Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Miķelis Dzenuška plašākai publikai prezentē džezu bez cenzūras


Ēriks Miezis

«Pritons» ar nemazgātajiem logiem un grīdām kļūst par vietu, kur džezs tiek «ebonizēts»

Īsi pirms 2020. gada vasaras saulgriežiem vietējo mūziķu aprindās par latviešu Lūisu Kolu dēvētais jaunais mākslinieks Miķelis Dzenuška plašākai publikai piedāvāja skaņdarbu virkni ar nosaukumu «Pritonā», kas reizē ir arī Mūzikas akadēmijas bakalaura studiju noslēguma diplomdarbs. Pirms pievēršamies dziļākai analīzei, izmantošu iespēju nesen izdotā albuma kontekstā nedaudz pafilozofēt par džeza izglītības attīstības tendencēm, jo, kā jau bija paredzams iepriekš, Dzenuškas daiļdarbs izraisījis diskusijas arī diplomdarba vērtētāju (Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas mācībspēku un arī pieaicinātā ārzemju eksperta) vidū.

Mūsdienās arvien biežāk novērojam, ka tie jaunieši, kuri mūzikas augstskolās izvēlas studēt džeza (nevis klasiskās) mūzikas programmā, to dara nevis tāpēc, ka pastiprināti interesējas tieši par šo mūzikas stilistisko virzienu kā tādu, bet gluži vienkārši vēlas izmēģināt citādāku mūzikas apmācības satura piedāvājumu, kurā ir veiksmīgi saglabāts līdzsvars gan starp teoriju, gan praksi. Džeza mūziķi, caurmērā skatoties, ir trenēti daudzpusīgāk, un profesionālajā darbībā nereti ieņem vairākas lomas vienlaikus. Piemēram, ļoti izplatīta koncepcija ir darbība gan kā komponistam, gan kā atskaņotājmāksliniekam. Klasiskās mūzikas programmās šajā ziņā vēl joprojām pastāv striktāka darba dalīšana, spēlēšanu atstājot vieniem, komponēšanu – citiem, un dreifēt starp dažādiem profesionālās darbības lauciņiem, kaut arī nav aizliegts, tomēr nav visierastākā prakse. Es šobrīd nerunāju par atsevišķiem piemēriem, kas pierāda pretējo (ļoti kreatīviem un daudzpusīgiem klasiķiem un šauri specializētiem, konservatīviem džezistiem) – par tiem šoreiz nav stāsts. Es arī necenšos abas pieejas salīdzināt, ar mērķi noskaidrot, kura ir labāka vai sliktāka. Tas, ko cenšos pateikt, ir – studijas konservatorijā, džeza nodaļā (šajā gadījumā vienalga – Latvijā, vai ārzemēs) šobrīd ir, iespējams, labākā vide tiem, kuriem ir izteikti plašs muzikālo interešu loks un tieksme būt multimāksliniekiem. Līdzīgi kā renesanses laikmeta dižgariem, kas vienā personā bija gan arhitekti, gan matemātiķi, gan gleznotāji, skulptori, rakstnieki, dabaszinātņu speciālisti un kas tik vēl ne.

Interesantas lietas notiek, kad šāds daudzpusīgs un talantīgs mākslinieks savu studiju beigās nu ir nonācis pie sava rokraksta un vīzijas par to, kas turpmāk veidos viņa (vai viņas) muzikālo personību. Ja nu studiju laikā nemaz nav tā īsti iegūta, vai arī jau ir paspējusi izzust patiesa interese par džeza mūzikas klasisko disciplīnu praktizēšanu (piemēram, standartu repertuāra paplašināšanu, publisko džema sesiju apmeklēšanu, atzītu meistaru improvizāciju transkripciju studēšanu)? Ko darīt brīdī, kad šāds jaunais mākslinieks, nemaz neizbūries cauri visai obligātajai literatūrai (labākajā gadījumā, pieskaroties tai tikai virspusēji), studiju beigās žūrijas vērtējumam nodod kaut ko ļoti individuālu, netradicionālu, žūrijai neērtu un neviennozīmīgi vērtējamu? Vai tad tas beigu beigās arī nav mērķis – attīstīt mūziķus, kuri rada unikālu saturu un ieved jaunas vēsmas mūzikā pat tad, ja džeza valoda nav bijusi galvenais iedvesmas avots mūzikā? Starp tūkstošiem džeza skolu absolventu pasaulē ik gadu šādi precedenti rodas arvien biežāk, tajā skaitā arī šo rindu autora personā 2018. gadā, Bāzelē, Šveicē. Neviennozīmīgu reakciju savulaik izraisīja arī Edgara Cīruļa lēmums savā bakalaura eksāmenā (Olborgā, Dānijā, 2019. gadā) pilnā apjomā piedāvāt klavieru solo performanci, tādējādi izslēdzot tādu šķietami vitāli svarīgu džeza mūzikas komponenti kā dzīvā saspēle ar ansambli.

