Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Roka koncerts uz akustiskās ģitāras


Evilena Protektore

Spēlēt vienam, būt pašam sev par priekšnieku, kāpt pa savu klinti un mēģināt neatrauties no stīgām

Evilena Protektore

Turpinot kādu laiku iesāktu tradīciju sekot līdzi JVLMA Džeza katedras absolventu likteņiem, šoreiz satikos ar ģitāristu Jāni Bērziņu. Pabeidzot Mūzikas akadēmiju, Jānis kļuva par džeza mūzikas maģistru, bet Latvijas klausītājs pazīst viņu ka ģitāristu, komponistu un… dziedātāju. Pēdējas mani pārsteidza, jo, mācoties ar Jāni kopā, nekad neesmu dzirdējusi viņa dziedāšanu, bet izradās, ka jau no pašas bērnības viņš bija dziesminieks, un tieši tagad viņa sapnis tika īstenots. Pateicoties pandēmijai, mums beidzot ar viņu sanāca satikties un aprunāties par to, kā tas ir – spēlēt vienam pašam, pašam rūpēties par savu publicitāti, reklāmu, koncertu rīkošanu… Par mācībām tur un šeit un mākslu un mūziku kopā, un kā mēs visi dzīvosim tālāk, kad pagaidām vēl neko nedrīkst, bet ļoti gribas…

Sāksim ar aktuālāko! Kā iet?

Iet labi! Nav tik traki. No vienas puses ir traki, ka ir apstājies viss, bet pirms tam bija baigais skrējiens. Tagad pašsajūta ir krietni uzlabojusies.

Jo vairāk laika sev?

Jā. Laiks atpūsties, jo bišķiņ tāds pārdedziens bija, jau uz robežas. Daudzas lietas menedžēju pats – dažādi projekti, komunikācija un viss, pats pie stūres… Bija super sagurums. Un, kad izslūdināja ārkārtas situāciju, bija vēl lielāks stress, jo bija jāmenedžē pasākumu atcelšana, un tad es sapratu, ka nākamajā dienā var aizbraukt uz mājām un neko nedarīt, iestājās riktīgs čills. Pēc tam, protams, sākās citi stresi, bet tie kaut kā citādāk izpaudās, sajūta ir labāka. Varbūt tiešām tāpēc, ka uz tiem laukiem aizlaidu. Pirmo nedēļu, kad es Rīgā nosēdēju, pirmais bija (stresa vilnis), kad atlaida, pēc tam atkal uznāk virsu un tad nedēļa pagāja, izkāpu no mašīnas laukos un wow!

Nav dzīvokļa kastītes…

Nu, laikam. Paveicās, tur ir tā plaši kur izvērsties. Ar to man šoreiz paveicies. Ja neesi uzaudzis Rīgā, tad sākumā ir daudz grūtāk šeit ienākt, jo viss dārgāks utt., bet tagad tas, ka varu izrauties uz laukiem, tomēr nāk par labu. Ir tā iespēja nedaudz atslābināties.

Bet jā, finanses visas apstājušās. Pagājušajā gadā nospēlēju kopā pāri 150 pasākumiem, tad pēc 12. marta bija divi koncertraidījumi mazi.

Par maksu vai bez?

Par maksu. Bet tas honorārs bija simbolisks. Un bija vēl viens, ko rīkoja Saldus tūrisma informācijas centrs. Bet, salīdzinot ar to apgrozījumu, kas bija pirms tam… Tagad viss apstājies, bet darbs nekad nebeidzas. Visu laiku strādāju pie citām lietām. Uztaisīju darbistabu savās mājās Druvā, varu darboties tagad.

Kaut ko dari digitāli? Koncerti, meistarklases?

