«Ļaut idejām pārtapt realitātē»
Krists Saržants un viņa stāsts par uzdrīkstēšanos, laika kapsulu mūzikā un debijas albumu «Then and Now»
«Ļaujiet savām idejām pārtapt realitātē,» ar šiem vārdiem noslēdzās mana un pianista, komponista Krista Saržanta saruna, un šķiet, ka viņš pats šo novēlējumu savā dzīvē ir izpildījis uz visiem simts. Ar neizsīkstošu vēlmi realizēt savas idejas un dalīties ar tām, šī gada 30. maijā klajā nāca viņa debijas albums «Then and Now» ar 12 stāstiem, jo, kā pats komponists saka, katrs no skaņdarbiem viņam ir kā laika kapsula ar savu emociju, atmiņu un stāstu zem tā. Nolēmu aicināt uz sarunu pašu Kristu, lai noskaidrotu viņa stāstu!
Lai arī esam jau labu laiku pazīstami, par tevi un komponēšanu uzzināju stipri vēlāk, jo pārsvarā manīju tevi kā džeza pianistu un mūziķi vairākos projektos. Kas ir Krists Saržants?
Šobrīd tomēr vairāk gribētu sevi pozicionēt kā komponistu. Rakstīt mūziku ir man ļoti tuva lieta. Protams, arī to atskaņot.
Kā tu nonāci pie kompozīcijas kā galvenā sevis pašizteikšanas līdzekļa mūzikā? Kāds kopumā ir bijis tavs ceļš mūzikā? Vai tā vienmēr ir bijusi primārā izvēle no tik daudziem mūsdienās pieejamiem variantiem, ar ko nodarboties?
Tā noteikti nebija primārā. Es pat teiktu, ka skolā vien ap 7., 8. klasi nolēmu turpināt savu ceļu mūzikā. Līdz tam domas mainījās vairākos virzienos – gan jurisprudence, gan arhitektūra bija varianti kādā posmā. Kompozīcija ļoti aizrāva vidusskolā, jau 1. kursā, mācoties Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, sāku rakstīt mūziku, to aranžēt. Mani ļoti patika sajūta, ka varu radīt ko jaunu. Tobrīd manā prātā sēdēja doma – ja vēlies izpildīt mūziku, tā ir arī jārada.
Sākotnēji rakstīju pārsvarā džeza kvarteta sastāvam – saksofonam, klavierēm, kontrabasam un bungām, taču, uzsākot studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, sāku sadarboties ar vokālisti Evilenu Protektori. Pēc kopīgā koncerta sapratu, ka manai mūzikai ir nepieciešama tieši viņas balss, tāpēc sāku to iekļaut savā mūzikā. Tieši šo brīdi atceros kā brīdi, kad sāku paplašināt savu sastāvu līdz kvintetam, sekstetam. Vienmēr esmu domājis plašāka skanējuma sastāvos, tāpēc neilgi pēc tam savai mūzikai sāku pievienot arī stīgu un pūšaminstrumentu grupas.
Kad sāku gatavot stīgu un pūšaminstrumentu notis savam albumam, viena no grūtākajām lietām sākumā, ko atceros, bija to visu sākt. Jo, kamēr viss ir tikai tavā galvā, tas nevar izgāzties. Visas idejas šķiet lieliskas un skaistas, tomēr tad, kad sāc tās realizēt, tas ir brīdis, kad parādās iespējamība tām sabrukt. Tomēr tas noteikti ir tā vērts, un esmu patiesi priecīgs, ka to paveicu, veiksmīgi noslēdzot visas albumā dzirdamās kompozīcijas, daudzas no tām pat gadiem lolotas, tomēr beigās atrodot tieši to plašo skanējumu, kādu vēlējos.
Kas ir bijušas tavas lielākās iedvesmas, stimuli un palīgi savā mūzikas ceļā gan kā izpildītājam, gan komponistam? Cik svarīga ir apkārtējo līdzcilvēku loma, tajā skaitā pedagogu, kolēģu un vides, kurā atrodies, kopumā?