Daži varbūt jautās, kur ir problēma? Dažādība mākslā ir vēlama, publika no tā taču tikai iegūst – katrs var atrast piedāvājumu savai gaumei. Neapšaubāmi, bet šeit mums vajadzētu saskatīt atšķirību starp skolas vidi un profesionālās mūzikas ainu. Šādi, netradicionālāki, studentu piedāvājumi sagādā galvassāpes džeza skolu vadītājiem, kuriem ir jāizsniedz oficiāls dokuments par mūziķa kvalifikāciju un jaunizceptajam absolventam jāuzliek godpilnais zīmogs – džeza mūziķis. Ar vārdu savienojumu «džeza valoda» apzīmēju laika gaitā vēsturiski nostabilizējušos kritēriju kopumu un sabiedrībā izveidojušos vispārēju izpratni par to, kas ir neatņemamas džeza mūzikas sastāvdaļas. Vadoties pēc šiem kritērijiem, vērtētājiem (pedagogiem, žūrijai) ir ērti darīt savu darbu – likt cipariņus vērtējumu tabulās. Kā daiļslidošanas vai mākslas vingrošanas sacensībās – ir noteikts skaits ar izpildāmajiem elementiem un ir skaidri definēts, cik punkti pienākas par tāda vai cita vingrinājuma izpildi. Līdz ko par vērtēšanu atbildīgajām institūcijām jāizliek vērtējums par elementiem, kurus konkrētajā apmācības kursā, iespējams, pat nav paredzēts apgūt, rodas apmulsums. Kas ir pieļaujams, un kas nav? Kā izvairīties no absurdām situācijām? Ir ļoti daudz neapstrīdami talantīgu, lielisku mūziķu, bet vai katrs no viņiem būtu džeza skolas diploma cienīgs?

Šeit mēs atgriežamies pie problēmas saknes. Kā jau minēju iepriekš, mūzikas augstskolu džeza nodaļas ir institūcijas, kas šobrīd spēj nodrošināt vislabāko vidi jauniešiem ar paaugstinātām radoši muzikālajām spējām, bet jāapzinās, ka no pašu studentu puses ne vienmēr strāvo patiesa mīlestība pret džeza mūzikas tradicionālajām vērtībām. Šobrīd spēju savā prātā iztēloties scenāriju, ka šī robežu izplūšana mākslā varētu turpināties, un mācību iestādēm nāksies iet līdzi laikam, īstenojot reformas mūzikas izglītībā, iespējams, veidojot universālu, mūsdienu realitātei atbilstošāku izglītības programmu mūzikā, kurā nepastāv vēsturiskais dalījums klasiķos un džezistos, kā arī ir atrasts kāds ģeniāls risinājums mūžsenajai diskusijai par līdzsvara nodrošināšanu starp vēsturisko tradīciju saglabāšanu un jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumiem. Tajā pašā laikā ir ļoti būtiski respektēt tos, kuriem nav šīs tieksmes uz daudzveidību un kuri vēlas būt uzticīgi kaut kam vienam. Arī šādi mākslinieki nav ne par mata tiesu sliktāki un ir pelnījuši tikt sadzirdēti.

Māksla ir subjektīva, viss atkarīgs no tā, caur kādām brillēm uz konkrēto mākslas darbu skatāmies. Daudz kas ir atkarīgs no katra paša (klausītāja, skatītāja, lasītāja) līdzšinējās pieredzes un vērtību sistēmas. Šīs atziņas vērts paturēt prātā, klausoties Miķeļa Dzenuškas albumu «Pritonā», kā arī jebkuru citu provokatīvāku mākslas darbu.

