Ārpus tehnoloģijām, iekšpus mūzikai
Ansis Pavasaris par Latvijas Radio, Ivaru Mazuru, «Džeza klubu» un kriminālromāniem
Viens no noslēpumainākajiem cilvēkiem Latvijas mūzikas industrijā, par kuru informācijas apjoms ir tuvu nullei, sēž Latvijas Radio kabinetā ar uzrakstu «zaķīši» uz durvīm, pīpē vismaz pāris paciņas dienā, e-pastos parakstās «Gadalaiks» un skaitās mūzikas redaktors. Ansis Pavasaris ir spēlējis bungas un klarneti ar vairākām džeza leģendām, gandrīz trīsdesmit gadus pildījis mūzikas redaktora lomu Latvijas Radio un savulaik pārņēmis no Ivara Mazura vairs neeksistējošo raidījumu «Džeza klubs».
Par visām šīm lietam arī izdomāju ar viņu aprunāties. Sarunas sākumā jāmin gan, ka piebildi «smejas» varētu rakstīt pie pilnīgi katras Anša atbildes. Visiem lamuvārdiem, visam nihilismam, visiem dzīves stāstiem fonā izskan labsirdīgs smīns vai sirsnīgi smiekli – žēl, ka teksta formāts neļauj to parādīt, bet lasītājam lūgums, sarunu lasot, iztēloties.
Ansi, kādēļ Gadalaiks?
Tas ir joks vienkārši. Kādu laiku mani tā uzrunāja Rozītis, Gunča Rozenbergs, kad man zvanīja. Vai tur Gadalaiks? Teica. Šitā. Bet, kā tu saproti, tas bija sen. Viņš vienkārši nāca ciemos pie mums, viņam vajadzēja dziesmu tekstus vai vēl ko.
Vai viņš ir arī iemesls tam, ka uz tava radiokabineta durvju šiltītes rakstīts «zaķīši»?
Mans kādreizējais darba audzinātājs pa estrādes mūzikas līniju Edvīns Melnalksnis toreiz katru dienu atnāca uz darbu un izstāstīja vienu anekdoti par zaķīšiem. Toreiz jau bija visai liela mūzikas redakcija kopā ar «Klasiku», nebija atsevišķi pa kanāliem, un, kad kādam vajadzēja kaut ko no mūzikas, uzreiz teica «aizej pie zaķīšiem». Kādreiz mums garām veda ekskursijas un stāstīja: «Nu, šeit sēž zaķīši». Vot, tā.
Un vai tev pašam pavasaris šķiet kāds īpašs gadalaiks?
A vairs jau ziemas nav, ir tikai viens gadalaiks. Gadalaiks nāk no mana vecvecvectēva – kad barons laida dzimtļaudis brīvlaišanā, tiem zemniekiem taču līdz tam bija tikai vārdi. Viņš prasīja: «Nu, kādu uzvārdu tu gribi?» Sencis teica: «Esmu pliks kā pavasaris, dod pavasari.» Līvas muižā viņš bija, starp citu, netālu no Rīgas.
Un tu pats nāc no Rīgas? Internetā par tevi var atrast niecīgi maz informācijas.
Man nepatīk, kad mani kaut kur publicē. Es neesmu nevienā sociālajā tīklā, nepatīk. Ar cilvēku aprunāties ir pavisam kas cits, nevis rakstīt visu laiku. Vot, mans kaujas ierocis [rāda savu vecu podziņu telefonu].
Tur taču nevar radio paklausīties.
A priekš kam? Vēl klausīties kaut ko? Es mājās neesmu ieslēdzis radio atskaņotāju gadus divdesmit. Neko es neklausos, putniņi kā čiepst. Tas pats Edvīns Melnalksnis, kad mēs te atnācām, jaunie puikas, priecīgi, kādus ierakstus var dabūt, deviņdesmito gadu sākums, Edvīns teica: «Zēni, kā man tas viss ir apnicis. Lieciet man svētu mieru.» Apnicis viss. Uz pēdējo koncertu es jau arī laikam biju divdesmit gadus atpakaļ. Citi brauc uz Zviedriju paklausīties Polu Makartniju, bet man varētu piemaksāt, viņš man varētu zem loga spēlēt – nē. Bet to taču nevar publicēt – ka strādā radio, neklausās mūziku, neiet uz koncertiem, ko viņš tur dara, jānošauj!