Ir grūti atcerēties kādu konkrētu vienu lietu, kas to visu ierosināja sākumā, taču atminos, ka, mācoties vidusskolas 1. kursā, man pavērās iespēja spēlēt kluba «Artelis» džeza koncertos un džema sesijās. Ar kursabiedriem diezgan bieži tur gājām, jo tobrīd tā bija kā džeza mūziķu satikšanās vieta, līdzīgi kā šobrīd (bijusī) «Trompete». Brīdi, kad man piedāvāja uztaisīt koncertu «Artelī», atceros kā momentu, kad tas viss kļuva īsts. Sajūta, kad regulāri spēlē skolā, trenējies un savā nodabā kaut ko raksti, ir viena, taču, tiklīdz parādās kādi reāli koncerti, kur to visu izpildīt publikai, kā mūziķim sajūta ir pavisam cita – īsta un pacilājoša. Tas ir tas brīdis, kad savā ziņā nopietnāk tam pievērsies, jo, lai arī vēl tikai mācījos, tajā pašā brīdī, esot uz skatuves, jutos kā viens no mūziķiem.
Par vidi un cilvēkiem runājot, tam noteikti ir liela nozīme. Arī manā mūzikā un dzīvē kopumā ļoti lielu lomu spēlējuši satikti cilvēki, nozīmīgas sarunas, arī dažādas vietas, kur esmu dzīvojis un dzīves posmi kā tādi. Pašam klausoties savas kompozīcijas, saprotu, ka katra no tām sevī ietver vairāk emocijas un sajūtas par kādu laiku vai notikumu, mazāk varbūt pildot vienkārši dziesmas funkciju. Es teiktu, ka man tā ir kā tāda laika kapsula, kura piepildīta ar emocijām, atmiņām un sajūtām. Arī izpildot pašam savu mūziku, tas viss kaut kādā veidā atdzīvojas paša priekšā. Sajūta, ka neesi vairs gluži tur, bet drīzāk vēro to no malas, atceries, kāds biji, ko juti, rakstot konkrēto skaņdarbu. Tas man arī bija nozīmīgi, liekot albumu kopā, aptvert šīs 5–6 gadu gaitā sakrājušās atmiņas vienā veselumā. Par visām šīm sajūtām runāju arī grāmatā, kas tapa līdz ar albumu, kurā var izlasīt nelielu stāstu, pārdomas par katru kompozīciju. Tieši tajā brīdī, rakstot šos skaņdarbu aprakstus, es aptvēru, ka tā ir mana dzīve, posmi, kurus esmu izdzīvojis un iemūžinājis mūzikā. Grāmata ar šiem aprakstiem nāk komplektā ar fizisko disku bez maksas, kā arī to var lejupielādēt bez maksas manā mājas lapā.
Runājot par vides un pedagogu nozīmi, šogad absolvē JVLMA Džeza katedru, taču vēl pirms gada apmaiņas programmas ietvaros biji Olborgas Karaliskās Mūzikas akadēmijas students, kā arī vairāku starptautisku projektu dalībnieks. Cik būtiska ir pieredze no katras vietas? Cik daudz tas, kur esi bijis un ko piedzīvojis, atspoguļojas tavā mūzikā un personībā kopumā?
Pavisam noteikti katra no vietām un projektiem mani ir papildinājuši un devuši kādu iedvesmu radošajai darbībai. Nenoliedzami posms, kad dzīvoju un studēju Dānijā, atstāja lielu iespaidu manā daiļradē un domāšanā kopumā, kā arī projektos iepazītie mūziķi, pedagogi.
Pašam savs albums. Tava debija un pieteikums mūzikas pasaulē. Un tagad pavisam atklāti – cik viegli vai sarežģīti bija nonākt līdz tik īpašam mirklim kā šobrīd?
