Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Džezs ir ļoti mentāla mūzika


Aleksandra Line

Mūzika nav par naudas vai akordu daudzumu. Mūzika ir par kopienu, mīlestību un prieku

Evilena Protektore

«Es dzīvi vispār neuztveru kā nopietnu sarunu,» sāk Miks Strods, kurš pirmo reizi mūžā sēž man pretī ar piena kokteiļa glāzi, nevis skaņas pulti, lai arī esam pazīstami vismaz gadus piecus, ja ne vairāk. Pandēmijas laiks ir bijis gaužam bēdīgs visiem ar mūzikas nozari saistītajiem cilvēkiem, tomēr tas ļāva man satikt šo vienu no ierasti aizņemtajiem skatuves skaņu inženieriem ārpus darba uz ļoti garu un ne mazāk sirsnīgu, sirdssiltu sarunu. Miks ir stāvējis (tehniski arī sēdējis) aiz daudziem džeza, folka un ne tikai mūzikas notikumiem, un kam vēl, ja ne skaņuvīram, lai jautā par sūrā mūzikas biznesa un džeza mūziķu attieksmju lietām, kā arī instrukciju mūziķu uzvedībai darbā ar pārējiem «spēles dalībniekiem»? Sāku ar to, ka internetā informācijas par šī stāsta varoni daudz atrodamas nav.

Nu, izstāsti, cik un ko tu esi atradusi par mani.

Neko daudz. Es pazīstu tevi kā skatuves skaņotāju, un vienīgais, ko vēl esmu uzgājusi, ir tas, ka tu spēlē arī ģitāru kādā ierakstā.

Es nojaušu. Tas sastāvs vairs neeksistē – tā bija kāda folkmūzikas izlase. Aizsākām kādu folka ansambli, savācās savā starpā labi pazīstamie draugi, bet es ātri vien sapratu, ka skatījums par mūziku ir tik ļoti atšķirīgs, ka neredzēju jēgu vairs tajā piedalīties. Tajā ierakstā esmu iespēlējis giču, man tas viss bija jāmiksē, un, kad sākām rakstīt studijā, izrādījās, ka man tas gabals bija jāproducē – kaut kas jāizmet laukā, kaut kas jāpārspēlē. Miksa stadijā daudz ko iespēlēju.

Par to, kāds man sakars ar mūziku vispār un instrumentiem – esmu rīdzinieks, bet brīvdienās uzaugu Ogrē. Vēl skolā negāju, bet visu laiku braucu uz Ogri pie vecmučas. Izaugu kopā ar tādiem cilvēkiem kā Armands Začs, kas šobrīd ir diezgan kruts montāžas režisors, Matīsu Čudaru, Kasparu Pļavnieku, Viktoru Prūsi. Visi tur kaut ko spēlēja – tā pie manis nonāca Armanda vecā akustene, par ko esmu ļoti pateicīgs. Tā man ģitāra gājusi līdzi – citi mājās sēž, skatās teļļuku un grauž riekstiņus, un man vienmēr ir kaut kur metājusies ģitāra. 13-14 gadu vecumā izdomāju, ka jāmācās bungas, teicu tēvam, ka gribētu mācīties.

Tad jau tās muzikālās saknes ir pie vainas?

Jā. Bungas esmu kādu laiku nopietni spēlējis. Bet redz, tu neko nevari par mani atrast, tātad es savu mājasdarbu esmu izdarījis labi. Nav tā, ka slēpju, bet neredzu iemeslu dalīties – man neliekas, ka esmu kaut ko baigi sasniedzis. Es patiesībā esmu nospēlējis divus koncertus dzīvē kā ģitārists, par kuriem pat saņēmu naudu. Pāris gadus spēlēju tādā ansamblī ar nosaukumu «Parara», nospēlēju pāris koncertus «Depo», dažas reizes uzspēlēju folkkluba «Ala» folkdžemā, bet neko vairāk. Šur un tur ierakstos esmu pārspēlējis lietas, ko man ir vienkāršāk pārspēlēt, nekā mēģināt cilvēkiem prasīt, lai nospēlē to, kam tur ir jābūt.

