Interpretācijas māksla fotogrāfijā un džezā

Pieredzējis klausītājs un kaislīgs fotogrāfs: džezs caur Artūra Dimenšteina objektīvu

Šī gada aprīlī UNESCO Starptautiskās Džeza dienas Latvijā ietvaros muzikālajā bārā-restorānā «Trompete TAPROOM» tika atklāta Artūra Dimenšteina fotoizstāde «Jazz Faces». Artūrs Dimenšteins dzimis 1973. gadā Rīgā un nodarbojas ar fotografēšanu jau 20 gadus, tāpēc zīmīgi, ka šī izstāde vienoja divas viņa dzīves lielākās kaislības — džeza mūziku un fotogrāfiju. Visas fotogrāfijas izstādē uzņemtas ar melnbalto filmiņu, kas vēl vairāk vieno šos divus mākslas veidus. Artūru kā fotogrāfu pazīstu sen, tomēr izdomāju aicināt viņu uz sarunu par abām kaislībām un paralēlēm, ko viņš prasmīgi savelk starp abām lietām, ko aptiesi mīl.

Ja mēs ar tevi nebūtu pazīstami un es palūgtu pastāstīt par sevi — ko tu stāstītu pilnīgi nepazīstamam cilvēkam?

Ziņkārīgs, netaktisks, prot sacelt traci. (smejas) Es dzīvoju divās pasaulēs — no vienas puses, man ir bizness, no otras — nopietna aizraušanās ar fotogrāfijas mākslu. Man patīk socializēties, man tas ir svarīgi — nepatīk ilgi sēdēt vienatnē, tāpēc bieži izeju ārā, apmeklēju pasākumus vai vienkārši kādu satieku. Nu, un vēl man patīk padiskutēt, tas papildina manu intelektuālo bagāžu.

Padiskutēt par kādām tēmām?

Jebkuru tēmu, kuru vai nu es pats labi pārvaidu, vai arī nepārvaldu, bet tā mani interesē, un komunicējot es varu papildināt savu bagāžu. Vai nu tu bagāžu dāvini, vai nu krāj, vai arī tā ir līdzvērtīga, abpusēja apmaiņa — tas vispār ir pats interesantākais.

Nopietna aizraušanās ar fotografēšanu — vai bija kāds spēriens, ar kuru viss sākās?

Es pavisam precīzi atceros laiku un vietu, kur pateicu sev: «Es gribu pamēģināt ar šo nodarboties». Biju atvaļinājumā Grieķijā, mēs bijām jūras pastaigā, pie manis pienāca divas nepazīstamas meitenes, pateica, ka viņām ir fotoaparāts un viņas visu laiku bildē viena otru, bet viņām nav nevienas bildes divatā — vai es varu viņas nobildēt. Tajā laikā nebiju interesējies par fotogrāfiju, lai gan mans tēvs kādu laiku bija profesionāls fotogrāfs, bet man bija priekšstats par diafragmu un slēdža ātrumu. Man rokās iedeva automātisko spoguļkameru, profesionālo kameru, ko pirms tam nekad nebiju turējis rokās, bet kaut kā intuitīvi biju sapratis, ko un kā darīt. Nav ne jausmas, vai man kaut kas sanāca — meitenes nebija no Latvijas, un es nevarēju apskatīties rezultātu, bet es precīzi atceros to sajūtu, kad paņēmu rokās kameru — tad arī sapratu, ko gribu. Es pat precīzi atceros kameras modeli «Minolta Dynax 505si» un laiku — 2000. gada septembris kaut kur Egejas jūrā.

Kā tu nonāci līdz pats savai kamerai?

Oh, tas ir visjautrākais — vienā brīdī noteikti biju pieriebies visiem Rīgas pārdevējiem, jo staigāju pa veikaliem, gudri diskutēju ar viņiem, mēģinot izdarīt pareizo izvēli. Tā ir liela kļūda, ko visi fotogrāfi iesācēji veic — viņi velta pārāk daudz laika pareizajai, vislabākajai kamerai. Sākt, protams, vislabāk ir ar ko citu. Ja pie manis tagad kāds pienāk un lūdz pēc padoma, es vienmēr saku — domājiet par kameras pirkšanu kā par palīgmateriāliem, bet optikas pirkšanu uztveriet kā investīciju. Optika kalpos jums ilgi, bet kameru mainīsiet bieži. Vēl es visiem iesaku no sākuma nopirkt kaut ko lētu, salīdzinoši universālu, bet tad līdz ar laiku, kad viņi sapratīs, kur viņus velk žanriskā ziņā (portreti, makro, ainavas, reportāža, street-fotogrāfija), pirkt attiecīgi vispiemērotāko. Bet mani gandrīz neviens neklausa — visi uzreiz mēģina nopirkt dārgu kameru un lētāku objektīvu.