Es domāju, ka nevienam tas nav viegli, jo īpaši, ja tas ir pirmais albums. Lai arī man bija tiešām daudz cilvēku apkārt, kas palīdzēja, sniedza padomus un ieteikumus, kā arī procesā palīdzēja darbos, mana mūziķu komanda sastāvēja no 16 cilvēkiem, mani neieskaitot, un, protams, ir sarežģīti šos mūziķus dabūt vienuviet. Es nenoliegšu, ka albuma tapšanas procesā neizbēgami sanāca sastapt dažādus šķēršļus, no kuriem mācīties. Svarīgākais ir ātri vien šos šķēršļus konstatēt, laicīgi uz tiem reaģēt, lai tie nepārvērstos par kļūdu.
Albums noteikti nebūtu tapis, ja tev līdzās nebūtu palīdzīgs plecs –– cilvēki, kuri tev tic un ir gatavi atbalstīt dažādākajos veidos. Kuri bija tie tavi cilvēki, bez kā nevarētu iedomāties šo procesu izdzīvojam?
Jā, šiem cilvēkiem ir ļoti nozīmīga loma. Man tie bija Aleksandra Line, kura ļoti daudz palīdzēja albuma tapšanā, gan morāli atbalstot, gan arī strādājot pie šī projekta. Tāpat arī Evilena Protektore, kura ļoti palīdzēja tam visam tapt komunikācijā visapkārt un Vadims Kožins, palīdzot to visu realizēt vizuāli, fiziskos diskos un grāmatās. Protams, arī liels paldies Ivaram Ozolam, kurš to visu muzikāli salika kopā. Arī Valsts Kultūrkapitāla fondam, kas sniedza atbalstu, dodot iespēju albumu izdot fiziskā formātā. Īpašs paldies arī ikkatram, kurš atbalstīja albuma tapšanu manis izveidotajā «Indiegogo» kampaņā! Savā grāmatā esmu pieminējis stipri plašāku sarakstu ar cilvēkiem, kuriem vēlos pateikties – tos, kuri mūzikā man ir palīdzējuši gan visu šo gadu gaitā, gan šī konkrētā albuma realizēšanā. Finansiāli vai psiholoģiski, vai jebkādā veidā sniedzot savu palīdzību tajā visā. Ir ļoti liela nozīme tam, kādi cilvēki atrodas tev apkārt brīdī, kad šo visu dari, jo visi sniegtie padomi, uzklausītā pieredze vai vienkārši profesionālās prasmes viennozīmīgi manī radīja lielu spēku virzīties uz priekšu.
Tu līdzīgi kā vairums džeza mūziķu izvēlējies albumu izdot gan digitāli, gan arī taustāmā veidā. Kā tu domā, vai diski joprojām ir nemainīga vērtība, vai tomēr straumēšanas iespējas nākotnē to apstādinās pavisam? Kādēļ nolēmi, ka tomēr vēlies albumu arī CD formātā?
Primāri jau iemesls laikam ir tas, ka šis ir mans pirmais albums. Es noteikti gribēju, lai tas ir taustāmā formātā, turklāt es ticu, ka ir cilvēki, kuriem tas joprojām ir svarīgi un joprojām pērk diskus arī fiziskā formātā. Globāli jau, protams, izskatās, ka CD kā tāds pamazām kļūst arvien mazāk aktuāls, turpretim labā ziņa, ka vinils lēnām atgriežas apritē, kas, manuprāt, ir pozitīvi, jo mēs tomēr nezaudējam to taustāmo vērtību – iespēju sajust un redzēt fiziski šo paveikto darbu.
Šis albums ir tava debija vairākos aspektos – kā džeza pianistam un īpaši jau kā komponistam. Kā ir dalīties ar savu oriģinālmūziku? Ar ko atšķiras tie brīži, kad koncertos izpildi džeza standartu aranžējumus, un brīži, kad spēlē savu mūziku?