Vai tie cilvēki to zina?

Es ceru, ka nē. Iespējams, tā ir nesmuka lieta, ko atklāt par sevi un industriju – es domāju, lielākā daļa nemaz nezina, ka patiesībā viņu partijas kāds cits ir pārspēlējis, pat ļoti zināmiem māksliniekiem.

Skaņu inženieris, kurš pats prot pārspēlēt partijas saviem māksliniekiem – tas taču ir kaut kas fantastisks.

Tā tas ir sanācis vienkārši. Lielākā problēma, vismaz man, ir bijusi tā, ka, uzaugot mūziķa ģimenē, tā izpratne par mūziku ir daudz savādāka, nekā tad, kad tu mūziku tikai mācies. Tu ielec iekšā baseinā, kurā īsti labi pat nesaproti, vienkārši tev apkārt ir. Tētis spēlēja kantrī grupās, B. B. Kings visu laiku skanēja mājās. Izpratne par to, ko tu meklē mūzikā, ir daudz savādāka, nekā maniem vienaudžiem. Es pa šiem gadiem esmu bijis ar sirdi un dvēseli iesaistīts trijos sastāvos, visos no tiem kā bundzinieks.

Un kā tava skaņotāja karjera iesākās?

Tur man ir atkal jāsaka liels paldies tēvam, kurš ir ielicis izpratni par lietām. Mans tēvs ir Vilnis Strods, ar iesauku Villijs – ar mūziku profesionāli viņš nenodarbojas jau gadus divdesmit, bet viņš ir bēdīgi slavenā Muraveja līdzgaitnieks, daudzi no tiem mūziķiem jau ir aizsaulē. Kādu laiku ir spēlējis 1990. gadu ansamblī ar nosaukumu «Rebel», un no mūzikas aizgāja prom, viņa paša vārdiem, jo viņš pārāk mīl mūziku, jo tā mūzika viņam ir svarīgāka, nekā piķis, ko viņš tajā nopelna. Tad viņš sāka automašīnas muitot, un kā mūziķis, kuram interesē mūzika, nonāca līdz autoskaņai – tas viņam sākās kā hobijs un pārvērtās par darbu. Pēc izglītības viņš vispār ir virpotājs, ļoti ilgus gadus nospēlējis ar Pitu Andersonu, pavisam sen «Labvēlīgajā tipā» spēlēja, «Iļģos», veselā kaudzē vecu ansambļu. Bija laiki, kad viņš mūziku spēlēja profesionāli, čupojās ar Tāli Gžibovski, daudziem citiem, un tad lēni gāja prom no tās mūzikas spēlēšanas, kas viņam nepatīk, no cilvēkiem, kuri nepatīk. Tad fāteris sāka interesēties par autoskaņu, vienā brīdī uztaisīja savu kantori un mācīja man lietas par mūziku.

Parasts cilvēks, kad klausās ierakstus, kas ir pirmais, ko viņš dzird? Nu, balss, miksa elementi, kas lec acīs – ģitāras, bungas. Bet ļoti maz cilvēkiem ir tehniskais nodrošinājums, lai viņi varētu ierakstus kvalitatīvi klausīties tā, lai viņi vispār var kaut ko izšķirt. Otrkārt, cik daudz cilvēki sēž un tiešām klausās mūziku? Velta laiku. Taču nav tā, ka tu cep olu uz plīts un «Pink Floyd» klausies ar teļļuku fonā. Un tas man atvēra durvis uz pilnīgi jaunu pasauli, kā vispār klausīties mūziku. Sāc klausīties, no kā tas viss sastāv. Es vienkārši gāju Mūzikas akadēmijā uz nezināmu cilvēku koncerteksāmeniem, klausījos, kā dabīgi skan instrumenti.

Evilena Protektore

Tu esi vairāk pamanīts dzīvo koncertu skaņošanā, nevis studijas darbā. Vai tā ir apzināta izvēle?

