Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi. Lasi jaunu numuru te!

Basists par basistu


Jānis Rubiks

Jāņa Rubika referāts par Borisa Banniha ieguldījumu Latvijas populārās un džeza mūzikas vēsturē

Ir laiks dot vārdu JVLMA džeza studentiem! Šo referātu ir uzrakstījis bijušais džeza nodaļas students Jānis Rubiks, kurš pats spēlē kontrabasu un pirms pāris mēnešiem ir absolvējis mūsu akadēmiju ar bakalaura grādu džezā. Indriķa Veitnera vadītā priekšmeta ietvaros viņam tika uzdots izpētīt kādu Latvijas džezam svarīgu personību un viņš izvēlējās savu kolēģi — basistu Borisu Bannihu. Tā kā šogad Boriss ir atzīmējis savu 70 jubileju un drīz sniegs svinīgu koncertu Dzintaru koncertzālē, mēs nolēmām padalīties ar Jāņa darbu, jo vienmēr ir labi zināt savus varoņus, un šis cilvēks tik tiešām ir tas. Liels paldies Jānim par paveikto darbu un Indriķim par to, ka motivē studentus šādus pētījumus veidot. Interviju ar referātā pētīto mākslinieku var izlasīt ŠEIT.

Boriss Bannihs ir vārds, kuru zina ikkatrs, kurš reiz interesējies par labākajiem un pieprasītākajiem ritma sekcijas mūziķiem populārajā, estrādes un džeza mūzikas žanrā Latvijā, sākot ar septiņdesmitajiem gadiem līdz pat mūsdienām. Spēlējot gan kontrabasu, gan basģitāru, viņš piedalījies neskaitāmos ierakstos un koncertos kopā ar tādām Latvijas mūzikas zvaigznēm kā Raimonds Pauls, Gunārs Rozenbergs, Zigmars Liepiņš, Raimonds Raubiško u.c. Iespējams, ka plašākai publikai Borisa vārds nav tik pazīstams, kā iepriekš minēto mūziķu vārdi, taču skaidrs ir tas, ka visiem šiem ansambļu vadītājiem un līderiem tāds basists kā Boriss Bannihs bija neaizstājams fundaments un grupas pamats gan muzikālā, gan cilvēciski koleģiālā nozīmē.

Evilena Protektore

Boriss dzimis 1948. gada 8. jūlijā Čerņivcos, Ukrainā. Viņa tēvs bija armijas virsnieks, tāpēc sakarā ar dienesta pienākumiem ģimenei nereti nācās pārvākties. Kādu laika posmu viņi dzīvoja tādās pilsētās kā Harkova, Ļeņingrada, Maskava un visbeidzot Voroņeža, kur apmetās uz ilgāku laiku. Šajā pilsētā Boriss sāka pirmās mūzikas studijas, taču tās nepabeidza, jo atkal pārvācas, un šoreiz jau uz Rīgu (1966.g.).

Rīgā Boriss studēja Politehniskajā institūtā ķīmijas fakultātē, un šajā laika posmā iepazinās ar kontrabasistu Viktoru Avdjukēviču. Pateicoties Viktoram, viņš nonāca armijas štāba pūtēju orķestrī, kur sāk spēlēt kontrabasu. Par gūto pieredzi un iespēju darboties šajā orķestrī Boriss izsakās ļoti pacilājoši: «Paldies dievam, ka es tur nokļuvu!». Sastāvu tolaik vadīja diriģents Jakovs Raskins, kurš pašrocīgi veica simfoniskās mūzikas pārlikumus pūtēju orķestrim un, pateicoties tam, orķestris spēlēja tādu komponistu mūziku, kā Bahs, Bēthovens, Čaikovskis, Lists, Rahmaņinovs u.c. Disciplīnas līmenis bija ļoti augsts, un mēģinājumi notika teju katru dienu, kas priekš jaunā kontrabasista bija ļoti laba prakse.

