Olgas Pīrāgs fotogrāfiskais ceļojums

Olgas Pīrāgs fotogrāfiskie stāsti par Padomju muzicēšanu, džezu un dzīvi

Padomju laikos džezs, lai gan bija ļoti pretrunīgs stils, tomēr tam tika atvēlēta vesela enciklopēdija «Padomju Džezs» («Советский Джаз»), kurā var atrast ļoti daudz interesantu vārdu. No Latvijas talantiem tur gan ir tikai pāris vārdi, un Olga Pīrāgs ir viena no tiem, kas tika pagodināta ar iekļūšanu tajā. Es jau sen gribēju aizbraukt ciemos pie Olgas un parunāt ar viņu par to, kā tas bija – spēlēt džezu režīmā, kad ierakstus klausīties nedrīkst, notis nopirkt nav iespējams un komunicēt ar viesmāksliniekiem nav ieteicams. Bet, beidzot atbraucot, sapratu, ka sen jau viss ir izrunāts, internetā ir neskaitamas intervijas, kur par viņas dzīvi var uzzināt ļoti detalizēti, tāpēc nolēmu izmantot citu pieeju – zinot, ka Olgai ir ļoti liela fotogrāfiju kolekcija, kopīgi piedalījāmies tieši šādā sarunā, skatoties bildes un mēģinot atcerēties tos īpašos brīžus, sajūtas… Šis būs fotogrāfisks stāsts, kur tekstu nedrīkst atdalīt no ilustrācijām, un es ceru, ka man sanāca noķert tās nostaļģijas sajūtas. Visas bildes no mākslinieces personīgā arhīva.

Tālāk stāsta Olga Pīrāgs

Tas ir Latvijas Radio un televīzijas vokālais ansamblis, kad es strādāju tur orķestrī. Mums bija daudz koncertizbraucienu, protams. Te arī ir Aija Kukule… Un vienmēr pēc koncerta burziņš!

Tas ir mazais sastāvs, Pauls [Raimonds] tur arī bija, Harijs Bašs. Cik sen tas bija… Zigurds Rezevskis, bundzinieks, viņš ne tikai pavadīja mani, bet arī rakstīja man ļoti smukas dziesmas! Tas ir kaut kāds 1981. vai 1982. gads. Tas pats radio periods. Harijs gan radio nestrādāja, bet bija pieaicināts ka solists. Tā bija normālā prakse, kad aicināja vairākus solistus dalībai dažādos koncertos, tad mēs spēlējām rūpnīcās, kultūras namos, taisījām ierakstus…

Tas ir viens no koncertiem ar grupu «Inversija», kur spēlēja gan Pauls, gan Bašs, viņi kopā spēlēja regtaimus, un tad es dziedāju popsi, pasaules hītus. Mums regulāri bija tādi izklaidējoši koncerti.

Tie visi cilvēki no «Inversijas» – Uldis Marhilēvičs, Valdis Alviķis, Tadeušs Surgofts, Ēriks Kupčs… «Inversija» vispār spēlēja diezgan džezīgi, mēs pat pāris Dunajevska skaņdarbus spēlējam… Pēc tam viņi ar Aiju [Kukuli] sāka spēlēt populāro mūziku. Harijs skaitījās mūsu mākslinieciskais vadītājs, viņš vienmēr ļoti nopietni visu uztvēra, vienmēr nāca uz mēģinājumiem sagatavojies, no pārējiem to pašu prasīja. Bet principā tas bija studentu ansamblis, un vienīgais no mums ar akadēmisko izglītību bija Marhilevičs, viņš arī rakstīja aranžijas bieži. Protams, Pauls arī, viņa aranžijas ļoti bieži spēlējām.

Šeit ir atskats uz to, kā man taisīja filmu «Dzied Olga Pīrāgs» – 15 minūtes gara filma, 1982. gads, režisore Dzintra Geka-Vaska. Starp citu, filmējām tepat, Mārupes ielā, te ir ēka, kas tagad atkal pieder baptistu baznīcai, bet tolaik bija zem televīzijas.

Tas bija tāds populārs formāts, taisīt tādas skices – neliela intervija un trīs dziesmas. Es dziedāju Gēršvina «The Man I Love» krievu versiju «Любимый Мой», tad Zigmunda Lorenca skaņdarbu «По коням» un trešā dziesma bija… Paula «Māsa Kerija»! Un tur skaisti bija, Pauls spēlēja skaistu ievadu, man bija skaists izgājiens, mākslinieciski skaisti… Bet vispār to visu filmēja ar fonogrammu, tolaik neviens jau dzīvajā nespēlēja šādos pasākumos. Bet es pati principiāli nevaru ciest dziedāt ar fonogrammu! Tas ir briesmīgs darbs, tur vajag tik precīzi trāpīt, dzīvajā ir daudz, daudz labāk, godīgi…

