Stāsimies par apmaksāto dzīvo mūziku

3 iemesli, kādēļ tev jāpārstāj uzstāties par brīvu

Iedomāsimies, ka tev un tavam draugam mūziķim ir vēlme organizēt kādu pasākumu savās mājās. Tu apsēdies, lai saplānotu šo pasākumu, un atceries par to lielisko restorānu, kas varētu nodrošināt izsmalcinātu vīnu un uzkodas katram viesim. Restorāns ir tikko atvēries tieši blakus tavai mājai, tu jau esi tur vienreiz bijis un pārliecinājies, ka viss ir patiesi garšīgi. Tāpēc tu piezvani iestādei, palūdz pie telefona tās īpašnieku un pajautā, vai viņš būtu ar mieru atnākt ar savu vīnu un sagatavotām uzkodām, ko pasniegt jūsu apmeklētājiem. Īpašnieks uzreiz piekrīt, alkstot pēc jaunas auditorijas un vēloties izmantot šo iespēju. Viņš jautā, kāds budžets ir paredzēts viņa ēdināšanas pakalpojumiem, un tu atbildi: «Tātad, klausies — mēs tā reāli nemaksājam mūsu ēdinātājiem. Bet tu vari uzlikt kādu ziedojumu kastīti, tas ir pilnīgi OK. Bet, redz, ir arī cita lieta — mēs meklējam kādu, kurš var uzaicināt vēl vairāk cilvēku uz šo pasākumu. Tev ir jāatnāk ar vismaz desmit cilvēkiem, kuri palīdzēs pasniegt tavus ēdienus, bet, ja tu atvedīsi līdzi 20 vai vēl vairāk cilvēku, mēs padomāsim, varbūt arī padalīsimies ar tevi ar kādu daļu no mūsu vakara ieņēmumiem. Tas, ka tu piedalīsies mūsu pasākumā, ļaus tev ļoti labi parādīt sevi!» Esot sajūsmā, restorāna īpašnieks piekrīt, pateicas tev par iespēju pasniegt ēdienus un vīnu tavā pasākumā un nekavējoties sāk rakstīt īsziņas visiem saviem draugiem, lūdzot viņus noteikti atrast laiku konkrētajā vakarā un nākt līdzi.

Vai kaut kas šajā ainā tev liekas nepareizs? Protams! Ja tu kādreiz piedāvāsi šādu sadarbības modeli restorāna īpašniekam, viņš smiesies tev sejā, jutīsies aizvainots un nekavējoties bloķēs zvanu. Bet kāpēc tu to dari? Kāpēc spēlē tieši šādos pat pasākumos par velti? Kāpēc tu necieni sevi, ļaujot šīm koncertvietām gūt peļņu uz tava rēķina, nesaņemot neko pretī par savu darbu? Mums, mūziķiem, ir jāsāk cienīt sava profesija un jāspēj pasargāt sevi. Lūk, trīs iemesli, kādēļ tev ir jābeidz spēlēt pasākumos par velti:

Tas mazina profesijas vērtību

Kad tu spēlē par velti, tu apliecini nostāju, ka mūziķa nodarbe ir nepietiekama, lai sauktu to par profesiju. Mēs jau nevēlamies, lai vēl vairāk cilvēku netic, ka būt profesionālam mūziķim ir vien nejēdzīgs sapnis, vai «tas taču ir tikai hobijs». Saproti mani pareizi: te es nerunāju par labdarības pasākumiem. Esmu pats spēlējis neskaitāmos labdarības pasākumos un uzskatu, ka mums ir vienmēr jāizmanto savs muzikālais talants, lai nestu pasaulei un citiem cilvēkiem ko labu. Galvenais – pārliecinies, ka tava labdarība nekļūst par kāda biznesa peļņu, jo tu pats esi biznesa īpašnieks. Tavs pakalpojums ir pelnījis atalgojumu tāpat kā citu biznesmeņu pakalpojumi.

Tu apmāni pats sevi

Un tagad atceries par visu, ko esi paveicis, lai nonāktu tur, kur šobrīd esi. Kad tu uzstājies pasākumā, tu rādi auditorijai tūkstošiem sarežģīto darba stundu rezultātu. Tu esi izgājis cauri frustrācijai, upurēšanai, naudas ieguldījumam, lai apgūtu savas prasmes un gūtu nepieciešamo kvalifikāciju. Neļauj visam šim laikam un enerģijai tikt izsviestai, darot to visu par velti! Tu esi attiecīgas attieksmes vērts! Māksla ir tas, kas virza kultūru uz priekšu, un tu esi izvēlējies būt tās vēstnesis. Jā, tu dari cēlu darbu savai kopienai, bet tev arī ir jāizdzīvo – gluži kā ikvienam citam.

