Lai varētu rakstīt, ir kaut kas jāpiedzīvo
Sarunā ar Loreti Medni par viņas nesen iznākušo albumu «10 reizes par viņu», par dziesmu rakstīšanu, iedvesmu un nākotnes plāniem
Pavisam nesen Lorete Medne — dziedātāja, kas jau gadiem ilgi, kaut gan arī diezgan reti, priecē klausītājus ar ļoti interesantām un īpašām dziesmām latviešu valodā — ir izlaidusi savu debijas albumu. Albumā ir iekļautas desmit oriģinālkompozīcijas, kurās piedalās Ritvars Garoza (taustiņinstrumenti), Kristians Priekulis (bass), Artis Orubs (sitaminstrumenti), Artūrs Gailis (alts), Jānis Ivuškāns (trompete) un Artūrs Hrustaļovs (trombons), albuma skaņu inženieris Gatis Zaķis veicis arī ieraksta pēcapstrādi. Vizuālā noformējuma autori ir māksliniece Renāte Kloviņa un fotogrāfs Jānis Brauns. Albuma recenzija ir pieejama tepat, šajā «JAZZin.lv» numurā, pašu albumu var klausīties izplatītākajās mūzikas straumēšanas vietnēs un iegātāties to var Loretes Mednes «Bandcamp» vietnē.
Savukārt es uzņēmos uzaicināt Loreti uz nelielu sarunu par, protams, albumu, bet arī par viņu pašu, par to, kā viņa komponē, no kā iedvesmojas un vispār par viņas muzikālo dzīvi. Kā jau ierasts, kad satiekas divas vokālistes, tām ir, par ko parunāt! Un varbūt Lorete nav dzeltenās preses varone (publicitātes un popularitātes ziņā), bet jāatzīst, ka viņas māksla ir ļoti interesanta un klausītāji, kas jau ir pazīstami ar viņas darbiem, noteikti paliek ar viņu kopā tālākajās muzikālajās gaitās. Ceru, ka arī šī intervija palīdzēs atrast viņai lielāku auditoriju, jo vienmēr ir prieks dāvināt klausītājiem jaunu un labu klausāmvielu, bet māksliniekiem palīdzēt pārdzīvot savu mākslu kopā ar lielāku draugu loku!
Apsveicu tevi ar albumu! Kā sapratu no relīzes, viss pasākums aizņēma diezgan daudz laika — dziesmas tika rakstītas, šķiet, kopš 2011. gada? Tas ir diezgan laikietilpīgs projekts, kas tev sanācis.
Paldies! Sākotnēji nebija domāts ierakstīt dziesmas audio formātā — es rakstīju, jo gribēju rakstīt. Varbūt tāpēc sanāca tik ilgi. Es rakstīju no 2011. līdz 2016. gadam, 2017. gadā mēs piefiksējām dziesmas ar pārējiem mūziķiem studijā, un tad noliku to visu nost uz kādu laiku. Bet tas nenozīmē, ka neturpināju rakstīt. Nesen satiku vienu mūziķi, un viņš teica: «Kad izdod vienu albumu, uzreiz jāizdod nākamais un nevar apstāties,» un es tam gan piekrītu, gan nē. Ja ir, ko rakstīt, jāraksta, bet piespiest sevi rakstīt arī nav tas pareizākais… Bet kāpēc aizgāja tik ilgi — droši vien nebija nostādīts mērķis. Tās dziesmas jau tika kaut kur spēlētas, un kāds jautāja, kur to var klausīties. Pirms tam biju ielikusi pāris agrākos ierakstus «Soundcloud», kaut kad likās, ka tas ir slikti, izdzēsu, tad sāka prasīt — kur palika «Soundcloud», un kļuva skaidrs, ka iesāktais albums jānoved līdz finišam. Tajā posmā no 2017. gada līdz šim gadam bija kaut kādas lietas, kas bija jāpārdzīvo, lai noslēgtu šo periodu.