Uztaisīju pāris «laivus» instagramā, bet tur ir mazs improvizētais… Vienkārši viesistabā noliku telefonu priekšā. Kaut kādā ziņā tas strādā, cik esmu lasījis no kādiem padomdevējiem, mūzikas industrijai tas ir laiks, kad galvenais ir noturēties virs ūdens, rūpēties par savām finansēm, jo atpakaļ tas nenāks točna, un galvenais kaut kā atgādināt par sevi, tie «laivi» ir labs variants, kā to izdarīt. Tad mani uzaicināja Saldus tūrisma informācijas centrs uz raidījumu, tas ir labs formāts, baigi forši ir, ka tu aizej uz to interviju un tev uzdod jautājumus, nevis esi viens pats instagram «laivā», uzreiz citas lietas iznāk ārā. Es domāju, ka tas ir labs formāts, ko vispār vajag attīstīt interneta vidē, un daudzi jau to dara.

Kas attiecas uz koncertiem… Par tiem tiešsaistes koncertiem es vispār neiespringstu, es neticu, ka tas var nosegt kaut kādus izdevumus. Es neesmu baigais eksperts tajā, bet, manuprāt, tas ir līdzīgi tam, kad parādījās internets un neviens vairs nepērk kompaktdiskus, bet tu mēģini iestāstīt cilvēkiem, ka viņi tik un tā var pirkt, neskatoties uz to, ka var nokačāt par velti. Tagad tie, kas abonē «Spotify» vai ko citu un nedaudz maksā, no tā kaut kas nāk māksliniekiem, bet nu, tas ir…

Nu, jā, daudzi saka, ka tas bezmaksas saturs, kas nāk no mūziķiem tagad, piemēram, bezmaksas interneta koncerti, pieradinās cilvēkus pie domas, ka kultūra pienākas pa brīvu, un viņi vairs negribēs apmeklēt maksas pasākumus.

Īstenībā es tam nevaru piekrist. Pirmkārt, cilvēki jau domā, ka kultūrai jānāk par velti. Ja cilvēkam gribas kaut ko izbaudīt, viņš var noskatīties kāda mākslinieka koncertu «Youtube». Protams, tas nav dzīvajā. Bet, kad tas ir dzīvajā, cilvēks pārsvarā maksā par to piedzīvojumu, pieredzi, ko iedod vieta un tusiņš, izrādīšanās. Un ir smieklīgi savā ziņā, ka muziķi ir pēdējie, par kuriem domā, vai viņiem maksāt vai nē, jo parasti domā, ka iestādei, kur notiek koncerts, jāsamaksā, skaņai, gaismai jāsamaksā, bla-bla-bla, bet mūziķim patīk spēlēt. Bet cilvēks kaut kādā ziņā maksā par to mūziķa brendu, vai ne? Bet tik un tā cilvēki ir pieraduši, ka mūzika ir par velti, un tie, kas maksā, maksā par eventu, par tusiņu, nevis par mūziku, es tā domāju. Es nezinu, es kā mūziķis nedaudz vairāk novērtēju citu mūziķu darbu, bet, manuprāt, kaut kas tur ir.

Un kā tad ir ar tiem maksas koncertiem internetā?

Nu, neaizies. Jo tikpat labi cilvēki var noskatīties kādu ierakstu. Ja ir kaut kāda cita pievienotā vērtībā – skaista koncertzāle, iespēja sapucēties, gaisā kaut kas… Bet tavā guļamistabā vienkārši tā? Man neliekas, ka cilvēki ir gatavi par to maksāt. Varbūt vienu reizi sanāks, bet pēc tam nedomāju, ka aizies.

Evilena Protektore

Tu iepriekš ieminējies, ka pats visu ko menedžē?

Sevi, savus projektus.

Tev nekāda palīga nav?

Nē, nav. Uz īsu brīdi man palīdzēja Gerda Čevere, kad viņai bija nedaudz brīvāks laiks. Viņa ļoti labas lietas izdarīja, bet pārsvarā es pats.

Kāpēc tā?

Jo nevienu neesmu atradis, kurš varētu man palīdzēt, es esmu gatavs maksāt! Varbūt visi tie labie jau ir aizņemti ar kaut ko citu. Man liekas, ka ir nenormāli grūti atrast tādu cilvēku, kurš tiešām izdarīs daudz vairāk par tevi un precīzi tā, kā vajag, vai ne? Es domāju, ka tie cilvēki jau kaut ko dara. Man personīgi gribētos, lai man nav pašam jākomunicē – jāmeklē veidi, kā sevi popularizēt presē, televīzijā. Ja tev ir cilvēks, kas spēj to visu sakārtot, tā ir atslēga visam, cilvēki nāks uz taviem koncertiem vairāk.