Miķelis Dzenuška «Pritonā» (2020)

Albums, tādā veidā, kādā tas ir publicēts, radies dažādu apstākļu sakritības rezultātā. Neplānoti tas tapis kā sava laika dokumentējums, vēstures liecība par koronavīrusa pandēmijas laiku. Diezgan droši var apgalvot, ka, ja nebūtu pandēmijas ierobežojumu, albumā iekļautais materiāls būtu rezultējies citādāk.

Lai labāk saprastu albuma tapšanas kontekstu, pagriezīsim laiku atpakaļ un atminēsimies marta mēnesi, kad koronavīrusa pandēmijas dēļ daudzviet pasaulē un arī Latvijā tika ieviesti ierobežojumi, kuru ietvaros tika slēgtas mācību iestādes. To skaitā arī Latvijas Mūzikas akadēmija. Krīzes situācijai attīstoties, tika pieņemts lēmums par eksāmena norises kārtības maiņu – vērtēšanai tiks pakļauts nevis dzīvais izpildījums klātienē, bet gan ieraksts, kuru žūrijas locekļi noklausīsies individuāli. Eksāmena formāta maiņa bija notikumu pavērsiens, kas radīja iespēju Miķelim sevi parādīt no savas šī brīža spēcīgākās puses un paslēpt lietas, pie kurām vēl jāpiestrādā. Pēc savas dabas Dzenuška vairāk pieder pie raksta pirmajā daļā aprakstītajiem mūziķiem, kuri nejūtas īsti savā ādā, darbojoties klasiskajās džeza disciplīnās, toties jūtas iedvesmoti, darbojoties alternatīvos izteiksmes veidos.

Jābrīdina, ka tradicionālo vērtību piekritējiem «Pritons» būs vilšanās. Dažam labam konservatīvāk noskaņotam klausītājam tur vispār nav, ko klausīties. Savukārt tiem, kas ir izslāpuši pēc došanās uz teritoriju, kurā tikai retais uzdrīkstās spert kāju, «Pritonu» izjutīs kā sen gaidītu svaiga gaisa malku. Skaņdarbu ieraksti nav dzīvs, reāllaika kolektīvā izpildījuma dokumentējums – katra instrumenta partija ierakstīta atsevišķi, pēc tam katru skaņu celiņu līmējot kopā un, izmantojot pieejamās mūzikas producēšanas tehnoloģijas, veidojot skaņu gleznas. Albuma kontekstā ar vārdu pritons Miķelis Dzenuška apzīmē kādu Āgenskalna dzīvokli, kas albuma tapšanas brīdī kalpoja gan kā pagaidu dzīvesvieta, gan kā ierakstu studija.

Albumā iezīmējas trīs atšķirīgas stilistiskās līnijas. Pirmā – izvērstas formas skaņdarbi ar spilgtu tematisko materiālu un improvizētām solo sekcijām («Vai jau laiks?», «Fast Food» un Lī Morgana kompozīcijas «Sidewinder» aranžējums), otrā – īsas, maza apjoma miniatūras popdziesmas («Internets mans orākuls», «Saki, ko Tu gribi». «Pritonā», “Slinkum, slinkum, laid mani vaļā») un trešā – tuvāk laikmetīgai klasiskajai mūzikai, vairāk uz tembra krāsainību un ilustratīviem konceptiem balstītas skaņu gleznas («Ievads», «Pīppauze», «Paranoja», «Outro/Thoughts»).

Iespējams, kādam klausītājam varētu šķist, ka šāda koncepcija ir pārāk sadrumstalota albumam ar tik mazu apjomu (nedaudz vairāk kā pusstunda mūzikas). Albums ir kā asorti, pa drusciņai no visa. Tam ir arī izskaidrojums – primāri šis tomēr ir eksāmena darbs, un atvēlētajā laikā žūrijai jāparāda sava muzikālā personība, liekot uzsvaru uz daudzpusīgumu, tajā pašā laikā neaizmirstot par to, ka tas ir džeza eksāmens. Ja apstākļi ļautu, varbūt ilgākā laika periodā būtu vērts veidot trīs dažādus, saturiski viengabalainākus albumus: vienu «jazz fusion» estētikā, otru vairāk popmūzikā balstītu, trešo vairāk laikmetīgās klasiskās mūzikas virzienā.