Un ko tad tu dari?
Grāmatas lasu mājās. Visu mūžu biezās brillēs. Par jebkādu tēmu, sevišķi krimiķus, protams. Starp citu, visvairāk man patīk lasīt krievu valodā – pirmām kārtām, latviešu valodā neko sevišķi nevar dabūt, un tie tulkojumi bieži vien ir – zeme, atveries. Nopirku arī elektronisko grāmatu, jo lielākais lērums grāmatu – vai tad tu tās mūžā otrreiz lasīsi?
Nē, protams, bet man pašai patīk šķirstīt lapas.
Tipogrāfijas smarža, nu, protams. Esmu jau arī pāris bibliotēkās pierakstījies, bet tur neienāk tik daudz. Kas nu ir, to nu ņemam. Cik nu var papildināt. Un cik grāmatiņas maksā šodien – to naudu taču var nodzert. Un nav, kur glabāt. Visas grāmatas, pēc kurām kādreiz rindās stāvēja, ar katru pārvākšanos miskastēs tagad nokļūst.
Atradu gan par tevi «Monopola» raidījumu netīšām. Tur tu stāstīji, ka tev dzīvē patīk darīt labu. Kas ir tas labais, kas šobrīd pasaulei pietrūkst?
Ak, dievs. Nav izdzēsuši, ak tu, maitas. Nē, tās ir absolūtas muļķības. Nav labāka ēdiena, kā apēst otru [smejas]. Tu man arī tagad netici? Neviens man netic. Nezinu, tagad jau visu salaiduši tūtā. Nevienam mūsdienās nevar ticēt, viss iet tikai uz apšmaukšanu. Jebkurā jomā. Kādreiz omāri skaitījās vienkāršu nabagu ļaužu ēdiens, pēc tam tikai palika par delikatesi. Es jau ilgi staigāju arī bez mobilā telefona, līdz man atbrauca pakaļ un teica tā: «Vai nu tev rītā ir mobilais telefons, vai arī mums ir cits darbinieks.» Jo cilvēks atbrauca uz laukiem man pakaļ, un es tieši tajā brīdī atbraucu uz Rīgu atpakaļ.
Šis izklausās ļoti ārpus mūsdienu tehnoloģijām. Vai tā jūties brīvāks?
Cilvēki taču paši ņem un izvēlas būt atkarīgi. Vai tad kāds liek pistoli pie galvas – nopērc telefonu un piereģistrējies Feisbukā? Bija tāds Lavrinovičs kādreiz, Latvijas Radio tehniskais direktors, uztaisīja eksperimentu – ņema un ielika mani Feisbukā, uztaisīja man aizmuguriski lapu, maita. Beigās jau izdzēsa, kāda jēga? Paroli jau viņš man neiedeva, lai es neizdzēstu ārā. Cilvēki mēģināja ar mani sarakstīties, brīnījās, ka es neatbildu. Nu, lappusīti jau bija smuki uztaisījuši. Bet man jau nevajag, priekš kam? Ja man ar kādu vajag aprunāties, uzspiežu podziņu un viss. Šim telefonam gan atmiņa 250 telefoni: ja vajag ievadīt kaut ko jaunu, domāju, kuru nu metīsim ārā? Ar šito neesmu pāris gadus runājis, nafig.
Tāda robeža dzīves sakariem. Un kā džezs ir tavā dzīvē parādījies?
Džezs? Dieva dēļ. Es pat no skolas kora muku. Katru dienu dienasgrāmatā bija ierakstīts – lūdzu ierasties kopā ar vecākiem. Nu, bērnu mūzikas skola, paātrināti. Mans tēva kungs bija milzīgs džeza fans, rakstīja magnetofonā visus Ivara Mazura raidījumus iekšā, teica: «Redz, kur ir īstā mūzika.» Bet toreiz prātā nenāca, ka varētu nākt strādāt radio, parastais Padomju cilvēks: skola, armija, rūpnīca. Viss.
Un kā tā sanāca?