Pirmais, ko pamanīju, klausoties tavu albumu, ka tev ir diezgan konkrēts dziedāšanas stils — nedaudz ieturētaa maniere, gaisīga balss, samtains tembrs, brīžiem pat atgādina Gretčenas Parlato stilu.
No Gretčenas Parlato neiedvesmojos, tas ir neapzināts moments. Ir citi mākslinieki, kas mani iedvesmo — šodien, piemēram, klausījos Beku Stīvensu, viņai nesen iznāca albums ar «The Secret trio», viņa ir «singer/songwriter» un ir no tiem māksliniekiem, uz kuriem varu uzsēsties 2, 3 mēnešus. Bet, ja mēs runājam tieši par balsīm — es drīzāk klausos dziedātājus ar lielu un stabilu toni, ar tādu balsi, kuru es pati gribētu apgūt, jo šādu tehniku es pati nebiju mācījusies.
Par mācībām runājot — tu nāc no Mediņu džeza nodaļas, vai ne?
Jā, tas bija pirmais gads, kad atvēra Mediņus, tos arī pabeidzu, bet, vai es jūtos kā džeza vokāliste? Nē. Man patīk tā lieta, es varbūt gribētu to, bet… Vienmēr kaut kas nobremzē.
Manā izpratnē tu aizņem savu godam pelnīto vietu kategorijā «singer/songwriter» ar lielu džeza ietekmi, to var dzirdēt tavā mūzikā.
Nu jā, bet zini kā… Cilvēkam var būt kvintas diapazons un viņš var spēlēt trīs akordus, un viņš būs dziedātājs, dziesmu rakstītājs, bet, ja tu skaties profesionālākā griezumā, tad tur ir jābūt kaut kādai konkrētai kvalitātei, lai tevi var identificēt kā dziedātāju.
Jā, bet tas jau ir cits jautājums — kas ir profesionāls dziedātājs, mūziķis. Manā izpratnē, ja tu esi spējīgs rakstīt un dziedāt dziesmas, kas aizkustina cilvēkus, tad nav īsti svarīgi, cik tur daudz akordu ir un cik liels tev diapazons, jo mūzikas mērķis ir rast emocionālu atbildi klausītājā.
Nu, Toms Veits arī ir dziedātājs, tad tādā ziņā — jā.
Tieši tā, vai akordu skaits un diapazona plašums ir kvalitātes radītājs.
Manā galvā tas brīžiem ir par kaut kādam vokālās tehnikas lietām, bet tas arī nav visai pareizi.
Nu labi, atpakaļ pie tava albuma. Tu sevi pieskaiti pie «singer/songwriter» kategorijas, bet es tavā albumā saklausīju tik lielu harmonisku un ritmisku dažādību, ka manā izpratnē to ir diezgan grūti pieskaitīt pie dziesminiekiem, viņiem parasti ir krietni vienkāršāks materiāls, ja tā var teikt. Tu pati visu raksti?
Jā, es pati rakstu mūziku un tekstus. Man ir jautāts, vai es neesmu mēģinājusi kaut ko ar Ritvaru [Garozu] rakstīt, un tad ir tā — Ritvars ir uzrakstījis kaut kādu melodiju, un es saprotu, ka nav, vai otrādi — es esmu uzrakstījusi tekstu, un viņš uzraksta mūziku, un atkal man liekas — nē. Tāpēc es uzrakstu savu materiālu, un mēs tiekamies mēģinājumos. Tā distance ir diezgan noteikta, nav tā, ka es labprāt piekāpjos idejām vai priekšlikumiem.
Tu esi «boss lady» — zini, ko gribi un viss?
Jā. Man liekas labi, ja tu uzreiz pasaki, kā tu gribi, jo tas ir tavs.
Un kā ir ar tekstu rakstīšanu — tie vienkārši nāk iedvesmas brīdī, vai arī tu izmanto kādu metodi, piespiedu rakstīšanu, sistemātisku darbu, kam nav nekāda sakara ar iedvesmu?
