​​Dokumentālā filma kā paaudzes vienojošs notikums

Pirmais džeza festivāls Latvijā. Ja grib, tad var par spīti jebkam

Juris Āķis, Aldis Ermanbriks, Mārtiņš Saulespurēns, Aivars Krūmiņš, Aivars Zītars, Indriķis Veitners, Tālis Gžibovskis un daudzi citi — kultūrtelpas «M/Darbnīca» augšstāvs janvāra beigās bija pilns ar Latvijas džeza vēsturi. Iemesls cēls un kultūrvēsturiski vērtīgs — pašmāju izdevniecība «Jersika Records» pabeidza darbu pie pusstundu garas dokumentālās filmas «KIKOK 1962» par Latvijas pirmo džeza festivālu. Tolaik vienā decembra vakarā Mūkusalas ielā tika sapulcēta visa Latvijas džeza scēna, un to organizēja džeza mūziķu domubiedru grupa, kas izveidojās Rīgas Kinostudijas paspārnē ar nosaukumu KIKOK — kino-komjauniešu klubs.

Filmas scenārija autors ir mūzikas kritiķis un vēsturnieks Mikus Solovejs, režisors — «Jersika Records» dibinātājs un vadītājs, producents un dīdžejs Mareks Ameriks. Indriķa Veitnera veikto festivāla rekonstrukciju jau esam publicējuši žurnāla 27. numurā. Pēc filmas noskatīšanās klātesošajiem KIKOK dalībniekiem bija gana, ko teikt. Latvijas džeza kontrabasists un pasākumu organizators, kura krājumos Dr.Art. Indriķis Veitners arī bija atradis daudzus jo daudzus savam pētnieciskajam darbam un filmas tapšanai nepieciešamos materiālus, Juris Āķis atklāja aculiecinieku runu gaitu šādi: «Bruno Oja un Pēteris Pečerskis sarunāja, ka būs dzīvais ieraksts. Atnācām vienu dienu iepriekš pamēģināt izlaist tos gabalus, un nezinājām, ka tas viss ir ierakstīts. No televīzijas bija pieejami labie mikrofoni un studijas tumbas, lielākas par tām klavierēm tās tumbas ir, tā kā skapis, iekšā basa skaļruņi. Un tad pēc desmit gadiem man no Pēterburgas atsūta mazu kompaktdisku, un tajā kompaktdiskā esam mēs, tas ieraksts.»

Jaukajā filmas pēcgaršas vakara turpinājumā Latvijas džeza trompetists un komponists Aivars Krūmiņš izteicās, ka tas bija tāds pasākums, «ko mums aizliedza beigās — teica, ka tur tie ārzemju aģenti piedalās un kas tik tur nav». Konservatorijā bija saraksts ar visiem, kas spēlēja džezu — visi tie bija sodīti ar pavēlēm. Tajā laikā teica «кто играет джаз, тот завтра родину продаст» (tulkojumā no krievu valodas — kas spēlē džezu, tas rīt pārdos dzimteni). «Mēs konstatējām, ka Latvija ir ļoti muzikāla, ļoti daudz ansambļi un patīkams pasākums bija.» Savukārt, kontrabasists un komponists Aivars Zītars turpināja: «Es tajā laikā spēlēju ar Raimondu Raubiško dažādos ansambļos, tad pienāca Krūmiņš un parādījās Rozenbergs. Es pēc Konservatorijas beigšanas sāku strādāt Radio vieglās mūzikas orķestrī, un KIKOK koncertā spēlējām arī — pie bungām bija tāds Brando, parādījās Raibais un citi jaunie bundzinieki. Oktets bija, Ermanbriks piedalījās uz alta saksofona, bija liela dažādība sastāvos. Tallinā vēlāk notika festivāls, kādā 1967. gadā, tad notika kongress Maskavā un pateica, ka tā mūzika ir nederīga.»