Drīz būs trīsdesmit gadi, kopš es te nokļuvu. Pēc barikādēm, kad bija beidzies viss, mani drīkstēja šeit uzņemt. Neesmu komjaunatnes biedrs bijis. Agrāk te bija stingri, šitādus nedrīkstēja. Te mani uzaicināja draugi – redzēja, ka ir atbrīvojusies viena vieta. Atnāc, vecais. Uz radio es atnācu no Tēlnieku nama, kur strādāju ar visu – piekārt gleznas, iekārtot izstādes, notirgot kādu bildi kādam ārzemniekam, elektrību ievilkt.
Tā jau tu līdz rūpnīcai neesi ticis?
Tiku gan, es pēc armijas sāku VEFā strādāt. Arī pazīstamie palīdzēja, fotolaboratorijā pie konveijera. Tā bija bišku īpatnēja fotolaboratorija – kādreiz, ja tu zini, kā taisīja visu elektroniku, tā saucamā spiestā plate. Plates zīmēja Anglijā ražotā skaitļošanas mašīna, kas bija par drausmīgu valūtas kaudzi nopirkta. Es sēdēju, lai apmainītu lentītes, pārējā laikā darīju, ko gribēju. Man noformēja speciālās caurlaides – VEFā drausmīgi stingri skatījās, jebkuru pārkāpēju ķēra.
Un kur mūzikai bija vieta šajā dzīvesstāstā?
Braukāju pa haltūrām. Es jau sākumā bungas situ, sāku skolas ansamblī un pēdējo reizi bungas situ pirms gadiem desmit Līvu laukumā. Vecais Rezevskis vienmēr kavēja no kādas citas haltūras, teica: «Ansīt, nu pirmo stundu nospēlē.» Bērnu mūzikas skolā sāku spēlēt klarneti. Ja kāds skolas laikā būtu teicis, ka es ar klarneti kaut vienu kapeiku nopelnīšu – kam vajadzīga klarnete 1979. gadā, nu.
Vai tā ir apzināta izvēle – par mūziku stāstīt, nevis to spēlēt?
Ko nozīmē apzināta – ko lika, to dara. Sākumā mēs te vesels bārs darījām to, ko tagad ar vienu kompjūtera pogas spiedienu var. Tad bija visa fonotēka, mazie rullīši, viens gabals – viena dziesma. «Labrīt» raidījums – divdesmit rullīši, divdesmit dziesmas. Mēs divi operatori uz «Labrītu» strādājām, jo visus gabalus tu nespēj mainīt. Vesels cirks bija.
Vai tagad nenožēlo savas dzīves izvēles?
A vilks viņu zin. Droši vien mācīties vajadzēja jaunībā – tas man nekad nav paticis. Mūzika ir apnikusi. Mēs taču ar vecu rezerves zirgu jeb Rezevski sešus gadus nospēlējām dienu dienā «Lolo Pub». Seši gadi. Visi Ziemassvētki, Jaunie gadi, pieci lati par vakaru. Ko tu tur ej, saka, nu a kur man citur iet. No rīta radio, vakarā līdz vieniem nospēlē, ar pēdējo vilcienu mājās, no rīta šurp. Kas tak toreiz nav nācis uz «Lolo Pub». Cienījami cilvēki sēdēja. Vajadzēja spēlēt obligāti «Vienreiz Amerikā». Un vēl pirms tam bija «Lauku kapela».
Un tad sākās: «Vecais, klausies, tu taču tur pūti klarnetē, mums Brīvdabas muzejā vajag nospēlēt, gadatirgiem.» Tā arī panesās. Tad pažarnieku bunga nomainījās ar lielo bungu komplektu, parādījās basģitāra, tā jau «Lauku kapela» bija. Tad mums vadītājs aizbrauca uz Zviedriju strādāt. Viņš jau bija inženieris ar smadzenēm – bija jāizvēlās turpināt «Lauku kapelu» bīdīt vai kaut ko sasniegt dzīvē.
Tās lietas izslēdza viena otru?
Laika nav, saproti. Nav ko mizot apkārt ar akordeonu zobos. Nu, vismaz dabūjām apskatīties dažas Eiropas valstīs, deju kolektīviem piespēlējām. Un tā pamazām bungas tika aizmirstas. Pēdējā haltūra jau bija kādu nedēļu pirms pandēmijas, bet bieži vairs nav. Kādreiz jau te gāja jautri, «Kasablankā» tepat ap stūri, astoņas dienas nedēļā diezgan ilgus gadus. Gints Žilinskis, visi pārējie, kurš nu kuru vakaru bija brīvs. Pa visiem Vecrīgas krogiem spēlējām. Siguldas diksilends bija vēl arī pa vidu, astoņus gadus pēc kārtas. Tur jau mēs spēlējām kopā ar Zigi Lindi, kas tur apakšā notiņas kārto.