Vēl visādi koncerti… Es pat visus cilvēkus, ja godīgi, neatceros…

Aa, bet te ir mana «kabaka» blice! Es taču dziedāju restorānos! Viesnīcā «Latvija» bija restorāns «Melodija», pagrabā! Freds Mardžoliss mani tolaik atrada vienā Jūrmalas restorānā. Tur bija tā – kaut kad maijā bija konkurss, skate, ko rīkoja Jūrmalas Estrādes koncertu apvienība, kas pēc tam lēma, kurā restorānā kurš kolektīvs spēlēs, Rīgā bija REKO, Jūrmalā tad šis. Tas viss bija ļoti nopietni, ļoti daudz mūziķu, ļoti daudz dažādu kolektīvu, tu nevari iedomāties, katrā restorānā kāds spēlēja, nav tā kā šodien… Par to pat algu maksāja! Un tad mūsu kolektīvu aizsūtīja strādāt restorānā «Jūra», pretī vecajam «Lido», tur bija tāda veranda ar stikla sienu… Es tur nodziedāju pat ne pilnu mēnesi, vairāki mūziķi nāca mani klausīties un galu galā nolaupīja uz «Melodiju», iedeva milzīgu «talmūdu» [ļoti biezs dziesmu krājums – red. piez.] ar dziesmām, teica, lai visu iemācos. Tur bija jādzied kādas piecas stundas pēc kārtas, es bieži paliku līdz diviem, trijiem naktī. Bet cik brīnišķīga skola tā ir! Es tagad visiem saviem studentiem saku, lai vien atrod sev kādu vietu, kur visu laiku dziedāt, tā ir vislabākā prakse. Es nostrādāju tur nedaudz vairāk par gadu, un viņi uzaicināja vēl vienu dziedātāju, jo man pašai bija bieži jābrauc dziedāt citur.

Tas bija 1979. gads, sastāvā bija Ivars Piļka, kurš īstenībā ir skaņu inženieris, bet pie mums spēlēja basu, Freds Mardžoliss pie klavierēm, Valērijs Tarasenko pie bungām un Valērijs Gudzello pie ģitāras. Es īstenībā nedrīkstēju tur strādāt… Televīzijas un radio valsts komiteja man vairākas reizes izteica savu nepatiku… Jo Padomju laikos spēlēšana restorānā tika uzskatīta par kaut ko gandrīz vai nepieklājīgu… Un tad bija viena situācija, kad Mardžoliss pārpirka labas elektriskās klavieres no kaut kādiem ārzemju mūziķiem un mūsu kolektīvu nosauca par «farsovščikem» [PSRS laikā tas skaitījās krāpnieks, cilvēks, kas pērk un pārdod deficīta preces – drēbes, plates, delikateses – red. piez.] un kolektīvu izsūtīja uz restorānu kaut kur pa ceļam uz Juglu, «Saule», kaut kādas ēkas otrajā stāvā… Es gandrīz jau nedziedāju tur, bet ik pa laikam gadījās, jo man bija vienalga, kur dziedāt, galvenais dziedāt! Un pēc tam, 1981. gadā, es sāku ļoti daudz koncertēt ārpus Latvijas, nevarēju tur vairs dziedāt.

Raidījums «Шире Круг» centrālajā televīzijā! Ļoti slavens raidījums bija, tur piedalījās visādi jaunie izpildītāji, mēs tur ar «Inversiju» spēlējām «Čatanuga Ču-Ču»!

Festivāls «Sarkanā Krustnagliņa», Soči… Tas bija starptautisks jaunatnes festivāls, kas īstenībā bija nevis mākslas pasākums, bet politisko dziesmu konkurss… Tur pat vienā raundā bija jādzied politiski-patriotiska dziesma… Tur bija dalībnieki no visas pasaules, arī Amerikas, Kolumbijas… Padomju laikos tā bija… Pirms tam bija festivāls Dņepropetrovskā, kur visu televīzija filmēja, es tur arī piedalījos, konkursā otro vietu paņēmu, bet tikai mans numurs netika pārraidīts ēterā… Pauls man pēc tam zvanīja, teica, ka viņu informēja, ka bija kaut kāda tehniska kļūda, vienkārši nepaveicās… Bet, kad es atbraucu uz «Sarkano Krustnagliņu» un atkal satiku diriģentu Silantjevu (kurš diriģēja orķestrus abos festivālos), viņs teica, ka esmu dubultmuļķe… Dņepropetrovskā es izpildīju dziesmu «По Коням», enerģētisku, ar improvizāciju, to pat nosauca par pārt-roku, bet diemžēl tā pilnīgi neiederējās politisko dziesmu konkursā… Bet «Sarkanajā Krustnagliņā» žūrijas locekļi pārsvarā bija no ārzemēm, viņi saprastu to, ja es to pašu dziesmu nodziedātu. Bet es tik un tā otro vietu dabūju!