Man īsti nepatīk tas iedalījums «džeza pianists», kurā mēdzu parādīties, jo kaut kādā ziņā es pats laikam nejūtos kā tāds. Runājot par atšķirību, arī izpildot standartus, es cenšos tajā ielikt kaut ko no sevis – kad spēlēju kādā koncertā vai džema sesijā, ja uzdevums nav autentiski imitēt kādu stilu vai laika posmu, es tomēr arī šiem mirkļiem pieeju kompozicionāli gan improvizācijā, gan aranžijā. Katram no mums ar laiku izveidojas savs rokraksts, lietas, kuras pašam patīk, kas mūs definē, un tas mūs arī padara atšķirīgus, kad katram ir kaut kas savs.
Par dalīšanos ar savu mūziku – tas man nekad nav īsti bijis grūti, gluži pretēji. Tā ir tā burvība mūzikā. Tu liec noprast savas emocijas, un katrs, tās sajūtot, sasaista tās ar sev tuvām. Savā ziņā varu izšmaukt no tādas privātās puses, paslēpjoties mūzikā, īpaši runājot par instrumentālo mūziku – katrs saņem to stāsta būtību, tomēr notikumus katrs aizpilda ar sev tuviem.
Pašam vispersoniskākais brīdis bija pavisam nesen, kad sāku rakstīt par šīm kompozīcijām grāmatā, jo daudzi man bieži vien ir jautājuši, par ko tad tās ir? Un maijā, uzstājoties Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, kad koncerta vadītāja Anete Ašmane sāka citēt mani no šīs grāmatas, izdzirdot savus vārdus skaļi no malas, es sapratu, ka esmu atklāts un vairs nav, kur atkāpties. Man ir liels prieks, ka uzrakstīju to, ko uzrakstīju, un visus šos stāstus izstāstīju, jo patiesībā man vienmēr ir paticis arī rakstīt, un arī albumā starp darbiem ar Aleksandras Lines rakstītajiem dziesmu tekstiem ir dzirdama kompozīcija ar manis sarakstītiem vārdiem – to nav daudz, bet tie ir mani.
Runājot par dziesmu vārdiem, kā tu nolēmi, ka savās kompozīcijās iekļausi arī lomu vokālistam? Jo bieži vien praksē vērojams, ka instrumentālisti arī paliek pie instrumentāli atskaņotas mūzikas. Kas tev lika rīkoties citādi?
Es laikam īsti pat neizlēmu, ka manā mūzikā vajag vokālu kā tādu, bet gan, ka manai mūzikai vajag tieši Evilenas balsi. Tas laikam būtu visprecīzākais apzīmējums. Mēs ar Evilenu diezgan regulāri uzstājamies kopā jau kādus četrus gadus, izpildot gan manu mūziku, gan viņas, gan arī džeza standartus un popmūziku. Es atceros mūsu pirmo uzstāšanās reizi, kas notika festivāla «deciBels» koncertā «Ethno+Jazz». Dzirdot viņas balsi, sapratu, ka tas ir tas, ko es vēlos savā mūzikā. Kā pirmās kompozīcijas ar Evilenu tapa «Jūriņ šņāca, jūriņ krāca» un «Hiraeth», vēlāk Evilenas balsi iekļāvu arī pārējos skaņdarbos, un būtībā tieši viņai šīs partijas arī rakstīju.
Tavā albumā redzams arī viens skaņdarbs latviešu valodā, tevis jau iepriekš pieminētā «Jūriņ šņāca, jūriņ krāca». Kādēļ tieši šī tautasdziesma? Tā ir arī vienīgā kompozīcija, ko esi iekļāvis latviešu valodā.
Kā jau minēju, šī kompozīcija tapa «deciBela» projektā, to atrodu pavisam nejauši, pateicoties etnomuzikologiem, ar kuriem šajā projektā piedalījāmies. Ejot cauri viņu atnestajām grāmatām, atradu šo tautasdziesmu un, nedaudz pamainot harmonijas, kā arī pieliekot klāt šo to no sevis, gluži vienkārši man tā ļoti iepatikās. Iemesls, kādēļ šī dziesma ir manā albumā, būtībā arī ir tāds, ka tai ir spēcīga nozīme, asociējoties ar to laiku. Ne tādēļ, kādā valodā tā ir, bet gan vienkārši kā skaņdarbs pats par sevi ar īpašu nozīmi.