Jau studiju laikā sākās Borisa interese par džezu. Viens no pirmajiem džeza izpildītājiem, kura ieraksts atstāja lielu iespaidu uz Borisu, bija amerikāņu trompetists Klifords Brauns, savukārt pirmais no vietējiem mūziķiem, ar kuru Boriss sāka spēlēt džezu bija saksofonists Vadims Viadro. Sākotnējais sastāvs bija kvartets — bungas, bass, klavieres un saksofons, taču, kad pianists Naums Perferkovičs aizbrauca dzīvot uz Izraēlu, viņi palika trijatā bez harmoniskā instrumenta. Jāņem vērā, ka tiem laikiem saksofona trio bez klavierēm, kurš piedevām spēlēja diezgan agresīvu un atonālu mūziku, bija visai nepierasts un, iespējams, lielai daļai cilvēku nesaprotams sastāvs, taču, pateicoties enerģiskajiem un uzlādētajiem koncertiem, publika neizjuta ceturtā instrumenta trūkumu. Sastāvs ik pa laikam uzstājās vietējā un populārajā džeza klubā «Allegro», kā arī tika apbraukāti arī daudzi festivāli Padomju Savienībā t.sk. Viļņā, Maskavā un citur.

Nākamais solis Borisa karjerā bija darbība Radio orķestrī. Šajā sastāvā viņš ieguva vietu, kad līdzšinējais kontrabasists Aivars Zītars aizbrauca dzīvot uz Kanādu.

Paralēli tam septiņdesmito gadu sākumā Boriss iepazinās ar bundzinieku Vladimiru Boldirevu. Viņiem izveidojās ļoti cieša sadarbība, jo tos savā sastāvā spēlēt uzaicināja ievērojamais trompetists Gunārs Rozenbergs, tieši tādēļ, ka abiem bija ļoti labs kopējais grūvs jeb ritms. Šādi radās sastāvs ar nosaukumu «2R+2B», kas atšifrējumā apzīmē katru no sastāva mūziķiem — Rozenbergs, Raubiško, Bannihs, Boldirevs, un par šī sastāva apogeju Boriss dēvē uzstāšanos Tbilisi džeza festivāla 1978. gadā. Šis koncerts publikā izraisīja īstu vētru, un avīze «Padomju kultūra» (Советская культура – aut.), kas tolaik bija galvenais izdevums par kultūru, rakstīja, ka mūziķi Bannihs un Boldirevs festivālā izcēlušies ar labāko ritmu.

Mūzika, ko izpildīja «2R+2B», miksēja bībopu ar frī džeza elementiem, agresīvu svingu sajūtu un ļoti ekspresīvām, garām improvizācijām. Pēc koncepcijas tas bija radniecīgs ansamblis Orneta Kolmena sešdesmito gadu frī džeza kvartetam. Manuprāt, apbrīnojams ir fakts, ka tolaik izdevās šādu mūziku publiski spēlēt un koncertēt ar to ārpus Latvijas robežām, jo, kā izteicās pats Boriss, tad Padomju Krievijā populārs bija teiciens: «kas šodien spēlē džezu, tas rīt nodos dzimteni.»

Vēl šajā laikā periodā Bannihs sadarbojās ar Latvijā dzīvojošo gruzīņu ģitāristu Vesarionu Bakradzi un saksofonistu Vladimiru Vaineru, ar kuriem kopā spēlēja džez-roku un fusion stila mūziku. Arī ar šo sastāvu viņi uzstājās leģendārajā Tbilisi džeza festivālā ’78. gadā.

Kā basģitārists Bannihs septiņdesmitajos gados darbojās arī Paula izveidotajā leģendārajā grupā ar nosaukumu «Modo». Šajā grupā tika atlasīti tolaik labākie un spēcīgākie instrumentālisti valstī, tajā skaitā taustiņinstrumentālists Zigmars Liepiņš, ģitārists Vjačeslavs Mitrohins un jau iepriekš minētais bundzinieks Vladimirs Boldirevs. Ansambli vadīja Pauls un principā tas funkcionēja kā pavadošais sastāvs visiem tā laika spožākajiem estrādes solistiem — Viktoram Lapčenokam, Norai Bumbierei, Mirdzai Zīverei, Imantam Vanzovičam un daudziem citiem, taču nereti sastāvs uzstājās arī ar instrumentāliem priekšnesumiem. Viens no tādiem iemūžināts 1976. gadā Leņingradā tapušajā koncertfilmā ar nosaukumu «Pilsēta. Rudens. Ritms.» (krievu val. — «Город. Осень. Ритм.»)

1978. gada 22. novembrī Borisa dzīvē nāca negaidīts pavērsiens, un viņš cieta ļoti smagā auto avārijā. Pēc tās viņš uz kādu laiku zaudēja spēju pilnvērtīgi kustēties, kā arī daļa no ķermeņa palika pilnīgi nejūtīga. Nācās apgūt vienkāršas sadzīviskas darbības atkal no jauna. Atveseļošanās process ilga aptuveni pusgadu, un pēc tā Borisam piešķira invaliditātes grupu. Šis negadījums, protams, ietekmēja viņu fiziski un cilvēciski, taču, par laimi, neatņēma viņa dzīvību, kā arī spēju muzicēt, un pavisam drīz viņš jau atgriezās uz skatuves.