Un kur tevi pašu velk žanriskajā ziņā?

Trīs galvenie uzmanības punkti ir street-fotogrāfija (es, kad ceļoju, ļoti daudz fotografēju uz ielām), ainavu foto un portreti — bet man ļoti nepatīk strādāt ar impulsa gaismām, nepatīk strādāt studijā un vispār bildēt statiskus portretus. Ir tāda frāze — «candid portraits», kas nozīmē cilvēka portretu dabīgā vidē bez pozēšanas. Var apsēdināt cilvēku kaut kā veiksmīgāk no apgaismojuma skatu punkta, bet nav tiešas vadīšanas — tā, pacel galvu, pakustini pirkstu — tas man ļoti nepatīk.

Runājot par street-fotogrāfiju jeb ielu fotogrāfiju, es, protams, esmu tava fane. Mana projekta albums ar tavu fotogrāfiju uz vāka — nezinu, kurš no diviem ir saņēmis vairāk komplimentus — muzikālais saturs vai ārējais izskats.

Un tas man šķiet pārsteidzoši — tā taču nebija fotografēšana konkrētai idejai, vienkārši atlasīts kadrs no arhīva. Nevaru pat teikt, ka šis kadrs manī raisa kādu spēcīgu emociju — es atceros vietu, atceros, kā tas notika, ikdienas ainiņa par to, kas notiek vienā no Kiklādu salām, man šķiet, Mikonosa vai Naksosa. Pats par sevi, kā fotogrāfija, šis kadrs nav pārāk spēcīgs, bet, kad tas kļuva piesaistīts albuma saturam, tas iekrāsojās pilnīgi citās krāsās. Tas, ka notika rezonanse, ir ļoti patīkami. Kad kādam patīk tas, ko tu dari, ne tikai tāpēc, ka jūs draudzējaties vai esat pazīstami un tas viss aprobežojas tikai ar paceltu īkšķi Feisbukā, bet, kad cilvēks var arī paskaidrot, kas viņam patīk, kāpēc tas izraisīja emocionālo rezonansi, un vēl likt to lietā savā darbā — tas ir ļoti liels kompliments. Es esmu nekomerciāls fotogrāfs, man nav tik ļoti vajadzīgs pelnīt ar fotogrāfiju, tāpēc šādas veiksmes man šķiet ļoti vērtīgas.

No kurienes vispār radās tava mīlestība pret džezu? Šobrīd esmu pie tevis ciemos, tev aiz muguras ir skaņu plašu kolekcija, un to starpā — daudzi džeza albumi. Kā tā sanāca?

Bija muzikālās gaumes nomaiņas process. Mūzika manu vecāku mājās skanēja visu laiku, viņi vienmēr kaut ko klausījās, it īpaši tēvs. Bet viņam bija citāda gaume, mājās nebija džeza. Pēc tam, protams, 80. gadu otrajā pusē, manā pusaudža vecumā, «Depeche Mode», bet tad, ap 90. gadu sākumu, tas viss bija beidzies. Universitātē sāku klausīties citu mūziku, informācijas kļuva aizvien vairāk, biju aizrāvies ar blūzu, un no turienes aizgāju uz džezu. Džezā man patīk, kad tas ir akustiskāks, tuvāks, bigbendi nav mans, man patīk nelieli ansambļi, no trīs līdz sešiem cilvēkiem, kad es varu attiecināt mūziku, ko klausos, ar savu klubu vai koncertu pieredzi, nelielām telpām vai restorāniņiem — tā slēgtās, mājīgas telpas sajūta, kurā sēž šaura auditorija — man patīk šī ideja pati par sevi. Enerģijas daudzums, ko mūziķi izstaro auditorijā, man liekas, dalās uz mazāku cilvēku skaitu. Tātad man personīgi tiek vairāk.

