Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Viņi, mēs, viņš, viņa un tu


Ēriks Miezis

Lorete Medne piesaka sevi ar stilīgu un eklektisku muzikālo vizītkarti

Īsi pirms gadumijas klausītāju vērtējumam nodots dziedātājas Loretes Mednes debijas albums «Desmit reizes par viņu». Kā jau nosaukums liek noprast, albumā apkopotas desmit oriģināldziesmas latviešu valodā. Materiāls tapis lēnām, un ieraksti pabeigti labu laiku pirms to publicēšanas. Dziesmas sacerētas laika posmā no 2011. līdz 2017.gadam. 2019.gadā kā singls iznāca viens no albumā iekļautajiem skaņdarbiem «Pabūt divatā». Loretes Mednes pavadošo sastāvu šajā ierakstā veido Artis Orubs pie sitaminstrumentiem, Kristians Priekulis pie basa un Ritvars Garoza pie taustiņistrumentiem — dziesmās iespējams saklausīt akustisko klavieru, sintezatora, kā arī akordeona tembrus. Kā pieacinātie mākslinieki dažos skaņdarbos parādās Artūrs Gailis (alts), Jānis Ivuškāns (trompete) un Artūrs Hrustaļovs (trombons). Par skaņas ierakstu un tā pēcapstrādi rūpējās Gatis Zaķis. Albuma dizainu ar Jāņa Brauna fotogrāfiju veidojusi māksliniece Renāte Kloviņa.

Neskatoties uz to, ka šis ir debijas albums, Lorete Medne mūziķu aprindās ir zināma jau sen. Projektu ietvaros noritējusi sadarbība ar dažādiem mūziķiem, piemēram, Jāni Šipkēvicu un Aiju Vītoliņu. Pieredze gūta, uzstājoties korporatīvos pasākumos, kā arī bāros un restorānos, izpildot džeza standartrepertuāru. Ilgstoša sadarbība izvērsta ar jau iepriekš minēto pianistu Ritvaru Garozu, kā arī basģitāristu Edgaru Galzonu. Tieši šajā trio sastāvā māksliniece spēra pirmos soļus savu dziesmu rakstīšanā — vispirms angļu, bet vēlāk jau arī latviešu valodā.

Albumam ir ne tikai retrospektīva, bet arī autobiogrāfiska ievirze. Pati dziesmu autore norāda, ka skaņdarbu idejiskais saturs balstīts uz patiesiem notikumiem. Tēli un tematika ir saistīta ar konkrētām situācijām, reāli piedzīvotu un izjustu emociju gammu. Komponistei atmiņā ir palikušas vietas un situācijas, kurās dziesmas radušās — braucot ar auto, dzerot tēju, atrodoties dabā vai dodoties pārgājienā. Papētot sīkāk dziesmu nosaukumus, redzams, ka tajos iezīmējas sava veida loģika. Vairāku dziesmu nosaukumus veido personu vietniekvārdi «viņi», «mēs», «viņš», «viņa», «tu», kā arī jautājamais vietniekvārds «kurš». Albuma nosaukums «Desmit reizes par viņu» viennozīmīgi nenorāda, vai autore stāsta par sevi, vai arī par kādu citu. Kādā intervijā Lorete Medne saka, ka to darījusi apzināti, jo nosaukuma variants «Desmit reizes par kādu» izklausītos bezpersoniski, turpretī vietniekvārdu lietojums paver plašas iespējas interpretācijai un rosina klausītāju domāt, par ko varētu būt stāsts.

Klausoties albumu, ātri vien kļūst skaidrs, ka visās dziesmās ļoti būtisks elements ir tieši teksts. Tas ir bagāts ar saturu un piesātināts ar detaļām. Ir jūtams autores mērķis nodot informāciju un izstāstīt stāstu. Šis nav gadījums, kurā zilbes un vārdi ir mākslīgi piemeklēti tikai tādēļ, lai veidotos atskaņas un rīmes. Redzams, ka mūzika ir pakārtota tekstam, nevis otrādi. No ritmiskā viedokļa īpaši interesanti ir momenti, kuros skaņdarba taktsmērs ir mainīts, lai tuvinātu tekstu ritmam, kas dabiski veidojas, to izrunājot. Zilbes netiek mākslīgi saīsinātas vai stieptas, lai pielāgotu tās melodijai. Arī formas ziņā dziesmās lielākoties var saklausīt dalījumu pantos un piedziedājumos, bet, klausoties mūziku, kopējā struktūra neliekas jau iepriekš paredzama vai pārāk kvadrātiska.

Iedalīt stingri žanriskos rāmjos šo Loretes Mednes mūziku ir problemātiski. Tā kā albums sastāv no trīs līdz piecu minūšu garām dziesmām ritma grupas pavadījumā, kā arī ierakstos dzirdam meistarīgu, bet askētisku spēlēšanos ar producēšanas efektiem, šis materiāls, pirmkārt, asociējas ar piederību popmūzikas laukam. Tomēr, kad saklausām intriģējošus ritma mežģus, kā arī Ritvara Garozas klavieru improvizācijas, saprotam, ka esam jau iepeldējuši džeza mūzikas ūdeņos.