Zini kā, tagad ir laiks, un es nesen izgāju cauri visādiem failiem datorā, atradu esejas no tā laika, kad mācījos Anglijā, un tur bija viena eseja mūzikas biznesā, kur tieši bija jāraksta par mūzikas menedžeri, ka viņš ir tas cilvēks, kas tavā vietā komunicē ar «booking agent», ar producentiem, ar ierakstu kompānijām. Mums menedžeris arī ir «booking agent»…

Es tevi meklēju internetā un atklāju, ka tev nav mājaslapas!

Man nav mājaslapas! [smejas] Man liekas, ka man nevajag. Ko tā mājaslapa parādīs? Aizsūtīs uz sociālajiem tīkliem. Man liekas, mūsdienās tas nav vajadzīgs. Tev ir «Instagram», «Facebook», «Youtube» un pietiek.

Vai tev «Instagram» is savstarpēji salinkots ar «Facebook»?

Jā. Es parasti mēģinu piedomāt pie tā, kas labāk ies tur un kas citur. Tagad, kad taisīju «live» strīmus, es uzliku divas ierīces, ar vienu translēju iekš feisbuka, ar otru instagramā, katrā savs čats, lai reizē abās platformās parādītos, lai sasniedz vairāk auditorijas. Es nezinu, vai tas ir labs stils vai nē, bet varbūt tas palīdz vairāk sekotājus dabūt. Bet, jā, es mēģinu atdalīt, katram savs stiliņš, sava mērķauditorija. Ne simtsprocentīgi, bet liela daļa. «Facebook» ir vecākai auditorijai, tad mēģinu nopietnākas lietas tur likt. «Instagram» vairāk humors. Kaut kā tā.

Mēs nezināmu iemeslu dēļ neesam runājuši vēl par tevi kā par mūziķi! Uzreiz kaut kā pie reālijām un mūzikas biznesa… Bet gribas tomēr par to mākslu parunāt. Tātad, ja ierakstu tavu vārdu internetā, tur rakstīts: ģitārists, dziedātājs, komponists.

Ģitārists galvenokārt, jā. Ģitārists, kuram patīk dažādu žanru mūzika, kurš spēlē ļoti daudz tādā stilā kā Tomijs Emanuels, Čets Atkinss, Džo Robinsons, man arī patīk tas, ko spēlē Džo Bonamasa, Robins Fords, vairāk blūzroks arī. Arī džeza lietas, bet tas procents ir salīdzinoši mazs, bet tomēr ir, vajag iedot cilvēkiem arī to pieredzi. Kā vokālists esmu vairāk kā dziesminieks. Man patīk rakstīt dziesmas ar saviem tekstiem, es pats arī dziedu, tas ir «convenient», kā saka. Ērti. Dziedošs ģitārists… Tas jau ir tik veci kā pāsaule. [smejas] Komponists – tur svars tiek likts ne tikai tur, kur dziesmas rakstu kā dziesminieks, kas ir ļoti liela daļa, bet ir arī kompozīcijas ar plašāku materiālu, izvērstāku mūziku. Rakstu kompozīcijas ne tikai sev, bet strādāju arī ar citiem sastāviem. Galvenais, kas mani raksturo, ir žanru dažādība.

