Albums, kas liek aizdomāties par tagadni

Skaņas dārzā. Jāņa Rubika «Live in Salaspils»

Visupirms es šo ierakstu noklausījos. Tikai pēcāk sāku interesēties par mūziķiem, Jāņa Rubika domām un ieraksta apstākļiem. Jānis raksta, ka šī mūzika ir «tēlains ceļojums pa cilvēka apziņu», tā «ved dziļāk tagadnē». Lai arī «Live in Salaspils» man nesniedza transcendentālu pieredzi, Jāņa Rubika un «Chamber Jazz Collective» veikums patiešām atgādināja par tagadni un lika par to domāt. Tas nav mazsvarīgi. Mēģinu atcerēties, kad mūzika manī izraisījusi tādus mirklīgus brīžus, kuros apziņa, šķiet, izdzēš laiku vai laiks izdzēšas pats no sevis un paliek kaut kas vārdos neizsakāms. Kaut ko līdzīgu izraisīja «Mona De Bo» izcilais sasniegums «Kur ir šeit?», kaut ko tādu varbūt sniedzis vokālais ansamblis «Graindelavoix», un Jāņa teiktais atgādina par filmas «Kur sirmgalvjiem nav vietas» finālu, kurā Tomija Lī Džonsa atveidotais varonis izstāsta sievai zīmīgu sapni, noslēdzot stāstījumu ar vārdiem: «Un tad es pamodos.»

Salaspils koncertieraksts raisīja domas par to, ka stīgu kvartets Latvijas jaunākās paaudzes džezmeņu rakstītajā mūzikā ienāk kā pastāvīga parādība. Atmiņā nāca Dāvja Jurkas «Strings Attached» un Toma Lipska «Hologrāfiskās projekcijas». Jāņa Rubika koncertieraksts godpilni stāv klāt iepriekš nosauktajiem. Še — Salaspils koncertā — stīgas ar džeza ansambli lielākoties saaužas, savijas, inkrustējas, ne beržas vai izplēn. Tas noteikti ir gan komponistu, gan kvarteta mūziķu (Kristiāna Ozoliņa, Ivars Brīnums, Silvija Krauze, Dārta Svētiņa) nopelns. Viena no nenoliedzamām ieraksta veiksmēm ir Edgara Cīruļa dalība. Viņa rakstītais «Equanimity» veido spēcīgu koncerta kodolu vai viduskulmināciju, kur stīgu izturētās skaņas, picikato un ātrie lociņi veido būtisku daļu no skanējuma un tēmas izklāsta.

Pats koncerts

Latvijas Nacionālajā botāniskajā dārzā ierakstītais koncerts sākas ar «Chorale», kas ar nesteidzīgiem stīgu akordiem ievada «We’ll Start at Early Dawn». Jāņa Rubika kontrabass un Jāņa Jaunalkšņa bungas spēji uzlādē Ata Andersona klaviersolo, pēc tam to pašu vilkmi savā solo pārņem un notur Jānis Rubiks. Pēc tēmas izskaņas parādās tāda kā otrā tēma vai varbūt intermēdija — vijoles spēlēta lejupejoša sekvence, ar kuras otro parādīšanos skaņdarbs izdziest kā oglīte, gaiši kā trijstūra piesitiens.

Klausoties Salaspils koncertu trešoreiz, izraujos no mājas sienām un aizeju līdz vietai, kas puslīdz varētu līdzināties botāniskā dārza skatuvei. Kongresu nama paēnā slejas milzīga garenveida puķudobe, ko ieskauj platas granīta apmales. Skaidrs, ka nepiedzīvoto koncertpieredzi nespēšu restaurēt, bet vējš un ziedu klātbūtne varbūt pavēsta kaut ko iepriekš nesadzirdētu. Koncerta trešā skaņdarba «Deeply Now» rondoveidīgajā tematismā (to varētu saukt arī par folklorisku alūziju dabiskā minora dēļ) uzmanību sākotnēji visvairāk piesaista izstrādājošās mikroepizodes (epizode kā pretstats refrēnam formveides izpratnē). Sēžot uz granīta apmales un klausoties albumu «Sony MDR-XB450» austiņās, vēl vairāk novērtēju skaņdarba ievadu, kurā stīgas sākumā skan kā garāmlidojoši kukaiņi, tad tikko manāmi sāk iekrāsot harmonijas un visbeidzot pievienojas kontrabasam, klavierēm un bungām tēmas otrajā atkārtojumā. Tēmas noslēgums, kurā dabīgo minoru piepeši nomaina mažors, ir, manuprāt, viena no smalkāk un visskaistāk veidotajām detaļām. Varu iztēloties, kā «Deeply Now» skan aranžējumā bigbendam vai kā balāde, kā šī tēma kļūst par jaunlaiku Latvijas džeza hitu. Šī ir koncertalbuma klusā jeb mazā kulminācija ar ļoti skaistu, melodiski stāstošu Rubika solo un enerģisku Andersona solo. Sākumā gribas iebilst, ka skaņdarba izskaņa nav tik spēcīga un lieliski pārdomāta kā ievads un tēma, bet, atkal atgriežoties pie «Deeply Now», aizvien vairāk sliecos domāt, ka tā tam ir jāskan un tā ir labi.