Klausīšanās pieredze sākas ar dziesmu «Viņi». Vispirms dzirdams salīdzinoši izvērsts, instrumentāls ievads nepilnas minūtes apjomā. Viltīgi dreifējot starp septiņu un sešu ceturtdaļu takstmēru, melodiski harmoniskais materiāls sagatavo klausītāju un rada nojausmu par to, kas varētu sekot tālāk. Atjautīgi komponētajam pantam ar džezīgo «II — V — I» harmoniju secību un «4 pret 3» poliritmu seko viegls un dejojams piedziedājums. Pēc trīsreizējas panta un piedziedājuma izskanēšanas seko nākamais posms, kas, dinamikai pakāpeniski augot, kļūst arvien intensīvāks. Pēc klavieru improvizācijas seko pēcspēle un dinamikas samazināšanās līdz pat brīdim, kad mūziķu uzburtais tēls izgaist un transformējas klusā, spocīgi vibrējošā tembrā, veidojot tiltu uz nākamo dziesmu — «Viņa». Varam noprast, ka pirmais un otrais skaņu celiņš ir kā viena skaņdarba divas daļas, kuras ieteicams klausīties vienu pēc otras, neapstājoties.

Arī «Viņa», tāpat kā iepriekšējais skaņdarbs, iesākas ar instrumentālu ievadu. Nekvadrātiskā melodijas struktūra (kas arī, starp citu, veido septītnieku) kopā ar trijdaļu metru rada savdabīgu, varētu pat teikt, Imanta Kalniņa mūzikai raksturīgu estētiku (dzirdot ievadu, prātā rodas asociācijas ar dziesmu «Viņi dejoja vienu vasaru»). Pēc panta un piedziedājuma, kas viens otru nomaina divas reizes, seko nākamais tematiskais materiāls, kas vēlāk vairs neatkārtojas. Pēc īsas klavieru solo epizodes seko arī noslēgums ar neparastu, berzēšanos atgādinošu tembrālu efektu pašā izskaņā.

«Kurš?» sastāv no panta un piedziedājuma, kas viens no otra atšķiras ne tikai ar tekstu, bet arī ar takstmēru — pants ir divdaļīgs, bet piedziedājums — trijdaļīgs. Kā jau iepriekš minēju, šīs ritma strukturālās izmaiņas nav nejaušas un ir būtisks elements dziesmu satura atklāsmē. Dziesma noslēdzas ar ambientu un viegli aleatorisku epizodi, kurā vokālistes izdziedātais vārds «pacenties» ar efektu palīdzību tiek iecilpots — tas tiek atkārtots dažādos augstumos un tembros, bet pašā izskaņā sadzirdam birstošu graudiņu skaņu, kas turpinās un ievada arī nākamo dziesmu — «Viņš». Līdzīgi kā pirmās divas dziesmas, arī albuma trešais un ceturtais skaņu celiņš ir sasaistīti kopā.

«Viņš» ir četru akordu harmonijā balstīts valsis. Gan pantu, gan piedziedājumu veidojošās liriskās un stāstošās melodijas ir viegli uztveramas. Arī šajā skaņdarbā teksts ir galvenais satura nesējs. Šī dziesma itin labi varētu iederēties kādā teātra izrādē vai mūziklā. Dramaturģijas principi saskatāmi ne tikai tekstā, bet arī mūzikas izteiksmes līzdekļu lietojumā. Pēc panta un piedziedājuma trīsreizējas nomaiņas (vidū gan piedziedājumā vietā ir instrumentāla epizode) minora harmoniju un skumjo noskaņu nomaina mažors, viešot cerības un gaišuma sajūtu. Beigu posmā visu skaņdarbu caurvijošā četru akordu harmonija tiek modificēta. Tai pāri norisinās spēles ar tekstu, teikuma «viņš ir bezgalīgs» pirmo daļu aizstājot ar vārdiem «kļuvis», «tuvums» un «tālums», un teikuma otrajā daļā vārdu «bezgalīgs» aizstājot ar vārdu «nemainīgs». Mainot vārdu kārtību, katru reizi teikuma nozīme mainās, bet tā tik un tā saglabājas visa stāsta kontekstā, radot savdabīgu vārdu spēli.

«Tikai tu pats» ir viena no albuma popsīgākajām un radio formātam atbilstošākajām dziesmām. Tas ir priecīgi mažorīgs, klausītāju uzrunājošs vēstījums nepilnu četru minūšu garumā. Dziesma ir īpaša ar to, ka tā runā ar klausītāju aci pret aci, bez starpniekiem. Tas nav stāstījums par «viņiem» vai «viņu» — tas, kurš klausās, tiek uzrunāts uz «tu». Mūzikas materiālam attīstoties, pavadījumā pārādās pūšaminstrumentu tembri, kas ar savām stilizētajām, mūzikas audumā ieaustajām fanfarām piešķir mūzikai sava veida svinīgumu. Šo skaņdarbu varētu uzskatīt par visa albuma gaišo kulmināciju.

