«Halča» vai īsts koncerts?

Kurā brīdī mūziķi aizmirsa, ka jebkura publiska uzstāšanās ir koncerts, kuram jāgatavojas

Šī raksta ideja manā galvā tapa jau kādu laiciņu, galvenokārt tāpēc, ka vienā brīdī iepazinos ar jauko vārdu «haltūra», kas mūziķu valodā nozīmē — koncerts, kur tu nevis radi mākslu, bet pelni naudu. Teorētiski tajā nav nekā slikta, vai ne? Bet kaut kā sanāca tā, ka daži uzskata, ka «haltūra» arī nozīmē uzstāšanos, kam nav īsti jagatavojas, jo, ja tas ir koncerts par mazu naudu vai izklaide grāmatvežu pasākumā, tad tas nav pa īstam. Par to var diskutēt daudz — kad tiešām ir pa īstam, bet vienlaikus manā prātā visi koncerti ir piepūles vērti. Brīdis, kad mūziķis iet spēlēt cilvēkiem, ir brīdis, kad tiek pārbaudīta viņa profesionalitāte. Domāt, ka klausītājs ir stulbs un nepamanīs, ka tu neesi apskatījies notis mājās ir… stulbi. Domāt, ka, ja tu spēlē fonā, tad tu vari izstiept vienu skaņdarbu uz 40 minūtēm un spēlēt visu, kas tev ienāk prātā, jo neviens nepamanīs, arī ir… stulbi. Kaut kā džezistiem tā problēma, pēc maniem personīgajiem novērojumiem, ir īpaši asa, jo džezs taču ir inteliģenta mūzika, tāpēc brīdī, kad kādu no džezistiem aicina strādāt korporatīvā pasākumā un spēlēt populāro mūziku, sākas aptuveni šāds domu process: nu, «popsītī» akordu maz, formas skaidras, iespēles, melismus un visu to izgudrošu uz vietas, es taču esmu džezists, māku improvizēt, kaut ko gan jau izdomāšu. Protams, es pārspīlēju, bet brīžiem gadās sastapties ar šādu domāšanu, kas man liek aizdomāties par to, kas tieši ir profesionāls mūziķis, kādi viņam ir pienākumi un kā vispār ar šo visu sadzīvot. Tā parādījās doma salikt visu informāciju, kas man liekas svarīga, vienā rakstā, ko es ļoti gribētu nosaukt par «Profesionālās ētikas ceļvedi», bet, lai nebūtu tā, ka viss iekļautais šajā rakstā nāk tikai no manis, nolēmu aprunāties ar cilvēkiem, kas pārstāv gan mūziķus, gan arī to sektoru, kas tiem pašiem mūziķiem maksā naudu «grāmatvežu» korporatīvajā pasākumā. Tātad, šī raksta «kontribjuteri» ir basists Edvīns Ozols, pasākumu producente, režisore, aģentūras «Luka» dibinātāja, vadītāja Inese Lukaševska un «Shine Event» pasākumu un mārketinga aģenturas vadītājs Ņikita Viderkers. Kopumā pēc trim sarunām un pašas idejām es secināju, ka visu mūziķu darbu var sadalīt vairākās kategorijās, kuras arī tiks izskatītas tālāk. Aiziet!

Nauda

Protams, nauda ir ļoti svarīgs faktors mūsu visu dzīvēs. Bet brīdī, kad nauda kļūst par kaut ko konkrētu — tavu honorāru par jebkādu darbu, sākas jautājumi un parādās daudz vietas interpretācijām. Atceros, kad vēl pati tikko sāku pētīt koncertdzīvi, man bija ārkārtīgi grūti pateikt, cik es gribētu par kādu koncertu vai korporatīvo pasākumu. Vienīgais, kas ir skaidrs — mans laiks ir vērtīgs, bet cik tieši vērtīgs tas ir?

