Elzas Ozoliņas darbīgā dzīve, izlīmēta uz sienas A3 formātā

Ja daudz un regulāri komponē, iedvesma nav svarīgākais faktors

Elza Ozoliņa ir Latvijā dzimusi pianiste, komponiste un aranžētāja. Ar mūziku nodarbojas jau kopš četru gadu vecuma, absolvējusi Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolu un Tallinas Mūzikas un teātra akadēmiju un pašlaik studē Ziemeļvalstu maģistra studiju programmā «Nordic Master in Jazz». Ir konkursa «Riga Jazz Stage 2019» fināliste, viņas skaņdarba bijis iekļauts «BBC Radio 3» gada nogales džeza šovā līdzās spilgtākajiem pasaules džeza sacerējumiem. Pērn izdevusi pašas komponēto albumu «Lick Attack» kopā ar savu Dānijas ārzemnieku, skolasbiedru sastāvu, ko nosaukusi par «B.H.A.D. Company».

Videozvani palīdz ērti vienot visu pasauli. No kurienes tu ar mani runā?

Esmu Stokholmā. Esmu studējusi Helsinkos, tagad esmu Stokholmā un tad pēdējais maģistra gads būs Dānijā, Orhusā. Mācījos bakalaurus Tallinā, Igaunijā, pēdējā gadā pārcēlos apmaiņas programmā uz Olborgu pabeigt skolu tur, tad pārvācos uz Helsinkiem, tagad esmu Stokholmā, un tad atpakaļ uz Dāniju.

Neapnīk tā?

Ap šo laiku sāk drusciņ apnikt. Bet, tā kā nākošā pietura būs uz ilgāku laiku, es saprotu, ka drīz jau apstāsies drusciņ.

Tu esi daudz kur padzīvojusi. Vai kāda no šīm valstīm tev šķiet vairāk tavējā?

Helsinki ir diezgan forša pilsēta arī džeza scēnas sakarā, un Sibēliusa akadēmija ir arī ļoti forša vieta — džeza nodaļa tur ir ļoti attīstīta un ļoti augstā līmenī. Ļoti iedvesmojoši ir tur mācīties — visi grib spēlēt, visi grib džemot, un stundas ir ļoti interesantas. Olborga ir arī ļoti forša vieta — gan jau esi dzirdējusi no Krista [Saržanta] un Edgara [Cīruļa], cik forša. Pilnīgi savādāka — tā ir maza pilsētiņa ar mazām mājiņām vai milzīgām modernām ēkām, kā, piemēram, konservatorija.

Vai zini, ko gribēsi darīt pēc maģistra? Kur vairāk gribētos palikt?

Plāns palikt Dānijā. Un droši vien lai paliktu, ir jāturpina studēt pēc maģistriem. Viņiem ir tās divu gadu mācības, kas atbilst doktorantūrai mūzikā. Un tad es domāju palikt studēt, lai arī pārējā ziņā ar strādāšanu un dzīvošanu tur viss ir nokārtots — kā jau studentiem viss ir atvērts.

Tavs debijas albums ir ierakstīts kopā ar ārzemnieku komandu. Kā bija ar viņiem sastrādāties?

Ja godīgi, Latvijā esmu strādājusi vismazāk — tiklīdz pabeidzu Mediņus, uzreiz pārvācos. Visvairāk esmu darbojusies Igaunijā. Helsinkos sakarā ar karantīnu visas stundas notika tikai tiešsaistē. Stokholmā gan viss ir atvērts — viņi īstenībā tikai vakardien [saruna notiek 25. februārī] izziņoja, ka cilvēkiem jāsāk valkāt maskas. Tikai vakardien. Tāpēc līdz šim viss ir noticis kontrolēti, bet atvērti. Un sastrādāšanās ziņā esmu bijusi Zviedrijā arī pirms te mācījos, un 2018. gadā mums bija sadarbība starp Igaunijas un Gēteborgas skolu, un tajā brīdī, kad aizbraucām pie viņiem, man tapa meiteņu trio, un 2019. gadā mēs spēlējām «Nefertiti» džeza klubā Gēteborgā, ļoti labs koncerts ar ļoti pozitīvām atsauksmēm. Ceru, ka mēs turpināsim darboties.