Mans hits šajā albumā ir skaņu celiņš ar septīto kārtas numuru — «Kā koku galotnes pie saules tiecas». No kompozīcijas viedokļa šis ir izcils veiksmīga un atjautīga mūzikas izteiksmes līdzekļu lietojuma piemērs. Vēlos atzīmēt harmonisko plānu, īpaši akordu secību piedziedājumā, kura pārmaiņus risinās te minorā, te mažorā. Arī diezētas tonalitātes izvēle (lamažors) visticamāk nav nejauša. Pēc dziesmas vidū izskanējušā tilta (mūzikas materiāls, kas dziesmā parādās vienreiz un kontrastē ar pantu un piedziedājumu), piedziedājums bagātinās ar vokālistes izpildītām piebalsīm, kas harmonijā iezīmē zemo septīto un zemo sesto pakāpi, tādējādi lamažoram piešķirot eksotiskāku nokrāsu. Šādas un līdzīgas epizodes klausītājiem ar niansētāk dzirdošām ausīm atver durvis uz kādu no paralēlajām pasaulēm un ļauj piedzīvot katarsi. Lai gan formas ziņā viss ir veidots kā pēc mācību grāmatas, dziesma izklausās absolūti svaigi un gribas to klausīties vēl un vēl. Interesanti, ka šīs dziesmas piedziedājumi ir vienīgās epizodes visā albumā, kur balss nevis dzied vārdus, bet gan vokalizē uz burta «a». Nekur citur albumā to vairs nedzirdam.

Dziesma «Pabūt divatā» ir visa albuma klusā kulminācija. Sirdspukstus attēlojošais basbungas pavadījums visa skaņdarba garumā ir efektīgs, ilustratīvs elements, kas kopā ar maigo, ērģelēm līdzīgo sintezatora tembru, kā arī gandrīz čukstus dziedošo balsi norāda uz skaņdarba tematiku — ilgošanos un dziļu jūtu atklāsmi. Kā spilgta epizode visā monotoni meditatīvajā plūdumā iezīmējas instrumentālais posms dziesmas vidū, vispirms melodijai izskanot zvaniņiem līdzīgā uz sintezatora realizētā tembrā, bet pēc tam priekšplānā izvirzoties stīgu tembram.

«Citā krastā» norisinās mijiedarbība starp diviem pretējiem muzikāliem tēliem. Pirmais no tiem ilustrēts ar enerģisku grūvu piecu ceturtdaļu takstmērā, kas brīžiem pārslēdzas uz sešinieku. Otrais no tiem ir pavisam gaisīgs un ritmiski brīvs. Starp citu, tās ir gandrīz vienīgās epizodes visā albumā, kurās nav konstanta, ritmiska rāmja un sitaminstrumenti var uz brīdi atpūsties. Dziesmas nobeigumā izskan jautājošs akords un vijīga melodiskā līnija sintezatora izpildījumā.

Dziesma «Mēs» sākas ar valšveidīgu balss un klavieru duetu, kas vēlāk, pievienojoties sitaminstrumentu «bekbītam», evolucionē līdz pat izvērstākai klavieru improvizācijas epizodei, ko varētu saukt par visa albuma visdžezīgāko posmu. Tāpat kā dziesmā «Pabūt divatā», arī šeit dzirdam alta vijoles tembru. Nobeigumā dzirdam krāšņus akordus, kam seko gara, šalkoņu atgādinoša izskaņa. Arī šeit nobeigums kalpo kā tilts uz nākamo skaņdarbu.

Noslēdzošais skaņu celiņš ar nosaukumu «Laiks nemierīgs» izceļas ar īpatnēju stilistisku nokrāsu. Sitaminstrumentu partijā saklausām trijstūri, bet harmoniskā instrumenta (klavieru) izpildījumā dzirdam šlāgermūzikai raksturīgu, uz astotdaļu atsitieniem balstītu «umpā umpā» pavadījumu, kas noslēgumā izaug līdz trakulīgam, Balkānu orķestrim raksturīgam skanējumam ar akordeonu, metālpūšaminstrumentiem un tautiskā garā spēlētu vijoli (šajā gadījumā — altu), pa ceļam uz brīdi piestājot arī pie visparastākā četru ceturtdaļu popmūzikas bīta.

Ieskaņojumos viscaur jūtama Loretes Mednes īpašā enerģētika, aura un tēlu pasaule. Skaņdarbi ir ļoti eklektiski — tie var sākties vienā noskaņā un stilistikā, bet noslēgties pavisam kur citur. Tajā pašā laikā nerodas sajūta, ka kaut kas būtu saraibināts par daudz. Izteiksmes līdzekļu dažādošana šeit nav bijusi pašmērķīga. Tas drīzāk dabiski spoguļo mūziķu augsto profesionalitāti un pieredzes bagāžu. Atliek vien apsveikt mākslinieci ar visnotaļ veiksmīgu debiju!