Nedaudz par mūziķiem, kurus esi izvēlējies tieši savu skaņdarbu izpildīšanā – kā albuma ierakstos, tā arī dzīvajos koncertos ir redzami vairāki JVLMA Džeza katedras pedagogi, vairāki Latvijas džeza skatuvei pazīstami mākslinieki un arī klasiskās mūzikas pārstāvji. Vai tas ir tāds apzināts gājiens, izvēloties tieši šos mūziķus, vai arī dabiska satikšanās un saderība saspēlējoties?
Tas noteikti ir apzināti. Kad es izvēlos mūziķus, ar kuriem vēlos sadarboties un kopā spēlēt, es klausos šo mūziķi no dažādiem aspektiem – kā viņš spēlē, ko tieši dara, kad muzicē. Un šeit es nerunāju par to, vai spēlē slikti vai labi, bet gan par to, kas ir tā viņa lieta. Man ir ļoti svarīgi, ka katram mūziķim, kurš piedalās manā mūzikā, vienalga, vai tas ir koncerts vai ieraksts, es ļauju būt viņam pašam. Man tiešām ir svarīgi, lai katrs tajā jūtas labi, un viņš noteikti tā nejutīsies, ja tiks apspiests.
Nedaudz par mūziķiem albumā. Ar Dāvi Jurku ir līdzīgi kā ar Evilenu, mēs salīdzinoši ilgi jau spēlējam kopā, un man ļoti patīk tas, ko viņš sniedz manai mūzikai, cik organiski viņš tajā skan. Es tieši vakar klausījos un sapratu, ka, dzirdot Dāvi, es pat neuztveru, ka tas ir saksofons, jo īpaši runājot par viņa solo albumā. Tā ir tāda interesanta sajūta, kā vienkārši sakrīt domas un vīzija par to, kā kaut kam būtu jāskan.
Andris [Grunte] savukārt ir ar lielu kampienu pie basa, kas man ļoti patīk – ko viņš no šīs puses sniedz manai mūzikai. Tieši tā stabilitāte un smaguma sajūta vislabākajā nozīmē, kad tās basa notis ir tieši tur, kur tām ir jābūt, un tas ir pārliecinoši.
Ar dāņu bundzinieku Matiasu [Fišeru-Mogensenu] mums sanāca vairākkārt kopā uzstāties, kad vēl studēju Olborgā, izpildot gan manu, gan Keneta Deila Knusena mūziku, kā arī spēlējot džema sesijās un citos koncertos. Kādu laiciņu pēc viena no koncertiem, kad runājām par manu topošo albumu, Matiass teica, ka gribētu tajā piedalīties. No sākuma domāju, ka viņš joko, taču, kā redzams, bundzinieks albumā ir Matiass, un esmu ļoti priecīgs par šo izvēli, un jūtos patiešām labi ar visu, ko viņš tajā ir ieguldījis un ar kādu attieksmi.
Pūtēji – Oskars Ozoliņš, Laura Rozenberga un Kristaps Lubovs ir mums visiem ļoti pazīstams pūtēju trio no dažādiem tādiem sastāviem kā Latvijas Radio bigbends, «Very Cool People», «Pieneņu Vīns», «Jazzatomy» un citi. Viens no iemesliem, kādēļ uzrunāju šos cilvēkus, bija, jo ārpus tā, ka man kopumā patīk tas, kā viņi spēlē, es zināju, ka viņi jutīsies komfortabli viens ar otru, kas arī pierādījās ierakstā.