Runājot ar jauno mūziķu paaudzi, vienmēr mēģinu viņiem paskaidrot, ka nekad nedrīkst rēķināt iespējamo honorāru, izejot no pozīcijas — cik daudz dziesmu tu tajā atskaņosi un cik liels laiks paies kopš tavas ierašanās koncertvietā līdz pasākuma beigām. Daudzi «škrobīgāki» klienti mēģinās spiest uz to, ka «nu, tur taču tikai piecas dziesmas, tas ir burtiski nekas!» vai «tev taču patīk dziedāt! (spēlēt, dejot)». Šim visam nav nozīmes, mūziķa vērtība nav tajā, cik dziesmas tiks atskaņotas pasākumā, bet gan cik daudz ir ieguldīts tavā kopējā darbā — cik gadus aizņēma izmācīties par kvalitatīvu izpildītāju, cik maksā tavs instruments (tehnikas amortizācija vienmēr tiek ieskaitīta cenā), sīkāk tieši par šo var izlasīt JAZZin Nr.15 rakstā «3 iemesli, kādēļ tev jāpārstāj uzstāties par brīvu». Bet, tā kā uzrakstīt šo rakstu mani pamudināja tieši korporatīvo pasākumu parādība, mēģināsim noskaidrot, kas notiek ar tiem honorāriem.

Pirmais, kas ir jāizdara — jādefinē, kāda ir minimālā summa, par kuru tu esi gatavs uzstāties korporatīvajā pasākumā. Ir vērts aprunāties ar pieredzējušiem kolēģiem, uzzināt viedokļus un tad veikt secinājumus. Bet, ja tu jau esi piekritis spēlēt par kādu honorāru, pēkšņi pārdomāt nebūtu visai korekti. Ja tev zvana un saka — ir korporatīvais pasākums Rīgā, jāspēlē trīs daļas pa 30 minūtēm, sākums 19.00., beigas 23.00., soundčeks 16.00., 250 EUR honorārs — un tu piekrīti, tu vairs nevari pārdomāt un teikt: «Nē, tomēr 250 EUR ir par maz, gribu 300 EUR, jo esmu tā vērts.» Varbūt esi, bet tu jau esi piekritis, ir jātur savs vārds.

Bet kas nosaka to cenu, ko aģentūra ir gatava samaksāt mūziķim?

Ņikita Viderkers: «No klienta vienmēr nāk lūgums atrast to, kas būs lētāks, vai pierunāt uzstāties par mazāku naudu, bet jebkurā gadījumā visas koveru grupas, vai fona mūzikas grupas, maksā aptuveni vienādi. Mediju personības gan maksā vairāk. Viens varbūt uz Eirovīzijas viļņa pacels savu cenu, gadiņu tā nostrādās, kāmēr vēl visi atceras viņa vārdu, tad atkal nolaidīs zemāk. Jebkurā gadījumā mēs paprasām cenu kolektīvam un nododam to klientam. Cik klients ir gatavs maksāt gan vienam, gan otram, ir atkarīgs no klienta. Mēs esam gatavi strādāt ar to budžetu, kuru nosaka mākslinieki, bet mēs arī esam atkarīgi no klienta spejām un gatavībām.»

Tātad no Ņikitas teiktā ir skaidrs, ka eksistē vidējā tirgus cena kover grupām, tad būtu jādefinē, kāds ir tavs vidējais cipars.