Vienreiz esmu sajutis to īpaši spēcīgi — runa ir par Ričarda Bonas koncertu. No sākuma liels koncerts notika Kongresu namā, man ļoti patika viņa basģitāras spēle un vokāls. Beigās viņš paziņoja, ka klubā «Kaļķu Vārti» notiks afterparty un jam session. Mēs ar draugiem sapriecājāmies, atnācām laicīgi, rezervējām ērtu galdiņu pie skatuves, es biju tikai nedaudz tālāk no tās, nekā no tevis šobrīd. Bija džems, vienā brīdī Ričards apsēdās pie blakusgaldiņa, darba diena beigusies, pulkstens tuvojas vieniem naktī, viesmīļi jau liek tukšus krēslus uz galdiņiem, zālē palikuši kādi 6—7 cilvēki: mēs trijatā, daži Latvijas mūziķi un Ričards ar savu pianistu un bundzinieku. Un pēkšņi viņš pieleca kājās kā atspere un teica — es gribu uzspēlēt vēl. Izņēma ģitāru vēlreiz, uzkāpa uz skatuves, izvilka savus mūziķus, un trijatā viņi spēlēja vēl vairāk par stundu — mums, kuru kopā ar viesmīļiem bija kādi desmit cilvēki. Tas ir, viņš nospēlēja koncertu, kurā bija 2—3 tūkstoši cilvēku, un tās pašas dienas vakarā spēlēja to, ko viņam gribējās pateikt desmit cilvēku priekšā. Priekš manis sajūtas, kas bija vienā un tajā pašā dienā, koncertā un mazā auditorijā, bija absolūti dažādas, un otrā sajūta bija daudz spēcīgāka un daudz vērtīgāka. Tās bija tik spēcīgas sajūtas, ka es tagad, pēc 14 gadiem pēc tā notikuma, par to stāstu un jūtu to pašu uzbudinājumu, ko jutu tolaik. Es neticu, ka lielajā arēnā var sajust tik stipru emociju spektru, tik stipru iedarbību. Esmu bijis lielos koncertos ar harizmatiskiem izpildītājiem, pūlis tev apkārt, bet tas ir kas pavisam cits — tur ir draivs, bet emocijas ir absolūti vienkāršas. Tas ir kā paēst ļoti asu ēdienu, gūstot baudu, vai baudīt īstus aromātus vīnu degustācijā. Garšīgi ir gan tur, gan tur, bet emociju spektrs ir pavisam atšķirīgs. Un, protams, lai baudītu vīnus, nepieciešams nedaudz orientēties tajos, trenēt savu gaumi.

Vispār man patīk analizēt, un, kad es klausos džeza mūziku, tajā ir savā ziņā sarežģīti momenti, ko ir interesanti salikt pa plauktiņiem. Man, protams, pietrūkst zināšanu par mūzikas kompozīciju — es tomēr neesmu mūziķis, tāpēc runa ir par sajūtām, bet tas ir interesanti.

Esot klausītājs bez mūzikas izglītības, pēc kādiem kritērijiem tu analizē džeza mūziku?

Patika vai nepatika — ļoti vienkārši. Ja tu gribi vēlreiz paklausīties, atnākt uz viņu koncertu, nopirkt mūziku, aiznest uz mājām — tātad patika. Negribi — tātad nekas no tā nav aizķeries. Un, runājot par analīzi, — man nav ērti par to šobrīd runāt, jo manu draugu lokā ir profesionāli mūziķi, kuri to saprot, bet es saprotu tikai uz pirkstiem un sajūtām. Jebkurš skaņdarbs, kas ir pabeigts, pat ja tam bijusi brīva forma, improvizācija vai pilnīgs avangards, iepriekš neizmēģināts, kad to jau nospēlēja, tas guva formu, tur ir noteiktas frāzes, atkārtojumi, citāti no citiem skaņdarbiem, reminiscences. Ir interesanti salīdzināt tās formas, citātus no citiem skaņdarbiem, līdz ar parastu, tīru emociju, kas rodas, ja tu jūti rezonansi ar izpildītājiem. Atminēt citātus, paskatīties uz ritmisko secību, uz to, kā mainās taktsmēri spēles procesā — tas mani izklaidē un sniedz baudu. Tā ir uzlāde prātam un tas piepilda emocionāli — kas vēl ir vajadzīgs no koncerta?

