Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi. Lasi jaunu numuru te!

Boriss Bannihs – basists, kurš veidojis Latvijas Padomju džeza zeltus gadus


Evilena Protektore

Par džeza brīvību, džeza uzvedību, padomju laika piedzīvojumiem un mūziku, kas dzīvo laikam pāri

Evilena Protektore

Es atceros tos senos laikus, kad vēl mācījos 11. klasē, un man draudzene teica — ejam klausīties dzīvo mūziku Doma laukumā! Manā izprātnē tolaik dzīvā mūzika varēja būt tikai koros un operā (popmūzika ir kaut kas no citas pasaules, protams, jo visi tie mākslinieki, kuri uzstājās Ķīpsalas hallē, bija pārāk tālu no manas realitātes). Es nevarēju iedomāties, ka mūziku var klausīties kafejnīcā. Bet aizgāju, jo kāpēc nē? Atnācām, spēlē grupa. Izradās, ka draudzene pazīst grupas dalībniekus, tad viņi pienāca pie mūsu galdiņa, apsēdās un sāka jokot. Skatos — vīrietis ar pīpi, nopietns tāds, bet acīs mežonīgs humors. Laiks pavadīts jautri, iespaidiem pilna, aizgāju uz mājām. Tajā pašā vakarā sēžam virtuvē ar ģimeni un es stāstu — varat iedomāties? Iepazinos ar tik jauku basistu, tāds jokdaris, vispār! Boriss Bannihs sauc! Skatos — vecākiem acīs lielas palika. Kur tad tu Bannihu satiki, prasa. Es, nevarot saprast, kas notiek, skaidroju — nu tur Doma laukumā, kafejnīcā spēlēja… Nu tad sākās skaidrošana — izrādās, ka Boriss ir leģendārs basists, vecāki apmeklēja koncertus ar viņa dalību, cik vien bija iespējams, ka viņš spēlējis ar visādiem izciliem mūziķiem, un džezs, un Allegro restorāns, un MODO, un Gunārs Rozenbergs, un Vadims Vjadro…

Pagāja laiks, gadus neskaitīsim, iestājos mūzikas akadēmijas džeza nodaļā, lekcija pie Indriķa Veitnera Latvijas džeza vēsturē — atkal Bannihs! Kauns man, ka vecākiem nenoticēju tajā tālajā 11. klasē, kaut gan jābūt godīgai, džeza jēdziens tajā laikā man vispār bija svešs. Bet šodien, zinot visu to, ko šis cilvēks ir pārdzīvojis, visu mūziku, ko ir radījis, visu ieguldījumu, ko ir veicis mūsu valsts kultūras attīstībā, man ir īstais prieks un gods šādu mūziķi pazīt. Paveicās ar Borisu pavadīt pāris stundas un parunāt par visu — viņa dzīvi, mūziku, viedokļiem, uzskatiem, atmiņām, un ejot cauri šim materiālam, sagribējās atstāt tik tiešām visu, pat to, kas ne gluži attiecas uz mūziku, jo saruna sanāca īsta un ārkārtīgi interesanta.

Tātad tu esi no Čerņivciem?

