Armija, džezs un Alpi
Stāsts par to, kā Latvijas armija spēlēja džezu Šveices jaunajā festivālā «MilJazz 2.0»
Man šis gads ir pēkšņi sanācis interesantu braucienu pilns, bet maija piedzīvojums droši vien bija visinteresantākais un visneparastākais pēdējo pāris gadu laikā. Piedzīvojums gan muzikālajā ziņā, gan sadzīviskajā, jo pirmo reizi dzīvē sanāca apciemot valsti ar tik interesantu vēsturi, ārkārtīgi skaistu dabu un… ļoti augsti attīstītu militāro spēku. Šogad man bija tas prieks un gods kopā ar Nacionālo bruņoto spēku (NBS) bigbendu pārstāvēt mūsu valsti Šveices jaundibinātajā festivālā «MilJaz 2.0», kurā piedalījās vairāki militārie (un ne tikai) bigbendi, kas piedāvāja visnotaļ krāšņu ieskatu savā muzikālajā ikdienā un nodemonstrēja savas tautas tradīcijas džeza mūzikā. Kāpēc jaundibinātais? Par šo tālāk tekstā!
Tātad sākumā nedaudz par festivāla vēsturi — kas tas vispār ir par brīnumu? Varenais internets daudz ko man nepiedāvāja, bet, kamēr biju tur, Šveicē, uz vietas, baudot pēckoncerta vakaru kopā ar Somijas armijas bigbendu, uzzināju, ka īstenībā «MilJazz» ir somu izgudrots pasākums, kurš ir vismaz 15 gadus vecs. Katru gadu visdažādākie militārie bigbendi sniedz koncertus, katru gadu citā pilsētā, un šī pasākuma mērķis ir nodemonstrēt militāro spēku muzikālo meistarību un palielināt iedzīvotāju iesaisti valsts militārajā dzīvē. Manuprāt, pasākums diezgan labs un ar labiem nodomiem, it īpaši paklausoties somu bigbendu un novērtējot viņu koncerta kvalitāti un meistarību. Vienmēr ir jauki, kad laba mūzika nonāk pie plašākas auditorijas, un, ja tas ir džezs, tas vispār ir lieliski. Un tad, turpinot neformālo sarunu, man tika izstāstīts, ka Šveices militārie spēki šo zīmolu pārpirka un nolēma taisīt savu festivālu ar savām idejām. Rezultāts sanāca visai iespaidīgs, kaut gan salīdzināt ar iepriekšējiem gadiem man gluži nesanāca, jo neesmu piedalījusies nevienā no aizvadītajiem pasākumiem. Bet tas tā, tikai skaists un diezgan garš ievads, tālāk pastāstīšu visu pēc kārtas — kas, kur, kad un kā.
Diena Nr.1.
Ielidojām Ženēvas lidostā vakarpusē, un mūs sagaidīja militārais autobuss ar atbildīgo personu — Romānu. Uzreiz katram tika izdalītas grāmatiņas ar festivāla aprakstu un dienas plānojumu. Man, parastam, civilam cilvēkam, likās aizraujoši, ka visi laiki bija ierakstīti kā filmās — vakariņas 1900, brokastis 0900, skaņas pārbaude 1600. Turpat arī piedāvāts festivāla apraksts (ko gan es izlasīju tikai vēlāk, pēc sarunas ar somiem), un tur ir rakstīts aptuveni tā: «Jā, sākotnēja ideja nāk no Somijas, bet ar somu draugu atļauju Šveices armija ir adoptējusi zīmola vārdu, pieliekot klāt «2.0». Festivāla mērķis ir likt uzsvaru uz militāro mūziku, un piesaistīt jaunatni tai, citiem vārdiem — mēģināt izdarīt tā, lai vairāk jaunu cilvēku pievienotos militārās mūzikas kustībai.» Par galveno pasākumu tiek uzskatīts «The Big Band Soiree», kurā piedalās bigbendi no četrām valstīm — Šveices, Vācijas, Somijas un, protams, Latvijas. Pasākums norisinājās Bernes militārās bāzes barakās, uz koncertu tika aicināti gan klausītāji no malas, gan jaunie karavīri. Bet par to vakaru nedaudz vēlāk. Dosimies atpakaļ uz autobusu.
