Apaļas jubilejas saksofonsarunas

«Mažors latviešiem piestāv stipri vairāk kā minors» — saksofonistam Zintim Žvartam 50

Cilvēks ar lielu mīlestību pret dabu, bigbendu un džeza mūziku. Uz sarunu aicināju saksofonistu, mūziķi — hameleonu un pedagogu Zinti Žvartu, kurš 15. janvārī atzīmēja savu 50 gadu jubileju un jau pēc pāris dienām pulcēja savus mūzikas draugus, kolēģus un domubiedrus vienuviet, Vidzemes koncertzālē «Cēsis», vienojot visus varenos mūzikas svētkos. Šodien, kad svinību trakums jau ir aiz muguras, saruna par aizvadīto koncertu, daudzpusīga mūziķa īpašībām, miera meklējumiem ikdienā, lielākajiem izaicinājumiem paša dzīvē un daudz ko citu.

Visupirms jau sirsnīgi sveicu tevi apaļajā jubilejā. Daudzi uzskata, ka 50 gadi jau ir zīmīgs atskaites punkts dzīvē, toties citi mēdz teikt, ka viss tikai sākas. Kādas sajūtas ir pašam par to, par aizvadīto? Vai kaut kas mainās?

Liels paldies! Nu, kā mans kolēģis Raivo Stašāns saka parasti šajos gadījumos: «Dzīve sākas pēc 50 — ierauj 50 un aiziet.» (smejas)

Tu esi mūziķis ar lielu muzikālo bagāžu un plašu pieredzi neskaitāmos projektos un apvienībās. Vai jau no agras bērnības zināji, ka kļūsi par mūziķi? Vai augi muzikālā ģimenē?

Principā, jā, tas nāk no bērnības. Esmu dzimis laukos, un mans tētis bija kāzu muzikants. Viņš spēlēja akordeonu un ļoti agri arī mani apmācīja mūzikā, cik nu pats zināja. Sākumā paspēlēju bundziņu, pēc tam sāku mācīties mazu akordeoniņu un visbeidzot klarneti. Tālāk jau automātiski Alūksnes mūzikas skola, Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskola, kur tad arī sākās visas džeza lietas, diksielends. Vēlāk sāku braukāt uz Rīgas bigbendiem, tāpat arī dažāda populārā mūzika, rokmūzika, rock & roll — viss vienā katlā un pietiekoši daudz. Tā tas skrējiens joprojām nav apstājies.

Tātad par visiem 100% tikai mūzika?

Nu, pamatskolas laikos, kā jau lauku puikam pienākas, protams, ļoti patika mašīnas un traktori. Atceros, ka vēl 7. klasē anketā rakstīju, ka es būšu traktorists. Nu, diezgan droši tajā brīdī es tā domāju, jo priekš lauku puikām taču — kāds tur muzikants, kurš tad mūziku mācīsies? (smejas)

Esi absolvējis RPIVA, un likumsakarīgi arī paša ikdiena aktīvi rit jauno mūziķu izglītošanā. Vai jau sen juti aicinājumu kļūt par pedagogu? Kādi ir bijuši zīmīgi pedagogi arī paša dzīvē?

Sanāca diezgan likumsakarīgi, jo tieši tad, kad es pats intensīvi mācījos džeza mūziku un improvizāciju, mans Cēsu mūzikas skolas skolotājs Raitis Būris aicināja mani mazliet palīgā ar mazajiem saksofonistiem, burtiski dažus audzēkņus paņemt, lai es viņiem palīdzu. Un pilnīgi negaidīti pats devās viņsaulē pēc dažiem gadiem. Tā nu automātiski sanāca, ka man visi tie viņa audzēkņi ir jāpārņem un piedevām vēl jāsāk strādāt arī mūzikas vidusskolā. Tad jau ar katru gadu nāca arvien klāt un klāt, un tad jau vairs īsti to nevarēja nolikt mierā un nācās strādāt, un attiecīgi — mācīties pašam.

