Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Trakie deviņdesmitie un citi džezmeņu piedzīvojumi


Evilena Protektore

Būt vienīgajam, spēlēt sarežģīti, pretoties sistēmai un darīt visu, lai spēlētu unikālu mūziku

Evilena Protektore

Andreja Jevsjukova vārds ir pazīstams gandrīz katram ģitāristam, kurš izvēlējies spēlēt to ne pašu vienkāršāko mūziku pasaulē. Saskaitīt studentus, kas mācījušies pie Andreja, nav nemaz tik vienkārši, jo to ir pārāk daudz. Andrejs ir viens no tiem cilvēkiem, kurš ir piedzīvojis tos trakos laikus, ko daudzi no mums vai nu neatceras, vai vienkārši piedzima jau pēc tam, un dažiem no tiem stāstiem ir grūti noticēt, jo skan pārāk… Traki. Bet tie, kas tajos laikos jau spēlēja, piekritīs, jo katram piedzīvojumi savi, un katrs piedzīvojums ir kā filma — aizraujošs, kaut gan ne vienmēr patīkams. Mūsu saruna sākās par albumu «Sunset», ko Andrejs, kopā ar kolektīvu «Jam Orchestra» laidis klājā pērnā gada decembrī, bet jau no pirmajām minūtēm bija skaidrs, ka saruna būs arī par visu to, kas nācis pirms ieraksta. Tātad stāsts par to, kā bija spēlēt «nepareizo» mūziku Padomju Savienībā, kā bija būvēt džezu gandrīz vai no nulles, un vispār dzīvot laikā, kurā viss mainījās katru dienu.

Uzreiz pie galvenā — pastāsti par albumu!

Materiāls man bija gatavs jau sen, datorā krājās ļoti daudz dziesmu — gatavas, pusgatavas, uzmetumi kaut kādi… Bija tikai jāsašķiro un gatavs! Piecus gadus atpakaļ jau mēģināju to visu ierakstīt ar citiem mūziķiem, bet nesanāca, jo mūziķi bija izrauti no dažādām situācijām, it kā savā starpā visi bija pazīstami, kopā jau spēlēja, bet galīgi neskanēja. Tā dažreiz notiek, ar dažiem mūziķiem spēlē un redzi, ka viss lido, ar citiem materiāls nedzīvs.

Vispār ierakstīt mūziku nav nemaz tik viegli. Es jau sen nodarbojos ar mēģinājumiem ierakstīt savu mūziku ar citiem mūziķiem, bet tikai ar šiem džekiem, «Jam Orchestra», jau otrais albums sanāca. Pirmais bija «9 More Rooms». Man patīk muzicēt tieši ar šiem mūziķiem, kolektīvs jau ir saspēlējies, viņi ir ļoti atbildīgi cilvēki, mēs kopā mācījāmies RPIVA, piespēlējām viens otram eksāmenos, jau sen esam pazīstami. Apvienojāmies kolektīvā tieši mācību dēļ, nolēmām —ja jau ir kolektīvs, vajag turpināt spēlēt. Uzstājāmies «Spalvas pa gaisu», klubā, jau 11 gadus pēc kārtas spēlējam vasarā četrus koncertus pie Mazās Ģildes. Šie cilvēki ir ne tikai talantīgi un atbildīgi, bet arī ļoti uzmanīgi. Zini, ir tādi talantīgi mūziķi, kas spēlēs tikai tā, kā viņiem gribas. Atnesīsi notis, demo, teiksi ko un kā jāspēlē, bet tu taču viņiem nemaksā, jo projekts ir par mākslu, un viņš tev teiks — bet es gribu tā! Un sākas bardaks. Tas taču nav svings, kur viss ir skaidrs, visi var spēlēt tā, kā grib, šeit ir aranžēta mūzika, un, ja bundzinieks spēlēs ne to grūvu, ja kāds vēl nospēlēs nepareizu ritmisko zīmējumu, skaņdarbs vienkārši neskanēs. Bet ar «Jam Orchestra» sanāca, esmu laimīgs un apmierināts, man liekas, ka skan skaisti un solīdi.

Albuma ideja piedzima pusotru gadu atpakaļ. Zintis (Žvarts) teica, ka ir laiks rakstīt jaunu albumu, un es teicu, ka mierīgi, materiāls ir. Savācu dziesmas, un sākām mēģināt. Pagājušajā augustā ierakstījām bungas. Mēs nespēlējam džezu, svingu, lai ierakstītos kopā, un mūsu mūzika nav viegla, ir smalki izaranžēta, harmonijas ļoti komplicētas, neviens uz tādam dzīvajā neimprovizē. Nav II-V-I secības, kur notis uzliki un spēlē, cik vien gribi, tur ir oriģinālas harmonijas. Manā mūzikā vispār nav ierastu harmoniju, tās ir manas secības, pats to izdomāju, un var piedāvāt spēlēt vienalga kam, Maiklam Brekeram vai Petam Metenijam, pat viņiem būtu jāsež un jātrenējas.