Lielākā daļa no inženieriem ir kaut kādā līmenī darījuši pilnīgi visu. Bet mans mājas darbs tomēr ir dzīvais. Studijā esmu kaut ko rakstījis, tagad man arī ir telpa, kurā kaut ko rakstīt, arī šobrīd tur tiek rakstīts viens folkloristu albums. Studija ir kaut kas grandiozs, dārgi mikrofoni – tā man nav, bet ir telpa, kurā varu ierakstīt savu vai citu cilvēku idejas. Man patika skaņas lietas, patika saprast vairāk, es brīvi uzsūcu visu, kas bija nācis manā virzienā, mani iepazīstināja ar Edmundu Zazerski, UBS («Universal Baltic Sound») tēvu, sāku tur strādāt, džeki ielika labus pamatus par daudzām lietām. Tad sāku strādāt klubā «Feelings», kas vairs neeksistē, tad daudzus gadus nostrādāju «Eglē», «Nekādu problēmu», sapazinos ar bijušo sievu un iekļuvu folkloristu pasākumos, tad vienā no tiem spēlēja Krišjānis Putniņš, Edgars Kārklis. Sapazināmies, sākām runāt par «Alu» (folkklubu), un es tur sāku strādāt vienā brīdī. Gadi gāja, Krišjānis atvera «Trompeti», strādājām.

Mans pamats ir dzīvā skaņa. Un man liekas, ka ar to es atšķiros no saviem kolēģiem – esmu daudzus gadus braukājis ar ansambļiem, strādājis vietās, kur ar tehnisko nodrošinājumu ir ļoti bēdīgi, un pa šiem gadiem man ir bijušas daudzas situācijas, kad jebkurš pieredzējis skaņotājs pateiktu: «Nē, šeit pasākums nenotiks, mēs braucam mājās.» Man ir bijusi situācija dzīvē ar Donu Ventspilī klubā «Kiss» – nezinu, vai tā iestāde eksistē, ļoti ceru, ka vairs nē. Vakara labākā nagla bija tā, ka Dons apsēžās pie klavierēm, spēlē «Ja es būtu vējš», un «Multikorā», kas nāk no skatuves uz pulti, pults ir pretējā telpas galā, nepiemērotā vietā, nomirst kanāls. Vari trīsreiz minēt, kurš. Iestājas klusums, nav balss, tāds kolorīts piedzīvojums. Bija ātri jānoreaģē, šāviens tumsā – es izrāvu kanālu laukā, pārspraudu kaut kādu citu kanālu, noriskēju, un vokāls parādījās. Tad pasākuma vidū kaut kāda priekša vēl nomira.

Ja tu esi tajā pasākumā uz vietas, tev ir jāizdomā, kā to situāciju risināt, kompromisu atrast. Ir tas, kas ir, un kā būs, tā būs. Un tā ir ļoti laba dzīves skola – tu atbrauc un strādā ar to, kas ir, un no tā, kas ir, ir jādabon labākais. Un šādi pasākumi ir bijuši daudz un dažādi, un vienā mirklī tevi tas pārstāj tik ļoti uztraukt. Ir tur četri mikrofoni – super, lai iet, ir bungas – super. Kad iestājās tāds pofigisms, nihilisms, nonāc līdz tam, ka tev vairs nav svarīgi, kas tur ir par tehniku, tu vairs nepaļaujies uz tehniku, bet paļaujies uz to, kā tu to problēmu atrisināsi.