Par dzīves skolotājiem runājot — to nav bijis daudz, bet visi ļoti nozīmīgi. Man pats svarīgākais laikam ir saksofonists un džeza skolotājs Vladimirs Kolpakovs, kurš salīdzinoši nesen aizgāja viņsaulē, bet ar lielu cieņu vienmēr tiek pieminēts. Tieši viņš visvairāk ietekmēja manu spēles manieri, raksturu, skaņas kvalitāti un atbildību. Protams, arī «Keksu» līderis Muravejs (Aleksandrs Sircovs), kurš iesaistīja mani neskaitāmos projektos un ierakstos. Egils Šķetris, kas skolas laikā dibināja diksilendu un daudz motivēja mūs uz radošām darbībām, Raitis Ašmanis un daudzi, daudzi cilvēki, ar kuriem esmu kopā spēlējis. Nenoliedzami ārkārtēji svarīgi ir visi pasaules lielie meistari, kuri klausīti jau no 14 gadu vecuma dienu un nakti, plates, kasetes un lentas. Tas ir tā, kā mēs dzīvojām.

Kāds, tavuprāt, ir labs pedagogs?

Laiki iet un laiki mainās. Manā gadījumā Vladimirs bija ļoti strikts un stingrs, tāds bezkompromisu cilvēks, bet man tas palīdzēja nopietni progresēt. Iespējams, ka bez tā es nemaz nebūtu kļuvis par mūziķi. Mūsdienās gan diemžēl tas ne vienmēr strādā, pedagoģija arī būtiski mainās. Domāju, ka mācību procesā svarīgāk par visu šobrīd ir radošums. Ikdienā nav viegli to visu laiku uzturēt tā, lai vienmēr ir interesanti, radoši, ar degošām acīm. Bet, ja tas izdodas kaut nedaudz šad un tad, tas ir brīnišķīgi. Man liekas, ka tie momenti ir tie labākie.

Cēsu Mūzikas vidusskolas mājaslapā Tu saviem audzēkņiem vēli «Gūt daudz dažādu zināšanu, veidot vispusīgu, bagātu personību. Izmantot visus izaicinājumus un iespējas, ko dzīve liek priekšā…» Savā ziņā visas pieminētās lietas varētu attiecināt arī uz tevi, jo paša karjera veikusi līkločus dažnedažādās sadarbībās, kā arī mūzikas žanros. Vai mūziķim ir jābūt daudzpusīgam, un ko nozīmē būt daudzpusīgam mūziķim?

Nu, mūsdienu mūzika ir ļoti bagātīga, fjūženīga, filozofiska, abstrakta, politonāla, poliritmiska, un tu nevari šādu mūziku spēlēt un radīt, ja tev galvā nav mūsdienu poli—informācijas. Tev vienlaicīgi jāpārzina vēsture, astroloģija, iezemiešu teikas, Ļeva Tolstoja «Karš un miers», Kventina Tarantīno filmas, nemaz nerunājot par mūziku — seno, klasisko, etno, blūzu, roku un tā tālāk. Normālam mūziķim, māksliniekam jāzina vienkārši viss. Ir mums Latvijā daži tādi profesori, kuriem par jebkādu tēmu uzdod jautājumu, un viņi zina atbildes. Domāju, ka katram uz to vajadzētu vismaz tiekties, tad arī var brīnišķīgi spēlēt un improvizēt. Cik nu kuram ir tas potenciāls, cik var tajā galvā salikt. Bet tiešām brīnišķīgi ir tie mākslinieki, piemēram, man mīļš ir saksofonists Kriss Poters, kurš iznāk uz skatuves un «a capella» nospēlē visiem zināmo «Body and Soul» 20 minūtes, un nevienā brīdī klausītājam nav garlaicīgi. Fantastika, vienkārši! Tad iedomājieties, cik daudz ideju un potenciāla ir šī cilvēka galvā.

Kāda ir darba nozīme mūziķa izaugsmē, daudzpusības attīstīšanā? Tevis piedāvātā proporcija, darbu pretnostatot talantam?