Visi mūziķi ir aizņemti, visiem daudz darba, tāpēc ieraksts aizņem diezgan ilgu laiku, aptuveni gadu. Es pats ilgi sēdēju un mocījos, gribēju, lai sanāk labi, vienkārši kaut kādas muļķības rakstīt nav jēgas, es gribēju, lai skan labi un lai būtu interesanti klausīties. Jāstrādā pie kvalitātes, pretējā gadījumā vispār nav jēgas kaut ko sākt un tērēt tam savu naudu un laiku. Un, lai sasniegtu to kvalitāti, ir jāpaveic milzīgs darbs. Nu lūk, gandrīz gadu aizņēma ieraksts, kamēr visi ierakstīja savas partijas, skaņas apstrādi sākam tuvāk nākamajai vasarai. Tas aizņēma vēl divus mēnešus. Man likās, ka tas ir ilgi, bet, ja atceras, piemēram, grupas «Pink Floyd» biogrāfiju, viņi pie vienas dziesmas varēja strādāt mēnešiem ilgi… Mums diezgan ātri sanāca.

Kad viss bija pabeigts, sākām domāt pie tā, kā to visu izdot. Sākumā bija ideja par disku, bet… Disks ir jau novecojusi tehnoloģija. Cilvēkiem vairs nav pat kur klausīties, tad kāpēc tērēt tam savu naudu? Varbūt uzrakstīsim projektu VKKF, un, ja saņemsim finansējumu, tad izlaidīsim, bet principā mūsu laikos tas vairs nav aktuāli.

Pa vinilu neesi domājis? Tas šobrīd ir ļoti moderni….

Albums ir 60 minūtes garš, vinils atļauj 45. Sanāk, ka jāizmet ārā vismaz divi skaņdarbi. Bet jā, domāju par to. Varbūt aprunāšos ar «Jersika Records», ja viņi gribēs izdot to. Bet man pašam mājās pat nav plašu atskaņotāja, kur tad es klausīšos? Disku mēs gribējām pārsvarā radiem un draugiem uzdāvināt, prezentāciju uztaisīt. Bet tik un tā albums jau ir pieejams klausīšanai kopš 27. decembra. To var atrast daudz kur — «Spotify», «Amazon», citās vietnēs.

Šajā projektā smadzenes esi tu?

Jā. Tā sanāca, ka neviens no «Jam Orchestra» mūziķiem nekomponē. Mūsdienu paaudzei tā nav problēma, viņi visi var kaut ko sacerēt, jo, mācoties mūzikas mācību iestādēs, viņiem tas jādara, pildot mājasdarbus. Mani mūziķi ir no citas paaudzes, viņi ir no tiem, kas nekoponē neko, izņemot savu improvizāciju, tāpēc brīdī, kad parādījās ideja kaut ko ierakstīt, izradījās, ka vienīgais komponists esmu es. Es komponēju, aranžēju, puišiem atliek tikai izpildīt savas partijas un noimprovizēt, bet improvizācijas arī prasa daudz pūļu, daudz mājasdarbu, jo skaņdarbi nav nemaz tik vienkārši.

Vispār tādi monstri kā Metenijs vai Maiks Sterns, augstas klases mālslinieki, izmanto šādu pieeju komponēšanā (ja viņi grib šos skaņdarbus spēlēt turnējās) — tematiskais materiāls ir ļoti komplicēts, salikti taktsmēri, netipiskas harmonijas…. Tagad tā ir moderni darīt — jo komplicētāk, jo labāk. (smejas) Bet, neskatoties uz to, ka tēmas ir ļoti sarežģītas, cilvēki tomēr ir reālisti, tāpēc atvieglo harmonijas improvizācijas posmā. Visbiežāk improvizācijas ir modālas, izmantojot vienu vai divus modālos centrus, maz kurš ir tik drosmīgs, lai atstātu tematisko materiālu improvizācijai. Tas ir nenormāli grūti, kad tev ir ātrs temps un pa virsu tam sinkopēta hromatiskā akordu secība ar dažādām alterācijām, kur pat vienkāršu frāzi uzbūvēt nav viegli, bet vēl nospēlēt to tā, lai tas būtu skaisti un to būtu interesanti klausīties — ļoti sarežģīti. Lielmeistari izvairās no šādiem risinājumiem. Mans mīļākais piemērs ir Maika Sterna kompozīcija «Chromazone» , tur tēmā ir tādi pagriezieni… Daudz nošu, sinkopes, akcenti… Pārkera «Donna Lee», tikai fanka stilā. Un pēc tam improvizācijā laminors un dominors uz riņķi. Skan nenormāli skaisti, jo viņš ir meistars, viņš improvizē tā, it kā lidotu. Tēma forša, solo foršs, un neviens nav tik liels eksperts mūzikā, lai pateiktu: «Hei, draugs! Tu taču pa diviem akordiem improvizē!» Katrs tā māk, bet kāda kuram starpība, tā ir viņa mūzika, viņš to spēlē, un skan lieliski.