Es tur tikai piedzimu. Tas ir viss, kas mani saista ar to vietu. Man šķiet, mēs tur nodzīvojām ne ilgāk par diviem gadiem. Pēc tam tēti nosūtīja uz… Neatceros uz kurieni, bet mes daudz kur padzīvojām.
Atceros, kā brāli laida ārā piesietu pie virves, jo viņš mēdza skriet prom. Piesējām virvi pie kājas un lai pagalmā spēlējās, bet tik un tā bēga prom, nelietis! Vienu reizi aizbēga, izradās kādi karavīri gāja garām, ieraudzīja puisi uz virves, palika skumji par viņu, paņēma līdzi. Knapi atradām viņu. Pēc tam tēvs iestājās Harkovas akadēmijā, un mēs pārvācamies uz turieni. (Artilerijas Radiotehniskā akadēmija, saukta Padomju Savienības maršala L.A.Govorova vārdā / Артиллерийская радиотехническая академия имени Маршала Советского Союза Говорова Л.А.) Pabeidza to, un tika aizsūtīts strādāt Ļeņingradā, tad devamies uz turieni. Visu laiku dzīvojām īrētajos dzīvokļos, kādus 20 nomainījām. Iespaidīgos plūdus pārdzīvojām — dzīvojām puspagraba telpās, skaties pa logu ārā, un tur malka peld pa pagalmu. Pēc tam jau iedeva istabu labākajā rajonā Petrogradas pusē. Ļoti skaista māja bija, vēsturiska. Tur arī pagāja mana bērnība, tur es sāku pamatskolu, nomācījos 4 gadus, iestajos piektajā, pagāja 2 nedēļas, un mēs pārvācāmies uz Maskavu. Tur mums uzreiz iedeva istabu, tolaik dzīvokļus nedeva. Pāris gadus nodzīvojām tur, tad arī Gagarins aizlidojis uz kosmosu, nauda nomainījās, reiz desmit (10 rubļi pārvērtās par 1) nu un tur es sadraudzējos ar daudziem mūziķiem, tādiem kā bundzinieks Žeņa Kazarjans, pianists Žeņa Rozenbļums, kaut gan šis nav ticis tālu… Valērijs Kacnelsons, viņš pēc tam kļuva par slaveno saksofonistu. Nu lūk, savācāmies un devāmies spēlēt džezu.

Kāpēc tieši džezu?

Bet ko tad vēl? Dziesmiņas laist? Estrāde… Tā mums nebija topā. Kā tas tagad saucas — popsis. Nu lūk, pēc tam tēvu aizsūtīja uz Voroņežu, un visi mani Maskavas draugi braukāja ciemos. Tur tikai viena nakts vilcienā, ļoti ērta satiksme. Iemācījāmies pa velti braukāt! Nu, gandrīz… Kad no Voroņežas uz Maskavu brauca, ņema biļeti līdz tuvākai stacijai, man liekas, tā bija Grjazi, kopējā vagonā. Iekāpām, radījām biļeti un uz trešo plauktu — bagāžas plauktu — čučēt, pamodies jau Maskavā. Maskavā arī bungas nopirku. Valērijs Kacnelsons piezvanījis, saka — «brauc uz Maskavu šādā datumā, veikalā ieveda Premier bungas!», es uzreiz vecākiem prasīt naudu. Man tad bija 15…

Pēc tam savācām skolas blici un aizbraucām spēlēt dienvidos, Tuapsē, atpūtas namā «Nebugs». Klavieres mums tad spēlējis Viktors Šulmans, pēc tam ļoti slavens bija, viņš vēl Visocki uz štatiem vedis… Tur interesanti bija, uz Tuapse bija jābrauc, bija jūnijs, aizgājām uz staciju «Kurskij» pēc biļetēm, a tur pilnīga trakomāja, tu pat nevari iedomāties. Milzīgajā zālē ļaužu pūlis kā trolejbusā sastrēgumu laikā, vajadzēja riktīgi spiesties. Pie kasēm vispār nevar tikt. Kacs kaut kur ir ticis, bet līdz Tuapse biļešu nav. Viktors Šulmans saka — gaidiet mani šeit, tūlīt būšu atpakaļ. Pēc pusstundas atnāca un saka: Kur te 17. kase? Atnācām, bet tā ir slēgta. Viss kārtībā, saka, nostājieties riņķī ap manis, sargājiet, tūlīt atvers kasi un sāks tirgot biļetes! Nostājāmies, cilvēki apkārt dusmīgi — ko jūs te stāvat! Ļaujiet paiet garām! Pēc kādām 10 minūtēm kase ir vaļā, tantīte lien ārā un kliedz — kam līdz Tuapse, tie uz 17. kasi! Kā saspieda mūs, uuuh! Pat kauli visi sāka sīkstēt! Viķka pirms tam jau savācis naudu un tad nopircis mums biļetes. Aizbraucām un 2 mēnešus tur nostrādājām. Strādājam ne par naudu, bet par pārtiku un naktsmītnēm. Gulējām uz verandas tādā vecajā mājā ar kolonnām, gulējām uz saliekamām gultām svaigajā gaisā. Kaut kā arī sanāca pāris reizes līdz Sočiem aizzaķot. Jaunība…

Kā tu saki kontrabasu spēlēt?