Ar to devāmies ēst vakariņas militārajā bāzē. Pirmais, ko pamanīju — brīvība ārējā izskatā. Jā, uniformas, bet… tuneļi ausīs, dredi, daudzkrāsaini mati un citi veidi, kā cilvēki fiziski var atšķirties viens no otra. Pati neesmu no militārām struktūrām, bet izskatījās tas nedaudz dīvaini, jo manā izpratnē karavīrs ir… karavīrs. Pēc mammas stāstiem, tēvam nebija atļauts pat laulības gredzenu valkāt, kaut gan tas bija diezgan sen un padomju laikos. Tie stāsti tomēr ietekmē izpratni par to, kā jāizskatās armijas cilvēkam. Neskatoties uz «disciplīnas» trūkumu, armija Šveicei ir diezgan iespaidīga, vismaz tā saka internets. Bet arī vietējie stāsta, ka jaunajiem cilvēkiem ir ļoti attīstīta pašapziņa un koleģiālais gars. Man izstāstīja vienu stāstu: ir uzdevums — uzfilmēt video par kādu no militārās dzīves aspektiem, tiek izvēlēts bataljons, visi nostājas rindā un filmē testa variantu. Skatās — diviem puišiem mati līdz viduklim. Nu, nekas. Noskatās paši «aktieri», un — ko secina tie divi puiši? Ka jānogriež mati, jo kopā ar pārējiem neizskatās labi un nelīdzēs video rullīša mērķim. Neviens neprasīja to darīt, puišu pašu iniciatīva. Manuprāt tas ir… neticami un labi, ka viens (šajā gadījumā — divi) cilvēks nolemj upurēt kaut ko kopīgam mērķim.
Bet atpakaļ pie kopējā stāsta. Pēc vakariņām devāmies tālāk — šoreiz un Berni, jo nākamajā dienā jau koncerts, par kuru ieminējos iepriekš.
Diena Nr.2.
Brīvais laiks no paša rīta līdz pusdienām, ko, protams, visi izmantoja gulēšanai. Pusdienas vēl vienā militārajā bāzē, Bērnē. Skaidrs, ka par ēdienu runāt nav interesanti, bet pāris teikumus tomēr gribās tam atvēlēt. Sāksim ar to, ka ēdnīcā ir pieejams salātu bārs. Jā, militārajā ēdnīcā. Ir tā — stāvi rindā, saņem standarta pirmo un otro ēdienu, dzērienu, klāt vēl vari iepriecināt sevi ar paštaisītiem salātiem. Un klāt vēl piepirkt kādu saldumu. Dažreiz vēl gadās, ka atnāk īpašs cilvēks ar milzīgu augļu grozu, prasa tev, kurus augļus gribi, un iesaiņo līdzi, lai spēks būtu savu valsti aizstāvēt. Manuprāt, serviss labāks kā dažās civilajās ēdināšanas iestādēs.
Nu, un tad skaņas pārbaudes laiks koncertzālē. Halle milzīga, puse no Ķīpsalas, vai arī varbūt vienkārši mans prāts bija tādā sajūsmā, ka gribās izpušķot savu piedzīvojumu. Bet, jā, zāle diezgan iespaidīga. Skaņu inženieris atstāja ļoti pozitīvu iespaidu, visiem viss dzirdams, spēlēt ir komfortabli, neskatoties uz to, ka koncertzāles akustika šādiem pasākumiem nav paredzēta, bet tas jau nav nekas jauns džeza jomā.