Bet man pavisam cits stāsts, es to mūziku nerakstīju, lai pēc tam spēlētu festivālos. Kā sacerējās, tā arī palika. Es mēģināju domāt par to, lai kompozīcijas nebūtu vienādas, mainīt solo secību, tādas lietas. Es tik daudz eksāmenu dzirdu, gatavojot savus studentus, cenšos darīt tā, lai programma būtu daudzveidīga — dažādi tempi, stili, improvizācijas, instrumentu izvēle, lai to visu būtu interesanti klausīties. Mūsdienu džezmeņiem ir tāda problēma… Klausies kādu jaunu albumu, pirmais skaņdarbs — super, patīk (vai otrādi, nepatīk), klausies otru un nevari saprast, vai tā ir iepriekšējā skaņdarba izskaņa, «outro», vai kas? Trešais skaņdarbs — atkal tas pats, un pēc tam saproti, ka īstenībā viss albums ir kā viena gara dziesma. Ļoti bieži sanāk tā, ka materiāls ir vienveidīgs. Jo mūziķi nedomā par klausītājiem. Es tā negribēju, es pats ļoti kritiski skatos uz savu mūziku. Ja man nepatīk, kas sanācis, es to nevienam nerādīšu. Bet šoreiz klausos un pats brīnos, jo vienkārši lieliski skan! Programma daudzveidīga, «fanki-šmanki», interesanti! Harmonijas interesantas, neaizlienētas no citām dziesmās, jo, ja gribi, tu vari komponēt «pa stulbo» — vienkārši paņemt kāda džeza standarta harmonijas, uzrakstīt pa virsu savu tēmu un viss, gatavs! Daži tā arī dara, tāpēc tik daudz džeza standartu skan līdzīgi, jo neviens negrib lauzīt galvu par to, priekš kam tērēt savu laiku un mēģināt izgudrot kaut ko jaunu, ja tas jau ir izgudrots? Vienkārši ņem «All the things you are», raksti pa virsu savu tēmu, pāris akordus reharmonizē, samaini tonalitāti, un laba tēma gatava.

Šeit pavisam cits piegājiens, harmonijas, un varbūt tas skanēs augstprātīgi, bet tās piedzimst muzikālās meditācijas stāvoklī — es ņemu instrumentu rokās, sāku meklēt skaistus akordus, kas skan labi kopā, un lēnītēm veidojas skaņdarba harmoniskais plāns. Kad jūtu, ka šis plāns ir uzbūvēts un ir foršs, kad harmonijas skan svaigi un oriģināli, pēc tam tēma, bet tas jau ir sīkums — padungo pa virsu vairākus variantus, saliec kopā, un skelets ir gatavs, harmonija un melodija. Es vispār mēģinu daudz dziedāt — pieņemsim, iedziedāt bungu zīmējumu, vienkārši «bum-bum-čak, bum-ba-dum-čak», skatos, kas labāk skan; vai arī basa līniju, vai saksofona zīmējumu. Pēc tam ņemu virtuālās bungas un taisu demo datorā.

Cik sen tu komponē?

Kopš biju 13 gadus vecs, kad sāku klausīties «The Beatles». Džons Lennons un Pols Makartnijs bija mani «niknākie ienaidnieki», viņi lika man komponēt tādas pašas dziesmas kā viņiem. Bet nopietni, tā bija mana mīļākā grupa bērnībā. Manā laikā pagalmā vienkārši pulcējās puikas, bija ģitāra, no 5 līdz 20 cilvēkiem, un visi viens otram kaut ko mācīja. Pirmā dziesma, ko man parādīja, bija «House of the rising sun». Man bija viens draugs, ar ko kopā klausījamies «The Beatles», pēc tam «Deep Purple», «Led Zeppelin», visus tos roka mūzikas pionierus. Nu, tad, kad klausījāmies «bītlus», mums radās tādas dziesmas kā viņiem, iedvesmojāmies. Un tas ir normāli. Šodien jauniešiem tāpat notiek, viņi klausās «gudru» mūziku, laiž to caur sevi, iesūc to un pēc tam automātiski komponē to pašu, jo viņi vēl ir pārāk jauni, lai kaut ko unikālu sakomponētu. Es biju tajā vecumā, kad tev liekas, ka esi lielisks komponists. Bet, kad esi mūzikā vairāk par 30 gadiem, tu saproti, ka jaunības kompozīcija ir varbūt 10 procenti no tevis, un pārējie 90 ir tas, ko tu klausies. Tas ir normāli.

