Ar sirdi un dvēseli džezā arī Anglijā

Ivars Galenieks: Man patīk džezs un es to spēlēju!

Kontrabasists Ivars Galenieks ir Latvijas džeza leģenda, kurš šeit bija viens no redzamākajiem džezmeņiem padomju un arī jau neatkarīgās Latvijas laikos un pirms 16 gadiem pārcēlās uz dzīvi Anglijā, Lielbritānijā. Maija beigās viņš bija ieradies Latvijā, lai pēc ilgiem laikiem atkal uzspēlētu koncertos dzimtajās ārēs. Gluži vienkārši nevarējām Ivaru nesatikt un ar viņu neaprunāties.

Pirms 16 gadiem aizbraucāt no Latvijas. Kāds bija iemesls?

Tas bija saistīts ar ģimenes apstākļiem. Apprecējos ar sievieti no Anglijas, un bija jāizdomā, uz kuru valsti kurš pārcelsies. Sanāca tā, ka es aizbraucu uz Angliju. Tam nebija saistības ar mūziku.

Noprotams, ka Anglijā džezs pie malas netika mests. Atradāt, ko darīt, arī tur.

Protams! No saviem stiķiem vaļā netaisos tikt. Kad aizbraucu, piecas nedēļas gan pastrādāju kā operatīvais darbinieks kontaktu fabrikā, jo bez darba nevar palikt nekur. Pēc tām piecām nedēļām dabūju darbu klavieru firmā. Kā klaviermeistars tur strādāju vairākus gadus, tad kļuvu par pašnodarbināto, jo viens no direktoriem, kurš tiešām bija labs, tehniski domājošs klavieru skaņotājs un meistars, pensionējās, bet ar otru direktoru neredzēju sevi sastrādājamies. Izlēmu, ka turpmāk strādāšu pats par sevi, lai arī tas nebija viegls lēmums. Kā jau iebraucējam, man nebija draugu un paziņu, kuri varētu pabalstīt, tādēļ pašam nācās būvēt visu no jauna. Runājot par mūziku, es pamazām iegāju Norvičas, Norfolkas, Safolkas un mazliet arī Kembridžšīras mūzikas dzīvē. Mani pamanīja, un es sāku spēlēt, ieiet Norvičas džeza klubu apritē. Nāca arī piedāvājumi ārpus džeza, kā rezultātā kā klasisko mūziķi mani sāka aicināt spēlēt ar simfoniskajiem orķestriem. Beigu beigās kļuvu par Norvičas Filharmoniskā orķestra kontrabasu grupas koncertmeistaru.

Vēl esat aizrāvies ar 360 grādu fotografēšanu jeb virtuālo ekskursiju veidošanu «Google» vajadzībām. No kurienes tas?

No senatnes. Man vienmēr paticis fotografēt. Anglijā tā sekvence bija tāda. Rakstīju brošūriņu klavieru pircējiem. Vienmēr ar fotoaparātu dokumentēju klavieru problemātiku, ja pamanīju kaut ko īpašu, ko gribēju arhivēt. Plus fotografēju vēl papildu tam, lai man būtu vairāk ilustratīvā materiāla grāmatiņai. Tad aizrāvos ar fotografēšanu «Google» vajadzībām. Viņu sistēmā bija jānokārto divi eksāmeni, kas nebija nemaz tik vienkārši. Tas, protams, ir komerciālas dabas pasākums. Visbiežāk tāda vajadzība ir nekustamo īpašumu vai veikalu biznesā. Arī dabas pieminekļu atrādīšanā tūrismā. Joprojām ar to nodarbojos. Bet lielākoties fotografēju sava prieka pēc, cenšos būt sociāli izpalīdzīgs un noderīgs. Man patīk mūzika, klavierdarbi un fotogrāfija. Trīs patīkamas lietas.

Attiecībā uz džezu jūsu dzīvē arī sanāca tāds 360 grādu ceļojums. Bijāt atzīts džezmenis padomju, austrumu blokā, tad bija deviņdesmito gadu vidusposms Latvijā, un tad nonācāt rietumu pasaulē. Kopumā sanāk plašs skats uz džeza pasauli.

Aizkari mainījās un līdz ar tiem arī virziens, kurp doties. Ir cilvēki, kuri turpina iet pa vecajām taciņām. Man patīk iet pa jaunām. Var tēlaini izteikties, ka man ir sanācis tāds 360 grādu ceļojums. Vienīgi tie grādi ir iestrēguši. Manā dzīvē strādā tikai 180.

Vai britu džeza dzīve ir ļoti atšķirīga no tās, kas notiek šeit? Tur tomēr darbojas īsta rietumu mūzikas industrija.