Atgriezos Voroņežā, eju pa centrālo ielu — Revolūcijas prospekts, satieku Sergeju Martinovu, kontrabasistu. Viņš tolaik jau strādājis pie Anatolija Krolla orķestrī, nu un viņš saka — tev taču ķepa tieši kontrabasam domāta, kāpēc tu bungas spēlē? Maini instrumentu, kamēr tālu vēl neesi ticis, es tev pāris stundas pasniegšu, palīdzēšu roku nostādīt. Nu, ja Serjoga Martinovs kaut ko tādu tev saka, tad vajag… Tā arī sāku. A viņš tad atbraucis no kāda Tallinas festivāla, Džezs 67, vai varbūt 66, kur viņi rakstīja plati un Martinovs spēlējis savu kompozīciju «Dziesma» («Песня»), viņš tur dziedājis kopā ar kontrabasu, tercā. Tā es arī sāku apmeklēt nodarbības pie Sergeja. Gāju pie viņa ciemos, uzreiz ņemu kontrabasu no kakta, lociņu un sāku to «Dziesmu» šķendēt un pats sajūsmā, kaifoju. Viņš pēc tam vēl kliedza — nolādēta tā stunda! Tikai ne tas!
Es trenējos, pirkstus noberzu līdz asinīm…

Bet tu pats gribēji kontrabasu spēlēt?

Es vispār gribēju džezu spēlēt, un ja man tik nozīmīgs cilvēks saka, ka man ir kontrabasista dvēsele…
Nu lūk, tad tēvs aizgājis atlūgumā. Māte pirms tam pāris reizes bijusi Rīgā, iemīlējās šajā zemē līdz bezgalībai, un mēs nolēmām pārvākties un Eiropu. Nomainījām dzīvokli uz dzīvojamu platību Rīgā. Tas bija 66. gads, es jau biju pabeidzis skolu un liku eksāmenus Voroņežas tehniskajā universitātē. Man teica — ej uz ķīmijas fakultāti, tur dekāns ļoti džezu mīl. Noliku iestājeksāmenus, bet te tēvs iesniedza dokumentus amatam RTU, viņš taču zinātņu kandidāts ar disertāciju. Viņam daudz zinātnisko darbu, ap 50, bet par tiem neviens neko nezināja, jo tā informācija bija klasificēta. Bet viņu paņēma, arī mani kā kandidātu, un tad sākās. Bet ilgi es neizturēju. Nomācījos divus gadus un sākās organika, tā priekš manis ir kā dziļie meži, ienīstu tās garās formulas. Arī visādas haltūras parādījās, galu galā otrā kursa beigās es uzrakstīju iesniegumu — «atskaitīt pēc savas vēlēšanas». Saka — tad iesi armijā! Ja armijā, tad armijā… Eju pa ielu, pēkšņi satieku Viktoru Avdjukeviču, un viņš man vaicā — tu, gadījumā, netaisies armijā iet? Es — nu jā, taisos… A viņš – gribi štaba orķestrī spēlēt? Es tūliņ pierakstīšu tavus datus un visu nokārtošu, neraizējies! Tad mani uzreiz pieķera pie kakla un uz turieni. Tad skaties, ko es ieguvu — svēto atbildību trenēties spēlēt katru dienu. Ap desmitiem dienestā ierodas kareivji, un tajā brīdī tev jau jāspēlē. Nu tā es arī darīju. Viens seržants tur bijis, galvenais joks viņam bij tāds – Bannih! Nu ko, zāģē savu kasti? Zāģēju! Nu kad pārzāģēsi — pateiksi!