Ieraksts (plate, disks) vai dzīvā uzstāšanās?

Noteikti dzīvā uzstāšanās. Es pēc izglītības esmu inženieris — elektrotehniķis. Ja runājam par fiziku — jo vairāk jebkurš signāls vai informācija tiek transformēta, jo vairāk tajā zūd un rodas traucējumi. Ieraksta procesā jau jebkurš rīks maina signālu. Tad skaņu inženieris ar māsteringu, tad matrica, lai iespiestu plati, tad to plati liek uz atskaņotāja, kas veido vēl papildus traucējumus. Katrā no šiem posmiem mēs kaut ko zaudējam. Ja iedomājamies, ka ir kaut kāda ezoteriska substance, kas tiek translēta no mūzikas radītāja klausītājam, tad koncerta laikā tu to jūti pa tiešo. Daudz spēcīgāk darbojas mūzikas materiāla klausīšanās, ko tu pirms tam biji dzirdējis dzīvajā. Šī saikne ir ļoti spēcīga, jo tad tu no savas emocionālās atmiņas dziļumiem piebūvē klāt to, ko kādreiz esi dzirdējis, un emocijas, ko esi pārdzīvojis.

Vai gadījies kāds latviešu džeza mūziķis, kurš atstājis uz tevi spēcīgu iespaidu?

Es varu minēt vienu cilvēku, kurš atstāja milzīgu ietekmi uz manu muzikālo gaumi un manu muzikālo «izglītību» — basists Oļegs Grišins. Mēs pirms gadiem 15 ar viņu daudz komunicējām par mūzikas tēmām, kopā apmeklējām koncertus, viņš stāstīja man par jaunumiem — palīdzēja spert tādu soli no vienkārši Mailsa Deivisa albumu krāšanas pie apzinātākas sapratnes par to, kas man tiešām patīk un kāpēc. Viņš ir aizpildījis tukšumus manā muzikālā izglītībā un atstājis spēcīgu mantojumu manā galvā. Viņš pats uzstājas smooth jazz stilā, kas mani īpaši neaizķer, viņš kā mūziķis diezgan maz spēj mani aizkustināt, bet viņa ietekme uz manu muzikālo gaumi ir tiešām liela. Man ļoti gāja pie sirds tas, ko uz skatuves darīja saksofonists Vadims Makarovs, pirms aizbrauca no šejienes prom — viņa vieglums man patika. Arī ņemot vērā visas viņa attiecības ar alkoholu koncertos, viņā bija svaiga vēsma, kas man gāja pie sirds. Ļoti patīk Paškevičs, sekoju līdzi viņa mākslinieciskajai dzīvei jau kopš 90. gadu beigām vēl pirms aizrāvos ar fotogrāfiju — «Time After Time», «Green Petroleum Funk». Es sekoju līdzi viņa augšanai, bija interesanti vērot, kā mainās meistarība, vīzija un ārējā prezentācija. Man patika grupa «Pieneņu Vīns», kad tur bija Jura Koškins. Man ne īpaši patīk vokāls džezā, skets arī ne pārāk — nu, vai arī neesmu izaudzis tik ļoti, lai to saprastu. Es ļoti augstu vērtēju to, ko dara Evilena Protektore, tas ir cilvēks, kurš kustina uz priekšu ļoti daudz ko mūsu valstī džeza ziņā. Atmosfēra ir ļoti svarīga, un es ar lielu siltumu atceros koncertus Mūzikas akadēmijas Studentu klubā, kas saucās «Joseph WIllow’s Jazz Club» — tur daudz esmu bildējis. Es gāju tur katru reizi, centos nelaist garām nevienu koncertu.

Bet pastāsti man tādu lietu — mēs šogad atklājām Starptautisko džeza dienu ar tavu fotoizstādi. Kā tā sanācis, ka tu sāki fotografēt tieši džeza mūziķus, tieši viņu portretus?