Man ir daudz kolēģu, kuri uzskata, ka viss, kas nav «Shure» mikforoni, ir dabas kļūda: «Es strādāju tikai ar «Sehnheiser» mikrofoniem bungām,» tādas lietas. Un es nesaprotu – tas viss ir tāda selektīva aprobežotība, nevis klausies ar ausīm un izvērtē. Tad, kad cilvēki ieiet veikalā un pērk vīnu pēc aplikācijas, cik ir zvaigznes. Man tas liekas absurdi – es nevaru nošķirot, labs vai slikts vīns, pēc zvaigznēm. Vienalga, vai viņam ir sešpadsmit zvaigznes vai mīnus četras – ja tas man garšo, tad es iegūšu prieku. Bet nopirkt vīnu pēc krutuma… Ja tev ir budžets divas štukas, tu vari par to nopirkt tikai divus krutus mikrofonus, bet ja atnāk pie tevis Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis ar piecpadsmit babuļiem, ko tu – noliksi divus mikrofonus? Nu kas tas par sviestu! Tev jānoliek desmit mikrofoni, un viņām vienalga, vai tie būs no dīķa izvilkti vai no paciņas izņemti.

(Sarunai starp Mika bildēšanu pieslēdzas Evilena Protektore) Nu tas jau kaut kāds izdzīvošanas režīms.

Bet tāda jau ir mūsu nozare – nebeidzams izdzīvošanas režīms. Cik nu ir pasākumi bijuši, kad nav laika aiziet pačurāt, nerunājot par to, ka kaut kas jāapēd.

EP: Ir gadījies braukt prom no pasākuma, tāpēc ka nebūs?

Man nē, bet kolēģim – jā. Bahs stāstīja, ka ir skaņojis tādu grupu «Audience Killers» – loģiski, ka tur skaņas kartes, sinčiki, direktnieku vairāk nekā instrumentu. Sazvanās ar organizatoriem, tie saka: «Jā, viss būs uz vietas, viss kruti.» Atbrauc uz Valmieru, pie kultūras nama noliktas divas «sosuļkas», divi monitori, nu tūlīt mauks. Džeki jautā: «Nu labi, kur ir direkti?» Un to vienkārši nav. Tas nav tā, ka mums vajag sešus mikrofonus, bet trīs gan jau arī derēs – te tu vienkārši nevari skaņas karti nekur iespraust. Viņi kasa pauri, ko darīt, vietējais skaņinieks paņem vadu, nogriež, notīra, un ar sērkociņu sāk viņu pultī caurumos spraust iekšā. Tad Bahs atnāk pie organizatoriem un saka: «Nu, nebūs.» Sapakojās un aizbrauca.

Vai ir tā, ka tev ar kādu mūziķi ir bijis ērtāk vai neērtāk strādāt?

Zini, tas, cik labi tev ies kādā koncī vai kāda būs tehniskā virtuve, ir atkarīgs tikai un vienīgi no tavas attieksmes. Protams, ir tehniskās nianses – ja esi pieradis spēlēt ar kāju aiz auss, visticamāk, noņemot to kāju no auss un iztaisnojot muguru, būs problemātiski paspēlēt. Bet redzi, šajā industrijā tu nevari būt statisks, tev jābūt fleksiblam, bez tā vienkārši nekas nenotiek, un, ja tu nevari pielāgoties vietai, telpai, aparatūrai, cilvēkiem, kuri ar tevi strādā, tad ir diezgan garantēts, ka katrs otrais pasākums būs «zarā». Tas jau ir filozofiskais aspekts, ja tev pasākumā kaut kas nobrūk un ja tu esi bezspēcīgs – vai nu tu pieņem to, kā ir, vai arī plēs matus, psiho un tā tālāk. Bet tas jau to situāciju nerisinās.

Vispatīkamāk ir strādāt ar mūziķiem, kuri ir fleksibli. Es saprotu, ka «Trompetē», piemēram, ir tā, kā ir – tur būtu jābūt beksteidžam, labākiem tehniskiem risinājumiem, cilvēkiem vajadzētu nerunāt un klausīties mūziku… Lai gan arī tas ir atsevišķs stāsts, jo tie cilvēki, kas atnāk un ēd to kotleti, ir tie, kas tev samaksā algu. Un to daudzi mūziķi Latvijā nesaprot, it sevišķi tas ir akmens džeza mūziķu lauciņā – liela daļa nesaprot, ka lielākai daļai iestāžu, kur viņi ir uzaicināti spēlēt, viņi nespēlē savu solo koncertu, bet ir tur, lai tai iestādei nestu peļņu.

