Pieci apjukuma mirkļi skaņu labirintā

Ilmārs Šlāpins par Auziņa, Čudara un Arutjunjana albumu «The Maze»

Mūsdienu datorspēļu, telefona aplikāciju un interneta tiešsaistes virtuālo pasauļu laikmetā vecais labais labirints pamestā atrakciju parkā vai aizaugušas pils dārzā ir kļuvis par senatnīgu reliktu. Vai vispār atceraties, kad pēdējo reizi esat mēģinājuši atrast izeju no dzīvžogu un mūru veidotā taku un tuneļu sprosta?

Savā jaunākajā ierakstā trio Auziņš, Čudars un Arutjunjans turpina debijas albumā «Baltic» (2018) iesākto ceļu, vienlaikus sadalot to vairākos pretrunīgos virzienos, kas lieliski paskaidro, bet varbūt arī attaisno nosaukumā likto apzīmējumu «The Maze» (labirints). Tiesa, atsevišķie skaņdarbi pamīšus nosaukti te latviešu, te angļu valodā, kas varētu liecināt nevis par tēmēšanu uz konkrētu auditoriju vai tirgus segmentu, bet gan par iedziļināšanos izvēlēto vārdu nozīmēs, tāpēc jāatceras, ka «maze» angļu valodā apzīmē arī samulsumu un apjukumu kā psihisku stāvokli. Jā, vēl acīmredzot jāsaprot, ka tie ir nošķirti skaņdarbi, nevis vienas svītas piecas daļas.

Lai arī nonākuši Latvijas laikmetīgajā džezā līdzīgiem ceļiem (no Rīgas Doma kora skolas uz Amsterdamas un/vai Kopenhāgenas konservatoriju, tad caur dažādiem Eiropas un Baltijas sadarbības projektiem atpakaļ uz Latviju) un spēlējuši dažādās kombinācijās arī iepriekš, Kārlis Auziņš (saksofons), Matīss Čudars (ģitāra) un Ivars Arutjunjans (bungas) šajā ierakstā veido pretstatos balstītu stāstu – skaņu labirints mulsina klausītāju ne tik ļoti ar žanrisko ambivalenci, cik ar dažādu muzikālo personību vai tēlu sastapšanos viena skaņdarba ietvaros. Te ir gan klasisks džeza bungu komplekts ar niansētu šķīvju izmantojumu, kam pretstatīti elektriskās ģitāras post-roka aprautie ostinato un frīdžeza saksofona skaniskās ainavas, gan arī muzikāli dialogi, eksperimenti un joki, kas nereti apraujas pašā interesantākajā vietā, liekot domāt par šo albumu kā iesāktu un kaut kur pludmalē pamestu skiču blociņu, māksliniekam aizskrienot peldēties vai pakaļ atdzesētai limonādes pudelei uz viesnīcas numuriņu.

Izvēlētais ieraksta formāts – vinila EP plate ar diviem garākiem skaņdarbiem vienā pusē un trim pavisam īsiem otrā – liek uztvert to kā pārdomātu ideju rosinātāju, mīklu vai šifrētu instrukciju turpmākam lietojumam. Laikā, kad ir kļuvis ļoti viegli publicēt digitālus ierakstus jebkādā garumā un pasniegt tos kā singlus no topoša albuma vai videoklipus jūtuba kanālam, taču aizvien par dārgu greznību ir uzskatāms fiziskas plates izdevums (jāatzīmē, ka ieraksts veikts dzīvā analogā ierakstā bez rediģēšanas), forma ietekmē saturu arī konceptuālā nozīmē. Lai arī divarpus minūšu skaņdarbu profesionālu džeza mūziķu izpildījumā var itin viegli izvilkt pusstundu garā improvizācijā, šeit tas apraujas tieši tur, kur paredzēts – veidojot vēl vienu mulsinošu starpžanru parādību komponētās un improvizētās mūzikas saskarsmes brīdī. Šķiet, komponēt mūziku, kurā izmantoti improvizācijas tehnikas elementi, vai izmantot džeza improvizāciju kā kompozīcijas paņēmienu, ir tas veids, kā mūsdienu džeza profesionāļi cenšas izkāpt no iegūtās izglītības un kvalitātes kritēriju rāmjiem, lai radītu ko jaunu un spētu pārsteigt paši sevi.