Nu, un tad vakars — koncerts, kurā piedalās četri bigbendi, kurā ir aicināti visi Šveices «Top Brass» (izteiciens apzīmē augsta amata militāro personālu) militārie cilvēki. Teikt, ka zāle bija pārpildīta, ir neteikt neko. Jau no paša sākuma brīvu vietu nebija, bet koncerta laikā atnāca vēl 200 karavīri, kuri bija tikko atbrīvojušies no savam aktivitātēm. Izskatījās, ka pasākums izdevies. Visi bigbendi, protams, spēlēja ļoti kvalitatīvi, programmas bija interesantas un dažādas. Vācu «Bundeswehr» bigbends izveidots 1971. gadā, un kolektīva darbības pamatprincips, ko izdomāja tā laika Vācijas kanclers Helmuts Šmits, ir «Mūsdienu armijai nepieciešama mūsdienu mūzika» («A modern army requires modern music» — Helmut Schmidt). Viņi iepriecināja ar interesanti aranžētiem džeza standartiem un popmūzikas skaņdarbiem. Zinot, cik laba reputācija ir šim orķestrim — tas skaitās viens no labākajiem Eiropas militārās mūzikas ansambļiem — nebiju pārsteigta par priekšnesuma kvalitāti.
Somijas Gaisa spēku bigbends nodibināts nedaudz vēlāk par vācu — 1977. gadā. Kolektīvs aktīvi koncertē gan Somijas iekšienē, gan ārpus tās, pavada oficiālas ceremonijas un apmāca jaunus talantus, kā arī piedāvā vairākas sastāva variācijas — no pilna bigbenda līdz nelieliem «combo» sastāviem un pat priekšnesumus no pūšaminstrumentu grupas laikmētīgās un populārās mūzikas stilistikā. Šajā koncertā bigbends atskaņoja pāris džeza standartus, bet pārējā programma sastāvēja no tradicionālās mūzikas apdarēm.
Mūsu NBS bigbends izveidots 2009. gadā, un kopš tā laika, pateicoties kapteiņa Aleksandra Kreišmaņa veiksmīgajai vadībai, iemantojis savu stabilu auditoriju. Kas ir interesanti — NBS bigbends reiz jau piedalījies «MilJazz» festivālā, tas bija 2014. gadā un vēl Somijā, un es domāju, ka mūziķiem bija ļoti patīkami atkal piedzīvot kaut ko šādu, manuprāt, tas arī liecina par to, ka bigbends ir atstājis pozitīvu iespaidu, jo tika aicināts atkārtoti, tātad — bravo, draugi, tā tik turpiniet! Koncerta programma tika sadalīta divās daļās — «latviskā», kurā skanēja gan Gunāra Rozenberga kompozīcijas, gan tautas dziesmas džeza apdarē, un «džezīgā», kur es izpildīju slavenas džeza tēmas.
Koncerta pēdējā daļā uzstājā vietējais Šveices armijas bigbends, kas ir svinga un džeza orķestris, kurā spēlē jaunieši, kas pilda savus pienākumus, dienējot armijas muzikālajā apakšnodaļā. Kopš 2015. gada janvāra bigbendam ir jauna vadība — Edgārs Šmits, kurš atbild par orķestra muzikālo virzienu. Kopš tā brīža nolemts, ka orķestrim jāspēle plašāks stilistiskais piedāvājums, un tagad kolektīvs izpilda ne tikai džeza un svinga skaņdarbus, bet arī fanka un soula mūziku, un tas viss unikālajā skanējumā. Koncertā kolektīvs pierādīja, ka ir ļoti kvalitatīvs, un meistarīgi atskaņoja ļoti interesanti aranžētus skaņdarbus.
Diena Nr.3.
Šveices armija parūpējās ne tikai par to, lai mums, festivāla viesmāksliniekiem, būtu komfortabli uzstāties, bet arī nodrošināja izklaides programmu, lai iepazīstinātu mūs ar savu valsti. No paša rīta mūs savāca armijas autobuss, un mēs devāmies ceļojumā. Pirmā vieta, kur aizbraucām, bija neliela pilsētiņa Bekenrīda (Beckenried) Nidvaldenes (Nidwalden) kantonā (novadā), Lucernas ezera dienvidu krastā. Pašā pilsētiņā mēs pavadījām tikai pāris minūtes, jo mūsu galapunkts atradās «nedaudz» augstāk — 1593 metrus austāk, kalnos, atpūtas vietā «Klewenalp». Līdz turienei mēs tikam ar visgarāko gaisa trošu vagoniņu centrālajā Šveicē. Augšupceļš aizņēma aptuveni desmit minūtes, tajā laikā mēs izbaudījām burvīgus dabas skatus. Tā kā vietiņa kalnos ir tikai atpūtas komplekss, mūsu laiks tur aprobežojās ar pusdienām, un ļoti drīz mēs devamies atpakaļ lejā un aizceļojām līdz nākamajai tūristu aktivitātei.