Džeza saksofonists un mūzikas vēstures pētnieks Indriķis Veitners, pievienojoties azarta pilnajiem runātājiem, izteicās: «Brīnišķīgi, ka mēs beidzot sākam atklāt, izpētīt un apjaust savu džeza vēsturi. Nekas nav sācies ne šodien, ne vakar, viss ir sācies stipri pasen, un tā ir tikai mūsu pašu lieta, vai mēs par to atceramies. Man liekas, ir ārkārtīgi reta veiksme pētniekam, ka par pasākumu, par ko visi runā, var atbraukt pie Āķa uz Kurzemes jūrmalu ciemos, un izrādās, ka viņam ir klade, viss smalki un sīki pierakstīts, ir fotogrāfijas, viņš visu atceras un skrupulozi sagatavo — atliek tikai visu sakrāmēt kopā. Par festivālu svarīgākais ir uzdrošināšanās — tie jaunie puiši tajā laikā šausmīgi eleganti apspēlēja to esošo varu. Un tas ir brīnišķīgākais moments — ja grib, tad var, un par spīti jebkam var, un tas paliek. Pēc tam var represijas taisīt, bet viss jau ir noticis. Un tā ir tā īstā brīvība un džeza būtība — pretī ierobežojumiem un aizliegumiem tu dari, jo vēlies darīt. Un tieši šī noskaņa KIKOK festivālam ir visspēcīgākā.»

Pasākuma dienā tika prezentēta ne tikai filma, bet arī vēsturiskā džeza ierakstu skaņuplate «The Lost Latvian TV Studio Sessions 1967», kas turpina Latvijas džeza vēsturisko ierakstu sēriju. Tajā var klausīties Pēterburgas džeza pianistu Juriju Viharevu un leģendāru Latvijas džeza mūziķu ritma grupu — bundzinieku Eināru Raibo un kontrabasistu Juri Āķi. Ieraksti ir veikti 1967. gadā Latvijas Televīzijas studijā, gatavojoties Bruno Ojas vadītajam raidījumam, un saglabājušies Jura Āķa mājas arhīvā — tos no oriģinālajām magnētiskajām lentēm restaurējis skaņu režisors Mārtiņš Krastiņš.

Ir patiess prieks, ka par šāda vēsturiska notikuma iemūžināšanu godam stāsta Latvijas mediji — piemēram, Latvijas Radio 3 «Klasika» Anetes Ašmanes-Vilsones vadītais raidījums «Džeza impresijas» un Latvijas Radio NABA Ulda Rudaka vadītais raidījums «Zibens pa dibenu». Taču radās diezgan zinātkārs un arī visnotaļ likumsakarīgs jautājums: vai visi (no tiem dzīvajiem) festivāla dalībniekiem ir informēti par šādas filmas tapšanu?

Filmā izdzirdēju pieminam Imantu Meķi un intereses vadīts nolēmu ar viņu sazināties, lai uzzinātu viņa versiju par KIKOK unikālo pasākumu. Biju izbrīnīts, jo izrādijās, ka Imants par pētijumu un filmu nebija informēts. Ķēros pie lietas! Sāku ar filmu, atsvaidzinot mākslinieka atmiņas. Imantam bija diezgan daudz ko teikt, neiztiekot bez «pērlēm».

Imants Meķis (alta saksofons, pedagogs, aranžētājs): «Nezināju, ka kāds tomēr ir interesējies par šiem KIKOK laikiem. Man pat neviena bilde vairs nav palikusi no tiem laikiem. Ļoti patīkami, ka ir kāds, kas par to atcerās, žēl, ka tie ieraksti nav palikuši. Redz, es jau blicītē spēlēju ar Uldi Saulīti, un Bruno Oja mums bija tas galvenais solists. Atceros, ka zāle bija baigi pilna, stāvēja arī kājās. Atceros, ka mēs divos ar blicīti spēlējām skolotāju namā, mums bija ar Gunāru Freidenfeldu tāds kvintetiņš, un Raimonds Pauls spēlēja pirms mums. Pauls spēlēja savu «Aijā žūžū», un visa zāle nobļāvās, viņš jau pats bija zem grādiem mazliet, tāds jautrāks. Visa zāle nobļāva «Aijā žūžū», un viņš teica: «Ka vajag, ta vajag.» [Aivars] Timšs spēlēja basu un [Haralds] Brando pie bungām. Kā nekā pirms sešdesmit gadiem tas viss bija noticis — tad mēs bijām jauni, un tagad vairs nekā no jaunības nav palicis.