Nu lūk, mēs ar to draugu komponējām dziesmas (kas skanēja sākumā lūdzīgi «bītliem», pēc tam «Deep Purple»,utt.), viņš vēl tekstus rakstīja gan savām dziesmām, gan manām. Pēc tam mēs sākām klusīties kaut ko sarežģītāku, teiksim «Led Zeppelin», tur jau tā mūzika ir ar tieksmi pret fanku, fjūženu, par džezroku, nu tad mēs komponējām šādā stilā. Un tad astoņdesmitajos mums bija «Roka klubs»…

Tolaik nebija tādu klubu kā tagad, kad tevi aicina nospēlēt koncertu un vēl maksā naudu par to. Bija divas «nometnes» — «Roka klubs», kur pulcējās visāda radošā jaunātne, kur galvenais bija Jahimovičš (Andrejs), kurš bija komjaunatnes līderis, un puiši, kas mācījās spēlēt mājās, veidoja grupas, mēģināja pagrabos un pēc tam bezmaksas spēlēja sesijās, uzskatīja to par laimi, ja pēkšņi uzradās iespēja kādam parādīt savu mūziku. Tagad ar to var naudu pelnīt, bet tolaik tas bija tikai hobijs, pašizpausmes līdzeklis.

Otrajā «nometnē» bija profesionāli mūziķi — krogu mūziķi, jo pelnīt varēja, tikai spēlējot restorānos. Bija tāda apvienība REKA — Rīgas estrādes koncertu apvienība (РЭКО — Рижское эстрадно-концертное объединение), kas kontrolēja visus restorānus. Katrai restorānu blicei bija jāveic tarifikācija — riezi gadā bija jāspēlē atskaites koncerts, un, ja komisijai patika, atļauju spēlēt restorānos un pelnīt naudu, saņemt algu pagarināja uz gadu. Alga nebija liela — 40 rubļi mēnesī, bet tējas naudā varēja nopelnīt ap 100 rubļiem dienā (atkarībā no dienas un situācijas, protams), varēja diezgan normāli piepelnīties. Repertuārā bija jābūt ap 300 un vairāk dziesmām. Tā kā mēs bijām Padomju Savienības sastāvā kopā ar vēl 14 republikām, šeit dažādas tautas atpūtās — tadžiki, gruzīni, uzbeki… Katrai tautai bija savas mīļākās dziesmas, un mūsu krogu mūziķi tās dziesmas mācījās, zinot, par ko naudu maksā. Krieviem spēlēja «Не сыпь мне соль на рану», gruzīniem lezginku un tā tālāk. Nu, un lai citu mūziķu acīs izskatītos forši, pāris Džorža Bensona vai Al Džero skaņdarbus mēdza nospēlēt pirmajā setā. Pēc tam gan «Dziesmu par pēdējo lapu» un citus populārus skaņdarbus.

Evilena Protektore

Pats esi strādājis restorānos?

Man bija tā… Es principiāli negribēju ar to nodarboties, bet kāds mani kaut kur bija dzirdējis un teica: «Tu forši spēlē, nāc pie mums, mums vajag ģitāristu.» Es piekritu, jo principiāli nevienam neatsaku. Atbraucu, teica, ka spēlējam «Girl from Ipanema». Jā! Lieliski! Tagad «Summertime»! Superīgi! Nu, a tagad «Murku»? Es saku: «Kādu «Murku»»?… Un viņš: «Nu kā… Bet to «Не сыпь мне соль на рану»? «Белые Розы»? «Сиреневый Туман»? Tu nevienu dziesmu nezini?! Ko tu tad atbrauci krogā spēlēt?!» Es saku: «Bet tu taču pats mani uzaicināji! Es esmu džeza mūziķis…» Tad viņš man teica, ka džezs ir laba lieta, bet viņiem repertuārā no džeza ir tikai kādas piecas dziesmas un viss pārējais populārā mūzikaKa viņiem vajag dziedošu ģitāristu, kurš zinās visu repertuāru. Nu, tad visu labu.