Tur diriģents bija Jakovs Raskins. Viņš adaptēja klasiskus skaņdarbus pūtēju orķestrim. 60 cilvēki, visi diezgan nopietni mūziķi, pat ļoti nopietni. Tur mēs spēlējām gan Bēthovenu, gan Mocartu, gan Rahmaņinovu. Tur «Simfoniskajās Dejās» trešajā daļā man solo bijis…

Kāpēc tu aizgāji studēt ķīmiju, nevis mūziku?

Mamma teica, ka man jābūt nopietnai specialitātei, stabilai, bet pārtraukumos es varēšu ar mūziku nodarboties. Mūziķis – vispār nav profesija…
Jebkurā gadījumā 2 gadus armijā es pavadīju, demobilizējos un sāku haltūrās spēlēt. Dažreiz ar brāli spēlēju, viņš bija trompetists, Aleksandrs Bannihs. Ierakstījām plati Holandē ar viņa blici. Lai nu kurš klausītos to plati, visi sajūsmā. Kādas aranžijas! Saška visu taisījis. Šo plati kad rakstījām, mums solīja honorāru par katru pārdoto eksemplāru. Galu galā ierakstījām, mums samaksāja par darbu un viss, tā arī to plati nenopublicēja. Šis ir gandrīz vienīgais eksemplārs.

No mākslinieka personīgā arhīva

Mēs diezgan reti ar brāli spēlējām, bija divi braucieni — viens un Holandi un Vāciju, un otrs uz Franciju. Tajā Maskavas bendā bija basists, kurš pēkšņi parvācās uz Kanādu dzīvot, tad brālis man piezvanīja un piedāvāja ar viņu spēlēt. Es piekritu, biju braukājis uz Maskavu mēģināt. 91. gada augustā aizbraucām uz Franciju, maza pilsētiņa tāda, 6 tūkstoši iedzīvotāju, trīs ieliņas tikai. Festivāls… Skatos programmu — Vintons Marsaliss, Džerijs Maligans, Didija Bridžvotera, Džo Pass, Modern Jazz Quartet tajā sastāvā, man acīs milzīgas! Iziesi uz laukumu, cilvēku daudz, skatos — onkulis kāds iet un tāds «Good day!», un seja tik pazīstama, bet nevaru saprast, no kurienes viņu zinu… Atnācu atpakaļ viesnīca, skatos festivāla bukletā — re kur tas onkulis, Stefans Grapelli! Pāris reizes esmu saticis viņu tajā laukumā, vienmēr sveicinās ar mani, tikai kāpēc tieši ar mani?…
Man no tā festivāla avīze ir — GERS, tur ir tāds kā komikss, ko viens gleznotājs uzzīmējis, tur viss mūsu kolektīvs!

No mākslinieka personīgā arhīva

A mums tajā blicē bija baritonsaksofonists Seva Daņiločkins, uztaisījis mums tauriņus, sarkanus, pat purpurkrāsas, ar koši zelta sirpi un āmuru centrā. Tur 43 grādu karstums katru dienu, protams, nekādus krēklus negribējās vilkt mugurā, nu es to tauriņu uz pliko kaklu, t-kreklu virsū un spēlēju. Tak tie amerikāņi ieraudzīja mūsu tauriņus, sāka uzreiz īdēt, prasīt, aiz biksēm ķert — pārdodiet tauriņus! A mēs viņiem — nevaram! Šī ir mūsu forma! Nu lūk, nonācām līdz festivāla beigām, sēžam mēs, New Moscow Jazz Band un amerikāņi, kāds saka tostu par džezu, un vienā brīdī mēs saskaņoti pieceļamies, ņemam nost tauriņus un svinīgi dāvinām tauriņus festivālam. Tur visi no laimes vienkārši nojūdzās!
Pabeidzām banketu, aizgājām gulēt, nakts vidū kāds durvīs klauvē panikā, Igoru sauc, mūsu protežē no Maskavas, kurš mums to festivālu dabūjis. Izradās, Padomju Savienībā pučs… Izradās, ka tieši tajā brīdi, kad tas viss risinājās Maskavā, krievu mūziķi Francijā ņema nost tauriņus ar sirpi un āmuru un dāvināja tos amerikāņiem. Vot kā sakrita.