Jā, to var skaidri dzirdēt arī tavā albumā, tur ir diezgan plašs stilu salikums. Noklausoties tavu albumu, uzreiz gribas pajautāt, vai nebija bail likt tik daudz atšķīrīgu lietu vienā darbā? Jo tur var saklausīt gan vokālus skaņdarbus, gan instrumentālus, gan blūzu, gan kantri, gan solo, gan ar sastāvu…

Tu domā, tas bija riskanti likt to visu vienā albumā? Es sākumā nedomāju par albumu, bet domāju par koncertiem. Es uzreiz zināju, ka gribu koncertus taisīt divās daļās – pirmo tipiskā Tomija Emanuela stilā, un otro tipiskā Džimija Hendriksa stilā. Tātad Tomijs Emanuels ir akustiskā solo ģitāra, piedziedu nedaudz klāt pāris dziesmās, un tad otrā daļa ar citiem mūziķiem, Džona Meijera stilā varbūt. Es zināju, ka gribu abas lietas likt kopā un ka tas ir risks, daudziem cilvēkiem būs, ko pateikt, jo tas nav tradicionālākais veids, pie kā pieradis klausītājs, vai ka nevarēs mārketinga ziņā precīzu «selling point» izvirzīt, bet es vienkārši nodomāju, ka mūzikas industrija ir tik krāsaina mūsu laikos, un cilvēki, kas tiešām klausās, sapratīs to stāstu, kas koncertam iet cauri. Tas koncepts ir raibs, bet katrs cilvēks tur var atrast kaut ko savu. Es gribēju nošaut vairākus zaķus ar vienu šāvienu, iedot katram klausītājam iespēju saklausīt sev patīkamāko. Tad to pašu iemūžināju albumā.

Tad tas bija tāds komerciāls gājiens?

Ja tas būtu komerciāls gājiens, es noteikti neliktu tur instrumentālo mūziku. Cilvēkiem pārsvarā patīk dziedātāji, paskaties uz tirgu, kā tas ir iekārtots – cik daudz biļetes nopērk nesubsidētai instrumentālai mūzikai, un cik daudz dziedātājiem.

Tāpēc tu sāki dziedāt?

Nē. Es īstenībā dziedu jau riktīgi sen. Kad vidusskolas laikos bija visādas grupas, tad 14 gadu vecumā jau sāku dziedāt kā «frontmens». Smieklīgā līmenī, protams! Bet, jā. Un tie visi mākslinieki, kurus pieminēju, piemēram, Džo Bonamasa – viņš jau dzied visās dziesmās, kaut gan skaitās ģitārists.

Tu arī tekstus pats raksti?

Jā, no kāda desmit gadu vecuma! Īstenībā nesen pārkrāmēju mantas, izgāju cauri visiem materiāliem un atradu vecās lapas! Tur bija smieklīgie teksti, angliski kaut ko mēģināju…

Tad tu sākotnēji esi vispār dziesminieks?

Varbūt, jā…

Es internetā izlasīju, ka esi mācījies «Academy of Contemporary Music» Lielbritānijā. Kas tas tāds ir?

Tā ir mūzikas akadēmija Gildfordā, es tur mācījos trīs gadus, aizlaidu uz turieni 2007. gadā, beidzu 2010. Tā ir mūzikas akadēmija, kas specializējas mūsdienu populārajā mūzikā. Dabūju bakalaura grādu.

Tur nosaukumā figurē apzīmējums laikmetīgā mūzika, tas ir tāds nedaudz neskaidrs jēdziens. Varbūt pastāsti sīkāk, ko jūs tur mācījāties, jo es pēc nosaukuma secinātu, ka tur mācīs spēlēt vai komponēt mūsdienu klasisko mūziku.

[smejas] Sākums ir vienkārši «Red Hot Chili Peppers» un Džimijs Hendrikss. Visi tie priekšmeti bija virzīti uz to, lai izveidotu komerciāli veiksmīgu mākslinieku. Vai tas būs sesijas ģitārists vai pop dziedātājs, vienalga. 40% lekciju ir par mūzikas mārketingu, tirgu utt. Protams, tur arī bija mārketinga fakultāte, un tie riktīgi iet dziļi, bet mēs tā ieskicējām. Tas ir «defolts» tur, skaitās, ka tas palīdzēs izprast tirgus un tas jādara, lai veiksmīgi darboties industrijā. Protams, mēs daudz pretojāmies apjomam, nedaudz apnika, gribējās vairāk laika veltīt ģitārspēlei, bet tagad, pārlasot visas savas piezīmes, atradu daudz noderīgas informācijas. Varbūt vairāk vajadzēja tam visam pieķerties. Labi, tas tā…