Šis nav tikai instrumentāls albums – papildus harmonijas, tembra un ritma elementiem mūzikas idejiskais saturs izklāstīts arī verbāli, ar teksta palīdzību. Mūzika bagāta ar ilustratīviem elementiem, piemēram, atsevišķos skaņdarbos ievītas cigarešu dūmu kūpināšanas un alkohola iepakojuma attaisīšanas skaņas. Interesants sižets nolasāms pašā pirmajā skaņu celiņā, kurā pēc skaņas varam noprast, ka stāsta galvenais varonis ierodas mājoklī, atslēdz ārdurvis un tad ik pa laikam paver durvis uz mājoklī esošajām istabām, katrā no tām eksistējot citai, paralēlai pasaulei. Veidojas aklais kino (tikai skaņa bez bildes), kā sava veida pretstats mēmajam kino (tikai bilde bez skaņas). Dziesmu tekstos risinātajā tematikā spilgti iezīmējas autobiogrāfiski motīvi un reālistiskas sadzīves ainas – aizliegto vielu lietošana un cīņa ar atkarībām («Vai jau laiks?»), pārmērīgā tehnoloģiju klātbūtne cilvēka dzīvē («Internets mans orākuls»), cilvēku savstarpējās attiecības («Saki, ko Tu gribi»).

Runājot par mūzikas izteiksmes līdzekļu lietojumu, īpaši jāatzīmē harmoniski melodiskais materiāls skaņdarbos «Vai Jau Laiks» (vibrafona, ģitāras un flautas unisons posmā starp solo improvizāciju un reprīzes tēmu), «Fast Food» (meistarīgi komponētā tēmas melodija), «Sidewinder» (komponētie posmi, kas papildina aranžējumu un neietilpst skaņdarba oriģinālversijā), kā arī harmonijas realizācija dziesmās «Pritonā», «Slinkum, slinkum laid mani vaļā» un «Internets mans orākuls». Šķietami vienkāršajos akordos iekļautās skaņas funkcionē kā meistarīga pavāra gatavotam ēdienam īstajā laikā un proporcijā pievienota garšviela. Interesanti vērot, kā Dzenuška savalda sevi cīņā ar 17/16 taktsmēru skaņdarbā «Vai jau laiks?», kā arī pievērst uzmanību tam, kādi risinājumi ir pielietoti, lai izkāptu no klasiskās džeza standartu formas «tēma – solo improvizācija cauri formai – tēma». Ar savu šarmu dažos skaņdarbos piesaista džeza mērogiem pavisam īsais formāts – nepilnas trīs minūtes. Svarīgs izteiksmes līdzeklis Miķelim Dzenuškam ir tembrs, ar kuru viņš strādā, radoši pielietojot elektroniskus palīglīdzekļus un mūzikas producēšanas tehnoloģijas, nevis izmantojot pašu mūzikas instrumentu tehniskās iespējas..

Miķelis Dzenuška pilnībā iziet no vispārpieņemtā džeza vibrafonista rāmja, uz saviem pleciem iznesot visu, kas vien bija pa spēkam. Papildus vibrafona partijām dažādos skaņdarbos izmantojot MIDI klaviatūru, pašrocīgi ir iespēlētas arī taustiņinstrumentu un basa partijas, iedziedātas arī vokālās partijas. Jāatzīmē pārējo iesaistīto mūziķu meistarība, īpaši Jēkaba Zemzara (bungas) un Rūtas Sīpolas (flauta) veikums. Epizodiski albumā parādās arī Patrīcija Hofmane un Katrīna Kabiņecka (vokāls). Svens Vilsons (ģitāra), Toms Kursītis (bass), Reinis Puriņš (trompete), Kārlis Feldbergs (trombons), Artūrs Sebris un Zane Švēde-Grīnberga (saksofoni). Būtu ļoti interesanti albuma materiālu dzirdēt dzīvā izpildījumā.

Tiem, kam iepatiksies «Pritons» un radīsies vēlme dzirdēt Miķeli bez cenzūras, iesaku pasekot projektam «BFNL» un paklausīties viņu gada sākumā izdoto debijas albumu «Eboniāde». Jāatzīst, ka tā pa īstam grupas sniegtās performances var izbaudīt tikai klātbūtnē, pieredzot dzīvu izpildījumu. Atmiņā paliekošas ir uzstāšanās klubā «DEPO», kā arī šī gada Latvijas Mākslas akadēmijas Karnevālā, demonstrējot galvu reibinošu un brutālu enerģijas izlādi.