Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Klausītāju nevajag turēt par muļķi


Aleksandra Line

Radošais introverts Kristaps Vanadziņš, kurš vienmēr pārsvītro un dara pa savam

Ginta Garuta

Dons, Daumants Kalniņš, Linda Leen, Mārtiņš Brauns, Boriss Rezņiks, Raimonds Pauls, Gunārs Rozenbergs, Intars Busulis, Raimonds Tiguls, Esbjorns Svensons (Esbjõrn Svennson), Čaina Mozes (China Moses), Deivids Kikoski (David Kikoski) – saraksts ar mūziķiem, ar kuriem šis pianists ir sadarbojies un uzstājies, ir plašs un pamatīgs, un diezgan daudzveidīgs arī žanru ziņā. Un tomēr man pašai klausoties visvairāk nāk pie sirds tas, ko viņš izdzīvo, komponē, ir un spēlē pats. Kristaps Vanadziņš ir studijas mūziķis, producents, komponists, koncertējošs pianists un muzikālas ģimenes atvase – viņa vecvectēvs ir leģendārs latviešu ērģelnieks Nikolajs Vanadziņš. Zinot, cik daudz viņa ģimenē ir bijis mūzikas, šķiet, viņam pavisam nebija izredžu iet citu dzīves ceļu, tāpēc mēs tikāmies, lai parunātu par to.

Kristaps Vanadziņš ir sācis apgūt klavierspēli jau piecu gadu vecumā, skolas gaitas aizsāka Emīla Dārziņa mūzikas skolā, vēlāk iestājās Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas skolā un Rīgas Doma kora skolā. Piedalījies meistarklasēs un praksē Stokholmas džeza akadēmijā Zviedrijā, darbojies arī kā studijas mūziķis un komponists vairākos projektos un īsfilmu un reklāmu radīšanā, koncertējis Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā, Krievijā, Ukrainā, Austrijā, Ungārijā, Baltkrievijā, Turcijā, ASV, Beļģijā un Šrilankā.

Mēs tiekamies «Robert’s Books». Šī noteikti ir īpaša vieta man, apmeklēju to kopš brīža, kad tā bija tikko atvērās Rīgā, pirms daudziem gadiem un pāris adresēm. Šķiet, šī ir īpaša vieta arī tev?

Te ir labas emocijas izdzīvotas – es tik mazās istabiņās neesmu spēlējis ārpus šīs, viens otram ceļos gandrīz sēž pie tām grāmatām. Kontrabasists spēlē, un viņam skatās notīs. Ir pierasts, ka ir distance uz lielām skatuvēm. Es vienreiz spēlēju trīs dienas pēc kārtas – pirmās divas «Arēnā Rīga», un trešo koncertu šeit. Sākumā mēs spēlējām desmit tūkstošiem cilvēku, un tad ienācu te, un te ir divdesmit četri. Sākumā esi tajā pūlī, bišu stropā, un tā visa enerģija, kas tur nāk, tad pārslēdzies uz šo supertuvumu.

Ko tu izvēlētos no diviem, ja honorārs nemainītos, repertuārs arī?

Neliec man izvēlēties! Man patīk tas kontrasts. Es to uzskatu par labu mentālo treniņu.

Vai tev ir dzīvē bijis tāds koncerts, ko tu nosauktu par visīpašāko?

Zini, baigi labi atcerās tādus, kas ir stiprā mācīšanās vecumā. Nezinu, kāpēc – varbūt tāpēc, ka tu uztver tās lietas maksimāli galēji un esi pilnībā iekšā. Kad tev ir sešpadsmit vai astoņpadsmit, tu esi pilnībā iekšā spēlē tā kā bērns. Kad paliec vecāks, mēģini būt iekšā, bet tomēr tev tā sistēma neļauj to darīt pilnībā. Katru gadu ir čupiņa īpaši spožu koncertu, bet tajā studenta dzīvē, kad tu mācies, kas ir mūzika vispār – tad ir visaizraujošāk. Tad ir pirmais brauciens, pirmais festivāls – jebkas pirmais ir neaizmirstams, kā mēs zinām. Galvenais ir nenonivelēt to sajūtu, kad cilvēki izlemj būt pieauguši sliktā ziņā. Nezinu, kāpēc viņi tā izlemj – tādā sliktā ziņā pieaugt. Vari būt pieaudzis labā ziņā, bet vari būt sliktā – kad aizslēdzies kaut kādām lietām, aizslēdzies savām emocijām un izpausmēm, nocērt to.

