Uzmanīgi, vārdi! — Deniss Paškevičs par grupas «Very Cool People» jaunu albumu

Albums ar stāstiem par nepadošanos, draudzību, vienotību, par personīgiem izaicinājumiem

Atsaucoties uz «Wikipedia» šķirkli «Kas ir Funk music?», definējošais paskaidrojums ir šāds: «Funk is a music genre that originated in African-American communities in the mid-1960s when African-American musicians created a rhythmic, danceable new form of music through a mixture of soul music, jazz, and rhythm and blues (R&B). Funk de-emphasizes melody and chord progressions and focuses on a strong rhythmic groove of a bass line played by an electric bassist and a drum part played by a drummer, often at slower tempos than other popular music. Like much of African-inspired music, funk typically consists of a complex groove with rhythm instruments playing interlocking grooves that created a «hypnotic» and «danceable feel». Funk uses the same richly colored extended chords found in bebop jazz, such as minor chords with added sevenths and elevenths, or dominant seventh chords with altered ninths and thirteenths.»

Mana satikšanās ar grupas «Very Cool People» mūziku ir sena. Pietiekami sena, lai, klausoties jaunāko grupas ierakstu, sameklētu atpazīstamo, man jau zināmo patīkamo enerģiju grupas skanējumā. Šis patiesi ir jau gana noslīpēts ritmiskā pulsa un vibrāciju apvienojums, kas tad arī simbolizē grupas daiļradi. «Very Cool People» sirdsbalss un karognesējs ir grupas dibinātājs, līderis Elvijs Grafcovs. Apbrīnojamas ir komandas darbaspējas un vitalitāte radīt.

Par vēstījumu

Klausoties mūziku un dziesmu vārdus, es sadzirdu patiesu, personīgu pārdzīvojumu un tematisku motīvu par un ap dzīvi — dzīvi, kādu mēs zinām šajā laikmetā. Es dzirdu stāstus par nepadošanos, draudzību, vienotību, par personīgiem izaicinājumiem. Liekas, ka saklausu arī stāstu par to, ka ir jāpieliek pūles un jāpārvar neskaitāmas barjeras, lai sevi sakārtotu un būtu dzīvs, pievilcīgs, interesants un pietiekami kvalitatīvs mūsdienu auditorijai. Auditorijai arī mūsu Latvijā. Viennozīmīgu es jūtu pozitīvu un nepārspīlēti jautru garu, klausoties ierakstu.

Par jaudu

Jauda ir jēdziens, bez kura nevaru iedomāties fanka un soula mūziku. VCP ir jaušami veikuši lielisku sagatavošanās darbu, lai skanētu tieši tik precīzi un kompakti, lai, klausoties viņu mūziku, gribētos kustēties. Var dziedāt par fanku, hip-hopu vai imitēt džeza mūziku, to nespējot izdzīvot. Šis nav tas gadījums! Komandas darbs ir lielisks. Mani uzrunāja pūšaminstrumentu grupas, basa un sitaminstrumentu ritmiskais kods, un, klausoties ierakstu, es nolasu sev tik pazīstamo un mīlēto ritmisko stāstu. Šis noteikti ir stāsts par to, kā ritma un taustiņinstrumentiem izdevies sabalansēt nepieciešamās melodiju un ritmiskā zīmējuma līnijas. Līdz ar to mūziku gribas klausīties, kustoties tai līdzi, nevis atrodoties relaksētākā situācijā. Tehniskais izpildījums dod jaudu un pārliecina par ilggadēju saspēli un, protams, par aranžējumu VCP kolektīva kopējo vīziju.