Olborgas sadarbība arī iesākās spontāni, skolas koncerta dēļ. Nospēlējām, un man radās sajūta — okei, šie džeki ir diezgan tuvu tam, ko es vispār gribu muzicēt. Mums ir diezgan laba saikne, jautri ārpus skatuves zonas, un mēs izdomājām — ierakstām albumu. Paralēli tam pieteicāmies Dānijas džeza konkursam, kas ir tikai džeza grupām, nevis solistiem, tur tikām līdz pusfinālam, un tas viss notika ļoti ātri. Sarunājām — ierakstām studijā, nedēļa laika, man bija 12 skaņdarbi, salikām kopā, pamēģinājām, gatavojāmies tam konkursam. Divās dienās studijā no rīta līdz vakaram ierakstījām visu albumu. Olborgā ir ļoti forša ierakstu studija ar trīs telpām. Tas bija jautrs gadījums — es beigās pati uzstādīju visu studiju, jo skaņu inženieris neatnāca. Es ņemu visu savās rokās — uzstādīju visu aparatūru ar savienojumu Kopenhāgenā ar miksēšanas inženieri, viņš tikai pateica, kur ko saspraust.

Tu stāstīji pirms gada Signei Lagzdiņai LR3 «Klasika» intervijā par to, ka albums sakomponēts divās nedēļās. Kā var dabūt no sevis to iedvesmu un radošo sparu tik īsā laikā?

Bija sakrājies. Man vienkārši bija sakrājušās kaut kādas idejas — atvēru visu kastīti, iesēdos pēc Ziemassvētkiem divas nedēļas studijā un sakomponēju 12—13 skaņdarbus. Un tad mēs izdevām desmit. Es paņēmu vienu ideju — melodiju, grūvu, un saliku demo, dziesmas struktūru. Mums bija reperis, ko es dabūju pēdējā brīdī, viņš teica: «Okei, es atbraukšu ierakstīt.» Mēs vispār nekad mūžā neesam tikušies, jo mani kādi seši reperi Olborgā uzmeta pirms tam. Mums arī Latvijā reperi, kas labi repo angliski, nemetājas apkārt. Dabūju vienu no Orhūsas, un, kad viņš ienāca studijā, viņš nezināja, ka arī pašu dziesmu mēs ierakstīsim dzīvajā. Un viņš bija šokā, jo nekad tā nav ierakstījis. Mēs ierakstījām to dziesmu, un viņš bija tik iedvesmots, ka beigās tas «Outro» sanāca spontāni, interesanti izvērtās.

Kā tu pati pozicionē šo albumu žanra ziņā?

Tā ir tā nodaļa, kas izaugusi no manis pēdējo desmit gadu laikā. Rīgā esmu uzaugusi fiksīšu, skeitbordistu, ekstrēmo sportistu vidē, arī elektroniskās mūzikas vidē un džeza scēnas vidē. Esmu tik daudz ko darījusi, ka tas viss ir iznācis ārā. Tagad, protams, būs jauna nodaļa, kas ies uz tradicionālo džezu, tajā pašā laikā saglabājot urbāno sajūtu, kurā es esmu uzaugusi — tā noteikti nekur nepazudīs. Pašlaik es sadarbojos arī ar elektronisko mūziķi no Dānijas, un hiphops nepazudīs, tikai vairāk tradicionālais džezs nāks iekšā. Jāsaka, mazākās Eiropas valstīs, un Baltijā it īpaši, ir pašvaki ar to amerikāņu tradīciju.

Tu, runājot ar mani, daudz lieto vārdu iedvesma. Kas iedvesmo tevi pašu mūzikā un ārpus?