Darbs noteikti ir vissvarīgākais, bez variantiem. Talantu es uztveru tā — ja tev kaut cik ir tehniskais arsenāls, tu spēlē kādu ļoti vienkāršu dziesmu, tad tur varbūt izpaužas tas talants, cik daudz ir tā saucamā harizma un cik tu daudz vari dabūt ārā, uzrunāt publiku no dažām notīm. Tiklīdz tu esi citā stilā, citā tempā, tad bez darba un meistarības neiztikt. Kā reiz Raimonds Raubiško teica: «Tu pat kāzas nevari spēlēt, ja neproti spēlēt bībopu.»

Tu regulāri uzstājies arī ārzemēs — 2019. gadā viesojies pie latviešiem Sibīrijā un Amerikā, taču salīdzinoši nesen arī atgriezies no koncerttūres Japānā, kur uzstājāties kopā ar džeza mākslinieci Keiko Borjesonu. Kā šī sadarbība izveidojās un kādu mūziku izpildījāt?

Ar Keiko esam pazīstami daudzus gadus, viņa vairākas reizes ir bijusi Latvijā un Cēsīs, manuprāt, reizes piecas. Mēs esam spēlējuši koncertus jau iepriekš, tā kā viņa tiešām man ir ļoti tuvs cilvēks. Kopumā mūsu radošā draudzība jau ir kādus desmit gadus ilga. Pats arī esmu bijis Japānā jau četras reizes. Pēdējo reizi bija ļoti nozīmīgs koncerts vienā no prestižākajām Tokijas koncertzālēm.

Ar Keiko ir ļoti interesanti — kā jau tu saproti, japāņi ir daudz īpatnējāki un citādāki, viņus reizēm pat nav jēgas mēģināt izprast, ir vienkārši jāpieņem un jāpaļaujas, ka tā notiek, un viss. Ar Keiko labākais piedzīvojums bija Cēsīs, spēlējot koncertu, kurā pievienojās arī mani kolēģi Pēteris Liepiņš un Raitis Aukšmuksts. Pirms koncerta notiek mēģinājums, kurā viss tiek kārtīgi samēģināts, tad pienāk koncerts, kur nenotiek praktiski nekas no tā, kas tika samēģināts. Viena brīnišķīga atmiņa no šī koncerta — Keiko iesāk kārtējo skaņdarbu, mēs spēlējam līdzi, viss tā kā būtu, bet saprotu, ka esam mibemolmažorā, un šāda tonalitāte nebija nevienam skaņarbam, kuru izmēģinājām. Nu labi, mēs to skaņdarbu nospēlējam, noimprovizējam un pēc koncerta es Pēterim prasu: «Kas tas bija par skaņdarbu tajā mibemolmažorā?» un viņš atbild: «Es nezinu,» — «Nu, es arī nē.» (smejas) Tā nu mēs to skaņdarbu nospēlējām, tā arī līdz šim brīdim nezinot, kas tas bija. Īsāk sakot, ar Keiko ir brīnišķīgi radoši mirkļi mūzikā — vienkārši ļaujies.
Repertuārā ir viņas oriģinālmūzika. Bieži vien arī viņas mīļākais komponists Djūks Elingtons, kuru, starp citu, viņa ir arī klātienē satikusi. Tādā statusā, ka Djūks bija Japānā tūrē, un Keiko bija maza meitene, kurai uzticēts parūpēties par Elingtona mazo sunīti.

Tu daudz esi spēlējis lielos sastāvos — Latvijas Radio bigbendā, Rīgas Cirka orķestrī, «Mirage Jazz Orchestra», «Big Al & The Jokers», taču netrūkst arī virkne sadarbības ar dziedātājiem un dažādām grupām. Kādos sastāvos labāk patīk muzicēt? Ar ko atšķiras muzicēšana bigbendā no mazākiem sastāviem?