Sanācām kopā viss bariņš, sākām domāt, ko tālāk darīt. Patverumu tepat prasīt? Uz Parīzi jābrauc, rindā jāstāv nezinu cik. Neviens taču nezinājis, ka krievus divas dienas pēc kārtas ārpus rindas pieņema… Es paklausījos, kā viņi tur kaut ko spried, un saku — džeki, es parakstos zem visa, ko nolemsiet, atbalstīšu. Es taču ārpus viņa bariņa, viņi visi maskavieši, es no Rīgas… Galva sāka sāpēt, aizgāju prom. Stāvu laukumā, skatos — alus bārs. Pasūtu alu, dodu naudu, pēkšņi parādās onkulis no kāpņu telpas, sit bārmenim pa roku un kliedz — neņem no viņa naudu! Viņš taču krievs, viņiem valstī bēdas! Tā…

Nu, nav svarīgi. Festivāls ir beidzies, visi tie atbraukušie viesi stāv rindā pie mūsu Igora, grib koncertus sarunāt, nu arī savācām cik tur, pabraukājām. Festivāls tomēr pasakains bija. Visu mūžu atcerēšos, ka esmu spēlējis uz vienas skatuves ar Vintonu Marsalisu un Modern Jazz Quartet, un ka sveicinājos ar Stefanu Grapelli.
Un tālāk notika atdalīšanās un es, protams, uz Maskavu vairs nebraucu, kaut kā tā…

Atgriezīsmies atpakaļ Rīgā! Kas notika pēc armijas?

Pēc armijas Vadims Vjadro mani noproducējis spēlēt Radio orķestrī, un Vitālijs Dolgovs par mani parakstījās. Es iepazinos ar Vjadro džemos. Principā viņš man iemācīja spēlēt viņa mūziku. Viņam bija ļoti interesanta mūzika, brīva, ko gribi, to spēlē! Protams, atkarīgi no tā, ko citi spēlē. Mēs tad strādājām «Allegro» restorānā, kurš atveras vaļā 71. gada janvārī. Aelita Fitingofa, Igriks (Igors) Cinmans, Fima (Jefims) Pustiļņiks, Boriss Bannihs, Aleksandrs Bannihs. Tolaik «Allegro» rīkoja džeza vakarus, tur mēs arī mēģinājām. Sākām «Allegro» spēlēt, pēc tam Boldirevs pievienojās, pēc tam Naums Perifirkovičs. Naums tagad Izraēlā dzīvo, raksta man — nenoticēsi, mācu amerikāņus spēlēt džezu! Mums tikai viss stabilizējās ar kvartetu, ka Ņjoma aizlaidās prom. Ko darīt? Tādu pianistu Rīga vairs nav. Vjadro saka — pamēģināsim spēlēt trijatā! Uz mums ar Boldirevu, protams, uzreiz slodze cita, ne tikai ritms vairs, bet kā Vjadro aizpildīja, vispār visu, ko varēja! Kādreiz pēc koncerta Vadims kādam uzvaicājis — nu kā bez klavierēm skan? Un viņam saka — viss kārtībā, nejūtu klavieru trūkumu! Tā arī palikām trijatā. Pabraukājām pa festivāliem draudzīgajās valstīs. Visur, kur bijām, Vjadro izraisa pilnīgu furoru.

Bet Radio orķestrī es strādāju ar Boldirevu, un diriģents mums bija Alnis Zaķis. Pie Paula mēs caur Radio arī tikām. Tur tas darbs bija stulbs. Atnāc, piesēdies pie kontrabasa, tev uz pults liek kaut kādas notis (basam viss ar burtiem rakstīts), jautā — kas tas tāds ir? A tev atbild — nu, dziesma. Bet kādā tempā? Kādā stilā? Nu, te ievads tāds, pantiņš umca-umca stilā, pēc tam piedziedājums, nu tur disko vajag. To visu autors tā skaidro… Nu mēs ar Boldirevu saskatījāmies un sākās — daram te šādi, te šādi, pēc tam šādi… Rakstām ritmu, pēc tam pa virsu raksta pūtējus, pēc tam stīgas, tad tikai solistus. Visu rakstīja atsevišķi, citādāk ļoti sarežģīti bija. Tikai «Lauru» ierakstīja visi kopā, bet tas jau bija 78.jā.

