Ēnas elektrisko mastu priežu mežā

Elektriskais koks, kas piemeklē mūs rītausmā

Latviešu dziedātājas Ronjas Burves un Kipras brāļu Jerolačitu grupas «Tree Of Dawn» albums ir kā nesteidzīgs vilciens, kura lokomotīve turpina rūkt pie auss, kad vagoni jau aizripojuši pa citām sliedēm

Pirms ieraudzīju šī albuma vāciņa dizainu, nebiju aizdomājies, kāds gan varētu izskatīties elektriskais koks. Elektriskā kafejnīca («Electric cafe») bija «Kraftwerk», elektriskā Alise («Electric Alice») — Nikam Keivam un «Grinderman», populāra, nebūt ne apaļas formas koncertzāle «Electric Ballroom» ir Kamdenā Londonā, bēdīgi slavenos amerikāņu elektriskos krēslus labāk pat nepieminēt, bet kāds gan ir elektriskais koks? Nu, protams, tas ir parasts koks mežā, visticamākais slavenā, ideāli taisnā Latvijas mastu priede, kas tiecas uz debesīm, pie kuras piestiprināta tā gaiši krāsotā metāla transformatoru būda, kuras durvis parauj vaļā, kad nodziest elektrība, lai ieraudzītu visādus vadus, kontaktus un drošinātājus jeb korķus. Ja tur vēl kaut kas dzirksteļo un kūp, tad pavisam jautri. Bet koku tēma šai grupai tuva, ja jau arī tās nosaukums ir «Tree Of Dawn», tātad koks, kas parādās jeb piemeklē mūs rītausmā. Varbūt pat to var tulkot kā «Rīta Stieni», kā sauc kādu Rīgas krodziņā «Leningrad» bāzēto sportpanka žanra muzikālo apvienību?

«Tree Of Dawn» vokāliste ir latviešu dziedātāja Ronja Burve, un jau šāds vārds vien liek gaidīt gan to lāga nebēdnību kā vārda māsai — laupītāja meitai — no slavenās Astrīdas Lindgrēnes grāmatas, gan buršanos un visus tos brīnumus, ko parasti dara burvji un burves. Ronja arī nekad nav varējusi mierā nosēdēt un pēc Rīgas Doma kora skolas, netikusi mācīties savā sapņu pilsētā Berlīnē, aizbraukusi studēt uz Nīderlandi, kur Hāgā kopā ar pianistu Kristosu Jerolačiti no Kipras 2015. gadā izveidojusi grupu «Tree Of Dawn», gadu abi nodzīvojuši Indijā, bet tad pārcēlušies uz Kipru, kur pievienojies Kristosa brālis – ģitārists Andreass. Daudziem eiropiešiem par svētceļojuma mērķi izraudzītās Indijas pieredze gan dziedātājai, spriešot pēc tepat «JAZZin.lv» publicētās intervijas, vairāk saistās ar piesārņojumu, troksni un citām neērtībām, nevis sevis atrašanas mēģinājumiem, iedvesmojoties no šīs austrumzemes eksotikas vai reliģijas, bet Kiprā valdošā mietpilsonība arī neesot diez ko iedvesmojoša, un viņa gatava doties tālākos ideālās zemes meklējumos, kur atliek novēlēt vien veiksmi.

Albuma ievadskaņdarbs «Spellbound» ir daudzsološs un ievelk ar lipīgu, kā rotaļājoties prātā ienākušu vokāla melodiju, kas kā mantra atkārtojas vēl un vēl, līdzīgi pieskaņotām fona bildēm nomainoties neskaitāmiem pavadījumiem, ģitāras un vienkārša viena kociņa ritmam pamazām pievienojoties elektronikai, kas vienā mirklī pārņem visu — pēkšņi pazūd gan ģitāra, gan balss, tālumā skan kāds radio, modinot cilvēkus kā savulaik Kremļa kuranti pirms valsts himnas agrajos rītos vai varbūt tas ir kāds nomaldījies leijerkastnieks, kas meklē pilsētas tirgus laukumu, kur vairāk naudīgu ļaužu? Kas nu būs? Atkal sāk skanēt balss, šoreiz jau to pašu pantiņu dziedot «a capella», kaut kur tālumā liriski ieskanoties, bet pamazām pietuvojoties klavierēm un arvien trauksmainākai ģitārai, līdz atkal viss pazūd un paliek tikai klavieres, kā noķertas ar kādu senu radiouztvērēju, bet tad tās atkal attālinās, kā paliekot tajā vagonā, kas nav piekabināts pie tavas lokomotīves, tai traucot tālāk. Vesels piedzīvojums! Nākamā dziesma «Dragons» sākas ar iesemplētu sintētisku klavesīnu, ko nomaina klavieres, bet vokāla mūzikliem raksturīgais rotaļīgums pamazām aizpeld, kā cenšoties meklēt dziļākus ūdeņus, kas beigās var izrādīties nemaz ne tik dziļi.