Stīgas – bija dažādi varianti, jo stīdzenieku ir tiešām daudz. Vijolnieci Katrīnu Rosuščanu iepriekš nepazinu, bet redzēju, ka viņa seko līdzi manai daiļradei un, nedaudz aprunājoties, sapratu, ka kuram gan citam piedāvāt, ja ne cilvēkam, kam pašam patīk šī mūzika. Viņai pievienojās altiste Amanda Rupeika, kuru pazinu jau no vidusskolas laikiem, čelliste Sarma Gabrēna, kuru arī pazinu jau pirms tam un zināju, ka Sarma darbojas dažādos ne tikai ar klasisko mūziku saistītos projektos un viņai varētu patikt būt arī šādā projektā. Ar Alisi Broku, kura iespēlēja kontrabasa partijas, esam tuvi draugi, un zinu, ka arī viņa iesaistās dažādos projektos un viņai patīk eksperimentēt mūzikā. Tas pats bija arī ar kontrabasistu Mārci Lipski, kuram sanāca dalīt lomu ar Alisi, kura aizbrauca Erasmus+ apmaiņas programmā. Bija palikusi mūzika, kura vēl jāieraksta, un zināju, ka Mārcis, līdzīgi kā Sarma un Alise, ir plaši domājošs mūziķis, kuram varētu būt interese piedalīties.
Elīnu Endzeli izraudzījos pie perkusijām, jo zināju, ka viņa ir laba tajā, ko dara. Būtībā viņai nebija tik daudz, ko spēlēt, tomēr tam, kas bija jānospēlē, loma bija ļoti svarīga. Es zināju, ka uz Elīnu var paļauties un ka viņa to izdarīs profesionāli.
Arī vokālistus tu esi izvēlējies savstarpēji kontrastējošus – Evilenu Protektori, Ievu Kerēvicu un operdziedātāju Lauru Grecku.
Kā jau minēju iepriekš, ar Evilenu spēlējam jau diezgan ilgi kopā, un viņa būtībā ir tas vokālais pamats manā mūzikā. Ar Ievu arī bija sanācis uzstāties pirms tam, izpildot gan manu mūziku, gan arī mūziku, ko izpilda viņa. Domājot par to, kurā kompozīcijā vēlos dzirdēt Ievas balsi, es izvēlējos skaņdarbu, kuram pats biju sarakstījis vārdus un gribēju tieši to teatrālo skanējumu, ko Ieva pasniedza vienkārši lieliski, un kompozīcija izskanēja tieši tā, kā biju iecerējis. Par Lauru runājot, es no sākta gala zināju, ka dāņu komponista Karla Nlsena dziesmā «Solen Er Så Rød, Mor» dzirdu un jūtu klasisko vokālu. Runāju ar tēti, kurš dzied operā, un viņš ieteica Lauru Grecku kā dziedātāju, kurai varētu kas tāds interesēt un kuras balss atbilstu šai kompozīcijai, un noteikti nenokļūdījos, viņu uzrunājot.
Mārcis Auziņš ieinteresēti man atbildēja ar pretjautājumu, kādēļ es šo piedāvāju tieši viņam. Man ļoti patika šis jautājums. Viņš teica, ka aktīvi ar džeza mūziku nenodarbojas jau kādu laiku. Es biju klausījies, ko Mārcis dara, un tajā brīdī tieši meklēju kādu, kas būs spējīgs sniegt kvalitatīvu rezultātu un nebūs ieciklējies tieši uz džeza aspektu mūzikā. Man patika, ko Mārcis ir darījis dažādos žanros, un arī šī izvēle bija pareiza, jo, manuprāt, viņš fantastiski iespēlēja ģitāru igauņu komponista/kontrabasista Marta Nomma kompozīcijā «Pärja».
Pārsvarā kā svarīgākās kvalitātes nianses, radot savu mūziku, ir būt atšķirīgam, ar savu rokrakstu, saprast, kas ir tas, ko vēlies pateikt… Dažreiz šīs lietas nav nemaz tik viegli nosaukt, iespējams, jo īpaši jaunam izpildītājam. Taču, klausoties tavu mūziku, spilgti iezīmējas skandināviskas intonācijas, caurvijot džeza, klasiskās un kino mūzikas elementus. Kā tu nonāci līdz šādam muzikālajam virzienam? Cik viegli ir pašam sevi definēt mūzikā?