Nākamā pietura — vēl viena pilsētiņa Lucernas ezera krastā — Brūnene (Brunnen), Švīces kantonā. Pati pilsēta ir ļoti populāra, jo gadiem ilgi tajā atpūtušās un aizvien atpūšas dažādas slavenas personības, viena no tām ir Vinstons Čērčils, kurš pavadījis tur savu medusmēnesi, kā arī Džozefs Melords Viljams Tērners, kurš uzzīmējis pāris gleznu ar šīs pilsētas skatiem. Tur mēs devāmies ekskursijā «Victorinox» muzējā. Kaut gan ekspozīcija ir veltīta tieši «Victorinox» fabrikas produkcijai, iestāde piedāvā ieskatu vispārējā kabatas nazīšu vēsturē, un tāpēc tajā atrodami arī vēsturiski un tematiski priekšmeti — naži no pagātnes. Ekspozīcijā atrodami arī naži kolekcionāriem — ar pērļainu rokturi, nazis ar visām iespējamajām papildfunkcijām un tā tālāk. Fabrikas attīstības vēsture ir prezentēta interaktīvos ekrānos, kur plašāk pastāstīts par to, kāpēc tas bija izdomāts un kā šīs fabrikas produkcija kļuvusi tik populāra. Interesants fakts, ko uzzināju — kā parādījās vispopulārākais nazis un tā nosaukums, ko mēs bieži vien izmantojam ne tikai attiecībā pret «Victorinox» nažiem, bet citu ražotāju līdzīga rakstura produkciju — «Swiss Army Knife» vai vienkārši «Šveices nazis». Izrādās, ka tas sākotnēji tiešām bija piedāvāts Šveices armijai. Rūpnīcas īpašnieks, izpētījis piedāvājumu un karavīriem pieejamos līdzekļus, nolēma izstrādāt īpašu kabatas nazi, kas noderētu militārajā ikdienā. Uzdāvināja armijai prototipu, un drīzumā armija pasūtīja vairāk šādu nažu, jo izradās, ka tas ir ērts un ļoti noderīgs. Kas ir interesanti, «Šveices Armijas Nazis» (tā arī saucas tieši šis modelis) joprojām tiek dāvināts katram jaunajam karavīram, kad viņš sāk savu dienestu, kaut gan oficiāli tā ir tikai tradīcija, nevis obligāta prasība no armijas puses. Uzreiz pajautājam mūsu pavadonim Romānam, vai viņam ir savs nazis, un izradās, ka jā, viņš visu laiku ņem to līdzi un izmanto.
Vēl viena interesanta lieta, ko uzzinājām, ir, kā atšķirt viltoto nazi no īsta. Protams, mūsu laikos, kad oriģinālā produkcija maksā diezgan dārgi, vienmēr var atrast to pašu, tikai desmit vai pat 50 reizes letākā versijā, bet mēs visi, protams, zinām, ka šādas lietas vairs nebūs tik kvalitatīvas kā oriģināls. Un, ieskaitot to faktu, ka «Victorinox» naži maksā diezgan «sāpīgi», nav pārsteigums, ka internetā var atrast to pašu, identisku, bet kas maksā nevis 80 EUR, bet 8 EUR. Tātad, kā atšķirt viltotu nazi no īsta?
— Logo — vienmēr taisīts no metāla, nevis uzzīmēts ar metālisku krāsu. Ja nazis nav sarkans, tad jāskatās krāsa, jo logo krāsa ir identiska Šveices karoga krāsai;
— Uz asmeņa pamatnes jābūt rakstītam, ka tas ražots tieši «Victorinox» rūpnīcā;
— Metāls ir nerusējošs;
— Starp katru asmeņu grupu jābūt sienai, kas padara nazi nedaudz smagāku, kā arī nodrošina pareizu funkcionēšanu;
— Iekšā jābūt atsperēm.