Šim albumam rakstīju mūziku uzreiz kopā ar tekstu. Varbūt man noveicās ar to. Piemēram, tā bija ar dziesmu «Citā krastā» — es stāvēju Jūrkalnes krastā, gaidīju, kad rietēs saule, bija auksti, un iedomājos melodiju un tekstu, ierakstīju telefonā, aizbraucu mājās un vienkārši norakstīju. Es gandrīz pabeidzu lasīt vienu «songwriter» grāmatu par to, kā rakstīt tekstus, un sapratu, ka tas man neder. Ir vārdi, ko es dzirdu no sarunām, ir kaut kādi epiteti, kaut kas no lietām, ko es pati daru vai domāju un ko es varu noķert, piefiksēt, pierakstīt, bet tas nenozīmē, ka tas ies dziesmās. Diezgan daudz rakstu ikdienā — dienasgrāmatas formā vai telefonā, un tas nav atsevišķs process, tāpēc manas dziesmas ir stāstveidīgas. Tas varbūt ir līdzīgi «WhatsApp» ziņai — kādu es nosūtu un kādu varbūt nē, un to, ko nenosūtu, varbūt izdziedāšu dziesmā.
Nu jā, man tās metodes arī gluži nedarbojas. Tas varētu būt labs stimuls, kā uzsākt to radošo procesu, bet galu galā, ja tev nav par ko rakstīt, tev nav par ko rakstīt.
Jā, tas ir līdzīgi tam, ko man teica par to albumu — ja izdod pirmo, tad uzreiz jāraksta materiāls nākamajām. Man liekas — nē, tev arī kaut kas jāuzkrāj, jāsajūt, jāpiedzīvo. Ja tā švamme ir izspiesta, vajag, lai kaut kas jauns sasūcas iekšā, lai tu atkal vari viņu izspiest.
Sanāk, ka tajā idejā, ka māksla nevar rasties mierā, tomēr kaut kas ir?
Cilvēki saka, ka jācieš, un tad tu vari kaut ko uzrakstīt, bet mūzika vai dziesmas var rasties mierā, vienīgais — tas miers ir jau nākamais posms pēc tā, ko tu esi piedzīvojis. Varbūt tas arī ir atkarīgs no mūzikas, vai arī, ja cilvēks ir tik emocionāls, ka mūzika ir viens no veidiem, kurā tu vari sevi izpaust. Tas ir kā kuram.
Es vēl pamanīju, ka tavā albumā ir ļoti daudz daudzbalsības. Tu pati to esi iedziedājusi?
Jā. Tas sanāca diezgan dabīgi — es iedziedāju to savu celiņu, noklausījos un burtiski dzirdēju galvā tās balsis. Tas varbūt skan primitīvi, bet tā ir. Līdzīgi ir ar visādām skaņām un trokšņiem — es vienkārši dzirdu, ka kaut kā pietrūkst. Bija moments, kur mēs bērām griķus uz folija, lai dabūtu to skaņu, kas ir iedomāta galvā.
Es neesmu bieži tevi redzējusi koncertos, bet atceros, ka nekad tevi neesmu redzējusi ar bekvokāliem. Vai tad negribas to daudzbalsību no albuma atkārtot koncertos?
Zini kā, tās dziesmas sākumā tika spēlētas koncertos, tad ierakstītas, un tikai tad es pieliku klāt to daudzbalsību. Kopš albuma iznākšanas novembrī dziesmas vēl nav dziedātas, un man arī nebija albuma prezentācijas koncerta.
Kāpēc tā?
Ierobežojumi nospēlēja savu. Protams, es gribētu tos bekvokālus. Bet nezinu, vai vispār dziedāšu to albumu dzīvajā, man liekas, tas viss ir izdzīvots, pārdzīvots, nospēlēts, un drīzāk gribētu kaut ko jaunu spēlēt. Kopš 2017. gada tika sarakstītas vēl padsmit dziesmas un ne tikai sev, kaut kas no tā jau tika dziedāts.