Sākumā tur ir viss kaut kas jāspēlē. Baigi interesanti, vienā kursā ir aptuveni 70 ģitāristu (nedaudz mazāk basģitāristu, vokālistu arī uz pusi mazāk, bundzinieku arī), stundas notiek klasē, kur kopā ir 20 ģitāristi un viens skolotājs. Nu, tad pirmdienas rītā mēs sākam mācīties kaut kādu dziesmu, tad citas lekcijas, otrdien vēl kaut kādas lekcijas un tad ceturtdien visiem jāiet uz kaut kādu teātri, kurā ir viss kurss, mēs esam salikti pa grupām un tā dziesma, ko pirmdien sākam mācīties, jāizpilda visu pārējo priekšā, «šoukeisiņš» uzreiz. Un tur tad skolotāji iet cauri visam – kā tu izskaties uz skatuves, kā uzvedies, kā spēlē… Un tā visu gadu, cauri visādiem stiliem – roks, pops, blūzs. Paralēli notiek mūzikas teorijas lekcijas un tu arī attīsties citos mūzikas žanros – džezā, latīņu mūzikā, improvizācijā… Tajā laikā ļoti populārs bija fjūžans, mani arī tas ļoti interesēja.

Vēl ļoti interesanta lieta tajā skolā ir, ka tev nav iedalīts viens skolotājs, tur ir kādi 12, katrs ir baigais «dūzis» savā žanrā, un tu trīs gadu laikā vari mainīt jebkurā brīdī, galvenais, ka ir divas individuālās stundas nedēļā. Es nezinu, vai tas ir pareizi, bet varbūt tas aizņems lielāku laiku, kamēr tas attaisnosies. Kad tev ir viens skolotājs, rezultāts ir redzams uzreiz varbūt.

Ja es pareizi sapratu, tev nebija mērķa mācīties tieši džezu, vai ne? Tad kāpēc iestājies Latvijā? Jo mums taču te tikai džezs ir, nav pagaidām iespējas mācīties pop un rokmūziku bakalauros un maģistros…

Man džeza mūzika ir patikusi vienmēr, arī pusaudžu vecumā klausījos, bet ar laiku patika arvien vairāk un vairāk, tāpēc nolēmu iestāties. Interesēja uzzināt vairāk. Gribējās ieraudzīt tradicionālā džeza dzīļāko pusi, un mūsu džeza nodaļa ir diezgan spēcīga tajā. Interesēja mācīties arī no pārējiem kursabiedriem, ne tikai no ģitāras pasniedzēja, neatsverama pieredze īstenībā. Baigi forši, ka izgāju cauri abām skolām, jo ACM ir kaut kādas lietas, ko mūsējie nevar piedāvāt, un JVLMA var piedāvāt kaut ko, ko briti nevar.

Sanāca to džezu pielietot arī reālajā dzīvē? Jo «Alpīnists» vispār nav par to.

Tur nekā džezīga nav, jā. Bet dzīvajos koncertos es albuma skaņdarbiem pievienoju arī džezu, arī divus skaņdarbus, ko spēlēju maģistrantūras koncerteksāmenā. Es gribu piedāvāt cilvēkiem arī kaut ko no tā.

Kaut kur internetā izlasīju, ka tu spēlē arī basģitāru?

Jā. Albumā pats esmu iespēlējis visas basģitāras partijas. Stasis [Staņislavs Judins] albumā nepiedalās, tikai dzīvajos koncertos, bet viņš noteikti labāk spēlē. [smejas] Daudz, daudz labāk! Bet, jā, albumā spēlēju pats. Bet īstenībā basģitāra no ģitāras ne īpaši atšķiras, nedaudz cita tehnika. Vispār basģitāru sāku spēlēt mūzikas skolā Saldū, tur bija pūtēju orķestris. Direktors piedāvāja spēlēt tajā basģitāju, un tā es sāku. No tā laika kaut kāds pamatiņš ir. Ik pa laikam spēlēju arī korporatīvajos pasākumos basģitāru, kad kādam vajag. Es nemēģinu pretendēt uz kaut kādu līmeni, bet ir tāda lieta.