Atkarībā no tā, kādu instrumentu tu spēlē, tev, iespējams, ir jāmēro garš ceļš no un uz koncertu ar savu instrumentu un aprīkojumu – tas pats par sevi ir smags darbs. Man, piemēram, kādu laiku bija iknedēļas pirmdienu spēles mazā vietiņā Astorijā, Kvīnsā. Vienreiz, tuvojoties koncertu vietai, es ieraudzīju savu bundzinieku un basistu runājam ar menedžeri. Tiklīdz biju klāt, uzjautāju, kas notiek, un man darīja zināmu, ka pirmdienu vakaros bizness iet pārāk slikti, lai turpinātu piesaistīt dzīvos mūziķus. Menedžeris teica, ka tajā naktī mums vairs nav jāspēlē, un es atbildēju, ka mūziķiem šodien ir jāsamaksā. Mēs ne tikai bijām pelnījuši brīdinājumu vismaz nedēļu vai divas pirms pasākuma, bet toreiz arī bijām patērējuši laiku, lai atbrauktu un atvestu līdzi visu savu aprīkojumu. Protams, tajā vakarā mēs nospēlējām koncertu un aizbraucām ar honorāru rokās.

Kopējs laiks aizbraukšanai un tehniskā aprīkojuma uzstādīšanai arī ir jāņem vērā. Neesmu matemātiķis, bet varu apgalvot, ka gadījumā, kad ir jāspēlē stundu stundu garš pasākums, jārēķinās arī ar vismaz divām stundām ceļam turp un atpakaļ, vismaz stundu aprīkojuma uzstādīšanai, tādējādi pasākums aizņems vismaz sešas stundas tava laika. Tavs laiks ir tā vērts, un tev ir jāsaņem par to atalgojums. Neapmāni sevi, spēlējot bez maksas!

Tas kaitē mūzikas ekonomikai

Iespējams, esi ticis līdz šai vietai, bet domā: «Es jau nu neesmu īsts, profesionāls mūziķis. Mani nesatrauc tas, ka man nemaksā, man vienkārši patīk spēlēt. Kāpēc neuzspēlēt vienreiz arī par brīvu? Man jau ir ar mūziku nesaistīts pamatdarbs naudas pelnīšanai.» Lūk, man ir ko teikt: ja arī pastāv būtisks iemesls, kādēļ tev nav jāspēlē bez atalgojuma, tā ir kaitēšana mūzikas ekonomikai. Milzīga problēma, kas šobrīd skar profesionālus mūziķus, ir tā, ka pasākumu norises vietas negrib maksāt par mūziku, vai arī piedāvā ļoti zemas honorāru summas.

Un tas notiek tādēļ, ka mūziķi turpina spēlēt bez maksas. Koncertvietu īpašnieki tic, ka viņiem nav jāmaksā mūziķiem, jo vienmēr var atrast kādu citu, kas uzspēlēs bez maksas. Ir daudz studentu, kuri meklē iespējas, lai augtu un attīstītos, un amatieri, kuriem vienkārši gribas uzstāties. Gluži kā restorāna īpašnieks nekad nevarēs izveidot labu biznesu, pastāvīgi dodot savus produktus par brīvu, tāpat arī mūziķi nevarēs. Mēs nemēdzam nākt iekšā restorānos, sagaidot, ka mūs pabaros par brīvu, tas ir pilnīgs absurds.

Gan amatieriem, gan profesionāļiem būtu jāvienojas savā starpā, sanākot vienotā mūzikas kopienā, un nostājoties par apmaksātu dzīvo mūziku. Mēs esam parādā paši sev, un arī nākamajām mūziķu paaudzēm. Tikai kopīgi mēs varam atgriezt vērtību vārdam «mūziķis», sākt cienīt mūsu pūles un no jauna celt mūzikas ekonomiku līdz virsotnēm, kādas tā kādreiz iekarojusi.

Rakstu pārtulkoja Aleksandra Line
Raksta oriģināls ir pieejams autora mājaslapā.