Nu, bigbends ir mana lielā mīlestība. Daudzus gadus vienkārši braukāju no Cēsīm uz mēģinājumiem vairākas reizes nedēļā, nedomāju ne par peļņu, ne par kaut kādām kompensācijām, principā veltīju daudz laika, lai varētu spēlēt tieši bigbendā. Tieši ansambļa, orķestra spēle, ne tik daudz solo, ir man svarīga lieta. Un kopā ar tādiem cilvēkiem kā Raivo Stašāns, Indriķis Veitners, Normunds Piesis, Gints Stepanovs, Egils Šķetris, tāpat «Big Al & The Jokers» — Romāns Vendiņš, Eduards Raubiško, Uldis Ziediņš, Sandris Skeranskis — mēs spēlējam blakus principā visu radošo mūžu — tā tiešām ir īpaša sajūta.

Ar grupām un dažādiem projektiem ir interesanti, jo vienmēr viss mainās — citi mūziķi, citi dziedātāji, cita stilistika, un tad reizēm Latvijā ir modē, ka, piemēram, džeza dziedātājam liek dziedāt «Pie dzintara jūras», savukārt kādam šlāgerdziedātājam vai hārdroka vokālistam jādzied džeza balāde un citas jocīgas lietas. Nu, tas vienmēr ir pārsteidzoši un interesanti, un mēģināt iearanžēties tajā visā arī ir izaicinājums. Tāpat arī mūsdienu mūzika. Piemēram, deju mūzikā saksofonam īsti nav, ko darīt, bet, kad tu stāvi uz tās skatuves, kolēģi jau gaida, ka tu arī piedalīsies un pieliksi kādu savu ideju. Vienmēr ir jauni izaicinājumi un vienmēr jāizmanto visa sava pieredze un izdoma, lai trāpītu desmitniekā.

Savu jubileju atzīmēji, daloties ar plašāku auditoriju un organizējot koncertu Vidzemes koncertzālē, kur pulcēji veselu pulku pazīstamu solistu un mūziķu no dažādām muzikālajām apvienībām, kurās visticamāk esat arī kopā muzicējuši. Kā nonācāt līdz tik grandiozai idejai par koncertu? Cik viegli vai grūti bija ko tādu paveikt?

Jā, tas bija patiesi fantastiski un neticami, ka tas tiešām arī izdevās. Es gribēju, lai uz skatuves ir visi ļoti man svarīgi un īpaši cilvēki, un tieši tāpēc to vienojošo elementu es izdomāju, ka man būs dažādi solisti, piemēram, Ingus Ulmanis, Marija Naumova, Uldis Marhilēvičs, Jānis Krūmiņš, Ieva Kerēvica, Modris Laizāns, Gints Žilinskis, Andrejs Jevsjukovs, Andris Daņiļenko, Agita Rando, dažādi stili, bet vienojošais — visiem jāuzstājas ar bigbendu, kurš, kā jau saproti, ir man svarīgs moments. Nu, un tad, piemēram, es pieļauju, ka Ingus Ulmanis, kurš tomēr ir rokmūziķis, diez vai kādreiz mūžā ar bigbendu ir izpildījis savu mūziku. Tāds nu bija mans lielais izaicinājums — organizēt to visu, sameklēt arī cilvēkus, kas uzrakstīs šīs aranžijas. Šajā posmā liels paldies Mārim Jēkabsonam no Latvijas Radio bigbenda, kurš uzrakstīja brīnišķīgas aranžijas, tāpat arī Eduardam Raubiško un Jānim Amantovam. Tā, lūk, visi tie skaņdarbi tika aranžēti bigbendam un skanēja fantastiski. Publikai un arī orķestrim bija tiešām ļoti interesanti, jo visiem tas bija absolūti jauns repertuārs, arī dziedātājiem, kuri mēģinājumā pat mēdza satraukties, jo nevar saprast, kur tiem būtu jāsāk dziedāt, un tamlīdzīgi.