Evilena Protektore

Un kā sākās solo ģitāra?

Ar to pašu Tomija Emanuela koncertu 2007. gadā Kongresu namā. Tajā laikā riktīgi fanoju par rokmūziku, tad aizgāju uz to koncertu un bija… Vienkārši «wow»! Viņš visu koncertu nospēlēja viens pats, un es biju pārsteigts par to, kā viens cilvēks var tā visu koncertu nospēlēt, noturēt uzmanību, kvalitatīvi, man vienkārši bija āķis lupā. Tad arī sāku mācīties spēlēt tajā stilā.

Bet tā ir kaut kāda pavisam cita specifika, vai ne?

Ir cita specifika. Tu vienkārši mēģini viens pats uztaisīt veselu orķestri uz instrumenta, kam ir tikai sešas stīgas. Jāpiedomā baigi pie aranžējumiem, lai sanāk smuki, kā var salikt visas akordu secības, pārējas. Bet tas stils ir jau diezgan izkopts, ne velti viņi tā spēlē, tas skan labi un ārkārtīgi interesanti.

Ir ārkārtīga brīvība, spēlējot solo – pats esi sev priekšnieks, viss ir tā, kā tu gribi, un ģitārai vispār skaņa ir tāda, ko tu vari padarīt ļoti personīgu. Ir miljoniem veidu, kā tu vari to parādīt, esmu strīdējis ar pianistiem daudz, jo tas āmurītis sit pa stīgu tā, kā sit, bet ģitārai ir vairāk iespēju. Un tad tu mēģini klausītāju iešarmēt ar to skaņu, kā tas instruments elpo, kā skaņa novibrēs… Tas arī ir tam visam pamatā – gribēšana spēlēt solo.

Man patīk spēlēt līdzīgi Tomijam Emanuelam, viņš skaņu iegriež tik skaļi, ka, kad piesit pa stīgām, sajūta ir līdzīga tam, kad rokmūzikas koncertā bundzinieks iesit pa lielo bungu un skaņa rezonē ribās. Tas saucas «Roka koncerts uz akustiskās ģitāras». Bet tad arī ārkārtīgi svarīgi, lai būtu ļoti labs skaņu inženiers. Mēs stundu varam pavadīt soundčekā, lai padarītu visu tā, kā man patīk.

Es redzēju reklāmas video vienam no taviem koncertiem, un tu tur spēlēji vienlaicīgi divas ģitāras. Šova elements?

Jā, tas ir nošpikots no Džo Robinsona, tas ir jaunais Tomijs Emanuels. Tas ir tīrs šova elements, banāli smieklīgi. Man patīk «stand-up» komiķi, es arī mēģinu pats tā savus koncertus vadīt, gatavoju stāstus, jokus. Pēc viena koncerta vairāki cilvēki teica, ka tik daudz smējušies koncertā nebija sen. Man pašam patīk, tā ir cilvēciskāk.

Bet albums ir diezgan melanholisks?

Albumam viens koncepts, dzīvajiem koncertiem cits. Bet «Alpinista» koncertturnējā ir mazāk joku.

Runājot par «Alpīnistu», pats esi mēģinājis šādās aktivitātēs piedalīties?

Nē, bet es iedvesmojos no tās dokumentālās filmas «Free Solo», kas ir par vienu alpīnistu, kurš uzkāpa «El Capitan» klintī bez jebkāda ekipējuma. Nenormāli skaista filma par sportu. Uzreiz, kad noskatījos filmu, uzrakstīju dziesmu, tik ļoti iedvesmoja. Tad es savilku kaut kādas paralēles, jo tam cilvēkam nekādas drošibas nebija, pilnīgi traki, turās uz pirkstu galiem… Līdzīgi akustiskajiem koncertiem, kur tev nav nekādas drošības, tu nevari iedot solo bundziniekam un pats atpūsties… Es kāpju pa savu klinti un mēģinu neatrauties no stīgām.

Gadās kādreiz nokrist?

Protams, ka gadās! Bet ļoti negribas kļūdīties.