Klausoties nākamo skaņdarbu «Vizma’s Garden», domāju, vai tas būtu kāds dārzs, kurā viz visi šie grabuļi, kas te skan, tik spoži lakotie un no visām Ronjas apceļotajām pasaules vietām savāktie, vai tā tomēr ir kāda konkrēta būtne vārdā Vizma, kas iekopusi šo dārzu, kurā dzied putni un šī mūzikla varone rod mieru, tajā viesojoties, aizmirstot visu pārējo, lai iedvesmotos šai dziesmai, kurā viss viz un spīguļo? Laikam tomēr drīzāk otrais variants, jo dziesmas nosaukums un teksts tomēr ir angļu, nevis latviešu valodā. Šeit jau parādās džezīgas vokalīzes, sadziedoties ar ģitāru, kurās gribētos klausīties vēl kādu mirkli, jo tās ir tik vijīgi vieglas, atklājot Ronjas vokālās kvalitātes — viņai nav tik spēcīgas balss, kas klausītājam liktu aizrauties elpai, mēģinot izskaitīt tās oktāvas, kurās viņa ietrāpa ar katru nākamo noti, tai pašā laikā atsvešinoties no izpildītāja, toties viņai ir spēja atbruņot ar to vienkāršību, kā kaut ko stāstot tuvu, tuvu pie pašas auss. Brīva improvizācija ir viņas kaislība, un šeit jāpiekrīt pašas intervijā pērn teiktajam. Teatrālisms labāk lai paliek citiem, un par to pārliecināmies jau pavisam drīz.

Ja dziesmām ir nosaukumi «Alone Together» un «In A Sentimental Mood», tad jāņem vērā, ka pasaulē ir sacerēti tūkstošiem skaņdarbu un pat albumu, kuru noskaņai piestāvētu tieši šādi, un tad atliek tikai jautājums, likt tos vai tomēr izvēlēties citus, kas būtu tikai šiem konkrētajiem, atvieglojot to sameklēšanu milzīgajā tīkla datu bāzē. Jāazīst, ka abi šie diezgan vienmuļie skaņdarbi atslābina interesi, jo arī skanējuma ziņā ir tikpat klišejiski kā to nosaukumi, bet tam ir savas pozitīvās puses, dodot iespēju bez ieraksta apturēšanas paņemt pīppauzi vai uzliet jaunu kafiju, sagatavojoties nākamajai dziesmai «Let Me Run», kas atkal atklāj Ronjas tomēr vairāk rotaļīgo dabu — tās ir elektroniskas spēlītes un «bērnības» balss, kas vēlas izlauzties no četrām mājas sienām, doties ārā un darīt, ko sirds vēlas, kas skaņdarba vidū arī notiek. Sākas sintpopa ballīte, analogajiem tembriem mijoties ar tiem, ko esam pieraduši dzirdēt no datoru plastmasas skandām, uzskatot tos par zīmi, kas raksturo šo laiku un nepārprotami atgādina, ka tā ir divdesmit pirmā un nevis divdesmitā gadsimta mūzika. Šis spēlītes ar elektroniku, vietām ieskanoties te klavierēm, te ģitārai, ņem virsroku un skaņdarbā «What Is That What I’m Feeling» vokāls jau ir vairs tikai kā instruments, kas nemaz nav tik slikti, jo izteikti liriskās vietas patiešām bija albuma lielākie klupšanas akmeņi, jo tajās paustajām (it kā) emocijām noticēt grūti. Tādā kā neveiksmīgā teātrī. Skaņdarbs ar visgarāko nosaukumu ir arī visgarākais albumā, vokalīzes un klavieru duetam pakāpeniski paliekot priekšplānā, ļaujot visam pārējam skaņas telpu pamest.

«Carousel» jau atkal tverams kā svaiga ūdens malks izslāpušajiem — popsoula dziesma, kuras vokālā var saklausīt zilbju locīšanu pa notīm, kas bīstami atgādina Bjorku, jo izcilajai islandietei līdzināties neviena nespēj, bet vokāla sadziedāšanās ar emocionāliem ģitāras solo iedvesmo. Un tad jau ir pienācis noslēdzošais gabals «Familie», kas ir instrumentāls un šķietami norāda uz to, ka «Tree Of Dawn» ģimenes interesēs sāk dominēt spēlēšanās ar elektroniskiem instrumentiem un klasiskās vai džezīgās lietas kopā ar klavierēm un vokāliem jau pieder pagātnes plauktiem, kuros ielūkoties gribas tikai sena ieraduma iespaidā. Elektronikas šai kokā patiešām ir daudz un tās iespējas ir izmantotas prasmīgi, bet ieraksts ir ieraksts — tur jebkurā gadījumā viss jau ir gatavs un fiksēts, taču dzīvajos priekšnesumos, kad tādi atkal būs iespējami ne vien pēc ierobežojumu atcelšanas, bet arī Kiprā šobrīd dzīvojošo «Tree Of Dawn» dalībnieku atbraukšanas uz Latviju, tomēr gribētos redzēt, kā skaņa rodas acu priekšā. Skaidrs, ka no visām tām elektronisko skaņu kastītēm var dabūt ārā neiedomājamākās skaņas, bet klausītājs to procesu neredz, un arī pats cilvēks, kurš spēlē, ir daudz vairāk pakļauts šajās ierīcēs iekšā notiekošā kaprīzēm nekā tad, ja mēģina ar pirkstiem vai lūpām novaldīt ģitāras stīgu vai balss saišu vibrācijas. Daudzsološi iesācies, šis albums tomēr nepaliek to vidū, pie kā gribētos atgriezties un klausīties to vēl un vēl. Kaut stilistiska daudzveidība man viennmēr patikusi, šeit rodas iespaids, ka mākslinieki aizvien taustās, nemitīgi lūkojoties apkārt, tai pašā laikā aizmirstot, ka visvairāk vēl neizdibinātu noslēpumu ir viņos pašos, neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā atrodies vai vēlies nokļūt. Mākslinieka iekšējais ceļojums ir daudz vērtīgāks par to, kura maršrutu var uzzīmēt kartē un izskaitļot, cik kilometru tūkstošos, iztērētajos vai iegūtajos eiro un ceļā pavadītajās stundās tas mērāms. Bet pirmās dziesmas «Spellbound» melodija vēl ilgi turpina skanēt galvā un jāatzīst, ka šī sajūta ir patīkama. Par to gan paldies!