Tu domā – var tā vienkārši izlemt būt pieaugušam? Vai tu pats to esi izlēmis?

Man liekas, ka var. Un es pats par to nedomāju. Mans moto vienmēr ir bijis būt ļoti atvērtam visām lietām, spriganam. Vajag pētīt un izpētīt. Šogad nomira viens leģendārs bundzinieks Džimijs Kobs (Jimmy Cobb), viens no maniem mīļākajiem bundziniekiem, kura personība man patika – man patika viņa virzība, tas, ka viņš nekad neapstājās. Izlasīju vienu rakstu, kad tas mūziķis savam dēlam saka, ka man vajadzētu varbūt šovasar atpūsties, paņemt bišķiņ muzikālu pauzi, aizbraukt uz Miami. Un dēls viņam atbild – tēti, tu man taču teici, ka īsti mūziķi nekad neatpūšas, nekad nenoiet, viņi vienmēr spēlē līdz galam. Džimijam bija 91 gads, un viņam vēl pirms pandēmijas bija daudz spēļu.

Es zinu, ka arī tu pats nāc no ļoti muzikālas ģimenes. Vai tev vispār bija izvēles iespējas?

Tas process bija ļoti dabīgs. Nekad jau nezini, kā būs. Ja visa ģimene ir mūziķi, piedzimst bērns, iespējams, ka viņš nenodarbosies ar mūziku. Es arī pats kā tēvs neuzspiežu, bet skatos to ievirzi. Var redzēt impulsus bērnā. Es pats sāku komponēt ļoti agri – man patika nevis spēlēt no notīm, bet kaut ko piekomponēt klāt. Mana klavierspēles skolotāja, kas nāca pie mums uz mājām, kad man bija kādi četri, pieci gadi, reiz pašā sākumā uzrakstīja pilno noti un divas pusnotis, un, kamēr viņa aizgāja uz virtuvi, es jau biju pierakstījis kaut ko klāt, vai pārsvītrojis un uzrakstījis kaut ko savu. Un tas ļoti labi izskaidro lietu būtību. Un nekas no tā nav zudis arī tagad – man patīk transformēt mūziku caur sevi. Varu nospēlēt arī tā, kā notīs rakstīts, bet negūstu prieku no interpretēšanas.

Vai tāpēc džezs?

Tieši tā. Tur var izpausties un improvizēt. Ja tu nāc no Latvijas, tev jau nav tradīcija apkārt – tu sāc improvizēt ar vieglām tautasdziesmām, citas notiņas spēlē. Mēs jau nedzirdam gospeļus no bērnības. Tāpēc man nekas nav mainījies, es joprojām pārsvītroju. Bet ar cieņu. Tas nav tāpēc, ka es nepiekrītu tam, kas tur ir, es to novērtēju, bet pārsvītroju un daru pa savam.

Kādas lietas dzīvē sasniegt tev bija visgrūtāk?

Sasniegums ir galamērķis. Un es diezgan ātri sapratu, ka tas galamērķis nemaz nav tas interesantākais. Ja esi sasniedzis galamērķi, tad viss ir beidzies. Man patīk tas process. Es vispār nezinu, ko esmu sasniedzis, bet man patīk ceļš. Ceļš jau ir pats galvenais – jo garāks ceļš, jo interesantāk. Man nav baiļu, ja kaut kas nesanāk. Ir tikai virsmērķis – saprast sevi, un, ja tu atrodi sevi vislabākajā veidā, tu esi izdarījis to misiju, kas tev dzīvē ir dota. Tev jau nav nekāds priekšnieks dzīvē, cilvēki tikai paši izdomājuši to hierarhiju, lai pasaule progresētu. Virsmērķis ir būt pašam. Atrast sevi man nozīmē atrast arī savu skaņu.

Kā tu to ikdienā meklē?