Tu raksti dziesmas citiem izpildītājiem?
Bieži nē, bet es rakstīju Aijai Vītoliņai, albumam «Klusums». Tad sākās pandēmija un viņa jautāja, vai es varētu vēl kādas dziesmas uzrakstīt. Teicu jā un uzrakstīju desmit dziesmas latviešu valodā, ko viņa spēlēs ar savu sastāvu «Tango Sin Quinto». Tās dziesmas vēl ir izstrādes, mēģinājumu posmā.
Nav žēl atdot dziesmas? [smejaas] Zinu, stulbi izklausās, bet, ja es uzrakstītu foršu dziesmu, es gribētu to pati izpildīt.
Ir dziesmas, ko labprāt pati dziedātu, bet nav žēl. [smejas] Es atceros, pandēmijas laikā viņai bija koncerts, un viņai bija caurspīdīgs topiņš, caur kuru varēja redzēt tetovētus putnus, tad uzrakstīju dziesmu «Mani pleci», un putni kļuva par impulsu uzrakstīt šo dziesmu. Bet vispār ar tām dziesmām… Labāk lai kāds tās dzied, nevis lai tās stāv kaut kur burtnīcā.
Kā vispār tu sāki rakstīt dziesmas?
Pabeidzot vidusskolu iestājos Kultūras akadēmijā, viss bija skaisti līdz 2. novembrim, kad es izņēmu dokumentus, jo sapratu, ka tas nav man. Mani uzrunāja Edgars Galzons, kurš spēlēja «D11 Blues Band», un teica, lai es kaut ko uzrakstu. Mēs spēlējām standartus «Merlinā» Spīķeros un vēl pāris vietās, un tā sāku rakstīt, bet sākumā angļu valodā. Mums bija nepilnas divas koncerta daļas, ko spēlējām, un tad 2014. gadā mūs uzaicināja piedalīties festivālā Polijā. Nolēmām pieaicināt bundzinieku — uzaicinājām Arti Orubu, kurš savukārt iedrošināja mani uzrakstīt kaut ko latviešu valodā. Tā es sāku rakstīt latviešu valodā, un īstenībā reti kurš atceras mani, dziedot angliski. Daži saka, ka latviešu valodā grūti rakstīt un dziedāt, angliski šķiet ierastāk, jo tā mūzika ir visapkārt. Piekrītu, ka latviešu valodā dziesmas var izklausīties banālāk un neveiklāk, bet tajā pašā laikā angļu valodā nav tāds vārds kā «lapkritis» vai «veldze» vienā vārdā.
Katrai valodai ir savas nianses, protams. Cita lieta ir, ka rakstīt tikai latviešu valodā nozīmē nedaudz ierobežot sevi auditorijas ziņā — to materiālu patērē gandrīz vienīgi vietējā publika, nav tā?
Protams, bet, kad vēl dziedāju angļu valodā, koncertos pamanīju, ka cilvēki kļūst dzīvīgāki mirklī, kad uzreiz saprot tekstu, cilvēki sāk atmosties. Un arī tik daudz dzied angļu valodā, kāpēc neuzrakstīt kaut ko savā? Droši vien tas ierobežo auditoriju, bet zin’ ko? Es par to nedomāju, kad rakstīju, es vienkārši rakstīju.
Un kas tālāk, nākotnē?
Varianti ir dažādi. Viens variants ir ierakstīt to, kas ir uzrakstīts pēc 2017. gada, bet tagad man gribas mācīties. Kaut ko lasīt, skatīties, kaut kur braukt, kaut ko piedzīvot. Man šķiet, ka diezgan daudz jāieliek sevī. Ir izslāpusi sajūta. Es jau tāpat turpinu kaut ko rakstīt, bet vai es šogad izdošu otro albumu? Diez vai. Ierakstīt jau var — materiāls ir, cilvēki, kas to spēlēs, arī ir, bet vai es to gribu?
Katrai lietai savs laiks.
Jā, šobrīd es gribu mācīties.