Tā arī strādājām. Vienreiz skatāmies — Pauls ienāk studijā, maliņā apsēžas un skatās. Klusumā. Mēs tur mokāmies, a viņš sēž. Otrajā dienā atkal atnāk un atkal sēž, mums jau cita dziesma. Trešajā dienā tas pats. Pēc tam pienāk un jautā — gribāt ar mani filharmonijā strādāt? Mēs — nu… kādi nosacījumi? Viņš — nu, 190 rubļi, 15 koncerti.

190! Inženierim bija 120, bet filharmonijā 190?

120 rubļi vispār bija vidējā mūziķu alga. A tur ar Paulu koncerttūres, darbs ar dzīvo publiku, nevis tikai ierakstā, braucieni uz ārzemēm, ne tā kā mums. Negribēja mūs no Radio laist prom. Saka — partija uzskata, ka jums jāpaliek strādāt šeit! A ko, filharmonijā cita partija? Aizgājām tomēr. Sākās mēģinājumi, programmu taisām. Mūs ielika vokāli-instrumentālo ansambļu kategorijā, ar mums dziedāja Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks. Vēl ar mums kopā bija Ziga Liepiņš. Vispadomju konkursā guvām kopā ar «Samocvetiem» otro vietu, pirmā vieta, protams, ansamblim «Ariel». Tas tik tiešām ir liels panākums, jo tajā pašā konkursā pat Pugačova ieguva otro vietu, bet pirmo dabūja operetes dziedātājs Čemodanovs. Ar «Ariel» ansambļa dalībniekiem labi sakontaktējāmies, viņi saka — nu ko, viss, tagad sāksies spēles, likmes palielinās! Mēs nesapratām sākumā — kādas likmes? Mums taču alga… A viņi saka — ņemiet likmes par katru koncertu! Mēs aizgājām pie filharmonijas direktores, uzrakstījām iesniegumus «pēc savas vēlēšanās», viņa tos visus savāca kaudzītē, maliņā nolika un saka — ko gribat? Mēs — likmes un nosaukumu kolektīvam! Viņa — kāpēc jūs neapmierina «Raimonda Paula ansamblis»? Mēs viņai — nosaukumu gribam! Pauls taču negribēja uz Krieviju braukt, saka — bez manis brauciet! A kā «Raimonda Paula ansamblis» brauks bez paša Raimonda? Viņš pats arī piedāvājis nosaukumu — MODO. Tas itāliski nozīmē veids, paņemiens, maniere.

No mākslinieka personīgā arhīva

Bijām Kijevā, PSRS komponistu salidojumā, mūs tur aizveda no skatuves… Spēlējām Paula kompozīciju «Rokenrols», bija ļoti populāra dziesma latviešu valodā. Tur cauri visai skatuvei bija tāda lente, visus mūziķus iesēdināja uz tās, a Nora un Viktors uz skatuves priekšā dziedāja. Spēlējam otro pantiņu, jūtam — kaut kas kustās, Boldirevam gandrīz šķīvis nokritis, skatos — mēs kaut kur braucam. Nora un Viktors pagriezās — mūs nav. Pēc tam arī skaņu izslēdza. Saka — nedrīkst PSRS komponistu salidojumā to «Rokenroļšķinu» spēlēt. Neko, apēdām arī to. Bet tad ar tādu attieksmi kāpēc Pauls gribēs uz turieni braukt? Bet nosaukums mums bija, un turpinājām strādāt.