Mana ikdiena ir radoša – nav divu vienādu dienu. Ikdiena paiet uzdevumos, katru dienu ir kaut kas jāizdara, jāuzraksta, jāsakārto, jānosūta. Tiklīdz sākās pandēmija, es attapos pēc kāda pusmēneša, saprotot, ka manā dzīvē nav faktiski mainījies nekas. Tāpat arī citiem kolēģiem – ja tu esi radošais introverts. Es vispār uzskatu, ka tu vari radīt tikai viens. Ja ir divi, tad tas radošais nedalās uz pusēm, tas tikai papildinās. Koncertu pietrūka, tie ļoti uzlādē. Mani ļoti motivē pēdējie brīži, melnās līnijas, esmu no tiem cilvēkiem. Tas varbūt ir tāds mākslinieciskais slinkumiņš – kad zinu, ka man ir koncerts, un man ir jāuzraksta. Kad paliec tikai tu, tas darbs sāk stagnēt bez klausītāja enerģijas, tie rati sāk apstāties bez tā benzīna.

Ja tev priekšā ir instruments, rokas uz taustiņiem, ko tu pirmo spēlēsi – kaut ko savu?

Es pat nespēlētu ne savu, ne cita, es spēlētu tā, kā vecmeistari to sauc – telpas meklēšanu. Tu atrodi, kur tas instruments telpā atrodas, kāda šodien ir diena, kāda ir skaņa šodien. Ļoti daudz no pirmām skaņām, pirmajiem akordiem, ir improvizēti – tu vari aptuveni saprast, kur tas vakars aizvedīs. Kā tu pieskaries instrumentam, kā tu sajūties.

Un, ja priekšā ir koncerts vai darbs pie kāda ieraksta, vai tu ieguldīsi tikpat daudz sava darba, ja tava seja nebūs uz vāka vai afišas?

Es neesmu slavaskārs. Esmu atradis vēl vienu tādu stīgu – skaņas producents, kas producē ierakstu, konceptu. To es esmu vienmēr darījis, bet tagad tā sanāca, ka man ir divas iznēsātas sadarbības – ar Jolantu Paškeviču (esmu lielāko daļu no viņas albuma uztaisījis) un Ievu Kerēvicu (kam arī visu esmu konceptuāli izdomājis). Abas man iedeva kontrolpaketi. Man patīk, kad es neesmu priekšā, bet man uzticas. Tas man ir vissvarīgākais, kad man dod vaļu. Tad es varu atvērties par tūkstoš procentiem.

Un kad mēs dzirdēsim tavējo?

Mans ir procesā. Es biju domājis pagājušogad, koncepts jau ir gatavs. Man ir pauzīte tagad bijusi, 2016. gadā izlaidu improvizācijas solo albumu – tas bija tā, kā es jutos tolaik. Un tagad atgriezīšos pie trio koncepta. Man patīk, ja albums nav tikai izdomāts, bet ir arī izdzīvots, un visi mani albumi ir dokumentācija. Mana filma. Šis būs pēdējo divu gadu nogrieznis, radikāli citādāks. Man 2018. gadā nedaudz pārslēdzās stilistika, un es sāku no superintrovertās mūzikas spēlēt pozitīvu. Dzīvesprieks ienāca ļoti liels.

Ginta Garuta

Kas tevi iedvesmo komponēt?

Jebkas. Man patīk stāstīt stāstus, par ko ir mūzika, pirms es to spēlēju – man liekas, tā ir interesantāk klausīties. Piemēram, man ir tāds skaņdarbs, kas saucas «Enceladus» – es vienkārši skatījos «Netflix» filmu par zondes ekspedīciju uz Saturnu, ko sūtīja NASA. Tā sāka pētīt visu, kas ir apkārt, un izpētīja, ka Saturnu apspīd veseli trīsdesmit divi mēneši. Iedomājies, mums ir viens, un cilvēki jau jūk prātā. Un viņi ir visādās formās – viens izskatās pēc ravioli, cits pēc pelmeņa, tās figūras ir fantastiskas. Un viens mēness pievērš zondes uzmanību – tā to fotografē, un ir redzams, ka no Dienvidpola nāk migla, un izrādās, ka tur ir ūdens. Un trakākais, kad izpēta paraugus, tas izrādās vārīts ūdens. Un es vienkārši momentā eju pie klavierēm, un tas skaņdarbs ar nosaukumu «Enceladus» uzreiz atnāk.

