Gleznas, deja un mūzika vienā izrādē
Kā mūzika, deja un vizuālā māksla stāsta par cilvēka attiecībām ar dabu
Maija vidū man paveicās redzēt vienu īpašu uzvedumu. Skats bija tiešām maģisks, kaut ko tādu līdz šim biju piedzīvojusi tikai vienu reizi dzīvē, kad pati uzstājos vienā no Romas muzejiem, kaut kan toreiz varēju izbaudīt tikai skatu no iekšienes. Bija, protams, lieliski, bet šoreiz varēju aptvert ainu pilnībā, jo klāt biju klausītāja un fotogrāfa lomā. Tātad, iedomājieties — muzejs, gleznām pa vidu skatuve, uz kuras notiek kaut kas dejojams, un to pavada dzīvā mūzika — burvīgi, vai ne? Man arī tā liekas. Pasākuma idejas autors ir pazīstamais saksofonists Artis Gāga, kurš, veidojot izrādi, sadarbojies ar mākslinieci Lidiju Auzu un dejotājim un horeogrāfiem Leonardu Vīksni, Zigmāru Kirilko, Justīnu Teličenu un Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņiem. Izrade norisinājās cikla «Ars Rezumē» ietvaros, kas ir izstāžu zāles «Arsenāls» pasākumu programma, kas tiecas veicināt dažādu jomu starpdisciplināru sadarbību un inovatīvu formātu jaunradi.
Artis Gāga: Man vienmēr ir paticis tāds mākslas spēks, kad vienlaikus satiekas vairākas mūzas, vairākas mākslas izteiksmes. Šajā gadījumā ierosme nāca no Lidijas Auzas gleznām. Iztēlē ieraudzīju un dzirdēju, ka šajā izrādē varētu saplūst mūzika, gleznieciba un deja.
«Alarm of the White Birds» («Balto putnu trauksme») ir nosaukums vienam no Lidijas Auzas darbiem. Angļu valodā vārdam «alarm» ir vairākas nozīmes, tostarp trauksme, pamošanās. Šis simboliskais putna sauciens palīdz vienlaikus norimties un atmosties sarežģītajā un pārblīvētajā laikā, kurā dzīvojam, paskatīties pāri laicīgajam un ieskatīties eksistenciālajā, mūžīgajā.
Leonards Vīksne: Paskatoties uz tām gleznām, mums radās iedvesma radīt mazu viencēliena uzvedumu. Tur bija skaņdarbs «Stādiju ieviņu», kur dejoja Justīna un Zigmārs, un kur bija pastāstīts par augšanas ciklu, kad saiet kopā Ādams un Ieva, izaug koks, tas visu piedzīvo un beigās atkal aiziet zemes dzīlēs. Tad mums meitenītes dejoja, viņas atteloja ārējās skaņas ar «body percussion» lietām — lietutiņš, tadā garā. Savukārt es biju kompozīcijā ar nosaukumu «Putni», kur vairāk uzmanība bija pievērsta sociāli ekoloģiskai problēmai par piesarņojumu, par cilvēka nosacītu vienaldzibu pret dabu, mēs meģinājām parādīt, kā tas cilvēks iznāk, ka viņš ne pa labi, ne pa kreisi neskatās, neinteresējas un atstāj aiz sevis kaut ko netīru. Mums bērni bija sadalīti pa tādām kā lomiņām, atradām katram raksturīgāko putniņu, kas mums pilsētās vairāk vai mazāk dzīvo. Un tad putni tur lidinājās pa ierasto taku, ierastajām vietām, bet iejaucās cilvēks un izjauca visu dabas kārtību, un putniņi lēnam nomira.
Pēdējais skaņdarbs bija nedaudz ārpus konteksta, kur mēs nodejojām džeza dejas variāciju, pēc visām nosacītām bēdam un pagrimuma mēs gribējam iedot mazu bliezienu, džezīgu.
AG: Esmu šīs izrādes idejas un mūzikas autors. Mūzikas rakstīšana vedās samērā ātri un raiti. Protams, ka kontaktējos ar horeogrāfu un dejotājiem. Mēģinājumos ar maniem kolēģiem mūzika ieguva tās aprises, kuras biju iecerējis. Iesākumā bija mūzika, tad deja. Liekas, ka dejotāji man uzticējās, un korekciju darba gaitā bija visai maz.
L.V.: Runājot par deju — būtībā viss sākās ar to, ka man pateica, ka būs jāstrādā ar Latvijas Nacionālās Operas un Baleta māksliniekiem Zigmāru Kirilko un Justīnu Teličenu, par ko es biju mazliet uztraucies, bet pēc pirmās tikšanas reizes mēs sapratāmies ļoti labi, līdz ar to nekāda uztraukuma vairs nebija.
Horeogrāfijas mēs taisījām kopā. Es sevi pieāķēju pie domas, ka es jau sāku strādāt kā horeogrāfs, bet tad pēkšņi sapratu, ka Zigmārs arī ir horeogrāfs, bet mēs taču mākam jau komandā strādāt. Mūsu galvenais aspekts bija nesarežģīt lietas, bet parādīt to iekšējo muzikālo būtību, stāstu, iesaistot kaut kādas sociālās problēmas, ekoloģijas problēmas, un kaut kādā veidā to parādīt līdz galam.
A.G.: Vislielāko iespaidu atstāja cilvēku starojošās sejas un tas, ka viena daļa izrādes apmeklētāju to uztvēra kā izrādi, citi kā koncertu… Bet gandarījums bija no tā, ka man personīgi tuvās mūzas glezniecība, mūzika un deja varēja brīniškīgi papildināt viena otru. Vēl mani gandarī iekšējais miers, kuru es jutu gan gatavošanās procesā, gan pašā izrādes dienā!
Pilna fotogalerija no pasākuma pieejama mūsu JAZZin Facebook lapā