Viss ir vienkārši — man ir fotoaparāts, es apmeklēju koncertus, kāpēc lai nepamēģinātu bildēt to, kas mani priecē? Kā arī esmu nokļuvis tādā pusprofesionālā entuziastu muzikālajā vidē, sāku viņus fotografēt, guvu pieeju nopietnākiem koncertiem. Laikam visnopietnākais džeza pasākums, ko esmu fotografējis, ir Paškeviča, Gaņeļina un Gotesmana koncerts pagājušā gada septembrī. Es fotografēju beksteidžu un skatuvi, nofilmēju vairākas filmiņas, aizgāju sviedros, mani pasauca uz afterpartiju, sanāca parunāt ar Vjačeslavu (Gaņeļinu) — tā bija interesanta saruna, kas virzīja uz priekšu manu sapratni par mūzikas kompozīciju.

Pamatjautājums, ko es mēģināju ar viņu apspriest — kā notiek mūzikas uztvere? Vai tas ir pareizi, ka mūziķis par kaut ko ir domājis un skatītājs klausoties domā par to pašu, vai arī, kad mūziķis spēlē, katrs domā par kaut ko savu, un tas izraisa plašu dažādu emociju spektru dažādiem cilvēkiem? Man šis jautājums bija aktuāls, jo es tajā brīdī domāju par to pašu fotogrāfijā — cik ļoti ir jāgaida reakcija uz manu fotouzņēmumu, kas līdzinās tai, ko esmu izjutis es pats? Te mūsu viedokļi ar Gaņeļinu atšķīrās, lai arī ir ļoti grūti nepiekrist leģendām. Viņš uzskata, ka mūzika ir absolūti abstrakta lieta, tajā ir ielikta precīza kompozicionāla doma, un, ja viss ir izdarīts pareizi, tad uztvere būs viennozīmīga, lai nu kāda būtu interpretācija. Gaņeļins uzskata, ka ir jāatveras tiešam kanālam no vienām smadzenēm uz citām smadzenēm ar muzikāli-informatīvā ziņojuma palīdzību. Tikmēr es, strādājot pie savas jaunās grāmatas ar nosaukumu «Citā pusē», mēģinu pētīt šādu fenomenu: tu ļoti bieži domā par kaut ko, kamēr fotografē, bet, kad skatītāji uz šo fotogrāfiju skatās, viņi domā par kaut ko pilnīgi citu. Es ilgu laiku esmu par to ļoti daudz frustrējis: jūs visi neko nesaprotat, kā tad jūs nevarat pamanīt, ko es biju ar to domājis. Esmu iecerējis šo grāmatu kā «paskatieties, kā vajag, paskatieties, kā jūs neprotat ielūkoties fotogrāfijā un nesaprotat, ko esmu ar to domājis». Bet šī jautājuma izpētes procesā esmu sapratis, ka biju kļūdījies — patiesībā tas nav nepieciešams, gaidīt precīzu skatītāja traktējuma saskaņu ar manu traktējumu ir kļūda. Galvenā lieta, kas mainīja manu viedokli, bija frāze, ko Tarkovskis teica kādā no savām intervijām: viena no žurnālistēm teica, ka viņa filma bija tik dziļa, tā ir visus pārsteigusi, bet bija tik daudz interpretāciju, kas tad bija viņam padomā — kura no interpretācijām sakrīt ar viņa personīgo? Un Tarkovskis, kurš vienmēr bija maniakāli detalizēts, teica, ka nevar gaidīt no mākslas darba vienu vispareizāko interpretāciju un ka mākslas darbam ir milzīgs interpretāciju skaits, un autora viedoklis ne vienmēr ir tas pareizākais. Tas mainīja manu skatījumu uz šo fenomenu, un rezultātā grāmata iznāks pavisam citādāka.

Vai ir kāds džeza mūziķis, latviešu vai ārzemju, ko tu sapņo nobildēt?