Tajā laikā arī piedzima «2R+2B» (Raubiško, Rozenbergs, Bannihs, Boldirevs). Un pēkšņi man zvana no Tbilisi un prasa, vai varu savākt blici festivālam. Pie mums Filharmonijā tad strādāja ģitārists Veso Bakradze. Ar Veso bija grūti. Viņš fenomenāli labi spēlēja, skaisti, mūzika viņam bija sava, neizklausījās ne pēc kā. Bet notis kur? Nošu nav. Viss galvā. Kā braukt uz Tbilisi? Viņi taču neaicina tur jebko, kaut kas jādara. Apsēdinājām Veso ar Liepiņu, kuram absolūta dzirde un akademiskā izglītība, Veso viņam spēlēja, bet Ziga pierakstīja. Diezgan sarežģīts darbiņš. Bet sanāca. Savācāmies, izmēģinājām. Un nolēmām braukt divos sastāvos. «2R+2B» — tīrais džezs, un šis sastāvs — džezroks ar Vladimiru Vaineru uz alta saksofona. Ņidbaļskis arī ar mums aizbrauca, jo kāds džezs bez viņa? Es līdzi paņemu gan kontrabasu, gan basģitāru, un aizlidojām uz Tbilisi. Tas bija 78. gada marts. Atbraucām uz turieni, izskatījāmies mēs… iedomājies, man matu čupa, Raubiško 2 metrus augsts, visiem mutes vaļā bija.

Nospēlējām koncertu ar «2R+2B», cilvēki sajūsmā, pilna zāle, visi aplaudē, kliedz… Pēc tam ar Veso vēl nospēlējām, arī tik jaudīgi bija! Gan bungu solo bija, kompozīcijas uzbūvējām interesantas, ar visādiem gājieniem, kā atspēlējām — atkal visi stāvus aplaude. Darbs padarīts, un kā vēl! Viņi pirms tam vēl teica mums — jūs par laureātiem nekļūsiet! A mēs tā nospēlējām! Latvijas Radio pārraidīja ēterā to koncertu, pat ir ieraksts. Arī avīze «Padomju Kultūra» («Советская Культура»), un šī avīze ļoti nopietna tolaik bija, par to festivālu rakstīja un atzina ritma sekciju Bannihs-Boldirevs par labāko visā savienībā.

Bet 78. gada novembrī es nositos ar auto, un principā tad es beidzu spēlēt MODO sastāvā. Pēc avārijas sāku ārstēties un pie manis ciemos atnāca Raubiško ar Rozenbergu — kā iet, kā jūties? Nu labi, bet skumji, nedrīkst strādāt, pensija 120 rubļi. Ārsts teica darīt lietas visādas, jo es lēns bijis. Bet ko es — ar putekļusūcēju dzīvokli iztīrīju, ar bērnu pagalmā pastaigājos un viss. Viņi saka — gribi atkal Radio strādāt? Mūs Pauls palūdza tev piedāvāt. Kāda laime. Darbs stulbs, bet regulāri jādara kaut kas, jāspēlē. Protams, aizgāju.

No mākslinieka personīgā arhīva

A kāpēc tev kontrabass nokrāsots?

Viņš bija ļoti vecs, krāsa nogāja nost daudzās vietās, es nolēmu pārkrāsot. Kaut kur laku nopircis, nezināju, ka tāda krāsa būs.

Sen tev šis instruments?

Es kā uz Rīgu atbraucu, tā arī to esmu nopircis — 66.jā. Visu to laiku vienu kontrabasu spēlēju. Es kad to nopirku, tur grifs bija izliekts, bet ne uz to pusi, ka parasti, otrādi. Nācās ļoti augsti stīgas likt. Bēc tam man to salaboja, un es tā ar viņu arī paliku.

Tev pašam vairāk kontrabass vai basģitāra patīk?

Kontrabass, protams. Tas ir dzīvs instruments. Es ar to esmu sācis. Ģitāra ir ģitāra, kādu tembru un skaļumu uzliksi, tā viņa arī spēlēs, bet kontrabass ir akustisks un dzīvs. Pie sirds vairāk kontrabass iet.

Kas tad īpašs džezā?