«Presence» sākas ar skaisti izrakstītu korālisku dziedājumu, kas liekas iesākumā domāts ne stīgu kvartetam, bet vokālam ansamblim. Klausoties trešoreiz, šim vienkāršajam korālim papildu vērtību neatrodu, bet jo vairāk pārliecinos, ka tā ir pilnīgi neatņemama albuma sastāvdaļa, kas lieliski (ar brīnišķīgu vijoles saiti/pāreju) veic prelūdijas funkciju vienam no labākajiem koncertmirkļiem — «Equanimity», kur džeza trio spēlētās līnijas līdzsvaroti saaužas ar stīgu kvarteta faktūrām. Ar «Walking Alone» teicami nomainās koncerta tonalitāte. Sevišķi iegūlušās atmiņā Ata Andersona klavieru solo spēles ar skaņkārtām un uzbūvētā skaņdarba kulminācija. Man būs grūti nodefinēt, ko tas nozīmē (un es arī necentīšos to darīt), bet tādas izskaņas kā iekš «Walking Alone» šo padara par absolūtu vasaras mūziku. Lana del Rey taču dzied par vasaras skumjām. Un «Summertime» vēsta: «Kādā rītā tu piecelsies dziedot, izpletīsi spārnus un pacelsies debesīs.» «Follow the Flame» tēma griežas pati ap sevi kā dzeltens vilciņš vai ugunsrats. Stīgu kvarteta štrihi un reģistri mainās un ņirb, un individuālās līnijas ir krāspilnas, kas, pamazām izgaistot Jāņa Jaunalkšņa bungu solo, atgriežas ar pēdējo uzrāvienu un akordu.

Pēcdomas

Iespējams, būtiskākais secinājums par «Live in Salaspils» — Jāņa Rubika un Edgara Cīruļa muzikālo sajūtu saista domubiedrība, kuras radošo rezultātu ir ļoti patīkami klausīties. Koncertieraksta pārvēršanās albumā ir patiesi izdevusies. Ceru, ka nākotnē šī sadarbība kaldinās jaunu — jo spožāku materiālu. Miniatūras «Chorale» un «Presence» izskan kā prelūdijas nākamajām kompozīcijām, un muzikāli tās diemžēl nav tik interesantas kā «We’ll Start at Early Dawn» vai «Equanimity». Bet nelielu dārgakmeņu izgatavošana laikam ir kompozīcijas meistarības un pieredzes lieta, ko slīpēt nākotnē. Klausoties albumu otrreiz, liekas, ka caurviju plūdums, kas sasaista pirmo un otro, ceturto un piekto celiņu, varētu piestāvēt arī citām pārejām starp skaņdarbiem, darīt koncerta un idejas kopiespaidu viengabalaināku un vienlaikus daudzslāņaināku.

Lielisku darbu veicis Gustavs Ērenpreiss. Ansambļa balanss ir dzidrs un caurskatāms (caurklausāms). Ierakstā izdevies notvert kādu vārdos grūti aprakstāmu sajūtu, kuras nosaukšanai pirmais vārds, kas nāk prātā, ir klātbūtne. Sajūtu kopums nav pretrunā ar albuma preses relīzē rakstīto. Latvijas mūzikas PR tekstos lasāmajai poētiskajai (bet nepārdomātajai un noplicinātajai) valodai lielākoties nedrīkst ticēt. Turpetim te aiz vārdiem slēpjas cilvēciska vienkāršība, ne mārketinga kalkulatori. Jāņa Rubika mūzika mani par to pārliecina.