Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Labi nobriedusi debija


Orests Silabriedis

Krista Saržanta pirmais albums «Then and Now»

Klausoties Krista Saržanta tvartu, šo rindu autorā dominē līdzsvarota labsajūta. To raisa visupirms mūziķu sastāvs un skaņu ieraksta producenta Dāvja Švēdes-Grīnberga darbs.

Viss albums iekļauts dzidrā, siltā vidē, kas kā Indijas okeāns liek vienkārši justies labi.

Tvartā ir 11 skaņdarbu, divpadsmitais ir albuma pirmā celiņa izvērsums un vienlaikus patīkama atgriešanās pie simpātiskās ievadkompozīcijas, kas kaut kādā dzīves situācijā varbūt pat radītu identificēšanās rosinātu nostalģiju, bet tas droši vien agrā jaunībā.

Astoņām kompozīcijām autors ir Krists Saržants. Līdzās tām — dāņu klasiķa Karla Nilsena šūpuļdziesma no meistara mūža nogales cikla «Desmit dāņu dziesmiņas», igauņu kontrabasista Marta Nemma (Nõmm) opusa «Pärja» aranžējums un Jurjānu Andreja pierakstītas tautasdziesmas «Jūriņ’ šņāca, jūriņ’ krāca» versija.

Mūziķu kodolā: protagonists pie klavierēm, Dāvis Jurka ar dažādiem saksofoniem, Andris Grunte ar kontrabasu, Matiass Fišers-Mogensens pie sitaminstrumentiem, Elīna Endzele ar perkusijām un stīgu grupa, kurā spēlē vijolniece Katrīna Rosuščana, altiste Amanda Rupeika, čelliste Sarma Gabrēna un kontrabasiste Alise Broka.

Krista Saržanta aranžējumi ir izcili. Instrumentu salikums, faktūras dzidrums, afektu mainīgums — viss atstāj lielisku iespaidu. Siltās sajūtas radīšanā liela loma, šķiet, stīginstrumentu kvarteta klātbūtnei.

Jau pirmajā skaņdarbā ausi aizķer Andra Gruntes spēlētais bass, un tas liek atkal nenobrīnīties par šo unikālo cilvēku, kuru vienmēr satikt prieks un ar kuru sasmaidīties prieks, un kurš var neteikt ne vārda (tā viņš arī bieži dara), jo viss sakāmais ielikts stīgas skārumā.

Līdzās basistam lielmeistaram uzslavu pelna kontrabasiste Alise Broka, kuras solo otrā celiņa sākumā informatīvi piesātināts.

Albums nebūtu iedomājams bez Dāvja Jurkas daudzveidīgajiem solo. Ja arī tā tik epizode, piemēram, ceturtajā celiņā «Transcendence», tad tomēr izskan supersmalki un paliek atmiņā. Nemaz nerunājot par aizgrābjošo soprānsaksofona solo otrajā celiņā vai perfekti būvēto altsaksofona epizodi tautasdziesmā «Jūriņ’ šņāca, jūriņ’ krāca».

Ausi aizķer Kristapa Lubova lieliskie basklarnetes un baritonsaksofona solo.

Krists saticis, aicinājis īstos cilvēkus — atkal un atkal saku pats sev, jo pats Krists to noteikti zina vislabāk.

Līdz šim nebija gadījies īpaši ieklausīties Matiasa Fišera-Mogensena spēlē — tā precīzi strukturējoša, bet arī pārsteidzoši elastīga, un planējošā virtuozitāte opusā «Transcendence» liek gluži vai noelsties jūsmā.

Arī ģitārists Mārcis Auziņš uzlika apskata autoru uz pauzes (jā, tieši tik vienkārši to saku) — lūk, vislabāk tādu vēlos klausīties Mārča solo, tur visa dabasmātes elpa, rasas piliena kosmoss. Žēl, ka tikai vienā skaņdarbā, tieši tāpat kā žēl dzirdēt Ievu Kerēvicu tikai vienā dziesmā, bet tā tad arī ļoti labi izskan, un te beidzot esam nonākuši pie albuma pulsējošās artērijas — dziedātājas Evilenas Protektores snieguma, kas caurvij visu. Kas par ekspresiju jau pašā pirmajā dziesmā, kas par kolosālām vokalīzēm otrajā un 11. celiņā. Evilena spēj būt tik daudzveidīga, ka, liekas, arī piedāvājums nodziedāt operā, piemēram, Azučenas lomu viņu īpaši nepārsteigtu, un viņa tik pajautātu, kad pirmais mēģinājums ar orķestri.