Mūziķi ir ļoti iekšā mākslinieciskajā posmā, bet nespēj sakārtot biznesa pusi un nesaprot, ka tā māksla ir tikai mākslas pēc. Ja tu paņem giču un ej uz ielas spēlē, noliekot čeholu priekšā, tad rādītājs tam, vai tu esi labs vai sūdīgs mūziķis, būs tas, cik tev sametīs piķi. Taču viņi nesaprot to, ka iela no kroga nav baigi citādāka. Ja tu ienes iestādei peļņu, loģiski, ka tevi aicinās biežāk, un tu varēsi uzprasīt lielāku piķi par to. Un tā ir tā simbioze, ko mūziķi šeit nesaprot. Ir arī otra versija – pa dienu dari kaut ko citu un vakarā spēlē mūziku. Tad arī tu vari spēlēt, neprasot naudu, un darīt visu, ko tu gribi. Un ļoti daudzi cilvēki tā dara, un tas ir tāds grūti sakošļājams apgalvojums, bet man gribētos teikt, ka šie cilvēki ļoti bieži ir tuvāk tai īstai muzicēšanai, nekā tie, kam tas ir darbs. Tāpēc ļoti daudzi cilvēki spēlē gigu, kas viņiem nepatīk, tikai tāpēc, ka viņiem samaksās.

Tā īstenībā ir grūta izvēle, un es apbrīnoju cilvēkus, kas var dzīvot tikai no mūzikas un spēlēt to, ar ko viņi pelna. Tā ir, manuprāt, milzīga laime, kur nu vēl Latvijā. Lai arī Latvijā tā situācija ir daudz labāka, kā jebkur pasaulē – ne velti ir visi joki par džeza mūziķiem, ar ko atšķiras džeza mūziķis no picas.

Evilena Protektore

Par tiem džeza mūziķiem runājot – vai tie, ar ko tev sanācis pastrādāt, atšķiras no citu žanru mūziķiem?

Jā. Pateikšu godīgi – ar snobismu. Tas ir vienkārši mans novērojums, protams, ir arī izņēmumi, bet, jo tu esi lielāks mākslinieks, jo tev tā tolerance par cita veida mūziku un žanru ir lielāka. Džezs ir tieši tāda pat mūzika kā šlāgeris, popsis, «dark wave», jebkas cits. Mums bija saruna ar Unu Stadi par šo tēmu kādreiz, es viņai teicu, ka lielākā daļa jaunu studentu ir ar degunu mākoņos – viņiem liekas, «oj, kā es kruti spēlēju», un viss, kas nav džezs, ir sūds. Un viņi paši nespēlē labi.

Ja aizdomājas par kādu Ņūorleānu, piemēram, – tur ir mūziķi, kas ir uzauguši uz tās mūzikas, bet mēs to džezu tikai mācāmies, tāpēc viņiem skan un mums neskan. Tas iedod ļoti selektīvu skatu gan no skolotāju puses, gan no vienaudžu puses, gan no tās vides, kad tu to mūziku spēlē nevis tāpēc, ka tev tā patīk, bet tāpēc, ka tas ir prestiži. Džezs ir ļoti mentāla mūzika. Liela daļa cilvēku džezu neklausās, jo viņi to nesaprot – tev ir jābūt izpratnei par šo mūziku teorētiskā līmenī vai citādāk, lai tu saprastu, kas tur notiek. Nevis tikai tas, kādu sajūtu džezs tevī rāda, bet tas, kā tu mentālā līmenī to saproti. Tā ir vienkārši dažāda pieeja mūzikai – bez priekšzināšanām džezs ir nesaprotams.

