu to stipro daļu aizbīdīsi uz vienu vai otro pusi, tā sinkope pazudīs, bet nē, kaut kā džezisti to tomēr pārvalda.
Ar ko tu tagad nodarbojies? Mācības Maskavā pabeigtas, tu esi atpakaļ mājās, Latvijā, kas tālāk?
Jā, es pabeidzu mācības un nu jau gadu kā esmu atpakaļ mājās. Mācību laikā man bija pedagoģiskā prakse, kur sanāca izstrādāt savu metodi improvizācijas mācībām, patlaban es mēģinu to attīstīt, sakārtot. Es tūrēju pa Eiropas valstīm, jau trešo gadu pēc kārtas mani aicina piedalīties ļoti interesantā festivālā, kur tiek atskaņota gan klasiskā, gan džeza mūzika, jo organizatoriem abas mūzikas ļoti patīk. Parasti mani aicina sniegt solokoncertus, kur pirmajā daļā es spēlēju klasisko mūziku, tad otrajā savas džeza kompozīcijas, tad arī seko džema sesija. Vispār esmu ļoti priecīga, ka darbojas savdabīgs tautas radio, cilvēki stāsta par mani saviem draugiem, citiem festivāliem un koncertvietām, un izskatās, ka mana mūzika patīk klausītājiem! Mani aicina spēlēt koncertus, sniegt meistarklases. Rīgā arī sanāca uzspēlēt vairākas reizes — bija koncerts klubā «Biedrība», vairākas reizes spēlēju «Galerija73», apmeklēju džema sesijas «M/Darbnīcā». Joprojām cīnos ar apvienošanu. Abas mūzikas man ir ārkārtīgi svarīgas un mīļās, bet… Man eksistēt klasiskajā un džeza mūzikas pasaulē ir kā būt sikspārnim — tu neesi pele, bet neesi arī putns, visur tevi pieņem, un tajā pat laikā nepieņem. Man arī pašai ir grūti brīžiem, jo vairāk atrodos klasiskajā mūzikā, jo vairāk man pietrūkst improvizācijas un radošuma. Jo vairāk esmu džezā, jo vairāk ilgojos pēc klasikas. Tāpēc tagad koncertos spēlēju savu oriģinālmūziku! [smejās]