Zigmunds Žukovskis un domāšana skaņās

Mūzikas pedagogs ir kā ārsts — jāuzstāda diagnoze un jāizraksta pareizās zāles

Zigmunds Žukovskis ir basģitārists («Eolika», «Zodiaks», «Raimonda Raubiško džeztets» un daudzi citi ansambļi), sesijas mūziķis (Arta Gāgas, Marijas Naumovas, Kristofa Šēnhera, Jana Gunnara Hofa u.c. albumi), pasniedzējs (Rīgas Doma kora skola un citur). Žukovskim ir doktorgrāds mūzikas pedagoģijā, interešu un pieredzes lokā — džeza teorija, improvizācija, ansambļa vadība un ģitārspēle. «Iedomājies, RPIVA ģitāru pasniedza Zigis [Žukovskis], jo nebija neviena, kas varētu mācīt ģitārspēli,» reiz stāstīja Andrejs Jevsjukovs «JAZZin.lv» intervijā manai kolēģei Evilenai Protektorei.

Vienmēr gribējies nointervēt Zigmundu, bet, kā jau ierasti, kad runa ir par tik daudz dzīvē sasniegušiem cilvēkiem, prātā allaž rodas divi ierastie jautājumi — «nu ko tad es?» un «no kuras puses lai vispār sāk?». Šoreiz ļāvos noskaņai, improvizācijai, dialogam, un izdomāju, ka tāpat par visu dzīvi vienā reizē nav iespējams parunāt, tāpēc lai saruna pati ved. Aizveda arī — līdz būtiskām lietām, tāpēc rezultātā sanāca tāds pedagoga portrets.

Kāds ir bijis jūsu pēdējais koncerts šovasar?

Pēdējo mēs spēlējām smago metālu ar Džoniju Salamanderu Rūjienas pilsētas svētkos — tas bija pagājušo sestdien. Sanāk spēlēt dažādu stilu mūziku.

Vai kāds no tiem stiliem ir tuvāks paša dvēselei?

Grūti pateikt. Principā nav sliktu stilu, ir tikai… Dažkārt mūzika izpildījuma ziņā nav pārāk labā līmenī. Piemēram, klasiskais mūziķis spēlē klasiku, un liekas, viss ir kārtībā, bet ne vienmēr tā mūzika sanāk patiesa, ko viņš atskaņo. Pirksti skrien, bet dvēsele, mākslinieka sūtījums nav iekšā. Ir jau viedoklis joprojām, ka ar kādu, kurš spēlē klasiku, viss ir kārtībā, bet džezs vai roks nav nopietni — tagad tie cilvēki mazliet pieklusuši, kas uzskatīja, ka džezs nav atbilstoša mūzika, lai kāds nopietni nodarbotos ar to, bet joprojām ir. Galvenais jau ir, lai tā mūzika ir patiesa, vai ir tā dvēsele apakšā.

Cik gadus jūs nodarbojaties ar pedagoģisko darbību?

Oj, daudz. Trīsdesmit pieci laikam sanāk.

Vai ir daudz audzēkņu, kuriem esat ieteicis pamēģināt sevi citā žanrā vai ārpus mūzikas vispār?

Te ir tas klupšanas akmens — ja runājam par mūzikas tehnisko pusi, to var iemācīt arī nemuzikāliem cilvēkiem. Bet, ja tur nav šīs te mūzikas izpratnes, ja cilvēks neizprot to mūziku kā mākslas sūtījumu, emocijas nevar iemācīt. Viņas vai nu ir, vai nav, var vienīgais radīt tādus apstākļus, lai students sajūt to emociju. Ziniet, kā slavenajam krievu teātra režisoram Konstantīnam Staņislavskim bija tā metode «ticu — neticu». Un te tā ir — mēs ticam vai nē. Viņam ir tā grāmata «Mana dzīve mākslā», un tur viņš apraksta, kā ir nonācis līdz tai metodei, un viņš nonāca pie secinājuma, ka galvenais ir, ka aktierim jābūt pārliecinātam par to, ko viņš tēlo. Viņam jādzīvo tajā, un mūzikā arī ir tas pats — lai tā mūzika būtu patiesa, mums ir jādzīvo tajā mūzikā. Eiropa, starp citu, bija pirmā, kur klasiskajiem mūziķiem sāka mācīt džezu — Hamburgā, Vācijā, atvēra pirmo džeza nodaļu 1930. gadā. Un tad daži korifeji nāca un teica, ka tā nevar džezu mācīt, džezs ir dzīvesstils.

Bet, ja tam viedoklim piekrīt, tad jau Latvijā arī nevajadzētu mācīt džezu.