Mani iedvesmo dzīve. Jebkas. Bet parasti tās ir lielas lietas, tie nav sīkumi. Es vienā mirklī braucu pa Kārļa Ulmaņa gatvi, un tur vienā pusē apstājusies mašīna – viņa ir noplīsusi, un blakus stāv vīrietis un sieviete. Vīrietis ir iebāzis roku aiz radiatora un mēģina kaut ko sataisīt, rūpīgi strādā pie tā, un sieviete stāv, nezina, ko darīt, un ierauga, ka tam vīrietim uz dibena ir pūciņa, un noņem to. Tā bilde salikās tik skaista – vīrietis mēģina brutāli sataisīt un var koncentrēties tikai uz to vienu saplīsušo lietu, un sieviete redz pilnu skatu un uzlabo to. Par tādām lietām es arī spēlēju mūziku. Komunālos blūzus jau nerakstu, bet tādas lielās lietas – jā, planētas, attiecības, dzīve.

Tava mūzika pamatā ir instrumentāla. Kāda ir tava attieksme pret vokālu?

Vienmēr atvērta. Bet katrai lietai jābūt savai vietai. Mums ir arī duets ar Daumantu Kalniņu – tā ir tāda paceļoša un skaista mūzika. Es necenšos tur pīt iekšā savas superambīcijas, ieturēt stilu. Ja es spēlēju Ārmstrongu, es nespēlēšu kaut ko savu superoriģinālu tur iekšā. Iedomājies vecu gleznu, kur iekšā ir Rotko – ne šis, ne tas. Ir Rotko, un ir vecmeistari.

Vai ir kādi kritēriji, pēc kuriem tev ir ērti sadarboties ar mūziķiem? Kā tu izvēlies?

No sākuma jau svarīgāk, kāds tu esi cilvēks. Tur vajag vieduma līniju, tas ir svarīgi. Es vienmēr izvēlos, protams, pēc vajadzības – mums Latvijā nav tā, ka tu vari no tūkstoša izvēlēties, bet izvēle vienmēr ir – un vienmēr tas ir cilvēks, par kuru es zinu, ka viņš to izdarīs pareizi un man būs prieks ar viņu strādāt. Es nemēģinu pats sevi klasificēt, es mēģinu darīt to, kas man patīk, un strādāt ar to, kas man patīk.

Kā tev šķiet, kur Latvijas džezs šobrīd virzās?

Tas visu laiku attīstās. Pats sliktākais ir, ka mums nav platformas – kluba, jo visi klubi ir nepareizi būvēti bijuši. Nav būvēti mūsu reģionam. Skaidrs, ka tam jābūt arī biznesam, lai tas varētu funkcionēt, bet svarīgi ir, lai tas ir visaptverošs. Nedaudz pietumšots, atvērts visiem – tāds klubiņš mums pietrūkst. Tāds multiorientēts, kur nav lielas ēdienkartes, bet ir labas, pārbaudītas lietas labās telpās. Atrast tam tādus labus draugus, jo, būsim godīgi, neviens restorāns nevar pastavēt bez sākumkapitāla, nerunājot par džeza klubu. Man liekas, tā mums pietrūkst.

Es ļoti daudz laika pavadīju džeza klubā «Līze». Tas iedod tai mūzikai piederības sajūtu, kas ir ļoti svarīgi nākamai paaudzei. Es skatos, ka nākamā paaudze klīst apkārt, viņiem nav tādas vietas, kur viņi tiekas, viņi tikai internetā tiekas. Toreiz es tur gandrīz katru dienu dzīvojos, dzirdēju visus vecmeistarus, man ir tūkstoš stāsti par to, kas tur notika. Viss tā laika zieds. Intars Busulis dziedāja baltās kurpēs, puika. Skaidrs, ka tas nebija datorlaiks, mēs skatījāmies DVD ar ierakstiem, televizors stūrī – beidzās koncerts, tad skatījāmies koncertierakstus un runājām. Es satiku leģendas. Rezevskis man mācīja «Hello, Dolly» spēlēt. Man bija ļoti tuva īpašniece, Ligitas tante, otrā mamma man bija – ņem sendviču, saka, tu taču neesi neko paēdis šodien. Mēs bijā kā ģimene. Tas bija perfekti tam laikam, es neko labāku nevaru iedomāties.

Vai kādu līdzīgu noskaņu tu arī mēģini veidot Dailes mūzikas salona vakaros?