Septiņdesmito un astoņdesmito gadu mijā, atgūstot veselību, Bannihs tiek uzaicināts piedalīties trīs, nu jau leģendāru, albumu ierakstīšanā. Pirmais no — tiem Gunāra Rozenberga fankdžeza un disco ritmos ieturētais albums — «Laura» (1979). Šis albums līdz mūsdienām ir ieguvis diezgan lielu popularitāti džeza mīļotāju aprindās, jo izceļas ar teju nevainojumu tehnisko izpildījumu, ļoti gaumīgu stilistiku un ar faktu, ka lieliski atspoguļo tā laika džeza un estrādes mūzikas estētiku Latvijā. Tajā paša gadā iznāk arī Raimonda Paula albums «Māsa Kerija», kurā ierakstītas dziesmas mūziklam ar Jāņa Petera vārdiem. Savukārt 1980. gadā izdots Maestro albums «Mans ceļš», kurā iespēlētas vairāku pazīstamu ārzemju dziesmu kaverversijas, tai skaitā Frenka Sinatras izpildītā «My Way» , Džo Desēna dziesma «Et Si Tu N’Existais Pas», Bee Gees «Stayin’ alive» un daudzas citas.

No mākslinieka personīgā arhīva

Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados Boriss izceļ divas spilgtāk atmiņā palikušās sadarības. Viena no tām bija ar džeza pianisti Ilgu Bērziņu, ar kuru kopā Boriss bieži uzstājās klubā/restorānā «Do, Re, Mi», kā arī 1989. gadā koncertēja prestižajā Somijas džeza festivālā «Pori Jazz». Savukārt otra izveidojās ar Krievijā bāzētu sastāvu «The New Moscow Jazz Band». Šo ansambli Boriss raksturo kā ļoti augstas klases, par ko arī liecina daudzas ārzemju uzstāšanās Vācijā, Holandē, Francijā un citur. Visievērojamākais no koncertiem šim ansambli bija slavenā festivāla «Jazz in Marciac» ietvaros 1991. gadā Francijā, kur viņi uzstājas līdztekus tādiem mūziķiem kā Vintons Marsaliss, Džerijs Maligans, Dī Dī Bridžvatera, Modern Jazz Quartet, Stefans Grapelli u.c. Interesanti, ka uz šo festivālu Boriss aizbrauca no Padomju Savienības, taču atgriežoties, tāda valsts jau vairs neeksistēja.

Pēc neatkarības atjaunošanas Boriss turpināja muzicēt, taču tā dēvētajos juku laikos likumsakarīgu iemeslu dēļ noturīgi muzikālie sastāvi neizveidojās. Divtūkstošo gadu sākumā atkal atjaunojās leģendārais sastāvs «Modo», taču arī tas notika tikai uz īsu laika periodu, lai uzstātos Maestro jubilejas svinībās. Pēdējā laika ievērojamākā uzstāšanās Borisam bijusi ar apvienību «Modal Jazz Quintet», kas notika 2016. gada vasarā festivālā «Saulkrasti Jazz» kopā ar mūziķiem Indriķi Veitneru, Artjomu Sarvi, Lauri Amantovu un Amerikā dzīvojošo lietuviešu bundzinieku Vlad Zelkin.

Noslēgumā varu secināt sekojošo — lai arī Borisa Banniha vārds nav tik labi zināms plašākai publikai, kā R.Paula, G.Rozenberga vai citu Latvijas džeza mūziķu vārdi, taču apkopojot viņa veiktos ierakstus, starptautisko koncertu pieredzi un lielo skaitu ar muzikālajām sadarbībām, kļūst skaidrs, ka Latvijas džeza vēsture, it īpaši posmā no septiņdesmitajiem līdz deviņdesmitajiem gadiem, bez viņa nav kontrabasa un basģitāras skanējuma nav iedomājama.

Izmantoto avotu saraksts:

Boriss Bannihs.
Jazz in Latvia. Part 1
Jazz in Latvia. Part 3.
«Город. Осень. Ритм.»
Raimonds Pauls – Mans ceļš.
Jazz in Marciac
Modal Jazz Quintet.