Vēl viena interaktīva lieta, ko piedāvā muzējs — uztaisīt savu nazi, ko man arī paveicās izdarīt. Protams, tas ir izklaides pēc, un vienīgais, ko man atļāva izdarīt, bija izvēlēties rīkus, un pēc tam stingri sekoja līdzi tam, lai es ņemtu pareizās detaļiņas un liktu pareizajās vietiņās, bet kopumā tas bija ļoti jautri un aizraujoši. Šobrīd manuāli nažus gandrīz netaisa, tikai pēc īpaša pasūtījuma, visa ražošana notiek mehāniski. Vienīgais, ko joprojām dara manuāli — pārbauda katru gatavo produktu.
Tūres nobeigumā katram apmeklētājam tika uzdāvināts mazais nazis, suvenīrs, kurš ir gan patīkams kā pārsteigums, gan arī noderīgs dzīvē.
Diena Nr.4.
Agri no rīta izbraucām uz nākamo pilsētu Ženēvu, jo tajā vakarā norīsinājās mūsu otrais koncerts. Ieraugot koncertzāli, biju patīkami pārsteigta. Zāle ārkārtīgi skaista, un uzstāties tur bija īstais prieks un gods. «Victoria Hall» koncertzāle ir vēsturiska vieta, būvēta 1891.—1894. gadā, nosaukums ir veltījums karalienei Viktorijai. Pati zāle pārsvarā izmantota klasiskas mūzikas pasākumiem, bet šoreiz tajā viesojās trīs bigbendi. Koncertu atklāja vietējais Ženēvas orķestris «Big up’Band, izveidots 2015. gadā ar mērķi piepildīt Ženēvas ezera reģionu ar bigbenda skaņām. Bigdendā muzicē profesionāli mūziķi, un orķestris tiek uzskatīts par vienu no labākajiem reģionā. Manuprāt, šis ir vienīgais ne-militārais orķestris, kas piedalījās festivālā. Kā otrie koncertā uzstājās jau mums pazīstamais Šveices Armijas bigbends, un koncertprogrammas noslēgumā — mēs. Ir prieks, ka, manuprāt, priekšnesums izdevās, jo ovācijas bija skaļākās un aktīvākās. Prieks bija auditorijā redzēt (un dzirdēt) Ženēvā dzīvojošos latviešus, kas bija atnākuši mūs atnāca atbalstīt. Kopuma pēckoncerta sajūtas bija vispozitīvākās.
Diena Nr.5.
Mūsu pēdēja diena Šveicē sākas ar… balsošanu! No paša rīta devāmies uz Latvijas pārstāvniecību, lai piedalītos Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Ļoti patīkami, ka festivāla organizatori parūpējās par to, lai arī mums būtu iespēja piedalīties šādā svarīgā notikumā. Bet, kad pilsoniskais pienākums, bija izpildīts, devāmies izbaudīt pēdējās stundas Šveicē, jo vakarā jau bija jālido atpakaļ mājās.
Pati pilsēta ir ļoti skaista, gaiss ir tīrs, ielas sakoptas. Visur pieejamas miskastes un pelnutrauki, uz kuriem pielīmētas uzlīmes ar tekstu «Paldies, ka izmeti savu cigareti!». Gandrīz visur ir redzami veloceliņi, daudz parku un zaļo zonu un, protams, ezers. Sanāca apskatīt arī vienu no lielākajām strūklakām pasaulē — «Jet d’eau de Genève», kuras augstums ir 147 metri!
Kopumā esmu ārkārtīgi priecīga, ka man bija iespēja piedalīties šādā pasākumā, un uzskatu, ka būt tur ne tikai man, bet arī NBS bigbendam, ir ļoti liels gods un prieks. Mūzika ir viena no tām lietam, kas parāda valsts attīstības līmeni, jo, ja kultūra ir attīstīta un augstā kvalitātē, tad tas nozīmē, ka valsts rūpējas par savu iedzīvotāju attīstību — ne tikai ekonomisko, bet arī garīgo. Fakts, ka mūs uzaicināja piedalīties šādā festivālā, liecina tikai par to, ka Eiropā mūs redz kā valsti ar kvalitatīvu kultūru, un es esmu lepna, ka varu būt daļa no tās!