Vēl viena lieta, par kuru vienmēr diskutē mūziķi savā starpā, ir — vai visiem jāmaksā vienādi? Bieži gadās tā, ka māksliniekiem vienā kolektīvā tiek izmaksātas dažādas summas, vai tas ir godīgi? Viennozīmīgi jā. Varbūt sākumā liekas, ka nav, bet padomājam par to loģiski — kas ietekmē cenu atšķirību? Šeit ir divi faktori, kurus būtu svarīgi pieminēt — ja kolektīvs pieaicina mākslinieku (piemēram, kaut kāds bigbends uzstājās ar solistu), solists uzstāsies par to summu, kuru viņš nosauks kolektīvam vai pasākuma organizatoram. Piemēram, piecu cilvēku grupa par savu dalību pasākumā prasa 1500 EUR, solists prasa vēl 500 EUR, tad kopējā summa būtu 2000 EUR. Vai tas ir normāli? Jā. Cik prasa kolektīvs, tā ir viena lieta, cik prasa solists, tā ir cita lieta. Tie ir divi dažādi mākslinieki, katrs strādā par savu honorāru. Apvainoties par šo nav jēgas, viss ir atkarīgs no tā, vai tu pats esi ar mieru uzstāties par 300 EUR, te visas diskusijas var beigties. Diskusijai par to, vai šis solists tiešām maksā 500 EUR, arī nav jēgas, jo katrs uzstājas par to summu, kuru viņš sev nosaka. Ja tu kā mūziķis uzskati, ka tavi pakalpojumi maksā 300 EUR, tā ir tava izvēle. Domāt, ka pasūtītājs tev samaksās vairāk brīvprātīgi, arī nav īsti realistiski. Ejot veikalā pēc piena, pircējs nemaksās vairāk par to cenu, ko nosaka veikals, un pēc būtības tas ir viens un tas pats. Klienta vēlme atstāt īpašu «novērtējumu» naudas izteiksmē ir izņēmums, nevis likums.

Otrs svarīgais faktors — kas ir atbildīgs par to pasākumu. Bieži vien kolektīvā ir cilvēks, kas ir atbildīgs par organizāciju — piedāvāt jūsu kolektīvu pasūtītājam, sarunāt honorāru, izrunāt repertuāru, laikus, vietu, apģērbu stilu un visu pārējo. Ir tikai loģiski, ka šis cilvēks saņems lielāku atalgojumu, jo viņa darbs nav tikai nospēlēt programmu, bet gan uzņemties atbildību par to, lai pasūtītājs būtu apmierināts. Un galu galā mēs nonakām pie loģiska secinājuma — ja tu esi piekritis spēlēt par konkrētu summu, kāda tev ir starpība, cik saņem cits dalībnieks?

Gatavošanās mājās / Mēģinājumi

Kāds atceras to joku par piecām lietām, ko mūziķi vienmēr saka, bet nekad nesanāk? Piemēram — es nekad nespēlēšu par šādu honorāru, es nekad nespēlēšu šajā kolektīvā, es nekad nespēlēšu šo mūziku (jebkuru tev netīkamo stilu), atnāks cilvēki — skanēs labāk, un visbeidzot — es apskatīšos notis mājās. Tas pēdējais ir tas, par ko gribas parunāt nedaudz sīkāk — mēģinājumi un gatavība tiem. Pirmkārt, jāaizmirst izteiciens «profesionāli mūziķi nemēģina». Jā, gadās spēlēt bez mēģinājumiem, bet šādam lēmumam jābūt ļoti svarīgam pamatam — piemēram, ka šo programmu kolektīvs jau spēlējis simts reižu, visi ir pārliecināti par to, ka nospēlēs labi arī bez mēģinājumiem, vai tas ir kāds konceptuāls sniegums, kur mēģinājumi nav vajadzīgi, jo viss priekšnesums ir balstīts brīvajā improvizācijā. Pēdējais gan gadās ekstremāli reti, un šī raksta temats drīzāk skar tieši korporatīvus pasākumus, kur brīvās improvizācijas priekšnesumi tiek atskaņoti principā nekad. Tātad, kas notiek ar mēģinājumiem? Mēģinājumi ir vajadzīgi, jo kolektīvam ir jānodrošina kvalitatīvs priekšnesums. Mēģinājumam jāgatavojas, jo mēģinājums nav laiks mācīties skaņdarbus, mēģinājums ir laiks, kad kolektīvs liek mūziku kopā. Mācīties repertuāru mēģinājumā ir visu dalībnieku laika tērēšana, un profesionāliem mūziķiem parasti laika nav. Ar šo jautājumu vērsīšos pie mūziķa, kas ir nospēlējis neskaitāmus korporatīvos pasākumus un koncertus — Edvīna Ozola.