Es īsti nedomāju par konkrētu virzienu, kādā rakstu mūziku. Es rakstu to, kas man patīk, un radošā procesa laikā jau saprotu, vai man patīk tas, ko es dzirdu, vai nē. Ja kaut kas nav līdz galam, tad strādāju un meklēju, kamēr nonāku līdz tai pārliecībai, jo man ir svarīgi tas, lai es esmu patiess pats pret sevi. Es nevaru un arī negribu izpildīt kompozīciju, ja neesmu pārliecināts par to un gatavs to aizstāvēt.
Tajā, kā es esmu nonācis līdz tam, ko rakstu, noteikti lielu lomu spēlē tas, ko pats esmu klausījies. Es nezinu, vai kino mūzika būtu pareizs raksturojums, jo šis nosaukums latviešu valodā, manuprāt, ir ļoti niansēts. Kino mūzika man vairāk asociējas ar dziesmām, kas ir filmās, nevis ar tai sarakstīto, tā saucamo, ne fona, bet vairāk atmosfēras, emociju mūziku.
Bet domājot vairāk par to noskaņu…
Es apzinos, ka kino un filmu mūzika varbūt ir līdzīgi termini, bet man personīgi, vairāk asociatīvi, kā precīzāk raksturojošs šķiet tieši nosaukums filmu mūzika. Man tā ir vienmēr patikusi, esmu aizrāvies tieši ar orķestra mūziku, kuru dzirdam filmās. Esmu klausījies Maksu Rihteru, Hansu Cimmeru, arī Džonu Viljamsu un citus komponistus, kuri rakstījuši mūziku filmām. Tas īstenībā ir arī tas, kā redzu savu mūziku, jo, tā atskatoties, es nekad ļoti neesmu pievērsies savām kompozīcijām kā dziesmām, drīzāk tās ir kā noskaņa un emocijas. Varētu pat teikt, kā tāda fona mūzika dzīvei, kad to klausies.
Nedaudz pieskarsimies arī tavam ikdienas lauciņam. Tu esi pasniedzējs Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, kur aug jaunā džeza paaudze. Kā ir būt tik jaunam pedagogam? Kas tev kā pedagogam ir svarīgi, nododot zināšanas audzēkņiem?
Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā sāku strādāt uzreiz, kad iestājos akadēmijas 1. kursā, līdz ar to arī tas man bija kaut kas jauns. Atceros sevi domājam, kāds pedagogs es gribu būt un kā man īsti būtu jāreaģē, jo Mediņos mācās arī cilvēki, kuri ir jau vidusskolu beiguši un, ja nemaldos, daži pat ir vecāki par mani pašu. Pedagoģiju redzu kā ļoti lielu atbildību. Man ir prieks strādāt ar tiem audzēkņiem, ar kuriem varu strādāt. Es pats ne tik sen tam visam gāju cauri un mācījos pat pie dažiem tiem pašiem pasniedzējiem, pie kuriem šie audzēkņi mācās, un biju tur, kur viņi ir tagad. Es ticu, ka kaut kādā ziņā tas arī viņiem palīdz, un vienmēr labprāt viņus uzklausu, ne tikai par konkrēto priekšmetu, ko mācu, bet mūziku kopumā. Pārsvarā jebkuras vidusskolas džeza nodaļā lielākajai daļai audzēkņu tas ir pats sākums, reti kurš ir tāds, kas ir nopietni nodarbojies ar džeza mūziku iepriekš, citi pat nav īsti ar to instrumentu nodarbojušies pirms tam.