Par balsīm, kuras mūs iepriecina

Skaņa ir informācijas nesējs. No iekšējas pārliecības izteikti vārdi, melodijas, instrumenta skanējums, tembrālās īpatnības un ritma kods nes sevī neaprakstāmu spēku. Spēju nodot klausītājam enerģētisko lādiņu ar nosauktajiem līdzekļiem atšķir māksliniekus vienu no otra, un personas dziļums ir viens no pašiem izšķirošākajiem personas veiksmes stāsta faktoriem.
Labs darbs padarīts, dziedot Evilenai Protektorei, manuprāt, stilistiski gandrīz pretējos virzienos, dziesmās «This Mess» un «Roll With It». Izcila spēja pielāgoties situācijai un nodot savu vēstījumu klausītājam.
Kristine Prauliņa — šis lieliskais cilvēks izstaro mieru, tā ir īpaša dāvana, kas dod dziesmai patiesumu, bet vokālajai tehnikai — spārnus. «We should Dance» — lielisks skaņdarbs, nedaudz atgādināja man tuvo «motown» skanējumu, kaut uz dažam taktīm aranžējumā.
Ralfs Eilands, manuprāt, Latvijas vēstnesis, mūziķis ar viedokli un pietiekamu jaudu, lai būtu brīvs ne tikai sava nepieradinātajā garā, bet arī vokāli tehniski parādot savu vīrišķā spēka diapazonu. Manuprāt, Ralfs ir mākslinieks—vēstnesis, saucēja balss tuksnesī.

Labs pārsteigums ir viesmākslinieces Hanna Horvāta (Hannah Horvath) un Ērika Sēkeja (Erika Szekely) ar «Power Song» — «Of The Ground».
Maijas Sējānes parādīšanās ar dziesmu «I Understand» — klasiska RnB balāde ir jauks albuma pavērsiens. Lieliska saspēle.

Dziesma «pa apli» noteikti man kaut ko atgādina, nedaudz tipiska situācija aranžējuma algoritmā un kompozīcijā, mūziku saspēles ziņā un enerģētiski tomēr uzrunā un iedvesmo. Lielisks kopdarbs ar Edavardi un Ansi, Kristīni Praulinu.

No sirds priecājos par jaunas paaudzes instrumentālistiem, solistiem. Imrovizācijās ir nolasāma stabilitāte un lielisks tonis katrā solistā, kuru noklausījos. Tieši tāpat kā vokālajā mākslā, arī instrumentālistu spēks ir iekšējā kodolā, un to var dzirdēt gan trombona, Hammond, ģitāras, gan trompetes un, protams, tenora tik stilistiski atšķirīgajos solo momentos. Es dzirdu gan džeza, gan fanka ideoloģiju improvizācijās, kas ir atšķirīgas muzikālās valodas un tendences. Lieliski solo!

Tehniski un skaisti skan ritma grupa. Bez basa, ģitāras, taustiņinstrumentu kopejām melodiju un ritma līnijām, protams, nebūtu iespējams saklausīt VCP kā vienotu formāciju.
Kā teicis Latvijā populārs mūziķis: «Shake and bake».
VCP pārliecina ziņas, kas ir pareiza «ķīmija» un labs komandas darbs, lai skanētu.
Noteikti savu lomu spēle arī ilggadīgā skatuves pieredze. Tieši VCP ir muzikāla formācija, kurai, neskatoties uz lielo dalībnieku skaitu, ir izdevis uzstāties un būt ilglaicīgi kopā. Būt kopā ar savu klausītāju.
Šis fakts tikai un vienīgi izraisa cieņu!

Nobeigumā

VCP «Caution! Contains Words» albums ir diezgan eklektisks no stilistikas skatpunkta. Un jāsaka, tas ir bijis un noteikti būs galvenās personas, grupas līdera Elvija Grafcova redzējuma rokraksts, līdz ar to grupas skanējuma rokraksts. Līdz ar to viedokļi var būt dažādi, un snobiskai videi iespējams nepieņemami varētu likties izteiksmes virzieni, tomēr neapšaubāms ir dzīvības spars, darba ieguldījums un radošuma spēks.
Nepamet festivāla noskaņa, kas virmo gaisā, un vienkārši labs garastāvoklis. Klausoties šo ierakstu, es smaidu, un, manuprāt, tas ir lielisks rādītājs lieliskam fankmūzikas ierakstam.

Citējot globālu kultūras iedvesmotāju, mūzikas filozofu Džilu Skotu Heronu (Gil Scott-Heron), ar kuru man ir bijis gods dalīt skatuvi un uzstāties: «The first revolution is when you change your mind.»