Apstāties un saprast savu muzikālo identitāti

Ronjas Burves ceļojums dzīvē, mācībās un lietās, kas maina skatījumu uz mūziku

Pašas februāra beigās, neilgi pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas, kad koncertus sāka aktīvi atcelt, latviešu dziedātāja Ronja Burve un pianists no Kipras Kristoss Jerolatsitis paspēja sniegt nelielu priekšnesumu mājīgajās «Robert’s Books» telpās. Mūziķu koncerts bija veltīts grupas «Tree of Dawn» jaunajām albumam «Electric Tree», kas gan nāks ārā tikai maijā, bet klausītājiem tika piedāvāti fragmenti, savdabīga degustācija, lai pēc tam zinātu, ko pērk. Pati Ronja Latvijā jau sen nedzīvo, dzīves maršruts sanācis diezgan interesants: Latvija — Nīderlande — Indija — Kipra. Pēc koncerta izdevās nedaudz parunāt, salīdzināt mācības Rīgā un Hāgā, parunāt par vokālista dzīvi Nīderlandē, ceļojumiem un eksperimentiem.

Tu tagad dzīvo nevis Latvijā, bet Kiprā. Pastāsti, kā tas notika?

Tas ir garš stāsts… Aizbraucu mācīties uz Holandi, tur iepazinos ar kiprieti, pēc tam kopā pārcelamies uz Indiju, 11 mēneši tur, tad atbraucam atpakaļ. Doma bija braukt uz Roterdamu, bet īres cenas bija tik augstas, ka domājam — eh, paliksim tepat, Kiprā, kādu brītiņu, un tas brīdis ievilkās, gandrīz divi gadi jau. Tas ir īsumā.

Un tu uz Holandi aizbrauci mācīties pēc Domenes?

Jā, uz Hāgu. Tur iepazinos ar Kristosu. Es tikko aizbraucu, bet Kristoss jau bija pabeidzis studijas Hāgā un ieguvis Amsterdamā maģistru, bet mēs vienkārši spēlējam kopā un… Pēc tam aizgāja.

Kā sāki Domēnē mācīties?

Tagad sajūta, ka tas bija tik sen… Domene bija ļoti laba pieredze. Es nebiju gājusi vispār mūzikas skolā, un tad, kad es izdomāju, ka gribu mācīties džezu, es jau no tā neko nesapratu. Man bija jāiemācās viss iestājeksāmeniem — solfedžo, klavieres un vēl nez kas, principā negulēju un iestājos! Protams, kad atbraucu, vispār neko nesapratu visu to pirmo gadu, bet pēc tam aizgāja, ļoti laba vide, kur atrast sevi, saprast lietas. Tur mūs normāli pamocīja, tas noteikti bija ļoti, ļoti labs pagrieziens dzīvē. Man liekas, pats svarīgākais par Domeni bija tas, kas pēc tam nebija arī ārzemēs — ka skolotājiem tiešām rūp, ka tev labi sanāk, viņi tiešām cīnās, lai tu kaut ko izdarītu. Ārzemēs tu atbrauc un esi viens no tūkstoša, tu nevienam neinteresē, un tā sajūta, ka tiešām rūp un ka jābūt tai mākslai, ka jādara lietas, kam ir jēga, paliek visu laiku pēc tam.

Kā tu vispār nolēmi ar mūziku nodarboties?

Nu, bērnībā, kā jau visi, korī… Es ļoti gribēju uz mūzikas skolu, vecāki mani nelaida. Māsa spēlēja klavieres, tad es no viņas pamācījos nedaudz. Mums bija tāda terapija ar māsu, mēs visu laiku strīdējamies un tad, kad bijām sastrīdējušās un dusmīgas, gājam spēlēt klavieres, un tas kaut kā ļāva tikt vaļā no tām visām… Tas ir pilnīgi neizskaidrojami, nezinu, es tur pati kaut kādas dziesmiņas komponēju, bet, nu, protams, neko tādu nopietnu, tas bija vienkārši tāds process. Man liekas, tā mūzika vienmēr bijusi kaut kur iekšā. Man mājās bija tikai klasisko skaņdarbu hitu albums, tas man bija vienīgais disks, un es to visu laiku klausījos un kaut kā… Es pat nezinu, no kurienes tas viss parādās.