Pēc tam viss izmainījās — 1990. gadi, perestroika, man jau aizsākās profesionālā karjera. 1990.gadā mani uzaicinājā strādāt ierakstu studijā (Dubultos bija uzbūvēta privātā studija, kur viens bagāts kungs deva naudu kādam dziedātājam), jūras krastā, vienā no Otrā pasaules kara laika bunkuriem. Bija savākta komanda un dots uzdevums — regulāri ierakstīt nošu materiālu, par to mums tika maksāta alga. Mums deva partitūras, un mēs ierakstījām dziesmas, lai citi mākslinieki pēc tam varētu izmantot tās koncertos. Mūsdienās mierīgi internetā var lejuplādēt karaoke pavadījumu, tolaik visu ierakstīja dzīvie mūziķi. Es tur nostrādāju pusgadu. Tur bija tāds projekts… Ar Ameriku tikko izveidoja sakarus, un uz studiju atnāca pasūtījums ierakstīt mūziku kādai šova programmai, kas tālāk devās tūrē pa Ameriku. Tolaik amerikāņiem izprātne par Padomju Savienību bija aptuveni sekojoša — visi «fufajkās» un velteņos un kopā ar lāčiem šņabi no pudelēm dzer. Un te pēkšņi šova programma, no bijušās Savienības, kāds noteikti gribēja piepelnīties. Iedomājies, atbrauc no tundras šova programma ar labu mūziku un skaistām meitenēm? Labs vokāls, šovs. Es no tā projekta aizgāju prom, jo vienu dienu studijā ieradās basists Oļegs Grišins, noklausījās ierakstus, kaut kur dabūja manu numuru, piezvanīja un piedāvāja uztaisīt duetu. Pēc tam es uzzināju, kas notika ar to projektu… Viss darbs bija pabeigts, programma ierakstīta, grupa aizbrauca tūrē, bet pēc tam kā parasti kaut kas aizgāja greizi. Acīmredzami tas amerikāņu menedžeris, kurš uzņēmās visu saorganizēt, uzmeta visus, vai arī kāds te nebija izlasījis līgumā ar mazajiem burtiem rakstīto, nezinu, bet visi nokļuva verdzībā. Tolaik lidmašīnas biļete līdz Amerikai maksāja ap divarpus tūkstošiem dolāru, algas mēnesī aptuveni desmit dolāri mēnesī. Visus aizveda uz Ameriku, trīs dziedātājas, vairāki mūziķi, neaceros, cik tur cilvēku bija, un pēkšņi — bāc! Visus uzmeta. Bija pat versija, ka viņiem dokumentus atņēma. Cilvēki gadiem ilgi mēģināja tikt atpakaļ uz mājām.

Tev paveicās…

Nu, jā. Nu, un ja mēs runājām par «Dao» duetu, tad pastāstīšu par to. Ar «Dao» mēs ierakstījām manu pirmo albumu, tur bija pārsvarā mana mūzika. Albums saucās «Klubs 21». Oļegs pēc statusa skaitījās ļoti svarīgs mūziķis šeit, spēlējis ar Pitu Andersonu, braukājis pa Eiropu. Viņš piedāvāja spēlēt oriģinālmūziku, kuras man bija daudz. Pusgadu pavadījām mēģinājumos, aranžējot skaņdarbus diviem instrumentiem, galu galā skanēja forši, mēs uztaisījām labu un oriģinālu produktu. Šodien viss ir pārmērībā, tā spēlēt nevarētu. Bet tolaik nebija nekā, un iedomājies — uz skatuves uzkāpj divi džeki, spēlē oriģinālmūziku, meditatīvu, kosmisku. Tad bija tāds kungs — Aleksandrs Nemirovskis, viņš tagad ir t/c «Origo» direktors, tolaik viņš bija nopietns menedžeris, un Oļegs ar viņu bija ļoti labi pazīstams. Mēs aizgājām uz to pašu ierakstu studiju Dubultos un ierakstījām četrus manus skaņdarbus, lai kādam varētu parādīt, un Oļegs iedeva Aleksandram kaseti. Aleksandrs to kaseti iedeva Borisam Avramecam, bet nevis tāpēc, lai viņš mūs noklausītos, bet tāpēc, jo otrā kasetes pusē bija pāris skaņdarbi no tās grupas, kam viņš tolaik menedžēja jaunu albumu, par mums viņš vispār, šķiet, bija aizmirsis. Boriss skaitījās viens no labākajiem muzikologiem, kurš labi pārzina džezu un austrumu mūziku, un, kā mums pēc tam izstāstīja, kad viņš noklausījās to kaseti, uzreiz piezvanīja Aleksandram ar jautājumiem. Teica: «Kas tev tur otrajā kasetes pusē ierakstīts?» Un, kad viņam teica, ka tie ir divi vietējie džeki, viņš nenoticēja. Teica: «Ko? No Latvijas? Es domāju, ka no Eiropas! Tāda mūzika! Tik forši! Iepazīstini mani ar viņiem!» Iepazināmies, un Boriss piedāvāja kaut kā palīdzēt. Mēs teicām, ka gribam kaut kur sākt spēlēt, jo cik var mēģināt. Borisam bija kaut kāds draugs televīzijas torņa restorānā, pēc viena zvana viss sanāca. Pēc tam Boriss vēl citiem cilvēkiem izstāstīja par mums.

