Sezonas — dziļi personīgi!
Zandas Locenieces debijas albums — tie nav gadalaiki, bet personiski sajūtu mirkļi
Zandas Locenieces debijas albums «Sezonas» tika laists klajā šī gada 22. maijā, tajā visas kompozīcijas rakstījusi Zanda Loceniece, viņa pati arī vairākas dziesmas atskaņo ar Latvijā mazāk un labāk zināmiem mūziķiem — Martu Kauliņu, Aneti Levicu, Elitu Tīsu, Miķeli Dzenušku, Rihardu Gobu, Paulu Ķierpi, Tomu Lipski, Jāni Rubiku, Artūru Sebri un Kalvi Sleži.
«Sezonas» man vēl pirms klausīšanās radīja nojausmu, ka mūzika būs par gadalaikiem. Klausoties mūziku, meklēju šos gadalaikus. Jāsaka, izdevās atrast tikai nosacīti, un, ja ne autores komentāri tīmekļa vietnē Facebook, tad daži noslēpumi paliktu neatminēti.
Pati jaunā albuma autore saka: «Es ticu, ka katrai radītajai mūzikai ir savs laiks, vieta, cilvēks un mērķis. Attiecīgos apstākļos tā spēj rezonēt un aizskart mūsu vistrauslākās robežas — gan prieka, gan sāpju, sajūsmas, nožēlas, apbrīnas un citas. Domāju, ka mūziku nevajag pakļaut spiedienam, liekot to kādā konkrētā žanrā, stilā vai formātā.»
Un tieši šis, iepriekš minētais, manī raisījās, klausoties piecas albuma dziesmas. Jā, ja varētu teikt, tā ir mazformāta ciešripa, kas izskan 22 minūtēs. Un šķiet — kas tik tur nav iekļauts: stilu eklektika, krasi kāpinājumi un strauji kritumi vienas dziesmas ietvaros, skaņu salikumi, kas brīžiem sniedzas no lakoniskiem duetiem līdz brīžiem rokmūzikas noskaņām. Un noteikti var pievienoties autores teiktajam, ka šai mūzikai ir sava vieta un laiks, lai tā izskanētu pēc iespējas labāk. Es pat teiktu, ka ir jābūt īpašām sajūtām un mirkļiem, mūzikas gaisotnei ir jūs jānotver attiecīgajā dvēseles stāvoklī. Saprotams, uzdrīkstēšanās ir liela un arī darbietilpīga, bet visā jaušams eksperimenta gars. Akustiski instrumenti un balsis, kas brīžiem mijas ar elektroniku un datorapstrādi, parādoties tikai brīžiem, likās lieka greznība, jo kopējā tēlā tas izleca kā īlens no maisa. Te es runāju par albuma pirmo dziesmu «Paskaidrojums». Brīžiem sajūta — par daudz visa kā, gribas saprast paskaidrojumu, bet mani mētā kā kuģi pa vētrainu jūru, nespējot novērtēt piedāvātos muzikālos tēlus. Protams, gribas daudz, gribas visu, gribas, lai skan, bet dinamiskie kāpinājumi un kritumi man nešķita ļoti pamatoti. Kopumā muzikālā valoda, harmonizācija, instrumentācija un izteiksmes veidi, kaut arī brīžiem haotiski, rada labu koptēlu.
Sezonas ik vienam no mums saistās ar gadalaikiem, bet šajā albumā neiezīmējas tradicionālais dalījums — pavasaris, vasara, rudens un ziema. Autore ir izvēlējusies citus mērķus — apcerīgākus un konkrētākus. «Mīlestība» ir albuma otrā dziesma. Melodiska, liriska, ar skaisti izdziedātu melodisko līniju, bet man ir jautājums: vai jūs arī saklausāt šajā dziesmā kāda slavena latviešu dziesminieka noskaņas? Viņa mūzika ir tik ļoti harmoniski un melodiski atpazīstama, ka, izdzirdot dziesmas sākumā lejupslīdošās melodijas risinājumu, gribējās kliegt: „Imants Kalniņš — es ģībstu!». Domāju, ja klausīsieties šo dziesmu, piedomājiet pie «Maijas un Paijas» nošu raksta vadlīnijām. Un nebūt tas nav pārmetums autorei, mēs visi ietekmējamies no līdzās esošajiem cilvēkiem, un ir tikai saprotami, ka tādā veidā meklējam savu ceļu, līdz izkristalizēsies katra individuālais stils un mūzikas atspoguļošanas iemaņas.
Melodija «VIX» man lika saprast, ka noteikti šis albums nav džeza kategorijā, kaut arī minētais mūziķu sastāvs to lieliski spēj nodrošināt un brīžiem pat parādās džeza iezīmes. Nav īsti definējama virziena, tas ir starp daudziem mūzikas stiliem virzīts skaņu kopums, kas rada labu noskaņu un ir visnotaļ gaumīgs. Bet arī šeit parādās šīs lielās gradācijas mūzikā, kas manās ausīs nerada attaisnojumu. Drīzāk šo vienu atskaņojumu klausījos kā divus dažādus skaņdarbus «pirms un pēc» noskaņās.
«Jasmīns» — es to nosaucu «Mūzika ne vēlam vakaram». Džeziski noskanīga, arī liels kāpinājums un straujš iekritiens mūzikā, bet ne tik uzkrītošs kā iepriekšējās kompozīcijās. Ja jasmīns tiek aplūkots gadalaiku maiņās, tad tas visu attaisno, pat pēkšņo rokmūzikas noskaņu, kas kaut kur pa gabalu sadzirdama. Protams, man ir viegli izteikt savu viedokli, bet jārēķinās, ka mūzikas radīšana un iznešana pasaulē nav viegls process, un Zanda Loceniece noteikti varētu sīki izklāstīt un argumentēt katru iestrādāto mūzikas pavedienu. Šajā kompozīcijā autori valdzinājusi jasmīna smaržas buķete.
Un esam nonākuši līdz pēdējai dziesmai «Kad mirgo debesis». Vienkārša dziesma gan melodijā, gan pavadījumā. Reizēm tieši tā arī ir labi, ka vienkāršība ņem virsroku pār piesātinājumu. Īpaši, ja šis albums ir domāts noskaņai un cilvēka spējai saklausīt tajā sevi — šis risinājums ļoti labi atmaksājas.
Šie ieraksti ir šķietami mērķēti uz jauniešu auditoriju ar vēl nesamaitāto pasaules uztveri un grūtību rievām pierē. Albumā kopumā un arī meiteņu balsīs var just jaunības garšu, bet vēl ne apbružātu pieredzi. Ir sajūsma, apbrīns, degsme un smaids. Var atrast, var saklausīt un var izvēlēties vienu no šīm kompozīcijām, kas klausītājam liksies visskaistākā. Galu galā, mums katram ir arī sava mīļākā sezona.