Protams, katrai tautai ir savas muzikālās tradīcijas, folkloras tradīcijas, kaut kāds savs piesitiens tajā visā, kaut kāda savādāka interpretācija mazliet. Bet to nevar pateikt, kas ir un kas nav īsts džezs. Džeza harmoniju un teoriju — to var visu iemācīt. Tas ir tāds jautājums, uz kuru konkrētas atbildes nebūs.

Jūsu «LinkedIn» profilā bija rakstīts, ka sākumā studentiem jāiemāca domāšana, nevis tehnika. Cik tad, jūsuprāt, Latvijā ir cilvēki ar muzikālo domāšanu?

Tāds jautājums… Mums ir laiks? [smaida]. Redziet, kad cilvēks sāk nodarboties ar mūziku, pirmais, ko viņš redz, vai pirmais, kāpēc viņš uzsāk savas muzikālās studijas, ir, kad viņš ieraudzījis kādu mūziķi, kurš labi spēlē, viņam pirksti skrien. Viņš ierauga to un domā — ja man tagad pirksti skries, viss būs kārtībā un es arī būšu tāds mūziķis kā viņš. Viņš trenējas, no rīta līdz vakaram spēlē gammas, pirksti skrien, bet tā piepildījuma nav. Tātad nākošais atzinums — kaut kas vēl ir vajadzīgs, vajadzīga muzikālā dzirde. Viņš sāk pie tās strādāt, uzlabo muzikālo dzirdi, klausās vingrinājumus, akordu secību — tagad viņš sāk labāk dzirdēt, bet viņš labāk dzird savas kļūdas. Tad nākošais — mūzikā ir svarīgi arī paredzēt to, ko mēs spēlēsim, tāpēc ir tā domāšana. Tagad mēs sarunājamies un ietērpjam savas domas vārdiskā formā, apmaināmies ar tiem, un mūzikā ir tas pats — tikai mēs šīs domas ietveram skaņās. Tāpēc visa mūziķa būtība ir domāšana skaņās. Arī klasikā, spēlējot Šopēna noktirni, ir jāseko līdzi skaņām, ir jāspēlē tā, kā mākslinieks jūt.

Kas, jūsuprāt, ir sarežģītākais pedagoga darbā?

Pārliecināt jaunos mūziķus, ka ne jau pirkstu veiklība ir tas galvenais. Muzikalitāte, muzikālā emocija, kā lai to pasaka… Šī te spēja domāt, dzīvot šajā mūzikā. Bieži vien mākslinieki, jaunie mūziķi uzskata, ka pirkstu veiklība ir tas galvenais, bet jāatceras, ka spēles tehnika jau nav mērķis, tas ir tikai līdzeklis. Ja mēs gribam uzrakstīt foršu romānu, kas būtu interesants, mēs taču caurām dienām nedarbosimies pie glītrakstīšanas — mēs domāsim par to sižetu, par savu valodu, kā to uzrakstīt foršāk, izteiksmīgāk, vieglāk uztveramu. Un mūzikā tas pats. Un to ir ļoti grūti iemācīt — cilvēkiem ir ļoti noturīgs stereotips par to, kas ir muzikālās nodarbības. Uzskata, ka jāuzliek metronoms un jāspēlē gammas. Students saka: «Es ieču kačāties». Un es viņam saku, ka jākačājās ir sporta zālē — šeit ir jāmuzicē. Un dažkārt, kad es sāku runāt par domāšanu skaņās, uz mani skatās kā uz citplanētieti. Un spēlēt gammas ir tas pats kā mēs katru rītu skaitīsim alfabētu skaļā balsī — vai tad mūsu valoda attīstīsies, vai no tā mēs varēsim labu romānu uzrakstīt vai uzstāties ar foršu runu? Nevarēsim.

Bet ja ir jāmāca domāt skaņās — kur tad izglītībā ir vieta mūzikas literatūrai par vēsturi un teoriju?