Tad tu noklausies frīdžezavangardu, un, ja tev nepastāsta konceptu, kas tur ir apakšā, kā tas ļoti bieži ar moderno mākslu notiek, tev arī nav skaidrs, kas ir pateikts. Arī džezs pagājušajā gadsmitā bija deju mūzika. Tev samaksāja par to, lai cilvēki izklaidētos un būtu priecīgi. Protams, tā mūzika attīstās, bet man ir tuvāk tā mūzika, kas tevī rada prieku. Kas uzrunā. Manā skatījumā māksla kā tāda nedrīkst tevi uzrunāt tikai un vienīgi tad, ja tu zini «backstory» – ne vienmēr cilvēks runās tavā valodā vai viņam būs saprotami koncepti, par kuriem tu runā. Un es uzskatu, ka nav labas vai sliktas mūzikas, nav labu vai sliktu mikrofonu, nav labu vai sliktu cilvēku – tā ir subjektīva uztvere, tu šo te «labs» vai «slikts» birku piekar brīdī, kad šī lieta tev nāk vai nenāk par labu. Un tas ir subjektīvi.

Instrukcija, kā mūziķim ir jāuzvedas darbā ar skaņotāju?

Numur viens – jāierodas laikus. Ir jābūt pārliecinātam par to, ko tu esi atnesis līdzi – instruments, garastāvoklis un viss pārējais. Protams, gadās visādas lietas, bet, ja tu atnāc uz gigu un secini, ka ģitārai stīgas beigušās – piedod, skatuves vidū stīgas es tev neatradīšu. Tev ir jābūt pārliecinātam par to, kur tu dodies, ir jāgatavojas. Tehniskajam un attieksmes līmenim jābūt. Mēs visi esam cilvēki, kāpēc lai es pret tevi slikti izturētos, vai arī tu pret mani. Protams, ja mūziķi tūrē, ir paaugstināta stresa apstākļos, sen nav bijuši mājās, tas nav viegli, es to saprotu, var gadīties tā, ka tu uzkāp uz skatuves pēdējā tūres koncertā, un ir pēdējais piliens secināt, ka tev ir divas rozetes, nevis trīs. Ir svarīgi atcerēties, ka neviens apzināti nestrādā pret tevi – vienmēr darīs visu iespējamo, lai pasākums notiek pēc iespējas patīkamāk. Un labākais, ko tu vari darīt – būt labs, saprast situāciju.

No lielākās daļas jauno džeza mūziķu bieži vien pārmetums mums ir – mēs te tā maucam, bet nekas neskan. Un pārsvarā tā nav mūsu tehniskā problēma – mikrofons dzird to, ko dzird. Tas, vai jūs labi skanēsiet, būs atkarīgs no tā, vai jūs normāli spēlēsiet un vai jums būs normāla attieksme. Vissvarīgākais ir tas, kā jums ir muzons uzbūvēts, kā ir aranžijas uztaisītas. Ne pārāk glīts noslēpums, ko dara praktiski katrs skaņotājs – ja kaut kas uz skatuves traucē, tu to vienkārši izslēdz. Uz skatuves viņi joprojām ir dzirdami, bet auditorija viņus vairs nedzird. Saproti, ja kāds nāks klāt un teiks, ka sūdīgi skan, vainos skaņotāju, nevis grupu. Un, ja kruti skan, tad nāk un pa plecu sit grupai. Tāpēc, lai tev neviens nenāktu klāt un ar pirkstu nekratītu, to, kas traucē, tu izslēdz laukā.

Esot skaņotājam, tev ir jāzina teorija, mūzika, psiholoģija, bizness. Un, esot mūziķim uz skatuves, vienkārši jāsaprot, ka skaņotājs, menedžeris – tas ir tieši tāds pats cilvēks kā tu pats. Un tikai caur savstarpēju kompromisu jūs nonāksiet pie laba rezultāta. Es visiem kā piemēru minu – man bija jāstrādā kāzās kaut kādā ļoti lielā pilī, daudz viesu, augsti griesti un tur spēlē grupa «Keksi». Baigi forši, tikai ne tajā akustiskajā telpā. Viņi sāk spēlēt, un tu neko nesaproti. Ja tie kāzu organizatori paņemtu stīgu kvartetu, būtu labāk. Un tas pats stāsts par Rīgas akustisko koncertzāli – nu, uzcels, un ar ko pēc tam piepildīs? Tas nav noniecinājums akadēmiskajai mūzikai, bet kas nodrošinās tās koncertzāles eksistenci?