Savukārt Lauru Grecku cienu kā filharmonisku dziedātāju, un šajā albumā viņas dziedātā Karla Nilsena šūpuļdziesma skan it glīti, tomēr te mēs apstājamies pie allažīgā jautājuma, kā akadēmiski skolotam dziedātājam uzvesties neakadēmiskā vidē. Nāk prātā Elīnas Garančas un Raimonda Paula piemērs — spoža radošā sadarbība, tomēr rezultāts mulsina, jo operisks piegājiens neliekas pats labākais risinājums. Tāpat arī Lauras skaistā balss Krista Saržanta apdarinātajā Nilsena miniatūrā liekas svešķermeniska. Toties slavējama ir aranžijas autora izvēle gan variēt harmonisko ainavu, tomēr vienlaikus palikt oriģināla vienkāršības gaisotnē.

Te nākošais jautājums par tvarta saturisko uzbūvi — oriģinālmūzika un trīs, kas ir kaut kas cits. Normāla situācija, ne pirmais, ne pēdējais šāds CD. Tad kāpēc jautājums? Vai Nilsens, igauņu gabals un latviešu tautasdziesma būtu kas neiederīgs? Ja uzdodu sev šādu jautājumu, tad klausīšanās laikā kaut kas manī ieurdījies.

Mēģināsim izteikt to šādi — albuma vienotību redzu ne tik daudz saturā, cik skaņas vidē. Saturiskā ziņā mums te darīšana ar protagonista līdzšinējās dzīves mozaīku. Tā ir kā iepazīšanās, kā pirmā saruna — re, ar mani ir bijis tā, un šo es izjūtu tā, un vēl ir noticis arī tas.

Pirmais un pēdējais celiņš glīti ierāmē šo tikšanos, un Evilenas balss padara to neaizmirstamu. Aleksandras Lines teksti veidoti labas amerikāņu dzejas lakoniskumā, un tie arī paver pietiekami daudz radošas telpas komponistam, jo nav pļāpīgi un neuzspiež kādu noteiktu afektu, kam nu būtu jātēš līdzinieks skaņurakstā.

Klausoties albumu, iemirdzas kāda atbalss no Rufusa Veinraita vai, piemēram, seriāla «Babylon Berlin» (katram savas asociācijas). Protokols «Gopher» — te kaut kas meitenīgs, džuljetisks, un visu vainago vitāla klaviervinjete kā iz Černi vingrinājuma. Etīde par zobgaļstrazdu («Mockingbird»), iespējams, vislabāk ilustrē šo rindu autora priekšstatu par skaņu režisora spēju veidot harmonisku skaņavu, kur plūst viss kopuma kā Golfa straume un palaikam dažas līnijas iederīgi izceltas reljefāk, piemēram, šajā septītajā celiņā tas ir akurāt Krista klaviersolo.

Autora muzikālā domāšana kopumā simpātiska — balādiska un džeza elementiem inkrustēta. Ticams, ka individuālais rokraksts definēsies arvien noteiktāk, un tad mēs nešaubīgi teiksim — lūk, Krista Saržanta opuss.

Prieks skatīties tvarta grāmatiņu, un Vadima Kožina bildes no ieraksta sesijas mums ļauj sajuties kā procesa dalībniekiem. Varbūt mazliet par daudz teksta aprakstos, piemēram, skaņdarbs «Hiraeth» manā sajūtā vispār neprasās pēc skaidrojuma, bet tad iztēlojos citādu situāciju: klausos «Hiraeth» un skundēju par to, ka neviens nav papūlējies darīt zināmu, kas un kāpēc.

Vai gan cilvēks būs jel reiz apmierināts ar visu?!

Rezumēsim. Šī ir tāda sakārtota, akurāta, pārliecinoša debija. Tā neietriecas Latvijas mūzikas debesjumā kā, piemēram, Toma Rudzinska, «Ezeru» vai Toma Lipska pirmie albumi, taču tā arī nenāk nevienu minūti par agru, tas ir nobriedis auglis — garšīgs, sulīgs. Pie nākošās ražas skatīsimies, kādus turpmākos dzīvesceļus izvēlēsies Krists Saržants — mūziķis, kuram vērts sekot.