No kurienes tas džezs parādās?

Man bija tāds skolotājs, pasniedza ansambli skolā, viņam bija vairāki džeza aranžējuni, viņam tas interesēja un patika, un viņš mūs bīdīja kaut kādos koncertiņos padziedāt. Es arī gāju pie skolotājas 12 gadu vecumā, kad izdomāju, ka gribu dziedāt — ne džezu tieši, bet vienkārši. Un tad bija tas arguments — ja tu džezu dziedāsi, tu visu varēsi! Protams, ka tā nav, bet es padomāju — nu, labi, un tad skolotāja mani baigi sāka bīdīt, teica, ka man vajag iet uz Doma kora skolu. Viņai bija tā ideja, es, protams, tur neko… Mani tas džezs neinteresē, es vispār… Bet pēc tam tomēr interesēja. Tajā laikā atbrauca tādas meitenes kāElīna Viļuma un Baiba Jurkeviča, bija kaut kāds koncerts ap Ziemassvētkiem, viņas brauca nospēlēt kādus desmitskaņdarbus, un mani tas koncerts tā iedvesmoja, man likās — tik skaisti var spēlēt klavieres un dziedāt, es arī tā gribētu. Nekādu ilūziju nebija, ka tiešām tā varēšu, bet, nu, tāpēc, jā.

Kurā gadā tu pabeidzi Domeni?

2013. Un tad aizbraucu mācīties uz Hāgu. Bija tā, ka īstenībā ļoti gribēju braukt uz Berlīni, protams, pilnīgi naiva par visu. Man likās — nu, varētu pieteikties vēl kaut kur citur, bet nē, es gribu tikai Berlīnē. Protams, es netiku. Pēdēja vieta, kur varēja paspēt pieteikties, bija Hāgā, tad es zināju, ka tur ir ļoti laba skolotāja, kas iepriekšējā gadā bija Saulkrastos, Anka Koziela. Man bija ļoti lielas problēmas ar balsi, un viņa tāda tehnikas speciāliste, nu, tad labi, jābrauc uz turieni. Hāgā nebija baigais konkurss, man liekas. No teorijas kaut kādas muļķības prasīja, mažora gammas bija jādzied. Pēc tam visus normāli paņēma priekšā, kā saka, bet iestājeksāmeni likās dīvaini. Mums latviešiem ir priekšroka — mēs visi mācāmies improvizēt. Ārzemniecēm ir bail improvizēt, viņas to nekad nav darījušas, un tas jau ir milzīgs pluss.

Kas ir visspožākais, ko atceries no Hāgas laikiem?

Man ir divas lietas, kas bija ļoti svarīgas. Viena — tehnika. Es nezināju, kā pareizi dziedāt, un man tā balss droši vien ir ļoti trausla, un katru reizi, kad kārtīgi paņem, uzreiz problēmas. Tad es aizbraucu uz turieni. Man pirms tam bija operācija — tik traki bija aizgājis, ka man bija jāoperē balss saišu mezgliņi. Tad aizbraucu pie Ankas un darīju pilnīgi visu, ko viņa man teica, visādus trakus vingrinājumus, un tas izmainīja visu manu dziedāšanu, visu manu dzīvi.