Atceros pats sevi, kad vēroju mūziķus koncertos un pie sevis domāju, kur es esmu, vai man sanāk, vai man jebkad sanāks un kas es vispār būšu, ko darīšu. Šajos brīžos, manuprāt, ir svarīgi, lai ir kāds, kurš uzklausa un saprot, jo teikt, ka viss būs kārtībā, ir viens, bet vai tiešām būs, tas ir atkarīgs no katra paša. To teica man, un tagad saku to tālāk saviem audzēkņiem – visam ir savs laiks! Ir jādara tas, ko dari, un ar laiku lietas sāks likties savās vietās. Un ar laiku tu saproti, kas ir tas, ko tieši gribi spēlēt, darīt, un tam arī ne vienmēr ir jābūt džezam, ja runājam par mācīšanos džeza nodaļā. Lai arī ko tu darītu, jebkurā darbā ir svarīgi meklēt un atrast kaut ko noderīgu sev, un esmu pārliecināts, ka teju katrā darbā var kaut ko atrast sev lietderīgu un nozīmīgu. Īpaši jau mūzikā, kad ne vienmēr sanāk spēlēt to, ko tu gribi spēlēt, vai to, kas tev patīk, īpaši svarīgi ir, kāda ir tava attieksme pret šo mūziku un mūziku kopumā.
Esmu pats savā dzīvē novērojis, ka, ja tu dari un zini, kur tu gribi būt, lietas kaut kādā veidā atradīs iespēju, kā sakārtoties tā, lai tu tur nokļūtu. Galvenais ir turpināt strādāt, darīt to pēc tīrākās sirdsapziņas un nezaudēt vīziju.
Kā tev kā komponistam ir ar radošajiem meklējumiem šajā vīrusa laikā? Cik produktīvs kopumā ir sanācis mājās sēdēšanas laiks? Varbūt vari padalīties, kā aizpildīji savu ikdienu, tavi knifiņi, kā neiesēdēties sliktā garastāvoklī un bezdarbībā?
Albums, kuru šajā laikā vajadzēja izdot, viennozīmīgi paņēma daudz mana laika gan fiziski, gan psiholoģiski. Lai arī koncerti nenotiek, tomēr katram radošajam cilvēkam ir lietas, kuras viņš var atrast, ko darīt, tas laikam ir tas mūsu pluss, ka nekad nebūs garlaicīgi.
Nu ko, debijas albums izdots, prezentācijas koncerts izskanējis. Ko tālāk? Varbūt nedaudz ieskicē par saviem nākotnes plāniem, iespējams, varam gaidīt jau nākamo albumu ar jaunām, svaigām idejām?
Šo koncertu nesauktu par tādu kā īsto prezentācijas koncertu, jo albumā tomēr piedalījās daudz vairāk mūziķu un pašas kompozīcijas nu jau īstenībā bija pat neierasti dzirdēt kvinteta sastāvā. Pilnā sastāvā cerams koncertu varēs apmeklēt 23. septembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Paralēli norisinās vēl viens projekts kopā ar Artu Jēkabsoni, Jāni Rubiku un Rūdolfu Dankfeldu, kurā mēs izpildām, ierakstām un nedaudz arī aranžējam komponistes Annas Veismanes mūziku. Ļoti patīkams projekts ar jaukiem cilvēkiem un lieliskiem mūziķiem. Šo projektu uzsākām jau janvārī, un nevaru sagaidīt tā turpinājumu.
Paralēli visam, protams, top jau ideja par paša nākamo albumu. Daudz patreiz vēl atklāt nevaru, taču visi jaunumi noteikti būs atrodami manā mājaslapā, kā arī manā «Facebook» mūziķa profilā. Varu vien teikt, ka nākamais albums būs kas krietni citādāks. Kopumā ideju un darba šajā laikā netrūkst, un kad tad vēl, ja ne tagad visu to darīt un realizēt! Arī šajā posmā pasaule turpina griezties, nekas nav apstājies.
Tavs novēlējums jaunajiem džeza mūziķiem un komponistiem, kuriem, iespējams, vēl tikai priekšā tas, kam tikko pats esi izgājis cauri?
Nebaidīties sākt darīt! Tā bieži ir psiholoģiski viena no grūtākajām lietām, taču, kad pārvari šo posmu, pēc tam tie darbi tevi pārņem inercē un īsti nav vairs izvēles, kā tik doties uz priekšu.
Ļaujiet savām idejām pārtapt realitātē!