Es apskatīšos notis mājās: «Ir divi varianti — ja tas ir džeza standarts bez izrakstītas aranžijas un es to standartu zinu, es tās notis mājās neskatīšos. Bet, ja tā ir popmūzika… Reti kad kāds atsūta notis, kurās viss ir izrakstīts tik smalki, ka tev atliek tikai nospēlēt, viss darbs ir jāizdara pašam mājās — klausīties ierakstus, pierakstīt ritmus, melodiskos gājienus. Ja tu atnāksi uz mēģinājumu nesagatavojies, mēģinājumā nespēsi nospēlēt absolūti neko. Vēl viena lieta — es esmu ļoti punktuāls cilvēks un kopš laika Jelgavas bigbendā esmu pieradis pie noteikuma, ka, ja mēģinājums sākas 18.00., mēģinājums sākas 18.00., nevis mūziķi ierodas 18.00.»

Laiks: atrašanās uz vietas / gaidīšana

Pieņemsim, ka darbs ir atrasts, visas detaļas ir izrunātas, mēģinājumi novadīti, kas tālāk? Tālāk mēs jau esam pasākuma dienā, un te ir vairākas nianses, kurām ir vērts pievērst uzmanību. Gribas sadalīt tās visas vairākās grupās, balstoties uz to, kā tās ietekmē kolektīva dalībniekus un pasākumu. Mēs varam daudz sapņot par to, kā lietas notiek kaut kur tur, kur viss noteikti notiek labāk, jo zāle vienmēr zaļāka tur, kur mūs nav, bet realitātē notiek šādi — pasākuma organizators izveido pasākuma scenāriju, kur ir atrakstīts pilnīgi viss, kas tajā notiek: kurā brīdī ierodas viesi, kad tos baros, kad uzstājas kāds mākslinieks utt. Atkarībā no kopējā scenārija (kas iekļauj arī pasākuma uzbūvi — dekorācijas, tehniskais aprīkojums) tiek izstrādāts arī tehniskais scenārijs, kur tad tiek piemeklēta vieta māksliniekam, lai veiktu skaņas pārbaudi, pārģērbtos, paēstu, sagatavotos. Apstāsimies šeit nedaudz — skaņas pārbaude. Vai tā ir nepieciešama un kam tā ir nepieciešama? Par šo eksistē dažādi viedokļi — ir organizatori, kas uzskata, ka skaņas pārbaude ir nepieciešama, ir mūziķi, kas izmanto saundčeka laiku papildus mēģinājumiem, ir mākslinieki, kas principiāli saundčekos nepiedalās. Re, ko par skaņas pārbaudi domā Edvīns Ozols: «Ir kolektīvi, ar kuriem mēs nekad netaisām saundčekus. Es principā to neatbalstu, jo, ja tu nemēģini, brīdī, kad sāksies koncerts, viss skanēs savādāk. Man saundčeki nepatīk, bet es nāku uz tiem, jo to pieprasa mūziķa kodekss. Runājot par skaņas pārbaudes laikiem, viss tiek pakārtots pasākuma scenārijam — сikos kas sākas.»

Savukārt Ņikita Viderkers uzskata šādi: «Man nav nekas pret tiem mūziķiem, kas negrib taisīt saundčeku, ja tie ir labi mūziķi, kas strādā labi. Ja mana tehniskā komanda saka, ka viss būs kārtībā, ja tas kolektīvs ar savu spēlēšanu pierāda, ka viņi spēs kvalitatīvi uzstāties bez skaņas pārbaudes, tad viss ir labi. Bet es ļaušu tā darīt tikai tiem kolektīviem, ar kuriem mēs jau esam sadarbojušies — pazīstamas grupas, par kurām esmu pārliecināts.»