Es īsti neesmu iekšā mūzikas industrijā. Gan austrumu, gan rietumu blokā ir cilvēki, kuri organizē. Pēc būtības festivāli un koncerti ir infrastruktūra, kur mūziķiem spēlēt. Kur, ko un kas piedalās ir organizatoru jautājums. Anglijā ir lieli un mazi džeza festivāli. Lielajos ir ļoti lieli vārdi, mazajos — viens vai divi lielāki vārdi. Bieži džeza koncerti iekļaujas pilsētu festivālos. Tas ir līdzīgi kā daudz kur, bet Anglijas specifika ir tāda, ka džeza klubs pārstāv savu rajonu, savu lokāciju. Tam ir vietējie mūziķi, sava grupa. Cilvēki gan cenšas no savām provinces pilsētām izrauties uz Londonu, jo megapolē ir lielākas iespējas atrast labu darbu, braukt uz ārzemēm, tapt plaši pamanītiem. Man gan tas liekas diezgan bēdīgs process, jo tie cilvēki lieliski noderētu arī uz vietas un darītu lokālo dzīvi krāšņāku. Dzīvei ir jābūvējas no paaudzes uz paaudzi. Iepriekšējās atstāj mantojumu un nākamās to attīsta un padara vērtīgāku. Kad biju Nīderlandē, redzēju ar mazu bruģīti uztaisītās ieliņas un domāju — tas nenotiek vienā dienā, tas notiek paaudžu mantojuma veidā. Savulaik pats braukāju pa džeza festivāliem un man reiz pienāca klāt ansambļa «Kadans» vadītājs Germans Lukjanovs, kurš piedāvāja nākt spēlēt pie viņa. Tas nozīmēja pārvākšanos uz Maskavu. Mirkli padomāju un atbildēju, ka esmu vajadzīgs savā vietā, Latvijā. Viņš bija ļoti pārsteigts un viņam vairs nebija, ko teikt. Labi apzinājos īslaicīgos ieguvumus — braukātu apkārt pa pasauli, pelnītu naudu un spēlētu ar labiem mūziķiem, bet svešā vidē. Anglijā šī man saprotamā viensētība ir diezgan izteikta. Tas Londonas mūziķis, kurš tiek atzīts, tiek uzaicināts uz klubu un spēlē ar tā mājas mūziķiem. Tā saucamo «house band». Cits gadījums ir tā sauktie «tribute» bendi, kas spēlē citu slavenu mūziķu programmas. Taču tas man galīgi neliekas labi, jo nogalina profesionālus mūziķus. Katrs tomēr ir indivīds, atšķirīgs no pārējiem, un no viņa mūzikā vajadzētu gaidīt šo individualitāti, nevis to, ka viņš diendienā kāps citas individualitātes kurpēs. Anglijā ir milzums šo «tribute» bendu un daudzi sevi ar to ir labi nodrošinājuši. Auditorija ir, koncertu kalendārs pilns. Bet ir arī daudz oriģinālmūziķu, kuri spēlē savu mūziku. Procentuāli gan viņu ir mazāk.

Pieminētajā Kembridžšīrā šogad pirmo gadu notiks «We Out Here» festivāls, kas veltīts jaunajai britu džeza paaudzei. Tiek uzskatīts, ka britiem tagad ir jauns džeza pacēluma vilnis, kurā ir vairāki spilgti mākslinieki, līderi, kuri pavelk sev līdzi pārējos. Vai Anglijā ir jūtama šāda jauna džeza atdzimšana?

Londonā tā varētu būt, bet tās dzīve tomēr ir diezgan autonoma. Tur ir daudz interesantu mūziķu. Ne vienmēr viņi ir plaši redzami. Anglijas mūzikas dzīves specifikas dēļ viņi ne vienmēr kļūst populāri ārpus Londonas. Valsts arī ir pietiekami liela. Lai es aizbrauktu uz Londonu, man jārēķinās ar divām stundām ceļā plus vēl tikpat var paiet, pārvietojoties pa pašu pilsētu. Kembridžšīra man ir pusotras stundas attālumā. Šis ir labs mājiens no jums, lai es aizdotos paklausīties, kas jauns notiek britu džezā.

Britu mūzikas prese par šo festivālu ir sapriecājusies ļoti, jo tas popularizē džeza mūziku plašās jaunās klausītāju paaudzes masās. Turklāt runa ir arī par rasu daudzveidību. Vai jūsu reģionā ir izteikta dažādu tautu pārstāvniecība, vai esat vienīgais iebraucējs džeza vidē?

