Marika Šaripo — klasiskā pianiste, kura atrada savu dvēseli džezā

Būt čomam, uzaudzēt biezo ādu un pārvaldīt melno humoru — būt meitenei vīriešu pasaulē nav nemaz tik vienkārši…

Mēs dzīvojam stereotipu pasaulē, kas ir visur mums apkārt. Tie mēdz būt visdažādāki — sievietes neprot stūrēt, vokālisti nav mūziķi, cilvēks ar tetovējumiem negrib normāli strādāt. Stereotips, kas ir zināmāks mūziķiem: klasiskais mūziķis nekad nevarēs nospēlēt džezu. Man paveicās satikties ar pianisti, kura pierādīja, ka tā nav patiesība, un ka ja vēlies ko izdarīt, tu to spēsi, galvenais ir cīnīties un nepadoties. Šī pianiste ir Marika Šaripo, kura sāka savu muzikālo darbību kā klasiskā pianiste, bet saprata, ka dvēsele lūdz pēc džeza. Viņa ir spilgts piemērs tam, ka padarītais darbs noteikti atmaksājas, un ka viss ir iespējams, galvenais gribēt.

Varbūt sāksim no paša sākuma? Kā tu sāki spēlēt klavieres?

Jūrmalas mūzikas skolā (VJMMS) spēlēju klasiskās klavieres. Spēlēju, spēlēju, un tad vecmāmiņa teica — man tur pazīstamie taisa nometni Saulkrastos, brauc! Nu labi, man jau nav ne jausmas kas tur, interneta nav, disku nav, nezini, kur brauc, zini vien, ka muzikālā nometne būs.

Vismaz to tu zināji!

To es zināju, un ka nometne būs Saulkrastos! (Smejamies) Man bija kādi 11 vai 12 gadi.

Wow! Tik agri jau?

Nu jā! Un tad es tur aizbraucu. Tur bija Niks Gothams, Raimonds (Kalniņš), Tālis (Gžibovskis), Māris (Briežkalns), pianists Teilors (Johnny Manhattan Taylor) visādi cilvēki! Mēs bijām 6 meitenes nometnē un pilns ar bālēliņiem. Tad iedomājies, pirmais vakars un sākas koncerts… Pilnīgs šoks, tā mūzika vienkārši fantastiska — ritmi, harmonijas, un galvenais — man patika tie cilvēki uz skatuves, viņi komunicē, viņiem ir jautri, viņiem viss notiek! Un zini kā, klasiskajā mūzikā viss nopietni, nedod Dievs pasmaidīsi, ne tā pagriezīsi galvu, stress! A tur… Pilnīga brīvība!

Tu jau 12 gados to saprati?

Jā! Es to tā redzēju, ka man likās — wow! Beidzās nometne, un es to nespēju pārdzīvot! Skaitīju dienas līdz nākamai nometnei.

Bet tu pēc tam taču atgriezies mūzikas skolā, kā tev sanāca apvienot to pieredzi ar savu “klasisku” ikdienu?

Saproti, ja būtu tajā laikā visi šie interneti, kur viss pieejams, būtu traki. Bet man nekā nebija, pat normālā atskaņotāja, tikai kaut kādas vecās plates. Manā atmiņā tas viss fīlings (sajūtas) palika, un es to visu gadu arī gaidīju. Tas bija gada notikums. Nav runas par to, ka varētu spēlēt tā kā viņi! Bet es braukāju uz Saulkrastiem kādus 8 gadus pēc kārtas.

Nu labi, un tālāk?

Pēc tam es pabeidzu mūzikas skolu un iestājos Mediņos (JMRMV) un tad Mūzikas akadēmijas klasiskajā nodaļā.

Kāpēc klasiskajā, ja tev džezs paticis?

Kad es biju ceturtajā kursā Mediņos, atverās džeza nodaļa, un es aizgāju un teicu, ka varbūt sākšu no pirmā kursā, bet man teica — nekādā gadījumā! Vispār! Aizmirsti! Atkal videne no sākuma… Droši vien, es pakļāvos spiedienam, man teica — tev taču viens gads tikai palicis, ko tu tagad atkal sāksi no sākuma? Varbūt tā arī vajadzēja… Tād es pabeidzu vidusskolu, iestājos akadēmijā un pa vakariem uz Domeni (RDKS).