Izklausās diezgan pozitīvi, vai ne? Ir situācijas, kad var iztikt bez skaņas pārbaudes, un ir situācijas, kad nevar, un te var sākties domstarpības. Kad mūziķis vairākus gadus aktīvi uzstājas korporatīvajos pasākumos, viņam jāsaprot, kas tas nav pasākums ar stingru programmu, kur viss notiek paredzētajā laikā — pasākums tiek rīkots cilvēkiem, un scenārijs vienmēr mainās atkarībā no tā, kas ar cilvēkiem notiek — varbūt publikai bija noskaņa pavadīt laiku kopā sarunās, nevis klausīties mūziku, tad muzikālā priekšnesuma laiks tiek pārcelts uz vēlāku brīdi, kad publika būs spējīga uztvert sniegumu, un dažiem māksliniekiem ar to ir problēmas. Pati piedzīvoju situāciju, kad uzstāšanās laiks tika sarunāts viens, bet viesi nebija gatavi klausīties mūziku, viesiem pirms pasākuma bija cita programma, kuru viņi gribēja vakariņu laikā apspriest, tāpēc organizators palūdza uzgaidīt nenoteiktu laiku. Atslēgas vārds šajā gadījumā — «nenoteikts laiks», kas burtiski nozīmēja, ka mums bija jāgaida līdz brīdim, kad viesi būtu gatavi mūs klausīties. Viss it kā skaidrs, bet mūziķi bija neizpratnē par to, kāpēc ir jāgaida, un neapmierināti ar to, ka gaidīšanas laiks nebija skaidri atrunāts. Es ļoti labi saprotu šo sajūtu, bet vai tad neapmierinātības apspriede palīdz? Nē, gaidīšanas laiku tas neietekmē, bet mūziķu kopējo garastāvokli gan, un iet uzstāties ar tādu bagāžu ir ļoti nekomfortabli. Cits jautājums, protams, ir par to, cik labi organizators pats visu ir pārdomājis, vai ir ierēķinājis scenārijā laika nobīdi un vai kolektīvs bija par šādu iespējamību informēts.

Re, ko par pasākumu tehnisko plānošanu saka Inese Lukaševska: «Plānošanas ziņā es nekad nedaru tā, ka mākslinieks ir pie manis, teiksim, no diviem pa dienu līdz diviem naktī, mēģinu salikt visu optimālāk, kaut gan pa lielam, ja tas vakars tev ir aizņemts, tas vakars tev ir aizņemts. Ja mūziķis pie manis spēlē un viņam vēl kaut kas ir paredzēts tajā vakarā, es gribu par to zināt, lai pārliecinātos, ka laiks, ko mūziķis bija ieplānojis starp vienu un otru pasākumu, ir optimāls, jo visur var būt aizkāvēšanās, un ko tad viņš darīs? Jebkurā gadījumā, grafiks ar katru mākslinieku tiek individuāli izrunāts.»

Par laikiem starp skaņas pārbaudi un spēlēšanu komentē arī Edvīns Ozols: «Viss ir atkarīgs no scenārija un no organizatora spejām saplānot visu tā, lai labi būtu gan organizatoriem, gan mūziķiem, gan klausītājiem. Lai nebūtu tā, ka pirmo setu mēs nospēlējam sešos vakarā, otro vienos naktī un esam laukos, un nezinām, ko darīt starpā, un nevaram nekur aizbraukt, jo esam tālu. Bet vispār jau, ja tevi sauc kaut kur spēlēt, tev nodod visu informāciju un tu esi piekritis, tālākie jautājumi ir tai personai, kas tevi uzaicināja. Cita lieta, ja tevi pasauca un teica, ka būs ātri, bet tu tur esi iesprūdis — jautājumi organizatoriem.»