Neesmu vienīgais. Ir daļa mūziķu, kuri iebrauc un aizbrauc. Atceros, ka Skots Hamiltons veda sev līdzi vienu itāļu saksofonistu, kurš bija ļoti talantīgs un pēc tam uzstājās Anglijā arī pats. Tāds promotēšanas gājiens. Ik pa laikam reģionā iebrauc viesmākslinieki, taču Norviča un Norfolka gluži nav tā vieta, kur izvēlētos bāzēties daudzi ārzemju mūziķi. Tas tomēr nav centrs, no kurienes ērti viskautkur nokļūt. Taču ir mūziķi no Spānijas, no Portugāles. Laikam spāniski runājošo ir visvairāk. Viņi veido savus uz latīņamerikāņu mūzikas parametriem bāzētus ansambļus. Laiku pa laikam arī ar viņiem kopā saspēlēju.

Vai sanāk arī pašam pakomponēt un uzspēlēt savu oriģinālmūziku?

Patiesību sakot esmu bijis diezgan zemā radošajā dzīves posmā. Vajadzēja nostabilizēt savu dzīvi saistībā ar brīžiem ļoti intensīviem darbiem. Tāpat esmu papildu mācījies, ko esmu darījis vienmēr. Taču man ir plānā ar mūziku saistīti projekti, par kuriem īsti vēl negribu runāt.

Cik bieži jums sanāk būt Latvijā? Šī taču nav pirmā reize.

Šī nav pirmā reize Latvijā, bet pirmā reize 16 gadu laikā, kad pirmoreiz šeit oficiāli spēlēju. Tā ir ļoti patīkama atgriešanās. Ir lieliski uzspēlēt ar vecajiem kolēģiem un ar jaunajiem talantiem, kuri pa šo laiku ir izauguši un kļuvuši par gataviem meistariem. Taisnības labad gan jāatzīmē, ka pirms pāris gadiem «Trompetē» iesaistījos «jam session» un nospēlēju pāris gabalus, bet to īsti nevar skaitīt.

Lasītājiem jāpaskaidro, ka tagad oficiālā uzspēlēšana Latvijā saistīta ar saksofonista Raimonda Raubiško 80 gadu jubilejas atzīmēšanu. Personīgi man iecienītākais jūsu un varbūt vispār padomju laiku džeza albums ir tieši sadarbība ar Raubiško 1984. gadā, kad tika izdota plate «Images of Ancient Egypt». Kurš jums pašam ir iecienītākais albums no jūsu 50 gadu džeza vēstures?

Minētais albums bija mana pirmā nopietnā pieredze džezā. Pašam grūti spriest. Es biju ļoti neiecietīgs, paškritisks pret savu spēli. Vienmēr sevi salīdzināju ar lielajiem meistariem un sapratu, ka esmu kaut kur ļoti tālu ceļā līdz viņu līmenim. Klausījos Reju Braunu, Ronu Kārteru, Čārliju Mingusu. Vadījos pēc principa, ka cilvēks nekad divreiz neiekāpj vienā un tajā pašā upē. Spēlējot cenšos neatkārtot to pašu, ko jau esmu spēlējis iepriekš. Arī tajā platē vadījos pēc iekšēja impulsa. Tā jutu un tā spēlēju. Tā bija cenšanās atrast sevī labāko. Taču «Images of Ancient Egypt» bija pirmais kucēns, kurš pašam šķita, ka jāslīcina. Tas bija Raimonda projekts, mēs ar Māri Briežkalnu tikām tajā iesaistīti. Bija gatavs koncepts un mums bija jāiekļaujas. Jaunam cilvēkam tas galīgi nav vienkārši. Man vispār vēl bija piens aiz ausīm.

Tas tomēr bija jau 32 gadu vecumā!

Jā, gadi jau bija, bet es runāju par savu džeza vecumu! Pašsajūta bija ļoti nedroša.

Četrus gadus vēlāk izdevāt jau savu plati «Transsibīrijas ekspresis». Tur sajūta bija pārliecinošāka?

Ja runājam par «Transsibīrijas ekspresi», tad tas jau tiešām bija manā aktīvajā džeza rutīnā tapis darbs. Man bija iespēja muzicēt ar dažādiem mūziķiem, piedalījos festivālos, radās savas idejas, ko piefiksēju un vēlējos ierakstīt. Sagadīšanās pēc šie mūziķi, ar kuriem jau biju saspēlējies, bija atbraukuši uz džeza festivālu Rīgā, un radio man laipni atļāva izmantot studijas laiku. Tā momentāni arī tapa ieraksts. Kompozīcijas bija ārpus galvenās straumes, kurā parasti darbojāmies.

Kas vispār džezā ir tas, kas pirms 50 gadiem paķēra un vairs nelaiž vaļā?