Ir ļoti daudz mirušu mūziķu, ko es labprāt pafotografētu. (smejas) Es ļoti bieži nožēloju to, ka nebiju divdesmitgadīgs jaunietis Ņujorkā sešdesmitajos gados. Te es laikam gribētu nobildēt Edvīnu Ozolu. Man ir viņa koncertfoto, lai arī tagad liekas, ka es varētu labāk to realizēt. Man principā ļoti patīk kontrabass un kontrabasisti, jo tas ir ļoti masīvs instruments, kas piesaista cilvēku pie viena punkta, attiecīgi visa viņu plastika, visa ķermeņa valoda ir ļoti statiska, un viņi ļoti daudz spēlē ar pozu un seju. Tāpēc viņus ir ļoti interesanti vērot un fotografēt. Un man ļoti gribētos fotografēt Edvīnu apstākļos, kad man būs vairāk brīvības pārvietošanās ziņā — ļoti bieži kontrabasists stāv skatuves vidū, viņam apkārt ir vadi, cilvēki, skatuve, uz kuras es nevaru uzkāpt — tas viss sašaurina fotogrāfa iespējas. Edvīns ir ne tikai mūziķis, bet arī performeris — uz viņu ir interesanti skatīties kā uz mīmu, viņš ir ļoti plastisks un viņam ir apbrīnojami dzīva seja.

Es nerunāju te par mūzikas produkcijas vērtību, bet gan par to, ko man gribētos piefiksēt vizuāli — te strādā citi aspekti. Ir grūti fotografēt plastikas ziņā skopus mūziķus — viņi ir ļoti statiski, tas nav interesanti. Jebkuras koncertu bildes, it īpaši, ja tas ir vokālists — tā ir vienkārši galva, mute un mikrofons no 3—4 rakursiem, visas bildes līdzinās viena otrai, un man ļoti nepatīk fotografēt kārtējo. Būtu ļoti interesanti nobildēt džeza koncertu no augšas.

Es zinu, ka tu fotografē ne tikai koncertus, bet arī mēģinājumus. Ar ko tas tev šķiet vērtīgi?

O, tas vispār ir pats lielākais kaifs. Neformalitāte. Iespēja apgulties zem ģitārista un nobildēt viņu no apakšas, vai arī ielīst ar galvu basa bungā — vienreiz es filmēju cilvēkus, ar ausi guļot basbungā. Pēc tam, tiesa gan, kādu laiku nedzirdēju ar to ausi, bet tas bija jautri. Kā arī tas, ka nav auditorijas — esmu brīvs tajā, ko daru un kā pārvietojos. Es varu netīšām paklupt, un neviens mani par to nešušinās, varu netīšām izraut džeku ārā no ģitāras, un neviens mani nesitīs. Pateiks — nu, labi, uzmanīgāk, iespraudīs džeku atpakaļ un turpinās spelēt. Es neesmu bildējis daudz tieši džeza mēģinājumus — man nav tik tuvas attiecības ar nopietniem mūziķiem, tāpēc diez vai varu teikt viņiem: «Klausies, paņem mani uz mēģi, es pabildēšu.» Pagaidām es vēl nevaru neko tādu lūgt, bet vispār tas ir daudz interesantak par koncertu — tur starp mūziķiem darbojas pilnīgi citādas saiknes. Ir iespēja komunicēt ar mūziķi, kamēr tu viņu bildē. Turklāt mēģinājumi ir ļoti jautri. Ja mūziķi tevi laiž iekšā savā pasaulē — tas ir kā kaķīts, ja viņš tev ļauj pakasīt savu vēderu, tātad uzticas, viss fotografēšanas process notiek citā līmenī. Tu bildē no iekšpuses. Man ļoti patīk šī sajūta, kas rodas, kad fotografē mēģinājumus — tā sajūta man ir ļoti vērtīga.

Vai koncertos kādreiz notikuši kādi smieklīgi gadījumi?

Jā. Vienas grupas koncertā mani vilka pie mikrofona. Tas, tiesa gan, nebija džezs, bet vienreiz es fotogrāfēju un mani aizvilka pie mikrofona, un es nodziedāju vienu dziesmu. Manas 15 sekundes slavas.

Vai kāds ir to iemūžinājis?

Nē. Es, protams, paskatītos uz to no malas, bet palikšu pie savām idealizētām atmiņām.

Kāds ir tavs novēlējums džeza mūziķiem?

Es laikam izteikšu nevis novēlējumu, bet gatavību — man gribētos vairāk sadarboties ar vietējiem mūziķiem, un, ja kāds izlasīs šo tekstu un pēc tam pasauks mani nofilmēt savu mēģinājumu, es būšu laimīgs.