Tu mācījies vienlaicīgi klasiskajā nodaļā akadēmijā un džeza nodaļā Doma Skolā?

Jā! Bet tas bija drausmīgi! Iedomājies, pa dienu tur, vakarā te. Visu laiku jāpārslēdzas, es gribu plūst, a man pēkšņi jāspēlē Mocarts. Es sapratu arvien vairāk, ka tas nav mans, tas ierobežo manu prātu un mani vispār. Teiksim, tev ir notis, tev ir jāizpilda tieši tā, kā ir rakstīts, bet kur tad paliek jautrība? Es jūtu tādu… jā, ierobežotību, man gribās izrauties, bet mani liek kastītē visu laiku. Tāda bija man sajūta. Vēl es Domenē sāku pamazām komponēt, tas aizrauj! Un tad man bija iekšējais protests, kāpēc man jāspēlē tas, kas jau ir rakstīts, ja es gribu spēlēt savas notis? Un tad bija akadēmijas otrais kurss, kad es teicu vecākiem, ka vai nu es eju džezā (atkal no sākuma), vai arī nespēlēju vispār neko. Viņiem uzreiz šoks, atkal sākas: «Tev taču tikai divi gadi palika…» Bet neko. Es īsti nevienam savam kursabiedram neko neteicu, pienāca pirmais septembris, mani atkal izsauca un iedeva pirmkursnieka apliecību, un viss.

Sanāk, ka tu biji viena no pirmajiem džeza nodaļas studentiem?

Biju! Kad pirmo reizi stājos akadēmijā, vēl džeza nodaļas nebija, tikai pēc diviem gadiem parādījās, uzreiz arī aizgāju. Ta-dā!

Kā vecāki reaģēja?

Teica: «Taču tikai divi gadi palika!» (smejas) Ja nopietni, kad iestājos džeza nodaļā, teicu, ka beidzot varēšu tur komponēt, dažādus ansambļus apmeklēt. Viņi redzēja džeza pozitīvo ietekmi uz mani. Tagad satieku vecākus — prasa: «Tu komponē?»

Un kā bija džeza nodaļā?

Es biju vienkārši pārlaimīga! Man viss patika, es biju sajūsmā par visām stundām, vienalga, kas tas ir, galvenais, ka par džezu. Bet man bija ļoti grūti, tas lauziens, tur nevar tā vienu dienu klik — un esi džeza pianists. Ilgi gāja. Pirmais un otrais kurss bija traks. Es lauzu sevi, džezs ilgi nepadevās. Zini, kā tas ir, kad tev no visas sirds patīk, bet nesanāk? Vienkārši neskan. Tu dzirdi, bet nesaproti, kā to izdarīt. Es drausmīgi pārdzīvoju. Līdz asarām. Jāmaina tā domāšana. Es vēl bieži dzirdēju no skolotājiem: «Ja esi bijis klasiskais pianists, nekad džezu nespēlēsi» un visādus šādus stereotipus, ko emocionāli uztveru. Un vienā brīdī sanāca, ka vairs neesmu klasiskā pianiste, un es esmu nekur, un kā lai iet tālāk? Un tad tu turpini cīnīties, kaut gan zini, ka jēgas nav. Kad man Madars (Kalniņš) otrajā vai trešajā kursā teica: «Šis jau sāk pēc kaut kā izklausīties…» man likās, ka esmu septītajās debesīs! Tagad mūzika ir viens vesels, beidzot tas ir apvienojies.

Un pēc tam tu aizbrauci prom uz Erasmusu?

Jā… Tā bija neatkārtojama pieredze. Es biju Holandē. Satiku Tilmāru (Tilmar Junius) Brass&Jazz programmā Rīgā un sapratu, ka gribu pie viņa tālāk mācīties, un man bija vienalga, kaut vai Āfrikā lai viņš būtu, es aizbrauktu, jo viņš spēja man visu izstāstīt kaut kā… savādāk. Aizbraucu un katru dienu spēlēju. Un svētdienās, kad skola bija ciet, bija trakākās dienas, jo nebija ko darīt. Es jau biju ar riteni apbraukājusi visus pagalmus, visus stūrus.