Āāā, tas ir labs jautājums… Es domāju, ka tas ir tas, ko Djūks Elingtons teica: «It don’t mean a thing if it ain’t got that swing». Svings bija tas, kas aizķēra mani 15 gadu vecumā. Esmu laimīgs, ka biju uz tiem diviem džeza koncertiem Politehniskajā institūtā, kurus sarīkoja padomju laikos. Pēc tam nekas tāds vairs nenotika. Viens bija Romāna Kuntsmana kvinteta, otrs Alekseja Kozlova kvarteta koncerts. Es atceros, ka pēc Kuntsmana koncerta gāju pa ielu palēkdamies. Kopš tā laika mani vairs nekas neuzrunāja tā, kā džezs. Informācijas gan bija ļoti maz. Valsts bibliotēkā atradu vienu plati — «Acker Bilk». Tas bija vairāk tradicionāls džezs, par to man tik lielas intereses nebija, tomēr rūpīgi to klausījos. Alternatīva bija klausīties Vilisu Konoveru no «Amerikas balss». Viņa raidījumu «Jazz Hour». Pa virsu, protams, tika likts krievu «zāģis», tādēļ reizēm to varēja dzirdēt, reizēm nevarēja. Tad es kaut kur dabūju vienu Oskara Pītersona trio plati, ko drillēju dienām un naktīm. Un pēc tam Padomju Savienībā koncertēja Djūks Elingtons. Aizbraucu uz Minsku, un no viena inteliģenta paskata «KaGeBešņika» par 25 rubļiem nopirku plati, ko viņam bija uzdāvinājuši paši mūziķi. To es, protams, devu parakstīt orķestra mūziķiem… Šīs divas plates man ilgu laiku bija tas, ko diendienā klausījos. Tās ir ļoti dažādas. Pītersons ar Reju Braunu spēlē gludu, smuku ritmu. Viss ir ļoti glīti un patīkami. Bet otrajā, Djūka Elingtona platē ir TĀĀDS svings. Ja es ieklausos tajās saksofona vai trompetes sekcijās, viss — esmu ārā no ritma! Tas ir vienreizējs darbs. Tās abas plates man bija kā divas pasaules iekšā vienā pasaulē, un deva to izpratni, kā vispār darbojas džeza process. Mana bāze ir klasiski trenēts mūziķis… Sāku mācīties klavieres, tad oboju un tad kontrabasu. Pēdējais bija vēl kaut kas ļoti svaigs, kad jau bija jāspēlē džezs ar profesionāļiem. Tehniski nebiju gatavs, lai arī gribēšana bija liela.
Runā, ka liela nozīme jūsu džeza izglītībā ir… skaņu inženierim Mārtiņam Saulespurēnam, kurš iepazīstināja ar krietni lielāku džeza plašu kolekciju.
Bez viņa es nekad nebūtu kļuvis tas, kas esmu šodien un biju vakardien. Mārtiņš bija muzikālā un lietišķā ģimenē. Viņa tēvs bija mūziķis, un viņš bija ļoti liels džeza mīlis. Mārtiņš labprāt dalījās ar savām daudzajām džeza platēm. Tā man bija iespēja dzirdēt šo lielisko, labāko mūziku. Ar to diezgan ilgus gadus arī dzīvoju. Man bija iespēja klausīties un analizēt. Izsalkums pēc šīs mūzikas tika diezgan apmierināts. Atlika sākt spēlēt pašam. Vairs nevarēju vainot sistēmu, ka, lūk, džezs nav pieejams.

Šis laikam ir stāsts par to, ka viss atkarīgs vien no paša. Mūsdienās taču visa džeza vēsture ir vienas «Spotify» podziņas attālumā, taču tāpēc 1000 reizes vairāk džezmeņu nav kļuvis.

Tas ir pareizi. Kā jau jebkurā lietā — ir profesija, ar ko cilvēks pelna sev naudu. Taču profesija var būt iemācīta lieta, ko cilvēks iemācās pēc vecāku gribas vai vienkārši apstākļu sakritības, vai arī pēc savas brīvas izvēles. Sava izvēle savukārt var būt finansiālas konjunktūras vai potenciālas perspektīvas balstīta, vai arī tiešām iekšējas vēlmes un intereses diktēta. Modeļi ir dažādi. Ar tādu darba attieksmi sastapos, kad spēlēju Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kur viena daļa cilvēku baudīja procesu no koncerta uz koncertu un no mēģinājuma uz mēģinājumu, bet cita daļa sūdzējās, ka visu laiku jāspēlē viens un tas pats, tāda tā darba specifika. Tās viņiem bija mokas. Pēc manas filozofijas nekad nekas neatkārtojas. Pat orķestrī, pat rakstītā mūzikā mikroskaņas struktūru ziņā vienmēr skanēs citādāk. Kopā salikšanās būs citādāka, orķestra diriģenta redzēšana būs citādāka. Ja tu neiekļaujies procesā ar sirdi un dvēseli, tad tiešām atliek mocīties. Arī džezā ir līdzīgi. Esmu sastapis daudzus it īpaši amerikāņu mūziķus, kuri saka, ka tas ir darbs. Man to negribas tā saukt. Man patīk džezs un es to spēlēju!