Ritmiska precizitāte un saspēle

Kārļa Vanaga un LRBB identitātes meklēšana jaunajā albumā

Šajā saspringtajā laikā dienas gaismu ierauga aizvien vairāku jaunu albumu, tāds tapis arī «Jersika Records» un Latvijas Radio bigbenda sadarbības rezultātā. Albums ar nosaukumu «Identities» («Identitātes»), kurā dzirdamas bigbenda mākslinieciskā vadītāja Kārļa Vanaga kompozīcijas. Ieraksts tapis šī gada janvāra beigās Spīķeru koncertzālē, un to varēja apmeklēt arī klausītāji. Man diemžēl nesanāca apmeklēt šo koncertu klātienē. Svarīgi pieminēt, ka albums ir dzīvais koncerts, tas ierakstīts ar lenšu magnetofonu, kas vēlāk izdots skaņu platē.

Albuma piedalījušies arī viesmūziķi. Viens no tiem ir pianists Atis Andersons, kurš pēdējā laikā vairāk pievērsies Hamonda ērģeļu spēlei. Savas ērģeļspēles meistarīgās un tehniskās prasmes Atis parāda jau pirmajā kompozīcijā ar nosaukumu «Self Esteem» («Pašapziņa»), kur viņš ir viens no galvenajiem solistiem. Skaņdarbā mainās stilistika solo posmos – svings un fanks, tik viegli notiek šī pāreja, ka brīžiem pat nevar manīt.

Otrā kompozīcija «New life» («Jaunā dzīvība») no paša sākuma pārsteidz ar ievadu. Pirmajās taktīs saklausāmi koka pūšaminstrumenti, kas pēc skaņas atgādina kādu mutuļojošu strautu. Vēlāk pievienojas metāla pušaminstrumenti, veidojot tādu kā mākoni, kas vēlāk pārvēršas jaunā dzīvībā, kas sākas ar afro–kubiešu ritmiem. Tēma šķiet tehniski sarežģīta, bet ģitāra un tenorsaksofons spēlē kā viens kopums. Skaņdarbs beidzas ar lielu, treknu punktu. Vai jaunā dzīvība ir ieradusies šajā pasaulē…?

Nākamā ir kompozīcija ar nosaukumu «Hopes and dreams» («Cerības un sapņi»). Šeit solo posmos krasi mainās kopējā noskaņa, kas it kā izaug no miera Viktora Ritova klavieru solo, līdz stipri aktīvākai un ātrākai pulsācijai Dāvja Jurkas saksofona solo, kas ar savu improvizāciju aizved skaņdarbu līdz pat beigu posmam, saglabājot šādu noskaņu. Klavieru solo laikā svaigu un nedzirdētu skanējumu piedod bigbenda dalībnieku dziedāšana. Pakāpeniski mūziķi sāk spēlēt instrumentus, un var sadzirdēt, kā dziedāšanu nomaina spēlēšana. Ļoti veiksmīga ideja un realizācija!

Plates B pusē pirmā kompozīcija ir «Priorities» («Prioritātes»). Tā iesākas ar monotonu sešpadsmitdaļnošu kustību pa mazo bungu, kam pa virsu sinkopēti ritmizē pūtēju grupa, bet pēkšņi iestājas klavieres ar glissando, kas sākumā atgādina kādu arfas partiju. Tēmai ieskanoties otro reizi, zemā reģistra instrumenti unisonā paralēli spēlē jaunu muzikālo materiālu. Pievienojas arī citas tēmas, muzikālais materiāls apaug, izveidojot skaistu polifoniju. Izskaņā dzirdama Kārļa Vanaga saksofona improvizācija. Ļoti maigs, nosvērts un ritmiski precīzs skanējums. Brīžos, kad iestājas pūtēji, lai spēlētu pavadījumu, tas šķiet nedaudz par daudz, jo vietām kļūst grūtāk saklausīt solistu. Improvizācija apraujas un skaņdarbs beidzas ar ļoti īsu reprīzi no sākuma tēmas.

«Inner Voice» («Iekšējā balss») ir divas minūtes gara kompozīcija, kas ir kā tilts no «prioritātēm» uz «izaicinājumiem». Šeit viscaur dzirdams klavieru solo. Tas man atgādināja Modesta Musorgska kompozīciju «Pastaiga» no cikla «Izstādes gleznas», kas savieno divas kompozīcijas. Varbūt vajadzēja starp vairākām daļām iekļaut šādu starpposmu?

Kompozīcijas «Challenges» («Izaicinājumi») kopskaņa ir padrūma, bet soprānsaksofona un ģitāras tēma sniedz gaišumu. Vidū klausāms īss, bet ļoti skaists, intonatīvi precīzs korālis metāla pūšaminstrumentu izpildījumā, ko pārņem saksofonu grupa. Klausoties ir vēlēšanās to sadzirdēt vēl kādu reizi. Skaņdarba beigās mana vēlēšanās piepildās un ir saklausāms maigais korālis. Līdzīgi kā iepriekš, arī šeit solista attiecības ar pavadītājsastāvu šķita nesabalansētas, Ginta Pabērza virtuozā soprānsaksofona solo laikā kļūst aizvien grūtāk saklausīt viņa spēlēto, jo pavadījuma dinamika aug.

Pēdējā kompozīcijā, kā tas arī minēts nosaukumā, ir saklausāma «Ticība» («Belief»), kas iesākas fanka ritmos, bet turpinās smagnējā svingā solo posmā, kur atkal saklausāmas Ata Andersona ērģeles. Kā jau pienākas pēdējai kompozīcijai, šeit dzirdami divi viesmākslinieki. Otrs ir kaimiņzemes Lietuvas trombonists Jievaras Jesinkis, kurš ar ļoti mīkstu toni savu solo padara ļoti baudāmu. Pašās beigās dzirdams garš bigbenda glissando, kurš beidzas ar plašu tutti akordu.

Šis albums kopumā man atgādināja Bobu Mintceru un viņa bigbenda skanējumu – ja nezinātu, kas spēlē, es neiedomātos, ka tie ir latvieši. Ļoti patika solistu un bigbenda sniegums. Ritmiska spēlēšana grupās, precīza nošu uzsākšana un frāžu nobeigšana. Tas brīžiem rada sajūtu, ka spēlē mazāks sastāvs, jo instrumenti grupās spēlē kā viens. Šeit liels nopelns droši vien ir pūšaminstrumentu pirmajām, vadošajām balsīm – Andrim Augstkalnam (trompete), Laurai Rozenbergai (trombons) un Dāvim Jurkam (saksofons).

Kārlis Vanags sevi kārtējo reizi pierāda ne tikai kā lielisku saksofonistu, bet arī izcilu aranžētāju un komponistu, kurš izpratis bigbenda skanējumu un tā iespējas. Kompozīcijās saklausāmas modernas un vietām sarežģītas harmonijas, kas padara skanējumu mūsdienīgu. Paldies Kārlim Vanagam un visiem bigbenda mūziķiem par skaisto priekšnesumu. Man kā milzīgam bigbendu mūzikas cienītājam bija bauda klausīties šo ierakstu. Tomēr, ja kāds nav šāda sastāva cienītājs, arī droši var klausīties šo albumu, jo manis jau iepriekš minētā precizitāte savienojumā ar vieglumu rada patiesu baudījumu. Augsta profesionalitāte!

Nobeigumā gribu pateikt lielu paldies «Jersika Records» un Marekam Amerikam par šo tik nozīmīgo darbu Latvijas džeza mūzikas iemūžināšanā.