Uzvedība uz skatuves

Nu tad beidzot visas formalitātes un tehniskās lietas sakārtotas, un mēs esam uz skatuves. Vai šeit diskusija beidzas? Nē, šis arī ir ārkārtīgi svarīgs posms, jo skar mūziķa tiešo profesionālo prasmi — spēlēšanu. Bet mūziķa būšana uz skatuves nebeidzas tikai ar spēlēšanu — tas ir vesels komplekss, kas sastāv arī no ārēja izskata un uzvedības. Ar ārējo izskatu viss ir diezgan vienkārši — tīras drēbes, pieklājīgs stils (par šo katrs kolektīvs spriež pats, vai uzstājas konceptuāli treniņtērpos, vai melnos uzvalkos, vai kāds cits variants), par šo lielākā mūziķu daļa, kas mācījusies Mūzikas akadēmijā, noteikti dzirdējusi daudz Skatuves uzvedības kursā (kā arī par to, ka košļājamā gumija uz skatuves ir tabū, Edvīns Ozols atbalsta: «Skanēs smieklīgi, bet es uzskatu, ka košļāt gumiju uz skatuves ir briesmīgi — spēlē labi, bet košļā kā govs…»). Par uzvedību uz skatuves gan var diskutēt. Liksim malā solista funkciju komunicēt ar skatītājiem — sasveicināties, pieteikt dziesmas, parunāt ar publiku — ar to katrs solists tiks galā pats. Cita lieta — kā uzvedas ne-solisti, un šeit pilnīgi visiem maniem sarunu biedriem viedoklis sakrīt — jāmīl savs darbs. Ļaušu viņiem izteikt savus viedokļus.

Inese Lukaševska: «Man svarīgi ir, lai neatstrādā uz skatuves. Es diezgan kardināli esmu pretiniece frāzei «šitais jau ir haltūra, korporaķivņiks». Šeit gan gribu uzslavēt Intaru Busuli, viņš ir ļoti izteikts tāds piemērs, kurš nekad neatstrādā, viņš nešķiro, vai tas ir viņa autorkoncerts vai korporatīvais pasākums. Izlikšanās, gatavošanās un atbildība. Ne tikai pret pašu rīkotāju, bet arī pret skatītāju, cik ļoti tu cieni skatuvi. Lai tu varētu sajust publiku, lai tev būtu prieks no muzicēšanas. Bija tā vasara pēc kovida, zinu grupas, kurām bija četri koncerti dienā — nu kāda tur izlikšanās uz skatuves, tur ir tā, ka tu pat vēl nenovāci tehniku, bet solists ar grupu jau brauc… Tas tā nav forši, viss jau saprotams, visi mēģināja kaut ko atgūt, bet sajūta, ka aiz tevis rinda kā centrālajā tirgū, nav tā pati labākā.»

Ņikita Viderkers: «Šausmīgi, kad cilvēkiem uz skatuves ir redzams noliegums sejā, kad tu vari skaidri pateikt, ka mūziķis ir noguris no tā, ko viņš dara. Ir ārkārtīgi forši, kad ne tikai solists izbauda mūziku. Mūziķis, kas izmisumā skatās griestos… To skatītājs nepieņems. Mūziķi, kas mīl savu darbu, to skatītājs ļoti labi uztvers.»

Kas ir profesionāls mūziķis?