Mēs tajā blicītē ilgi spēlējām — Aldis Ermanbriks, Uldis Saulītis, Imants Grīns, es uz altiņa, Bruno Oja bija mums galvenais, viņš bija šiverīgs čalis ar savu igauņu akcentu — pēc tam viņš tikai par aktieri palika, pirms tam viņš jau studēja universitātē. Viņš jau tur nāca pie mums Konservatorijā katru dienu ēst pusdienas, mums bija apakšā kondženes ēdnīca, un vakaros spēlējām — tad mums bija mode aiziet uz «Lunu», kafejnīcu otrajā stāvā (tagadējais «McDonald» Kaļķu ielā). Tur varēja vēl kaut ko uzēst. Arī uzdzert, Oja tikai nedzēra, bet ēda gan pa diviem.

Spēlējām pamatā svingu — Oja dziedāja angļu valodā, viņam bija liela burtnīca, Uldis Saulītis kaut kur bija dabūjis lielu portfeli ar notīm — Kauntu Beiziju mazliet, Beniju Gudmenu, kas nu tajā laikā sāka parādīties. Tad sāka parādīties sambas, čača, rumbas, deju mūzika, ko mēs spēlējām kultūras namā. Sestdienās un svētdienās spēlējām deju mūziku. Un tad modē sāka parādīties deju kursi — kultūras namā trešdienās visi dejoja pie dzīvās mūzikas, spēlējām lēnu valsi, ātru valsi, čaļi sēdēja vienā pusē, dāmas otrā. No malas skatījāmies, brīžiem jau bija jāpaņirdz. Kultūras pilī bija pirmais no moderno deju festivāliem — magnetofonu tad nelietoja, mes spēlējām. Iesākām pie metronoma, dejotāji līda uz skatuves, citam bija par ātru, citam par lēnu, muzikanti vienmēr vainīgi. «Armatūrā» Mazurs ņēmās, dejas jau daudz kur notika.

Man patika, ka tajā filmā Mirdza [Cīrule] tika pieminēta — visi speciāli gāja uz krogu, lai viņu paklausītos. Unītī [universālveikalā] pašā augšā viņa dziedāja katru vakaru — tiešām forši dziedāja, nevarēja atšķirt no Fitcdžeraldas. Tādi tie laiki bija, ko tur darīsi. Un tad bija tas raksts par «ņekij Birkān» — atceros, kā Konservatorijas dekāns bija ar sarkanu zīmuli apvilcis to rakstu un kondženē pie dēļa piespraudis, kādi mēs esam nēģeļi. Un mēs tur bijām cilvēki divdesmit no Konservatorijas, mūs vienu dienu izsauca pie Ozoliņa, pie rektora, Ivars Vīgners, Aivars Krūmiņš, es, Birkāns, Raubiško, Zītars, Rezevskis. Mūs baigi kaunināja: «Ja spēlēsiet šitādā stilā, vajadzēs atvadīties no studenta goda, metīs ārā!»»

Tā nu tas bija toreiz un tagad. Kādi secinājumi nāk prātā? Jau prezentācijas pasākumā prātoju par dažādo paaudžu vienotību džezā un idejā, dumpinieciskumā, pārliecībā un izjūtā. Varu izteikt dziļus cieņas apliecinājumus šiem entuziastiem par uzdrīkstēšanos un mūzikas mīlestību. Ar šādiem cilvēkiem var lepoties, jo viņu veikums ir neizmērojams, arī skatoties uz viņu tālāko dzīves gaitu. Piemēram, no personīgās dzīves varu minēt faktu par Ermanbrika kunga tēlu kā supervaroni no melnbaltā televizora ekrāna raidijumā «Varavīksne», ko jau agrā bērnībā ļoti, ļoti gaidīju. Mūziķu paaudzes, kas izskolojušās pie šiem meistariem un viņu darbiem kompozīcijā un aranžijā. Par šo vēl parunāsim.