Vēl viena lieta, ar ko man ļoti paveicās — es tiku vienā grupā pie saksofonista Simona Rihtera. Tur bija izvēles priekšmeti un improvizācijas klase. Es drausmīgi cīnījos, lai mani palaiž pie saksofona skolotāja, jo dziedātājiem nekad nemāca neko par harmoniju un bībopa likumiem — tev tas nav jāzina, tu esi dziedātāja. Tā tiešām tur ir. Un, man liekas, ne tikai tur. Es prasīju vairākas reizes, un man atbildēja — nē, tu esi dziedātāja, tev tas nav vajadzīgs. Es domāju — ja es maksāju naudu par studijām, tad es varu pati izvēlēties, kas man ir vajadzīgs. Un tad man ļoti paveicās, jo es aizgāju uz to klasi, bet netiku tajā laikā, kad tas skolotājs pasniedz, kuram bija jāpasniedz tiem, kas pilnīgi neko nav darījuši improvizācijas klasē. Tad mani ielika grupā, kur visi saksofonisti, pianisti, ģitāristi, es vienīgā dziedātāja, tur normāli izdresēja. Visu ierakstīju telefonā, gāju mājās divas reizes klausīties, transkribēju, kas tur bija, un tas ļot atvēra acis uz visu un ļoti palīdzēja ar improvizāciju, un es joprojām tos materiālus apskatu.

Es dzirdēju visādus stāstus par to, ka Hāgā vokālisti nevar džemos piedalīties?

Ir tā, ka tu aizej uz džema sesiju un tur vienkārši nav mikrofona. Varbūt viena lieta ir, ka viņiem vienkārši vienalga — kas atnāks, tas arī būs. Otra lieta, ka varbūt tiešām negrib. Ir daudz dziedātāju, kas taisa sliktu slavu citām dziedātājām. Nezina savu tonalitāti vai nemāk improvizēt, vai nezinu. Man bija tādas kursabiedrenes, kas nezināja neko ne par stilistiku, ne par improvizāciju, harmoniju, nekādas saprašanas. Man nebija, ar ko runāt, bija grūti brīži īstenībā.

Promans, ne visi vokālisti ir tādi, ir arī labi un ar zināšānām. Bet ir visādas pieredzes, pirmkārt, kā ar tiem priekšmetiem, par ko tikko stāstīju. Varēja sadalīt savu stundu, ņemt vienu pie vokālās pasniedzējas un vienu pie saksofonista tieši improvizācijas dēļ. Bet kaut kādā mirklī viņi izdomāja, ka nē, citi instrumenti var tā darīt, bet vokālisti nevar. Un es nezinu kāpēc, jo kāds gāja tiešām bez zināšanām un skolotājam izbesīja, es nezinu, bet… Tāpat bija ar to grupu, par ko stāstīju. Skolotājam bija pilnīgi vienalga, ja tu vari turēt līdzi, tad viss kārtībā, bet teorētiski tur nebija jābūt vokālistiem, jā, tā stunda bija tikai instrumentālistiem. Tas ir nenormāli dīvaini. Es nezinu, varbūt tas tikai Eiropā tā ir, Amerikā taču visas tās vokālistes improvizē. Tāpēc es vienmēr priecājos par latviešu vokālistiem — visi labi dzied, visi improvizē.

Pastāsti par «Tree of dawn»?

«Tree of Dawn» sākās 2015. gadā. Kristosam vienmēr bijusi tāda ideja, ka viņš grib ar kādu dziedātāju rakstīt oriģinālmūziku un izpētīt jaunus veidus, kā sevi izpaust, kaut kādā ziņā eksperimentālu mūziku taisīt. Sākumā mēs kaut ko padžemojām, no tā uzreiz viena dziesma sanāca, tad mēs sākām rakstīt skaņdarbus, tad ierakstījām albumu, kad bija savākušies pietiekami daudz skaņdarbu. Pēc albuma izdošanas 2016. gadā mums bija pauze, jo bijām Indijā, tad atbraucām atpakaļ, trīs gadi jau bija pagājuši, jāsāk kaut ko darīt. Kristoss sāka ņemties ar visādiem sintezatoriem, un atkal pilnīgi nejauši sākās. Mēs uzstājāmies «show case» Kiprā un Kristoss teica — moška pieliekam manu brāli uz ģitāras? Mēs nebijam domājuši, ka viņš paliks sastāvā, bet beigās tā notika, un tad jaunais repertuārs ir tāds, tur vairāk sintezatoru parādās, citi stili bišķīt, jo Indija nedaudz pavēra acis uz citiem žanriem. Man liekas, ka vienmēr, kad studē vai esi konkrētu cilvēku grupā, ir tāds snobisms nedaudz: «Ai, nu tas jau nav nopietni.» Nezinu, stulbi. Un tad tu aizbrauc prom, nokļūsti pilnīgi citā vidē, kur cilvēkiem vairāk interesē R’n’B, hip hops, džezs mazāk, “fusion” ļoti daudz ir Indijā, tur ļoti liela Amerikas ietekme. Un ļoti aktīvi un profesionāli sociālajos medijos. Katram koncertam tev atsūta gatavu «artwork» ar instrukcijām — cik reizes kur ielikt to bildi, forši, pašam nav jādomā, viss jau ir saorganizēts, avīzēs ieliek vēl nez ko…