Kopumā, pārdomājot repertuāru un koncerta konceptu kā tādu, centos izvairīties no hronoloģijas, jo tas man liekas diezgan garlaicīgi. Tā nu krustām šķērsām un arī miksējot centos panākt to efektu, ja pats sēdētu zālē, lai koncerts nav paredzams, rutinēts, gluži pretēji ­­— kad katrs solists, kurš nāk, ir neparedzams savās tālākajās darbībās. Un tas tiešām arī izdevās, jo atsauksmes vēl līdz šim brīdim ir ļoti labas. Bija arī otrs, tieši tāds pats koncerts Rīgā, VEF Kultūras pilī, ar tikpat labu auru un labām atsauksmēm, tā ka kopumā brīnišķīgi. Īpaši piedomājām, lai arī katram mūziķim būtu kāds solo iznāciens, lai visi var izpausties. Īpaši svarīgi viesi bija mana draudzene no Cēsu laikiem, džeza pianiste un komponiste no Berlīnes Agita Rando un otrs tikpat labs draugs Niks Šefers, abas reizes speciāli atbrauca no Maskavas. Tā kā visi šie brīnišķīgie cilvēki arī bija manas lielās dāvanas.

2017. gadā izdevi albumu «Gadalaiki. Rudens. Saksofons.», kur atskaņo Raimonda Paula, Imanta Kalniņa, Ulda Stabulnieka un citu komponistu rakstītas melodijas jaunā skanējumā. Kā tapa šāda ideja? Vai daba iedvesmo arī tevi pašu kā ikdienā, tā radot mūziku?

Šī ideja absolūti pieder Guntaram Račam, jo viņš taisīja tādu četru CD — četru gadalaiku ciklu, un tad nu faktiski viņš piedāvāja man iespēlēt vienu no tiem. Īpašs paldies Artūram Palkevičam, kurš ļoti gaumīgi ir noaranžējis to visu, mans darbiņš jau bija pavisam salīdzinoši neliels — atnākt uz studiju un ar nelielu devu improvizācijas to visu iespēlēt, pamiksēt, pakoriģēt, lai tas smuki skan. Bet tā jau forši un cilvēkiem patīk. Pateicoties Donatam Baidakam mēs uzfilmējām arī brīnišķīgi krāšņu video, kurā redzami Cēsu rudens skati, un tas joprojām rudens mēnešos emocionāli uzrunā cilvēkus. Es ļoti priecājos, ka šāda iespēja man bija.

Kādas tev pašam ir attiecības ar rudeni? Vai priecājies, ka tieši šis gadalaiks trāpījās?

Jā, nu, rudens varbūt nav mans mīļākais gadalaiks — protams, ir foršas bildes, bet man jau laikam pavasaris stipri vairāk patīk. Vispār jau es esmu lauku puika, un daba man ir ļoti tuva. Arī tagad, kad tas pavasaris jau ir klāt, arvien biežāk cenšos uzturēties laukos, svaigā gaisā.

Kā viena no pēdējām sadarbībām Latvijas džeza pasaulē ir manāma Tava dalība džeza ģitārista Andreja Jevsjukova 2019. gadā izdotajā albumā «Sunset», kur kopā ar kolēģiem Romānu Vendiņu, Pēteri Liepiņu un Gundaru Lintiņu esat iespēlējuši astoņas Andreja oriģinālkompozīcijas. Vai šo varētu dēvēt arī par nelielu salidojumu mūzikā, jo noteikti esat draugi jau no studiju laikiem?

Jā, ar šiem mūziķiem principā jau gandrīz kā divdesmit gadus esam kopā. Mēs studējām kopā un tad nodibinājām džeza grupu «Jam Orchestra», kura pastāv tiešām ap divdesmit gadiem. Ļoti aktīva koncertdarbība gan nenotiek, bet tomēr šis jau ir otrais disks. Pirmais disks bija «9 moore rooms» kādus desmit gadus atpakaļ. Tad ir arī Andreja solo diski, manuprāt, divi. Un tad, lūk, arī šis pēdējais. Pateicoties Rīgas Domei, vasarās pie Mazās Ģildes notiek džeza koncertiņi, un mēs tur spēlējam padsmit gadus katru vasaru. Tā ir laba motivācija — ko tad mēs spēlēsim, katru gadu vienu un to pašu? Vajag vienmēr kaut ko jaunu. Andrejam, paldies dievam, to ideju ir ļoti daudz, un viņa datoriņā tās piefiksētas, sakrājušās. Tad nu viņš sasparojas un neatlaidīgi mūs uzkurbulē, un tad mēs atkal rakstām kaut ko.