Bijuši daudz gadījumi, kad uz privāto banketu uzaicina spēlēt džeza mūziķi, mūziķus neviens neklausās, viņi uzrullē lūpu, te akmens ir katrā lauciņā. Man nav skaidrs, kāpēc tik nopietni šajā gadījumā vajag uztvert savu muzonu. Tev par to samaksā – forši, uztver to kā mēģinājumu. Nolažosi – neviens nedzirdēs. Vēl viens ieteikums – jebkurā pasākumā, kurā tu taisies spēlēt, vienmēr pārliecinies, ka otrajā pusē cilvēks, kurš tevi apkalpos, zina, kas tev ir vajadzīgs, cikos tu ieradīsies, kas esi. Jāuzdod arī sev pašam jautājums, vai tu zini, kur tu ej un ko dari. Un gadās arī situācijas, kad tu esi tas, kas kaut ko nolažojis, kaut ko aizmirsis, un varbūt arī tev nav taisnība, tad ir svarīgi sākumā pieņemt to, ka tā var būt arī tava kļūda.

Kas, tavuprāt, ir tas, kas Latvijas džezam pietrūkst?

Mūziķu vidū nav tādas kopienas. Ir fantastiska filma, ko es noskatos reizi pāris gados, lai sev atgādinātu, par ko ir mūzika vispār – «Playing For Change». Es ļoti iesaku pameklēt. Tie mūziķi tur atzīstās, ka tā bija lieta, ko viņi bija aizmirsuši – ka viņi patiesībā, tik ļoti cenšoties spēlēt uz ielas un nopelnīt kaut kādu piķi, ir aizmirsuši par to, ka tā mūzika ir nevis par naudu vai akordu daudzumu, bet par šeit un tagad, un par to, ka mums patīk būt kopā. Vienalga, kāda mūzika, svarīgi ir tas, ka tu esi šeit un tagad un dari to, kas tevī rada prieku un dod mīlestību citiem.

Man liekas, ka tā ir atslēgas problēma ar džezu Latvijā – cilvēki nesanāk kopā tāpēc, ka viņiem patīk džezs. Viņi sanāk kopā nopelnīt piķi, īstenot projektu, un ir maz tādu projektu, kur tu redzi, ka cilvēki sanāk kopā uzspēlēt viens ar otru. Un tādus projektus ļoti labi var atšķirt no citiem. Un tieši tāpat, kā tu no malas nevari redzēt savas ausis, tu nevari ieraudzīt, kā tu spēlē, tāpēc tas ir vēl viens svarīgs aspekts – savus koncertus rakstīt un filmēt. Un pēc tam analizēt nevis to, kā es tur nospēlēju, bet kā tas skan kopā, ko dara cilvēki apkārt. Vai viņiem vispār interesē tas, ko tu dari. Un tad tu redzi, cik tu vari publiku uzrunāt. No malas tos sastāvus, kas tiešām dara to mīlestības pret mūziku pēc, var ļoti labi redzēt.

Man liekas, ka džezs Latvijā rullēs tajā brīdī, kad visa tā kopiena būs dzīva un cilvēkiem patiks to darīt. Tad arī pārējie pavilksies, jo redzēs, ka džeki dara foršas lietas. Vecāka gadagājuma mūziķi – cik daudz savu kolēģu koncertus ir apmeklējuši? Jaunāki džeki, mūsu ar tevi vecuma – nu, varbūt nedaudz vairāk. Es, protams, saprotu, ka ir grūti – tev ir jāpelna piķis, tev ir ģimene, suns, kredīts, mašīna, māja, un vēl iet muzonu klausīties ir grūti. Bet tur ir tā problēma – tu to mūziku uztver kā darbu. Es domāju, ka cilvēku prioritātēm jāpamainās.