Kur tieši Indijā jūs bijāt?

Mumbajā, vienā no lielākajām pilsētām. Kristoss dabūja tur darbu tādā «True School of Music», es aizbraucu ar tūristu vīzu viņam līdzi. Kristosam tas laiks ļoti aizņemts bija, vispār nebija laika spēlēt, praktizēties, visu laiku bija jāmāca. Visu laiku ir koncerti, bet nav laika tiem sagatavoties. Un ir jābūt labam tam priekšnesumam, jo ir vietas, kur nāk kaut kādi 70 cilvēki un maksā 30 EUR ieejas maksu, un ir jābūt līmenī. Ir jāmāk sevi mobilizēt pret visām tām grūtībām, piesārņojumu, trokšni, tu skrien ar savu instrumentu vai brauc ar rikšu pa ielām un viss tas karstais—aukstais gaiss, kondicionieri utml. Tev ir jāspēj būt profesionālam. Tas ļoti lielu ietekmi atstāja arī.

Kāpēc nolēmāt braukt atpakaļ?

Man liekas, tā ir pieredze, ko vajag uz kādu brīdi, palikt tur īsti nevar. Kipra arī nav galamērķis, bet mēs vēl nezinām, kur tālāk. Kipra bišku pa mierīgu mākslas ziņā priekš mums. Viņiem svarīgākais ir ģimene un labi paēst. Viss pārējais… Kāpēc kaut kur iet, kāpēc kaut ko darīt… Varbūt tā tradicionālā mūzika, džezs tur arī tādā attīstības stadijā. Ir daudz labu mūziķu, bet tie klausītāji nav tik izmācīti. Viņi nāk un skaļi sarunājas. Tāpēc mēs spēlējam mazāk, bet lai tas priekšnesums tiešām ir labs, vietās, kur ir laba atmosfēra, kur cilvēki nāk, lai paklausītos. Tas ir labāk, nekā spēlēt katru nedēļu un atdot savu dvēseli par neko.

Kas tālāk?

Pirmo reizi dzīvē man ir tāds laiks, kad neviens neko no manis negrib un man ir laiks apstāties un saprast, kas ir tā mana muzikālā identitāte. Es ļoti daudz strādāju pie savas skaņas, man šķiet, es tuvojos tam, kas tas ir. Turpinu rakstīt savu mūziku, domāju, ka varu sākt kaut kādu savu projektu. «Tree of Dawn» mēģinu vairāk spiest ar menedžmentu, tas priekš manis ir kaut kas jauns. Virziens ir.

Pastāsti par jauno albumu.

Tur ir dažādi virzieni, kaut kas no R’n’B un soula iespaidots, kaut kas psihodēlisks, pāris instrumentālie skaņdarbi, kur es vairāk tieši ar sintezatoriem, kaut kas eksperimentālāks, viss kaut kas. Caurvijošā tēma laikam ir sintezatori un dažādas lietas, ko ar tiem var darīt. Grupas skaņa joprojām ir džeza iespaidota, bet vispār to mūziku ir grūti kategorizēt. Tas bija izaicinājums sev — pamēģināt kaut ko jaunu izmantot. Kaut kad maijā albums nāks ārā, redzēs, kāds būs fīdbeks. Pašiem ir interesanti, un tas laikam ir svarīgākais.