Šķiet, ka viss ir izrunāts, bet šeit mēs nonākam pie cita jautājuma — kas ir profesionāls mūziķis? Kāpēc vispār šāds jautājums tiek uzdots? Ļoti vienkārši. Profesionāls mūziķis ir mūziķis, kas profesionāli pilda savus darba pienākumus. Spēlēšana ir viena lieta, bet, lai kā tu nemēģinātu no tā aizbēgt, tev ir jāpieturas pie kādām uzvedības normām, kas nosaka, cik ļoti citi mūziķi gribēs ar tevi sadarboties un organizatori aicināt tevi spēlēt viņu pasākumos, un šeit nav svarīgi, vai tas ir koncerts vai koproratīvais pasākums, jo cilvēki pa lielam ir tie paši. Visticamāk atšķirsies naudas summa, jo tāda ir realitāte — pārsvarā koncerts savam priekam un gandarījumam tiks spēlēts par krietni mazāku summu, nekā koncerts izklaidei. Bet organizatoriskie procesi neatšķiras ne tur, ne šur. Visur ir cilvēks, kas ir atbildīgs par pasākumu, kas ir izgudrojis pasākuma koncepciju, kas nodrošina skaņu un tā tālāk, tāpēc mūziķa darbības principiem arī jāpaliek nemainīgiem.

Edvīns Ozols: «Nav nekādas starpības, vai tevi aicina spēlēt korporatīvo pasākumu vai koncertu. Jebkurā gadījumā tu uzkāp uz skatuves, kur tev ir jāspēlē. Cilvēki par to maksā naudu, un viņi nav vainīgi, ka šo koncertu bauda ne koncertā, bet korporatīvajā pasākumā. Klausītājs grib saņemt labu mūziku par savu naudu. Savukārt organizatoriem jābūt pārliecinātiem par to, ka viss būs labi. Tev kā profesionālam mūziķim ir pienākumi — visam jāskan labi, jo tas ir tavs darbs, tev par to maksā. Tas nav par to, ka tu esi mūziķis — ģeniāls un apgarots, ka visiem jāpieņem tevi tādu, kāds tu esi. Nē, tev ir pienākumi, tev maksā par darbu, nevis par to, ka aiztaisīji acis ciet un aizlidoji debesīs.»

Ņikita Viderkers: «Priekš manis profesionāls mūziķis, pirmkārt, ir cilvēks, kas ir dzīvs uz skatuves, kas mīl savu darbu, līdz ar to dara to labi. Un otrkārt, profesionāls mūziķis būs pašorganizēts, būs gatavs iesaistīties procesā, strādāt pie pasākuma tāpat kā mēs, nevis nākt ar uzstādījumu, ka viņš ir zvaigzne un mums viņš ir jāapkalpo.»

Inese Lukaševska: «Mēs pasākumus vienmēr taisām ļoti interesantus, konceptuālus, tam ir ļoti liela nozīme, jo arī māksliniekam ir jāintegrējas pasākumā. Nevar ņemt Intaru Busuli tikai tāpēc, ka viņš ir Intars un forši dzied, kaut gan es viņu ļoti mīlu. Priekš manis veiksmīga saruna ir, kad cilvēks parāda, cik ļoti viņš gatavs režisora idejā lēkt iekšā, cik viņš ir fleksibls un māk sadarboties ar scenāriju, un cik viņš gūs baudu no pasākuma. Tad, protams, ir ļoti svarīgi, lai nav zvaigžņu sindroma, ar tādiem nestrādāju. Ja ir zvaigžņu singroms, tur vairs nav darbs uz rezultātu, bet tur var pat pēdējā naktī atnākt īsziņa, ka negrib nākt, jo noguris, pārdomājis, vai kas cits. Tas ir ļoti svarīgi, jo man kā pasākuma režisoram jāzina, ka mākslinieks atnāks normālā stāvoklī, laicīgi utt. Cik ļoti tu vari paļauties uz visu sastāvu.»

Edvīns Ozols: «Jau no paša sākuma jāizmet no galvas vārdus «mūdiņš», «fīliņš» un beigt meklēt kaut ko garīgu. No sākuma jāsakārto pamatlietas, kad tu nāc sagatavoties. Tas viss izklausās primitīvi un it kā visi visu saprot, bet labāk tomēr izdarīt, nevis meklēt neizdarītajam attaisnojumus garīguma sajūtās.»