Vēl viens brauciens ar «Inversiju»! Šoreiz 1981. gadā, lai nospēlētu koncertu centrālajā literātu majā. «Inversija», Pauls un es. Mēs ar Paulu, starp citu, diezgan daudz džezu spēlējām. Un viņš arī bija tas cilvēks, kurš teica, ka man jādzied džezs, kad noklausījās, kā es dziedāju vienu Dunajevska skaņdaru «Liepājas Dzintarā». Pēc tam Rozenbergs un Raubiško to pašu teica. Rozenbergs man arī aranžēja dziesmas, viņš to burvīgi darīja. Un tieši pēc «Liepājas Dzintarā» mani uzaicināja strādāt Televīzijas un radio estrādes orķestrī. Un orķestris, starp citu, bija estrādes simfoniskais! Vadītājs bija Alnis Zaķis un arī Gunārs Rozenbergs. Pauls, protams, daudz piedalījās. Pauls man rakstīja džeza tēmas notīs, jo partitūras nebija iespējams dabūt. Taisīja popūrijus no džeza tēmām… Un Rozenbergs man aranžēja tādas tēmas kā «Summertime», «Basin Street Blues»… Rozenbergs vispār jebkuru dziesmu bija spējīgs džezīgi uzaranžēt!

Sketot es mācījos ilgi, es ļoti kautrējos. Tas bija kaut kas neierasts un pat neveikls. Manas pirmās sketa kompozīcijas bija ar Ellas Ficdžeraldas vokalīzēm, ko mācījos no galvas. Pēc tam tas viss palika atmiņā, un es iemācījos to izmantot, pielietot savu iztēli, improvizēt, bet sākumā mācījos visu no galvas. Es kautrējos arī no tā, ka var nokļūdīties ar zilbēm, tam taču jāskan pieklājīgi un piemēroti!

Un tad 1985. gadā pēc festivāla Erevānā mani atlaida no orķestra. Mani aizūtīja komandējumā decembrī un, kamēr biju prom, sarīkoja konkursu uz solista vietu, kurā dabiski nevarēju piedalīties. Kad atbraucu atpakaļ, izradījās, ka esmu atlaista. Jo bija jāatbrīvo vieta citam solistam. Ļoti nesmuki viņi izdarīja, bet ko lai tagad… Varbūt tas arī nāca man pa labu, jo mani uzreiz uzņēma darbā atpūtas kompleksā «Asari», es izveidoju sev skaistu solo programmu ar ļoto dažāda rakstura dziesmām un mēnesī dziedāju līdz 20 koncertiem! Bet tas, ka mani atlaida, tas, protams, ļoti negodīgi bija. Manai meitai bija tikai gadiņš, daži teica, ka es nepaņēmu dekrēta atvaļinājumu, jo ļoti gribēju naudu, kauns… Kāds teica, ka atlaida tāpēc, ka dziedāju tikai krieviski, kaut gan tā Pauls pats nolēma, ka dziedāšu viņa dziesmu krievu versijas Krievijas auditorijai, bet latviešu valodā dziedās Kukule. Viņi vienkārši nolēma vairs neizmantot manu resursu un žēl, jo man ir ļoti individuāls tembrs, to nevar sajaukt ne ar vienu citu! Ļoti liels balss diapazons bija…

Tas jau ir džeza koncerts – Viktors Zelenkovs, Aleksandrs Akimovs, Genādijs Drops un Jūlijs Smirnovs (kas tagad feisbukā ir Jūrijs, nezinu, kāpēc pēkšņi tā), viņš bija ansambļa vadītājs. Tā ir 1980. gadu otrā puse. Tolaik, tāpat kā tagad, tas, kam piedāvā haltūru, tas arī sazvana dažādus mūziķus un spēlē, nebija tā kā ar Filharmonijas sastāviem, kā «Modo» vai «Credo».

Es tādus sastāvus vienmēr saucu par «Olga Pīrāgs un Just Friends». Šādi bieži spēlējām arī «Allegro» klubā, kur vispār citādi viss bija, ne tā, kā parastajos restorānos, tur nespēlēja viens kolektīvs, ko REKO nosūta, tur katru reizi kāds cits spēlēja, biežas džeza sesijas bija, tur spēlēja džezu.

Aleksandrs Smirnovs… Ar viņu ļoti patika spēlēt, viņš bija ļoti talantīgs pianists. Viņš kaut kā mani ietekmēja telepātiski! Viņš ļoti oriģināli pavadīja, burvīgi vienkārši! Bet ne visi viņu labi uztvēra, jo viņa spēlēšanas maniere bija ļoti individuāla, īpaša…. Viņš varēja dziesmas vidū vienkārši apstāties, uztaisīt ļoti garu pauzi, bet cilvēki uzreiz nesaprot, kas notiek, kā jāreaģē…

Un tas ir 1999. gads. Vai dieniņ, cik sen tas bija, šausmīgi… Tas bija koncerts – manas radošās darbības 25. jubileja… Kas tikai tur nepiedalījās! «Mirage Jazz Orchestra», Pauls, Rozenbergs, Laimis Rācenājs! Tik daudz interesantu lietu dzīvē piedzīvots… Bet Rozenbergs… Viņam ļoti patika ar mani dejot koncertu laikā! «Tutti» vietās vienmēr pienāca pie manis, apskāva, un mēs dejojām….