Pateicoties Andreja mūzikai un diezgan stingrajai vadībai, paša aranžējumiem un augstās kvalitātes prasībām, mēs kārtīgi pastrādājām. Ir forša skaņa, var klausīties vietnē «Spotify», arī «YouTube». Pagaidām taustāmā veidā tas vēl nav izdots, taču mūzika jau ir dzirdama. Šis ir brīnišķīgs kolektīvs, un arī Andreju uzskatu par vienu no saviem skolotājiem, tiešām, no kura vienmēr var kaut ko jaunu iemācīties.

Vai varētu teikt, ka tieši jūsu visu ilgās pazīšanās dēļ jūs spējat satikties mūzikā ar īpašu saikni, lai arī ikdienā darbojaties dažādās mūzikās?

Jā, tā ir fantastiska sajūta. Teiksim, Lintiņš ir kārtīgs roka bundzinieks, savukārt Andrejs ir tipisks džeza mūziķis, es ar Romānu spēlējam vairāk rokenrolu, R&B. Pēteris arī ļoti mīl džeza mūziku, bet arī mēs esam viņu ievilkuši Džokeros («Big Al & The Jokers»), tādā rokenrola pamatdarbā. Tā nu tas viss miksējas, un arī improvizācijās kaut kas parādās no dažādām mūsu katra šķautnēm, un man liekas, ka tas ir tik interesanti, jo no Andreja pozīcijas sanāk, ka viņš ir vienīgais džezmenis, kurš nespēlē ar džezmeņiem. Nu, tā kaut kā. Bet viņš mūs katru ļoti atbalsta un priecājās par mūsu enerģiju un kopā spēlēšanu, tā ka ar šiem mūziķiem vienmēr ir īpaši, jā.

Kur tu ikdienā rodi mieru? Vai mūziķim ir svarīgi atpūsties?

Mums netālu no Cēsīm ir lauku mājas, kur ir tiešām meža vidus, miers un klusums. Tad jau bieži vien ir arī tā, kā jau kolēģi mēdz izteikties — labākā mūzika reizēm ir klusums.

Kādā intervijā tu atklāji, ka instrumentālistam Latvijā dzīve ir pilna izaicinājumu un nemitīgu pārmaiņu. Vai kaut kādā ziņā šādu atziņu guvi no paša pieredzes, dzīves? Kāds ir lielākais izaicinājums bijis kā mūziķim, kas šobrīd nāk prātā?

Grūti tā uzreiz pateikt. Vienmēr skatos ar tādu diezgan lielu bijību uz cilvēkiem, kuriem pasākumā ir jāizpilda valsts himna. Es domāju, ka noteikti tāds brīdis varētu kādreiz pienākt arī man, un tad gan varētu būt uztraukums. Vēl tāds brīdis nav bijis, taču kas to lai zina. (smejas) Taču patiesībā jau ir bijuši tiešām daudz visādu interesantu momentu, piemēram, kad ir pilnīgs klusums, daudz publikas un tev «a capella» jāiesāk kāds megakoncerts vai televīzijas tiešraides pārraides.

Viena atmiņa palikusi prātā — tas bija Talsos, kur notiek nakts koncerti uz ezera. Pasākuma režisore, šobrīd arī Dziesmu svētku koncepcijas autore Inga Krišāne uzaicināja mani un operas mežragu kvartetu. Nu, mūs visus saliek vienā laivā. Džeki izvelk grāmatiņas, nopūš savu četrbalsīgi noaranžēto dziesmu un saka man: «Nu, tagad tu!» Man bija ieplānots spēlēt vairāk tādu improvizatorisku, noskaņu raisošu fona mūziku, nevis koncertu veselai pilsētai un četriem profiņiem laivā, taču nācās vien darīt visu, kas manos spēkos. Šī nevienlīdzīgā duelēšanās notika kādas 8—10 reizes. Tas bija apmēram tā, ka tu celies katru reizi tajā laivā augšā un tev nav ne jausmas, ko tagad darīt, un vienkārši sāc. Tas tiešām bija izaicinājums.