Man bija dažādi priekšmeti, pat klasiskās klavieres! Nesanāca pilnīgi tikt vaļā no tām, kaut arī pēc iestāšanās džeza nodaļā 4 gadus vispār neko klasisku nebiju spēlējusi. Pretreakcija tāda. Un tad pec četriem gadiem tu piesēdies pie klavierēm, paņem sev zināmus skaņdarbus un viss sanāk, un pat bauda ir. Jo skatījums ir pavisam savādāks.

Erasmus man iedeva tādu laiku sev, baigi daudz bija laika domāt, jo katram tur bija savas lietas jādara, sava dzīve, studenti arī negribēja angliski runāt, viņiem tas bija tā, labāk ar savējiem… Sēdi vienu dienu, nedēļu, mēnesi starp viņiem, viņi holandiski visu laiku runā, tad tu sāc meditēt, visu laiku esi ar sevi. Sanāca iedziļināšanās sevī. Dažreiz bija biedējoši, bet tas arī bija vajadzīgs. Kad atbraucu atpakaļ, sāku panikā kārtot visādus eksāmenus, tieši tajā laikā man vēl nebija kur dzīvot, pusgada laikā biju pārvākusies 11 reizes! Divas nedēļas tur, divas tur, visu laiku uz čemodāniem, interesants posms! Bet tas arī sit ārā.

Maģistrantūrā arī Holandē mācījies?

Jā, bet tas bija vēl interesantāk. Es aizbraucu uz to pašu skolu, bet ilgi nevarēju saprast, ko viņi no manis grib! Šeit tu atnāc uz skolu, saņem programmu un mācies. Tur saka: «Re kur ir budžets, un tu vari pati izdomāt, ko gribi.» Es no sākuma nesapratu, par ko viņi runā. Kas man tagad jādara? Izrādās, ka tu vari pats pilnīgi visu savu programmu salikt. Protams, tev ir maģistra darbs jāuzraksta, bet kas attiecās uz mācībam… Man pat teica, ka ja es izdomātu rakstīt albumu, un darītu to pamatoti, tad varētu visu budžetu iztērēt tam un neņemt nevienu citu priekšmetu. Es paņemu no citām skolām skolotājus, braukāju pie viņiem, tikai pašai bija jāskaita stundas un budžets. Pirmajā gadā paliku pie Tilmara un vēl diviem vietējiem, kuri improvizē, Šopēnu ar visu ko, viss jautri un forši, atbrīvo tevi. Un otrajā gadā es paņēmu stundas pie Harmen Fraanje no Amsterdamas konservatorijas. Man ļoti patika — otrajā gadā es jau zināju, ko gribu.

Kad tu aizbrauci prom, tu domāji palikt tur vai zināji, ka atgriezīsies?

Ilgi domāju, ka palikšu tur. Bet tur tie dzīves apstākļi, kā tur mūziķi dzīvo, cik viņiem tur ir grūti… Iebraucējiem ir vēl grūtāk. Es tur pastrādāju arī normālu cilvēku darbus — teiksim, restorānā, fiziski smagi. Psiholoģiski arī, bet fiziski vēl trakāk. Otrajā gadā sameklēju auklītes darbu un privātstundas pasniedzu. Bet pirmais gads… Traki.

Es sapratu, ka es tajā valstī kā mūziķis nevarēšu būt. Viņiem ir cita attieksme pret mūziku, brīvais laiks tāds, ar vienu pirkstu paspēlēšu. Viņiem nav tā kā mums, viņiem mūzika vispār ir izklaides moments, ar to naudu nopelnīt nevarēs, jau vecāki bērniem to bērnībā saka, ka ar to ģimeni nepabarosi. Viņi, protams, aiziet aiziet mūzikā, bet attieksme… Es mācījos no rīta līdz vakaram, viņi — kā ir, tā ir, šodien gribu, rīt nē. Amsterdamā pavisam cits stāsts, no visas pasaules sabraukuši cilvēki, katrs ar savu bagāžu un tieksmi, bet mazās pilsētās nē.

Negribēji palikt Amsterdamā?