Cik sanācis redzēt šī trio videoierakstus, mūziķi mēdz stāvēt visai tuvu viens pie otra, kā nepaļaujoties skaņas kontroles ierīcēm, bet apzinoties nepieciešamību sajust otra radīto skaņu vibrāciju. Tajā pašā laikā tā nav klasiska dzīvā džeza grupa, izmantotie instrumenti tiek bieži mainīti – te soprāna vai tenora saksofoni, te pagarinātā saksoflauta (lai arī kas tas būtu, izklausās pēc īpaši radošas rotaļlietas), elektriskā ģitāra ar visiem nepieciešamajiem skaņas pārveidotājiem, klasiskās bungas un vēl viena rotaļlieta – metalofons jeb Glockenspiel. Albums sākas ar nezināmo – skaņdarbs «X» piedāvā ēterisku ievadu, ko drīz vien pārtrauc nervozs ģitāras ritms, ko zinām jau no agrākiem ierakstiem albumā «Baltic». Tā noteikti nav klasiskā džeza ģitāra, kādu varētu iedomāties amerikāņu vai skandināvu džezā. Dažādās skaņdarba daļas gluži kā sagatavo klausītāju visa albuma pretstatu parādei, vienlaikus ievedot maldinošā ilūzijā par to, ka šis piedzīvojums būs garāks, nekā tas patiesībā gaidāms. Nākamais skaņdarbs «Kontemplācija», lai arī garākais albumā, varbūt ir vislakoniskākais saturiski – tas atgādina Kārļa Auziņa interesi par saksofona izmantošanu dažādu skaņu iegūšanai viņa soloalbumā «Oneness and the Transcendent Truth» (2019), taču šeit tā vairāk ir paša elpas vērošana, kas dažādās meditāciju tradīcijās izmantota koncentrēšanās attīstīšanai. Līdz galam neesmu vēl spējis saprast nākamo skaņdarbu «The Seducer Of Eve» – īsu starpspēli (tā to varētu uztvert, ja gadītos izdzirdēt citā kontekstā vai pilna garuma albumā starp nopietnākām daļām), kuras nosaukumā ietverta atsauce uz bībelisko stāstu par Ēdenes dārzu un kārdinātāju Luciferu. Iespējams, ka to var skaidrot kā ironisku nodevu mūziķu vājībām, ja par tādu var uzskatīt aizraušanos ar post-roku. Lauzto ritmu un skaņu telpiskuma variēšana kā muzikāls frāzējums izmantota arī nākamā skaņdarba «Joker» sākumā, taču tā interesantākais elements ir ģitāras un saksofona saspēle, brīžiem mīmikrējot vienam otru, brīžiem uztaustot spokainu unisonu. Bet, jā, jāatgādina, ka te ir runa tikai par pāris taktīm, īsiem, fragmentāriem ideju pierakstiem, dažām minūtēm. Noslēguma skaņdarbs – maigi elēģiskā «Lūgšana» – pirmajās klausīšanās reizēs radīja mānīgu mieru, tikai vēlāk ļaujot sadzirdēt attālinātu un klusinātu nervozitāti sitaminstrumentu sirdspukstu ritmā. Ambientā ģitāras skaņa un dzīvnieciski neapvaldītais saksofons arī šeit veido sarunu – šķiet, par mūsu vēlmju un iespēju mūžīgo nespēju satikties vienā un tajā pašā punktā.

Ko tad mums īsti ir devis šis albums? To, ka Auziņš, Čudars un Arutjunjans ir kolektīvs, kuram noteikti jāpievērš uzmanība, mēs jau zinājām (albums «Baltic» ieguva Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu «Zelta Mikrofons» 2019). To, ka «Jersika Records» ir nopietna un konceptuāli ievirzīta ierakstu kompānija, nevis vinilplašu modes viļņa projekts, nu esam sapratuši. Izdevēju spēja noturēt kvalitatīvu un pārdomātu muzikālu vēstījumu arī mulsinošajā EP formātā raisa cieņu. Vēl viena atslēga šī ieraksta atkodēšanai ir vākam izmantotais Neles Zirnītes 1988. gada oforts «Valdnieks». Klausītājam, savukārt, šī 10 collu plate piedāvā nepieciešamību variēt savus klausīšanās paradumus – viņam tiek dota 12–14 minūšu gara muzikālas piepūles pauze (tas ir tik, cik ilgi skan viena plates puse šajā albumā), pēc kuras ir jāpieceļas un atkal jāpieiet pie atskaņotāja, kaut kas ar to jāizdara, jānomaina plate vai jāizlemj pārtraukt klausīties un iet tālāk, uz darbu vai pastaigāties. Tas ir savādāk, nekā tīkla straumēšanas platformās, kur nepārtraukta jaunas un nedzirdētas mūzikas plūsma ir kļuvusi par mūsu aurālās ikdienas sastāvdaļu. Tas liek iespringt, saņemties, piešķirt mūzikai papildu nozīmīgumu. Un arī par to paldies mūziķiem un producentiem.

Mēs pēdējā laikā tik reti spējam novērtēt mazos ikdienas pārsteigumus un priekus. «The Maze» šajā ziņā ir nevis episks pārdzīvojums, bet drīzāk tāds spoži nopulēts instruments savas ikdienas apziņas pārslēgšanai uz brīdi citā režīmā.