Tādu grāmatu ir ļoti maz. Es pašreiz strādāju pie tādas grāmatas. Pirms septiņiem gadiem es aizstāvēju disertāciju tieši par šo domāšanu skaņās, ko sauc par sonoro domāšanu — «sonoras» no latīņu valodas ir tā dzirdēšana. Gribu tajā vieglā uztveramā, pieejamā formā aprakstīt šo visu, jo tā ir atslēga muzikalitātei. Ja mēs palasām vecos mūziķus, komponistus, sākot ar Bahu, Šopēnu, Šūmani — tur visur starp rindām par to runā. Man jau sen bija tāda sajūta, ka kaut ko mūzikā īsti pareizi nemāca, kaut ko intuitīvi jutu. Bija tāds salīdzinājums: trīs bērni, katrs aiziet mācīties savā skolā — viens vispārizglītojošā, viens mākslas, trešais mūzikas skolā. Pirmais iemācās rakstīt, otrais iemācās zīmēt un rīkoties ar krāsām, trešais bērns, kas aizgāja mūzikas skolā, iemācās, kas ir nots do, un pēc tam to mācās pārvērst skaņā. Un jābūt otrādi: skaņa — nots. Tad viņš to iemācās, un viņam liek spēlēt Mocartu un Bahu, un kas notiek — viņš visu laiku atskaņo citu domas, viņam tiek liegta iespēja pašam domāt. Es diezgan ilgi gāju pie tās sonorās domāšanas jēdziena — es kā pedagogs gribēju atrast, kur tad ir tā muzikalitātes sakne.

Pedagoģiskā tradīcija paredzēja, ka vēl līdz 19. gadsimta sākumam mūziķis bija izpildītājs, komponists un improvizētājs vienā personā — jebkurš mūziķis mācēja arī komponēt un improvizēt, turklāt tajā laikā tas notika ar stingri noteiktiem kanoniem. Tas nav tā kā tagad — ja es māku uzrakstīt trīs notis un salieku tās kopā, tātad esmu komponists. Toreiz bija stingri noteikti likumi, kā tas tika darīts, viņi ļoti nopietni mācījās. Vairāku iemeslu dēļ šī tradīcija pazūd, izgaist.

Vai varu secināt, ka džezs un improvizācija ir jums tuvāka kā klasiskā mūzika?

Es pateikšu tā — ir ļoti labi tehniskie izpildītāji, bet ļoti maz patiesu.

Cik bieži pats apmeklējat koncertus?

Teikšu atklāti — diezgan maz. Tas nav tāpēc, ka esmu snobs vai augstprātīgs. Bet ko nozīmē laba mūzika? Es uz to arī pats nekandidēju, tur ir vajadzīgas īpašas dotības un īpaši dvēseles stāvokļi, tāpēc es zinu, kā tam vajadzētu būt, un eju ļoti reti. Pirms kādiem trīs gadiem biju uz Džuliana Leidža koncertu — viņš tiešām spēlē to, ko dzird galvā, — fenomenāls koncerts. Viņi spēlē trio, viņš iznāk ar ģitāru, un viss koncerts uz vienas elpas — tu skaties un jūti, kā mūziķis dzimst uz skatuves.

Tad sanāk, mūziķa portretam pieslēdzas arī pašvērtējuma jautājums — kurā brīdī pats uzdrošinās saukt sevi par mūziķi vai komponistu.

Nu jā, tas ir diezgan subjektīvi. Lai viss pedagoģiskais process noritētu veiksmīgi, jābūt paškritikai un jābūt pašvērtējumam, un šīm divām lietām jābūt balansā. Ja mēs studentam iemācām pašvērtējumu lielāku nekā paškritiku, nebūs pārāk labi. Un, ja paškritika būs pārāk liela, tas nozīmē, ka viņš kompleksēs, tāpēc šiem svaru kausiem jābūt balansā.

Vai jūs ticat talantam?

Nav viennozīmīgas atbildes. Talanta ģēnijs ļoti reti gadās — biežāk ir apdāvināti cilvēki ar dotībām. Bet bieži gadās, ka šim te apdāvinātajam studentam citas intereses rodas, viņš aiziet pa citiem ceļiem, dažreiz pa neceļiem, un cits neapdāvināts ar savu darbu sasniedz daudz vairāk kā šie te talantīgie.

Cik vietas jūsu paša dzīvē pašlaik aizņem spēlēšana?

Es esmu tādā vecumā, ka muzicēju sava prieka pēc. Prieks ir tad, kad jūs varat salikt to mūziku tādu, kādu vēlaties.

Kas jums pašam ir bijis vislielākais izaicinājums mūziķa karjerā?

Skatuves uztraukums. Un tas nekas labs nav. Jo patiesībā izciliem māksliniekiem nav šīs uztraukšanās, viņiem ir savādāk — uzbudinājums, jo viņi zin, viņi var, un grib to parādīt publikai. Un ir divi varianti, kā ar to cīnīties: vai nu mūziķim, izejot uz skatuves, pašam sev iekšēji jāpasaka, ka viņš mīl visu to publiku un visi ir viņa draugi, un tagad viņš muzicēs visiem saviem draugiem, vai arī, izejot uz skatuves, pašam sev pateikt, ka viņš visus neieredz, ka viņam vienalga, vai viņiem patīk vai nepatīk — viņš spēlēs. Redziet, cilvēkam zemapziņā vienmēr ir tas — kā mani uztvers, kā mani novērtēs, un tas nav tas labākais, ko domāt uz skatuves. Uz skatuves ir jāmuzicē un jājūt gandarījums, jābūt pašam apmierinātam ar to, ko dari, tad arī tā mūzika patiesa rodas. Ja mēs visu laiku domājam, vai pietiekoši skaļi spēlējam, vai pietiekoši interesanti — tas nav pārak labi.