Galu galā Sergejs Ancupovs atnāca mūs paklausīties. Es pat nezināju, kas viņš tāds ir, bet viņš aplaudēja pēc katra skaņdarba. Pēc tam pienāca pie mums un teica: «Puiši, tas, ko jūs darāt, ir vienkārši fantastika! Es gribu jums piedāvāt vienu komerciālu pasākumu. Es esmu «Kluba 21» biedrs («Klubs 21» — apvienība, kas vieno valsts eliti, miljonārus un tā laika valdošās partijas «Latvijas Ceļš» pārstāvjus; mūziķi, kas arī bija biedri — Laima Vaikule, Igo, Aivars Hermanis un citi). Es gribu uzaicināt jūs uzstāties vienu reizi, spēlēt visu vakaru, labs honorārs — cik paprasīsiet, tik arī samaksāsim, nauda nav problēma. Pēc tam, ja visiem patiks, jums piedāvās uzstāties vēlreiz. Ja nē — jums būs viens labs gigs.» Mēs ar prieku piekritām. Nospēlējām koncertu, pie mums pienāca divi bosi — Indulis Bērziņš un Jānis Krūmiņš, teica: «Ģeniāli! Mēs jūs gribam! Ir nepieciešama regulārā fona mūzika, mēs pulcējamies katru piektdienu dažādās vietās, vietas vienmēr ir noslēpums, rīt pie mums atbrauks Anglijas karaliene, parīt Izraēlas vēstnieks, mums vajag labus mūziķus, kas spēlē elitāru mūziku.» Viņi regulāri aicināja citus mūziķus un kolektīvus, varēja atļauties, bet gribēja tieši fonu un regulāru. Viņi piedāvāja mums ar Oļegu līgumu, un mēs sākam oficiāli strādāt, par algu, maksājot nodokļus. Tā mums ar Oļegu paradījās pastāvīgs darbs — katru piektdienu no septiņiem vakarā un vismaz līdz vieniem naktī, ātrāk nekad nebeidzās, honorārs par vienu gigu kā divas mēneša algas.

Gadu mēs nospēlējām tikai manu mūziku, astoņus vai desmit skaņdarbus. Katrs skaņdarbs 20—30 minūtes garšs, «rāga» tāda, bet iedomājies, gadu pēc kārtas spēlēt to pašu… Pēc gada pie mums pienāca Jānis Krumiņš un ļoti pieklājīgi paprasīja paplašināt repertuāru… Mēs paši, protams, bijām tam gatavi, bet vajadzēja, lai kāds to pateiktu. Protams, mēs nespēlējām tos skaņdarbus katru reizi vienādi, mēs mainījām formu, improvizējām, visiem patika, bet mēs nezinājām, kur tālāk virzīties. Pajatājām Jānim, ko viņš ieteiktu, un viņš nosauca principā to pašu, kas mums tik un tā jau patika — Kleptonu, «The Beatles», «Sade»… Sākām likt kopā jaunu programmu, pāris džeza standartus arī paņēmām, uztaisījām skaistu programmu, bet gada laikā mums diezgan apnika spēlēt divatā, un tad Oļegs nopirka «rhythm box», sāka programmēt bungu partijas, kļuva interesantāk.

Respektīvi, mēs nostrādājām aptuveni divus gadus, un Oļegs teica: «Andrej, ir laiks rakstīt albumu!» Aizgājām pie Jāņa, teicām, ka gribam ierakstīt albumu, uz ko viņš atbildēja, ka nav nekāda problēma, nofinansēs, tikai vajag projektu uzrakstīt. Uzrakstījām, saņēmām finansējumu un sākām rakstīt. Šis albums bija pirmais džeza ieraksts neatkarīgajā Latvijā. 1994. gads, izdots Amerikā. Pēc tam mēs nogurām no spēlēšanas kopā, un mūsu ceļi izšķirās.

Pēc tam es ilgu laiku mēģināju rakstīt savu mūziku dzīvajā, bet tolaik nebija daudz labu sastāvu, kas spēlētu džezu. Tie mūziķi, kas labi spēlēja, viņus vajadzēja raut ārā no saviem sastāviem un darbiem, savā starpā neviens īsti nebija pazīstams, iepazīšanas notika tikai mēģinājumos. Divi—trīs mēģinājumi, pēc tam ieraksts studijā, pēc tam klausies to, kas sanācis un… To nav iespējams klausīties. Ar to visi mani mēģinājumi arī beidzās. Es sapratu, ka šādi nekad neko neierakstīšu. Tad es nolēmu nopirkt datoru un apgūt skaņu ierakstu pats, kā pašam no sākuma līdz galam uztaisīt savu mūziku. Tas aizņēma diezgan ilgu laiku, septiņus gadus, un 2008. gadā es izlaidu savu pirmo solo albumu. No sākuma līdz beigām mans darbs, tikai Pabērzu (Gintu) uzaicināju spēlēt saksofonu četros skaņdarbos. Albums saucas «Night Silence». Tas ir mans otrais albums.

Cik kopumā tev ir albumu?

Vispār četri. Pēc «Night Silence» bija «9 More Rooms» ar «Jam Orchestra» 2010. gadā un tagad «Sunset» ar to pašu kolektīvu.

Kā tu kļuvi par pedagogu?