Iespējams, ka tieši šajos brīžos jau īpaši var novērtēt to džeza mūziķa fenomenu ātri reaģēt un improvizēt jebkurā situācijā?

Jā, nu tas ir tas, par ko runājām. Ir jābūt, ko teikt, jo pirmās trīs reizes jau būs ok, bet devītajā vai desmitajā tu nedrīksti atkārtoties, saproti? Atkal kaut kas ir jāizrok no savām smadzenēm, jāstāsta.

Šobrīd, kad visā pasaulē dzīve ir iepauzējusi gan mūziķiem, gan kultūras mīļotājiem, varbūt vari ieteikt kādu labu koncertu, sev mīļu mūziķi vai albumu, kuru noklausīties?

Principā ir tā, ka būtu jāklausās visu laiku kaut kas jauns un jāmeklē. Tomēr es nekautrēšos nosaukt to pašu Džonu Koltreinu, Čārliju Pārkeru vai no jaunākiem Bobu Bergu, Džošua Redmenu, Krisu Poteru. Burtiski tikko savai skolniecei mūzikas vidusskolā meklēju jaunu repertuāru — kā nekā mūzikas vidusskolā jau esi principā profesionāls cilvēks. Viņa ir klarnetiste, tāpēc esmu spiests mazliet parakņāties un meklēt visādus klarnetistus. Un burtiski nesen noklausījos labu albumu no jaunas mūziķes, bundzinieces Alisones Milleres — lūk, viņas grupā tāds interesants sastāvs kā vijole, arī klarnete un trompete, un mūzika ir ļoti mūsdienīga, interesanta, kurā var sadzirdēt gan pasaules mūzikas intonācijas, kaut ko čigānisku, klezmerisku, protams, arī mūsdienu džezu ar poliritmiku, modālismu. Tas ir tas, ko es tiešām nesen paklausījos un secināju, ka ļoti forši, progresīvi, kosmopolītiski, jauni cilvēki strādā ar ļoti interesantu, krāsainu, intelektuālu arsenālu, varbūt tas tāds jaunākais, ko ieteikt.

Kādu mūziku pats ikdienā klausies? Vai arī gluži pretēji — neklausies nemaz?

Klausos visādu mūziku, protams, vienmēr gribas kaut ko izrakt jaunu, svaigu, nedzirdētu. Principā cenšos nopietni klausīties tikai tādu mūziku, no kuras kaut ko var iemācīties, tādu, kura liek domāt un iedziļināties. Varbūt mūzika, kuru ne īpaši klausos, būtu popmūzika, arī radio nevaru ilgi paklausīties. Klausos klasiku LR3, kad paralēli mūzikai arī kāda laba intervija ar izciliem pasaules klases mūziķiem.

Kādi pašlaik ir tavi plāni nākotnei?

Droši vien mēģināšu turēties pie principiem — neatkārtoties un neskatīties daudz atpakaļ, bet gan gaidīšu jaunas idejas no augšas. Aktuāla lieta, kas šobrīd gaida drīzumā, būs mana kolēģa Eduarda Raubiško tik pat apaļas jubilejas koncerts. Tas plānots aprīļa beigās — nu, redzēs, kā būs. Un tad vēl ar Džokeriem plānojam jaunu programmu. Protams, arī ieraksti, es jau nojaušu, ka Andrejs vīrusa laikā nesēž pie televizora, bet gan kaut ko radošu dara.

Tavs novēlējums Latvijas džezam un «JAZZin» lasītājiem?

Droši vien novēlu mazāk depresīvas mūzikas, mazāk gruzonu. Es domāju, ka tas mažors latviešiem stipri vairāk piestāv, kā arī kārtīga enerģija, ritms, labs grūvs, gaiša harmonija un jaunas idejas. To visu novēlu gan mūziķiem, gan arī klausītājiem. Un atceramies — tikai uz priekšu, atpakaļ nav interesanti, tikai uz priekšu!