Un kā bija aizsācies radio raidījums «Džeza klubs»?
Ivars Mazurs beidza taisīt raidījumu ap 2008. gadu, un priekšniecība teica – uz priekšu. Ko liek, to dara. Pirms tā jau aizsākās raidījums «Dzīves ritmi mūzikā». Kas nu gādās pa rokai, to arī liku saturā – pagājušonedēļ dziedāja kāda meitene, tātad šonedēļ pūtīs kāds trompetists. Kādreiz Briežkalns piezvana, saka: «Klausies, mums te koncerts, vajadzētu pareklamēt.» Lūdzu, man nav jādomā, par ko taisīt. Agrāk jau tie festivāli bija viens pakaļā otram, bija, par ko stāstīt. Tagad jau internetā visu var atrast, nekur nav jāiet.
Ivaram Mazuram, kurš šo raidījumu sāka, grūti gāja ar to runāšanu pēdējā laikā, veselība bija sašķobījusies, pa slimnīcām mētājās, es dabūju braukt ar diktofonu pie viņa, palātā lūgt, lai ieraksta man tekstu. Un neskanēja vairs. Un vienreiz bjia jābrauc uz mājām pie viņa, jāsaka: «Vecais, tevi noņēma no raidījuma.» Man bija jābrauc pateikt, ka viņš nav vajadzīgs nekam. Tā, lūk.
Kādēļ izbeidzās «Džeza klubs» kā raidījums?
Nauda. Es taisīju to «Dzīves ritmi mūzikā», sestdienās vienmēr bija dzīves ritmi par kādu ārzemnieku, un svētdienās Daiga Mazvērsīte no Latvijas Radio 2 taisīja par latviešiem. Viņa ar slaveno komponistu Gunāru Freidenfeldu kādreiz vēl domāja izdot latviešu mūzikas enciklopēdiju, pirms Freidis aizgāja prom no Radio pensijā. Bet Daiga jau turpina, vāc visu par latviešu mūziķiem, raksta grāmatas. Un tad atnāca jaunā vadība, un izrādās, ka naudas nav nekam, tātad man nākas taisīt vairstikai «Dzīves ritmus», arī par latviešiem.
Un šajā raidījumā tu arī bieži vien stāsti kaut ko par džezu – Ivars Vīgners, «Bellacord Electro»…
Nu jā, te galvenais, lai būtu latvieši pieminēti. Es pats sev esmu producents. Pats ierakstu, pats montēju, pats ielieku ēterā.
Vai esi kādreiz dzīvē aizdomājies arī par reālu džeza klubu?
Ik pēc brīža uzpeld tādi, jā. Viens džeza klubs, piemēram, pirms kādiem desmit gadiem bija arī pretī «Četriem baltiem krekliem», kaut kāda ārzemju latviete parādījās. Vienu vakaru mēs aizgājām tur – es, Žils (Gints Žilinskis), Rezevskis –, bet tā arī pa visu vakaru neviens cilvēks kāju tur neiespēra. Tā tas klubs arī bija izbeidzies. Nu neeju es pats klausīties mūziku. Aicināja visu laiku džemos uzspēlēt – tas jau ir jākopj regulāri.
Vai esi šobrīd apmierināts ar dzīvi?
Nu, jā. Cik tad man līdz pensijai atlicis. Ko vecam vīram vairāk – saule spīd, putni čiepst. Cilvēki zvana, saka: «Ansīt, atnāc». Nu nepatīk man, muļķis esmu, man mājās palasīt grāmatiņu vajag. Nu, naglu kādu iesist vēl. Cilvēks ir slinks pēc dabas. Šodien jau vispār viss ir mainījies – agrā kā nospēlē balli vai koncertu, visi čupojās, tusē. Tagad atbrauc, nodzied divas dziesmas, salec savos glaunajos vāģos un prom. Agrāk kaut kā vairāk kontaktējās viens ar otru, tagad ir pilnīgi mainījies viss.