Kas, jūsuprāt, Latvijas mūzikas izglītības sistēmā vēl būtu uzlabojams?

Jāattīsta intelektuālās spējas, spriešanas spējas. To vajadzētu celt. Jo, redziet, ja mēs iemācām cilvēkam, ka 2 + 2 = 4, viņš to zina un ir izglītots, bet, ja viņam jāmācās saskaitīt sērkociņi vai cukurgraudiņi, viņš nemācēs to saskatīt. Tas ir intelekts — mācēt informāciju salikt kopā. Un mūzikā tas ir ļoti būtiski. Un mēs tagad diemžēl ejam pretējā virzienā. Protams, nevajadzētu traumēt studentu, bet, ja mēs viņam nesakām patiesību, darām viņam pāri. Jāmāca cilvēki uzņemt kritiku — tas ir normāli, mēs neviens neesam ideāls. Ja students spēlē slikti un es kā pedagogs viņam saku, ka viņš spēlē ļoti labi, viņš tajā pašā līmenī pabeidz mācību iestādi un viņam sanāk spēlēt ar kaut kādu džeza zvaigzni, kas ir ļoti skarbi vīri vispār, ja tas mūziķis pateiks viņam, ka viņam nekas nesanāk — viņam iestājas šoks. Un sanāk, ka es kā pedagogs neesmu viņu paglābis no tā.

Ir vēl tāda skarbāka pieeja izglītībai, kas kalpo kā rūdījums studentiem caur obligāto kritiku.

Tā ir cita lieta. Es uzskatu, ka mācību metodei jābūt individuālai, atkarībā no cilvēka. Ir cilvēki, kuri ir jāuzslavē, un ir tādi, kuriem ir jāsadod pa ragiem — pedagogam ir jāredz, kā ir katram jāpieiet. Pedagogu var salīdzināt ar ārsta profesiju — viņam ir jāuzstāda diagnoze un jāizraksta pareizās zāles. Pretējā gadījumā…

Kur ir tā robeža, aiz kuras ir jāpārstāj būt perfekcionistam?

Perfekcionisms rada stresu, stresot nevar. Jo no pieredzes varu pateikt — jo mazāk domā par perfekcionismu, jo labāka muzicēšana sanāk. Jāmuzicē, jājūt gandarījums, un tad sanāks arī būt patiesam.

Kā jums patīk tas, kur pašlaik atrodas Latvijas džezs?

Ļoti labi. Jaunā paaudze ir labi džeza mūziķi, un, klausoties viņus, tiešām ir prieks. Tas ir arī pateicoties akadēmiskajai džeza izglītībai — jaunie cilvēki var sistemātiski izglītoties, gūt pieredzi, un tas ir tiešām jūtams un dzirdams. Jaunajai paaudzei jāiet tālāk un augstāk. Ja mēs runājam globāli, muzikālā izglītība būtu nepieciešama visiem, bet to vajadzētu veidot tādu, ka viņiem jāiemāca muzicēšanas pamati, lai cilvēks sajūt muzicēšanas prieku. Un, kad viņš to sajūtīs, viņš pats sāks mācīties mūziku un vienā brīdī nonāks līdz tam, ka gribēs uzzināt, cik tur Mocartam vai Haidnam skaņdarbu bija.

Tātad, ja pie jums atved bērnu, kurš grib būt mūziķis, un prasa pēc padoma, ar ko lai sāk — ko jūs ieteiktu?

Jāsāk ar mūziku. [smejas] Bērns jāpieved pie klavierēm, un lai viņš sāk spēlēt. Vienalga ko — lai atdarina putniņu vai ziloni, tas ir pirmais — jāsajūt muzicēšanās garša. Un tad tikai jādod teorija iekšā. Un galvenā muzicēšanas garša ir, kad mēs varam to mūziku salikt tādu, kādu vēlamies, nevis tas, kas sanāk. Mūzika dalās divās grupās: viena ir, kuru var paredzēt, un otra, kuru nevar. Un tie, kuri nevar paredzēt, spēlē un klausās. Un gandarījums ir spēt salikt mūziku tā, kā mēs vēlamies un kā mēs to jūtam.