Ja godīgi, es vienkārši cenšos darīt visu, kas man ienāk prātā. Esmu nomainījusi sporta veidu kādas 15 reizes savas dzīves laikā — es skeitoju, agrāk arī piedalījos sacensībās Latvijā, kad vēl gāju vidusskolā un bija vairāk laika. Tagad grūti atrast laiku, bet skeitbords vienmēr visur līdzi ir. Es Dānijā arī strādāju paralēli šobrīd hiphop ierakstu kompānijā, šad tad ierakstu citus reperus, palīdzu mārketēt, menedžēt citus māksliniekus, tāds papildus darbs. Es nesēžu tikai mājās vai klasītē mācoties — svarīgi ir arī iziet ārā, darīt, iepazīties ar cilvēkiem. Man liekas, tas vislielāko iedvesmu atnes. Ja tikai sēdi sevī un dari tikai šo, ej uz mēģinājumiem un mācies, tad kaut kādā brīdī var pazust iedvesma. Bet, ja tu komponē pietiekami daudz un pietiekami regulāri, iedvesma nav svarīgākais faktors.

Vai tu jūties ērti, spēlējot arī citu cilvēku komponētu mūziku?

Man liekas, ir ļoti interesanti spēlēt arī citu cilvēku mūziku. Gan kursabiedru, gan atklāt jaunus. Es tagad ņemu vienu interesantu kursu, kur mēs mācāmies džeza trio no vēsturiskās perspektīvas un spēlējam visus klavieru džeza trio, un tur ir tik daudz mūzikas. Ja tas ir tavs, tad tu savādāk reaģē uz to mūziku, mēģini vairāk parādīt sevi. Bet, kad spēlē citu cilvēku mūziku, tev ir vairāk uzdevums atbalstīt, klausīties un ielikt drusciņ no sevis, bet pieklājīgā daudzumā.

Un brīdī, kad citi spēlē tevis komponēto — vai ir vienkārši to uztvert?

Nav tā, ka baigi gribētos vai vajadzētu kaut ko mainīt. Ja tu spēlē savu mūziku un vari vadīt bendu, tad nav tādas problēmas. Ja tu zini, ko gribi, un zini, kā to var izstāstīt, ļauj visiem izteikties, bet esi līderis un vari pateikt galavārdu.

Vai, tavuprāt, ir kāds mūzikas instruments, kas gribētos lai džezā tiek izmantots vairāk?

Grūti teikt. Es varētu uz šo jautājumu atbildēt piecos dažādos veidos, esot piecās dažādās valstīs. Ja mēs būtu Latvijā, es teiktu — vairāk trompetes, flautas, pūtēji kopumā. Ja es būtu Somijā, es droši vien neko neteiktu. Igaunijā, starp citu, dzirdēju ļoti interesantu džeza vijolnieku — tā ir interesanta džeza ēra. Es pati īstenībā esmu pabeigusi Pāvula Jurjāna mūzikas skolu ar vijoli, un tad izdomāju, ka spēlēšu džeza klavieres. Vajadzētu vairāk meitenes džezā, bet man liekas, tagad jau vairāk paliek. Un vairāk džeku vokālistu.

Vai, tavuprāt, varētu kvalitatīvi pati atbildēt par daudzām jomām — pati sakomponēt, pati iespēlēt, pati to visu noproducēt un nomenedžēt?

No vienas puses, ir forši, ja par to atbild citi cilvēki. Es to gribētu darīt, ja varētu atzīt, ka varu izdarīt to labi. Un ielikt tur līdz 200% savu vīziju. Bet es noteikti gribu tam arī kvalitāti, tāpēc saprotu, ka, ja kāds cits to varēs izdarīt labāk, lai dara. Es pašlaik mācos pati taisīt bītus, producēt, darboties ar skaņu, miksēt un māsterēt — varam parunāt pēc pāris gadiem, kāds progress.

Vai tu jūties piepildīta, sakomponējot kādu skaņdarbu arī tad, ja to neviens nedzird?