Zini, man uznāca reiz tāda sajūta, ka rokas nolaižas. Rīgā notiek tūkstoš dažādas lietas, un viss tas ir forši, bet trūkst tādas kārtīgas džeza skatuves. Tas, kas notiek, parasti ir knapi sagatavota mūzika vai oriģinālmūzika – ļoti labi, ka to cenšas spēlēt, bet ne vienmēr tas ir izklaidējoši. Visi domā, ka džezam un tādai mūzikai ir jābūt supernopietnai – tas ir bišku pa traku. Ja klausītājs ir tāds pazaļš, knapi pieslēdzies, ja viņu visu laiku slogo ar superdrūmu, sarežģītu, biezu mūziku, vēl pat neizstrādātu, tad cilvēks saka, ka džezs viņam nepatīk. Un man pietrūka tāda uznāciena, pietrūka attieksmes. Es aizbraucu uz Ameriku, izbraucu visu džeza ceļu, no kurienes tas ir radies un kur ir tagad, noskatījos, kā viņi taisa šovu tā labākajā izpratnē. Lai ir arī biznesa interese, lai tas var funkcionēt un attīstīties. Viens ir, ka mums ir klubs, cits – vai uz tavu mūziku nāk cilvēki, vai tev būtu, ko spēlēt nedēļu. Lai tas strādā. Tad es noskatījos to visu un izdomāju, ka gribu tādu salonu Rīgā, kur ir supervecā pieeja, džeza pirmsākumi, atnācu uz mūzikas namu «Daile», ar kuru jau pirms tam ir bijusi sadarbība. Izdomājām, ka taisām smuki, pārdomāti, tā, lai cilvēkiem būtu ceļojums, lai viņi varētu justies brīvi. Sākām spēlēt, un tā programma aizgāja – cilvēki bija izslāpuši pēc veca, laba džeza ar svingu, trompeti. Kad trompete sāk augsti spēlēt, kaut kāds ir algoritms tai skaņai, organisms visiem sāk vibrēt. Un tie čaļi zina to mūziku, es apsēdos pie tukšas lapas, saplānoju, ko mēs spēlēsim.

Kā auditorija reaģē?

Visi ir ļoti priecīgi, var plaudēt līdzi. Tas ir tas, kā pietrūka – tādas vietas, kur netiek uzliktas superambīcijas. Tad spēlējam Sinatras mūziku, Toniju Benetu un viņa dziesmas – tie vārdi, tās lirikas, tiem bija liela nozīme. «I Left My Heart in San-Francisco», «Blue Skies» – tie teksti ir tik skaisti, mūsdienās vairs nav tādi. Un visa tā mūzika aizgāja, cilvēki grib kaut ko tādu dzirdēt. Tas ir mantojums, ko mēs spēlējam caur sevi. Man liekas, kaut kāds talants man ir – es varu atrast īstos mūziķus attiecīgai mūzikai, salikt bildi galvā, un tas vienmēr strādā. Es jau arī nebūtu priecīgs, ja paņemtu man mīļu mūziku, ko es uzrakstīju, un uztaisītu kaut ko biennālisku, absolūtu avangardu.

Citreiz tās idejas arī nav nemaz sliktas, bet tas izpildījums nobrūk. Tāpēc, ka tie izpildītāji ir zaļi, tāpēc, ka grib uzlekt augstāk par savu pakaļu – uztaisa aranžējumu, kas idejiski nav slikts, bet, kad tas jāizpilda cilvēku priekšā, notiek «black out». Un salonā mēs darām otrādāk, ejam prieka žanrā. Mēs liekam padomāt, bet ir balanss, un visi smaida pēc koncerta. Beigās ir kaut kas pozitīvs uz prieka nots. Gribas vairot prieku. Globāli radīt prieku un censties to latiņu augstu uzlikt. Programmas izstrādātas, pie tām piedomāts, nav tā, ka savācas pusstundu pirms koncerta un izdomā. Man tik ļoti nepatīk tie puskoncepti, tādiem piedāvājumiem es pats parasti atsaku. Radīt no nulles var tikai vecmeistari. Pat tādi vidēji A klases mūziķi tāpat izdomā, ko spēlēs, līdz galam.