Bija varbūt 1987.gads, «Roka kluba» laiks, mums tad bija tāda grupa «Гадкий Утенок» («Neglītais Pīlēns»), mēs klausījāmies un komponējām džezroku ar komplicētiem ritmiskajiem zīmējumiem. Mēs bijām zaļi gurķi, katram 20—21 gads, spēlējām bezmaksas sesijās. Mūsu bundzinieks bija pazīstams ar akordeonistu Juriju Peškovu, tolaiks pazīstams cilvēks, pasniedza Mediņos, pats virtuozs akordeona spēlē, un viņš meklēja pavadošo sastāvu. Bundzinieks viņam teica, ka ir kolektīvs, labi mūziķi. Tad viņš mūs uzaicināja aizbraukt kopā uzspēlēt pāris festivālos, varbūt pēc tam albumu ierakstīt kopā. Apmaiņā piedāvāja vietu mēģinājumiem. Tolaik atrast mēģinājuma telpu bija vienkārši neiespējami. Bija Padomju Savienība, atnāc kaut kādā vietā — kultūras namā, rūpnīcā, fabrikā — tur vienmēr bija sarkanie strītīši (Autora piezīme: telpa, telpas daļa vai speciālā konstrukcija vai stends kādā uzņēmumā vai iestādē, veltīti aģitācijas vajadzībām vai politiskajam apgaismojumam), aparatūra sapirkta, bet tev vienmēr atteiks, jo jau ir savi mūziķi. A te mums piedāvā mēģinājuma telpas bezmaksas, tikai jāiemācās repertuārs un jānospēlē pāris koncerti. Dabiski, ka mēs piekritām. Un ko tu domā? Iemācījāmies, nospēlējām pāris festivālos un tiešām viņš uzaicināja mūs ierakstīt ar viņu to albumu, ko mēs izdarījām Latvijas Radio 1. studijā. Rakstījām Jurija materiālu. Uzreiz izdomājām, ka gribam arī ierakstu ar «Neglīto Pīlēnu». Sarunājām sķaņas operatoru, sametāmies, samaksājām un ierakstījām. Man pat mājās glabājās oriģinālā lenta ar to ierakstu. Ierakstījām, noklausījamies un tad sapratām, cik slikti spēlējam…

Ar to grupu mēs spēlējām daudz koncertus, pēc tam bija leģendārs koncerts Kirova parkā (Vērmanes dārzs) 1988. gadā, kur man uzradās ap 15 studentu, jo parādījās baumas, ka Rīgā ir super foršs džeza ģitārists un steidzami jāiet pie viņa mācīties. Man pašam bija 23, bet dažiem maniem studentiem 30—35 gadi. Tā viss kopā arī sanāca — «Neglītais Pīlēns», Jurijs, albums, studenti. Un tad Jurijs man saka: «Paklau, Pionieru Namā ģitāristu pulciņā meklē pasniedzēju.» Tas arī kļuva par manu pirmo oficiālo pedagoģisko darbu. Paralēli to pašu man piedāvāja uzņēmumā «Elektrons». Tā es arī strādāju — vienu gadu par pasniedzēju, pēc tam apniks, vēl gadu atpūtīšos. Es izstrādāju savu metodiku un piedāvāju studentiem trīs mēnešu garu džeza improvizācijas kursu. Daudzi tā pie manis mācījās.

Evilena Protektore

Tagad starp jauniešiem līmenis ir ļoti augsts, cik daudz labu mūziķu mēs izmācījām, cik daudz studentu aizbrauca mācīties uz Nīderlandi, Vāciju, ASV, cik daudz atbrauca atpakaļ… To nevar salīdzināt ar 1990. gadiem, kad valstī bija viens džeza ģitārists Andrejs Jevsjukovs un viņa students Artūrs Kutepovs. Bet īstenībā vairs citu mūziķu nebija. Labākie pianisti — Madars Kalniņš un Viktors Ritovs, bundzinieki — Tālis Gžibovskis, Raimonds Kalniņš un Jānis Pitens, kurš ar Raubiško visu laiku «Hamletā» spēlēja. Viens no labākajiem basistiem Galenieks (Ivars), kurš pēc tam aizbrauca prom un viņu aizvietoja Andris Grunte. Raimonds Raubiško vispār Latvijā bija «number one», visspilgtākais, manuprāt. Vēl aktīvi ar džezu nodarbojās Niks Gotams un Deniss Paškevičs. Man pašam ar Raubiško arī bija projekts, viņš uzaicināja mani spēlēt kopā ar viņu, kad mēs izšķirāmies ar Oļegu. Pie bungām bija Tālis, basu spēlēja Zigis (Žukovskis), flautu Ilona Kudiņa. Es ar viņiem nospēlēju pusgadu, pēc tam devos ar draudzeni strādāt uz kuģa, manu vietu pie Raubiško aizņēma Artūrs Kutepovs.

Un tad 2003. gadā Indriķis (Veitners) dabūja finansējumu un atvēra Latvijā pirmo džeza nodaļu Doma kora skolā. Pirmie izlaidumi bija tikai no vakara nodaļas, divus gadus garās programmas, dienas nodaļas vēl nebija. Un, protams, par pasniedzējiem uzaicināja kļūt labākos, kas spēlēja tolaik. Ģitāru pasniedzu es, klavierspēli Madars, bungas Tālis, basu Zigis, vokālu Inga, pats saksofonu. Pēc tam mums pievienojās Niks Gotams, es ar viņu kādus desmitgadus kopā nospēlēju daudzos projektos, sākot ar duetiem, trio ar Grunti un tā tālāk.