Baigi dārga dzīvošana. Tur jāstrādā kaut kur, veikalā, restorānā, nevar tā, ar mūziku. Vismaz man nesanāca. Kaut gan es satiku vairākus cilvēkus pēc bakalaura, kas teica: «5 dienas cepu frī kartupeļus, piektdienās, sestdienās ja paveiksies, spēlēšu gigu». Tas ir bēdīgi. Es sevi tur neredzēju, tik daudz gadus nomācījos… žēlīgi.

Kā, tavuprāt, šeit ir ar mūziku?

Es kad atgriezos, biju pārlaimīga! Es varu strādāt par koncertmeistaru, par mūzikas skolotāju, spēlēt koncertus, pasniegt privāti, un cilvēki nāk un grib. Pilnas rokas ar tavu profesiju, kur vari izpausties. Es biju tik priecīga, jo pēc tā restorāna… Kad es gadu tur nostrādāju, katru dienu domāju — ko es te daru?! Un tad es atgriežos šeit, un esmu savā laukumā… Laime.

Tu esi meitene, un lielākā daļa mūziķu ir puiši. Kā ir būt meitenei vīriešu pasaulē?

(Smejas, ilgi) Es varu izstāstīt! Uj… Kad mācījos akadēmijā, Elīna (Silova) aizbrauca ļoti ātri, jau otrajā kursā, paliku viena meitene… Vispār smagi. Es uzaudzēju biezo ādu, kas attiecās uz melno humoru. Bija tā, kā stundā es atnācu, visi sāka mēģināt un sākās… Pa brutālo. Pat pasniedzējs teica, ka viss, pietiks. Varbūt, viņiem tā nelikās… Tagad, ja es nonāku kompānijā, kur joko pa smago, meitenes parasti ir šoka, a man liekas, viss normāli. Tevi izaudzina kārtīgi neņemt galvā neko. Tu nevari parādīt, ka kaut kas ir aizskarošs.

Bet kā ir profesionālajā jomā?

Neviens acīs tev neko nesaka. Bet es redzēju, ka viņiem ir savs tusiņš, kurā es neesmu. Bet tā ir pavisam cita enerģija. Viņš ir džeks, tu esi meitene, turklāt emocionāla. Man vienmēr likās, ka viņiem ir savs konekts, ka tev jābūt vecim, lai būtu tusiņā. Es brīžiem domāju — kāpēc neesmu džeks, jo dažreiz bija grūti. Varbūt tagad kaut kas mainījās, nezinu.

Ar ko tu tagad nodarbojies?

Paliku RDKS, pasniedzu klavieres, gan džezu, gan klasisko virzienu, strādāju ka koncertmeistare džeza vokālistēm. Daudz bija koncertu, kur solo uzstājos, vai ar Beāti Zviedri. Tagad jau kādu laiku ir uzradies projekts ar manu draudzeni Ilonu Panteli, ar kuru mēs satikāmies Saulkrastos pirms daudziem gadiem. Spēlējam tādu sajūtu mūziku, viss ir improvizēts, izmantojam vēja zvaniņus, gongus, tibeta bļodas. Es pat sāku dziedāt! Ir tāda sajūta: tu jūti — tu dari.

Pagājušajā vasarā beidzot piepildījās sapnis — uzstājos Saulkrastos. Man jau kā mazajam bērnam tas bija sapnis kopš pirmās dienas, kopš es tur nokļuvu. Un tad bija tāds ieteikums, ka vajadzētu paņemt vokālistu. Tad sākās «Ārprāts, kur tad es dabūšu vārdus!» Es taču nerakstu vārdus! Izrādās, ka rakstu.

Visvairāk man patīk improvizēt un spēlēt savas kompozīcijas. Es arī sapratu, ka savā dzīvē nevaru spiest lietas, jo tas neko nedos, tikai būs sliktāk. Ir cilvēki, kas iet uz savu mērķi un viss, bet ja man neiet, tad vēl nevajag. Man notiek meklējumi, jāatrod pareizie cilvēki. Tu jūti, vai jūs runājat vienā valodā, vai notiek abpusēja enerģiju apmaiņa. Ar visiem jau var spēlēt, bet gribās to īsto sajūtu. Es to esmu noķērusi, tagad atkal meklēju.