Es teiktu, mākslinieks ir mākslinieks ar sūdīgu vai nesūdīgu mārketingu. Man personīgi arī ir diezgan daudz mūzikas, kas nekur nav izpildīta. Man ir arī tādi skaņdarbi, kas ir no sāpīgākiem vai priecīgākiem iedvesmas avotiem atnākuši. Es biju Olborgā sakarā ar skolas projektu no Igaunijas pirms diviem gadiem, un tajā brīdī bija skumjš notikums — aizgāja mans vectētiņš, viņam bija bēres tajā nedēļā, kad man bija jābūt Olborgā, un es nevarēju to atcelt. Tieši tajā dienā klasītē spēlēju, tur ir tik forši logi — no stūra iespīd saule visā istabā. Spēlēju un domāju, ka vismaz domās varu būt ar saviem tuviniekiem šodien, tad man ienāca melodija galvā — skaists skaņdarbs, ko joprojām šad tad spēlēju, un viņš nav nekur ierakstīts vai izdots. Mirkļa moments, ko es nosaucu par «Rudolph the Skywalker». Tad es biju ar bigbendu tūrē — bija viens koncertieraksts Vīnes radio, kuru pēc tam atskaņoja «BBC Radio 3» gada izskaņas raidījumā. Viņi atskaņoja trīs skaņdarbus un paņēma vienu manējo.

Tu man stāstīji, ka mums ir ierobežots laiks sarunai, jo tev jādodas uz studiju. Ko tu darīsi šovakar?

Studijā man ir jāpabeidz ierakstīt šis tas citu projektu sakarā. Pēc tam došos noskatīties — bigbends no Zviedrijas, «Stockholm Jazz Orchestra», spēlē koncertu šeit pat skolā. Un tad došos mājās un turpināšu strādāt pie ierakstu kompānijas. Es šajā pandēmijas laikā esmu dzīvojusi trīs dažādās valstīs, sešās dažādās pilsētās, darīts ir tik daudz, kā nekad. Man pilnīgi otrādi viss izvērsies. Protams, nav koncertu, un tas ir motivāciju pazemina, bet savādāk ir, ko darīt.

Arī tas, ka tu šovakar vari aiziet un noklausīties koncertu dzīvajā…

Jā, bet tur ir ierobežots skaits. Un nebūs pārsteigums, ja viņi pēdējā brīdī paziņos, ka taisīs «live stream». Un, kā es teicu, viņi pirms divām dienām paziņoja, ka visiem ir jāvalkā maskas.

Vai nemēdz nogurt no sava darbu kvantuma?

Ja godīgi, man vajadzētu aiziet uz fitnesa zāli šad tad, lai vēl tikai iztērētu enerģiju. Bet savādāk jau nav tā, ka jāceļas sešos, jāiet uz darbu no 8 līdz 16, kurā jādara viena lieta. Ja ir tik daudz lietas, galvenais ir saturēt visu kopā, lai tu neaizmirsti. Man principā dzīve ir izlīmēta mājās uz sienas A3 kalendāra formātā, tā, lai neko neaizmirstu. Kā izdari, izsvītro ārā, viss ir ļoti strukturēts. Man galvenais ir nevis nogurt, bet kaut ko neaizmirst, kas ir bijis svarīgs. Ir grūti, neiesaku iet mūzikā, it sevišķi, ja grib labu mārketingu. [smejas] Bet īstenībā tajā ierakstu kompānijā es varu citiem māksliniekiem palīdzēt tikai tāpēc, ka esmu sevi izvedusi tam visam cauri.

Priecājos dzirdēt, ka tev dzīve notiek!

Jā, tikai koncerti velkas, un festivāls mūs gaida. Kādi piecpadsmit koncerti ir atcelti albuma tūres prezentācijai. Es īstenībā kādā brīdī biju pievērsusies strīmošanas konceptam un iemācījusies to izdarīt, visu saspraust, pārcelt uz strīmošanas platformu, kas pārceļ uz sociālajiem medijiem. Grūti saprast, vai vajag tajā ierakties un sākt to darīt, tāpēc ka korona nebeigsies vēl tik ilgu laiku, vai arī liekas, ka tūlīt jau beigsies. Un tagad ir februāra beigas, un joprojām nekas nav beidzies. Bet noteikti vajag darīt, nevajag sēdēt. Vajag sazināties ar cilvēkiem, sākt strādāt pie jaunām lietām, ko tu esi gribējis darīt — tagad ir daudz laika. Vajag plānot un darīt daudz — visu, kas ienāk prātā. It īpaši džezā — vajag uzkrāt dzīves pieredzi, lai ir, par ko mūzikā stāstīt.