Jā, es atceros vienu no sastāviem — «Abi Gali»!

«Abi Gali», jā. Tā viss arī sanāca, Indriķis uzaicināja labākos, un tā mēs joprojām strādājam mūsu komandā. Pāris gadus vēlak viņam sanāca atvērt arī dienas programu, viss kļuva nopietnāk. Vēl pēc pāris gadiem sāka citīgi strādāt, lai Mūzikas akadēmijā arī būtu džeza nodaļa, tas viņam izdevās 2009. gadā.

Kā ar dokumentiem? Tev taču nebija maģistra grāda, kad tu sāki strādāt akadēmijā?

Principā mums visiem nācas pārmācīties, lai saņemtu mūsdienu diplomus, jo Padomju izglītība neatkarīgajā Latvijā neskaitījās. Kāds mācījās LU, kāds RPIVA, kāds JVLMA, kaut gan tur džeza maģistrantūra bija pieejama tikai pianistiem.

Kad sāku strādāt Domenē, Indriķis teica, ka vajag papīru. Ilgi meklēja variantus, un atrada Humanitāro instritūtu RTU ietvaros, teica, lai eju tur mācīties pedagoģiskajā programmā. Man iedeva sertifikātu, ka varu pasniegt jebkuru arodu. Bet, kad Domenē paradījās dienas nodaļa, ar to sertifikātu bija par maz, citu variantu nebija, aizgāju uz RPIVA. Tur mani pieņēma uzreiz uz trešo kursu. Iedomājies, RPIVA ģitāru pasniedza Zigis (Žukovskis), jo nebija neviena, kas varētu mācīt ģitārspēli… Tāpēc uzreiz, kad iestājos, arī sāku tur pasniegt, sanāk, ka es tur vienlaikus gan pasniedzu, gan pats mācījos! Formāli skaitījos pie Ziga, tāpat kā Madars pie Viktora akadēmijā, jo citu variantu nebija. Polijā līdzīgs stāsts, tikai vēl trakāks — viņiem ir tāds džeza ģitārists Jareks Smetana, viņš vispār pats pie sevis mācījās, jo atkal — citu variantu nebija! Katru reizi, kad kādam stāstu, visi brīnās — kā tas bija iespējams? Bet kādas bija alternatīvas? Tagad mums vesels vagons jaunu cilvēku izmācīts, bet mēs paši taču bijam pašmācīti…

Kad Indriķis izveidoja džeza nodaļu akadēmijā, man atkal bija jāmācās. Man likās, ka es pakāršos, man tie referāti visi līdz kaklam jau bija… Bet tur trako māja bija, saproti? Paldies dievam, to visu iestādi likvidēja. Gandrīz visa infromācija, ko tur pasniedza, bija bezjēdzīga, jo strādāja pie padomju 1973. gada programmas… No visiem priekšmetiem tikai viens atstājis labu iespaidu — muzikālā psiholoģija, ļoti interesanti bija. Viss pārējais…

Vari salīdzināt džezmeņu panākumuns, kas paveikts kopš 1990. gadiem? Kādā stāvoklī džezs bija tad, un kādā ir tagad?

1990. gados bija grūti. Pēc Padomju Savienības sabrukuma daudziem nebija darba, daudzi aizbrauca prom. Džezmeņu bija ļoti maz, it īpaši salīdzinot ar mūsdienām. Visspilgtākie no tiem laikiem, manuprāt, bija Raubiško ar Rozenbergu, no pūtējiem un komponistiem. Tas, ko nav kauns pieminēt, runājot par latviešu džezu. It īpaši Gunārs — tas, ko viņš darīja ar bigbendu, ir vienkārši ģeniāli. Ar to vajag lepoties. To pašu ideju turpināja Māris Briežkalns — latviešu folklora džeza aranžijās. Man liekas, ka tāds piegājiens ir pareizāks, tāpēc ka sacensties ar Ameriku nav jēgas, tā ir viņu mūzika. Jāmeklē kaut kas savs. Latvijā ir sava tautas mūzika, tā arī jāattīsta.

Tagad viss ir tieši otrādi. Daudzi mūsu studenti, kas pabeidza mācības Latvijā vai ārzemēs un atbrauca atpakaļ, spēlē pasaules līmenī. Skaidra lieta, ka attīstīties var bezgalīgi, bet tie mūziķi principā jau ir gatavi. Mēs — pašmācīto mūziķi paaudze — izaudzinājām profesionālo mūziķu paaudzi, kas turpinās spēlēt, komponēt un mācīt vēl jaunāku paaudzi. Ja koronavīruss visus nepiebeigs…