Jāatceras, ka jebkurš cilvēks, pat ja ir mazāk sagatavots mūzikā, joprojām redz, kas tur notiek. Klausītāju nevajag turēt par muļķi. Viņš tāpat redz, vai tas ir pārliecinoši. Es uzskatu, ka necieņai nav attaisnojuma, pamatā ir vienkārši stulbums. Arī tad, ja tu esi profesors mūzikā, tev ir jānes gaisma, jāiemanto cieņa. Doktora grāds nenozīmē cieņu – mazam puikam ir pie kājas, kāds tev ir grāds, viņš skatās, kāda no tevis staro enerģija. Ja viņš tevi ciena, tad tas ir pa īstam. Tev jānes gaisma, jārāda priekšzīme. Ja tu esi mūziķis, tev ir jāapmeklē pasākumi, jāatbalsta – ja kaut kas labs notiek, tad esi tur, pagodini to pasākumu ar savu prātu. Mūzika, redz, ir kaut kas vairāk kā darbs. Un piemērs tajā ir vissvarīgākais. Tāpēc es pats arī sāku iet uz džemiem, ar mazajiem uzspēlēt. Viņš tur spēlē drebošām rokām, tādu adrenalīnu mēģinājumu telpā nekad nedabūt – tu vienkārši audz piecās minūtēs, audz kilometriem.

Ginta Garuta

Ko tu vēl novēlētu tiem, kas tagad ir jauni?

Būt godīgiem vajag. Nedarīt muļķības. Turēties pie pareizajiem cilvēkiem. Vienmēr pie labākajiem turēties, skatīties uz augšu. Neieiet melnajā pasaulē. Tādā ziņā džezs ir balta un gaiša pasaule. No turienes grūti aiziet uz melno mūsdienās, bet dažiem gadās, un ievelk, un nesenais piemērs mums jau arī ir, kad ievelk melnā pasaulē. [Kādu laiku reflektējam par nupat mūžībā aizgājušo Matīsu Runtuli – A. L.]. Es arī zinu, kā tur ir. Tur nevajag iet. Skaidrs, ka tev bišķiņ jāieskatās tur, pavisam nedaudz jāieiet iekšā un jāiet ārā, lai tu pēc tam varētu redzēt visu to vertikāli. Bet ne vairāk. Vienu vakaru tu ieej un iznāc ārā, un ar to dzīvē pietiek. Man vismaz tā strādā – tad tu redzi to balansu starp melno un gaišo. Jāatceras, ka tas melnais arī pieder debesīm. Un vienmēr ir izvēle. Man liekas, tiem jaunajiem ir tā melnās pasaules tendence, bet tā vienmēr ir bijusi. Tāpēc, ka mūziķi, radoši, gribas lidot, tā ir vienmēr bijis, un neviens nemācās no pieredzes. Pašam jāiziet cauri, nekas jauns nav izdomāts.

Atrast labus domubiedrus arī ir ļoti svarīgi. Nepazust ilūzijā. Ļoti svarīgi ir spēlēt, nevis domāt, ka tu spēlē. Ļoti svarīgi, es uzskatu, ir iziet vecmeistaru skolu – tas vēl joprojām strādā, un tas strādās. Es uzskatu, ka var iemācīties tikai no vecākiem mūziķiem. Visi tagad domā, ka caur «YouTube» var iemācīties spēlēt, un tikai to vien dara, bet tā ir pilnīgi cita enerģija. Skaidrs, ka «YouTube» mēs varam klausīties labākos, bet tas nenozīmē, ka tavs skolotājs nevar būt ciema labākais mūziķis. Kāpjot lielo soli no nulles līdz leģendai, mēs neapjaušam, kas tur ir pa vidu. Jaunajai paaudzei, man liekas, trūkst tā vidusposma, zināšanu par mūzikas vēsturi, attīstību. Kad tu spēlē, tu esi atvērta grāmata, un vecmeistars redz, kas tika izlaists pa ceļam. Bundzinieki klausās nevis bundziniekus, bet solistus, piemēram, viņi neklausās tiešajā nozīmē bundziniekus, pavadītājus, fundamentu. Tie ir tā zeme, tas motors.

Un tad tu aplauzies, un tu nāc atpakaļ. Bet katram ir jāaiziet tam aplim cauri pašam. Redz, cilvēkiem ir tā tendence, ka mēs nesaprotam, pirms neesam paši izgājuši. Neklausāmies pieredzē. Esmu par to pārliecinājies arī pats – tava pieredze var būt milzīga, tu man viņu stāstīsi, es to centīšos saprast, sapratīšu, pārdzīvošu, mēs šķirsimies, es teikšu sev – nekad nedari tā, kā viņa darīja, un tāpat iziešu tam cauri. Man liekas, tas tā speciāli ir uztaisīts, lai tas nestrādātu. Lai mēs nevarētu viens no otra iemācīties, lai mums pašiem būtu. Citādāk cilvēks nespēj augt.