Tā ir brīva mūzika, tu spēlē ko tu gribi, ko pats izdomāsi. Tev dod tēmu, un pēc tam tu izsaki savu viedokli par to, ko tu uzskati un ko tu dzirdi. Vairāk brīvības mūzikā. Klasikā kas rakstīts, tas arī spēlēts. Nedod dievs atkāpties. A te tu vari atkāpties uz jebkuru pusi. It īpaši tajā mūzikā, ko mēs spēlējam ar Vjadro un ar «2R+2B». Tas ir dzirdams arī tajā «Puspuda sāls». Mežonīgs temps, ko mēs ņemam ar Boldirevu, nogursi — sāc pauzes taisīt. Protams, visas pauzes ir saistītas ar galveno vadlīniju. Šī mūzika, nevis džeza standarti un vispār tradicionālais džezs, tā brīva mūzika kā ar Vjadro un «2R+2B» — šī mūzika nevar turpināties mūžīgi, kaut arī es to klausos un izbaudu.

No mākslinieka personīgā arhīva

Kuri ir tavi mīļākie ieraksti? Kuri atstāja visspožākos iespaidus?

Tas pie pirmsākumiem. Pirmo džeza plati dzīvē noklausījos, bija Klifords Brauns, «Study in Brown», varbūt tāpēc, ka brālis trompetists. Es viņu uzskatu par labāko trompetistu pasaulē. Šis albums joprojām ir mans džeza etalons. Visu, ko klausījos, pēc tam salīdzināju ar to. Butmana orķestris ļoti patīk, viņam labākie mūziķi spēlē. Dolgovs viņam aranžijas taisījis, starp citu. Viņam sava maniere, sava odziņa tajās padarīšanās. Dolgovs ir Dolgovs.

Kas jādara, lai kļūtu par labu džeza mūziķi?

Jāmācās savs instruments. Jāmāk izcili to spēlēt. Es diemžēl, nevaru ar to lielīties, tāpēc nākas pielāgoties savām spējām. Bet ja tu māki, tad varēsi izspēlēt visu, kas tev liekas interesants. Džezmeņiem sava attieksme pret dzīvi, savs skatījums uz to. Bijām kādreiz ar Vjadro Maskavā, ejam pa ielu, es kaut kā aizsapņojos un nejauši ieduros kādā vīrietī. Vīrietis sācis kliegt uz mani — ko tu muti vaļā atveris un sapņo! Neredzi ceļu, ko? Neskaties kur ej, lops! Es sakautrējos, nezinu ko darīt, domāju — nu jā, vainīgs, ko. Pēkšņi dzirdu balsi, dziļu un kā no debesīm — Vjadro ar izstieptām rokām, gatavs apskaut to vīrieti iet un kliedz: «Tēēētiņ!» Vīrietis šokā aizskrēja prom. Pilnīgi neparedzams un neprognozējams gājiens, džeza uzvedība. Viņi ar Dolgovu kā divu kurpju pāris, iedvesmojās viens no otra ar visādām idejām. Neparasti cilvēki.

Esi kādreiz domājis, ar ko citu varētu nodarboties, ja ne ar mūziku?

Ne ar ko. Es kā sāku mācīties mūziku bērnībā… Un, starp citu, pretī visam un visiem! Es ļoti slikti dziedāju, vispār nevarēju savaldīt balsi. Saška, mans brālis, vēl autiņos dziedājis. A man saka: «Boreņka, nodziedi ko!» Nu es dziedu: uououoooo… Skaidrs viss. Ģimenes draugi kādreiz ciemos atnāca, viņu dēlu Mišeņku paprasīja nospēlēt uz klavierēm kaut ko. Nospēlējis «Elīzei», to visi bērni mūzikas skolā visvairāk grib spēlēt. Visi Mišeņkam saka, kāds viņš malacis ir, bet es tak ko? Sēžu greizsirdīgs. Mammai ļoti mūzika patika, atradu pie viņas tās «Elīzes» notis, piesēdos pie klavierēm un domāju — kas tā par noti ir? Piemeklēju pēc dzirdes, skaitīju rindiņas, visādiem cilvēkiem prasīju, bet ne ģimenei. Kaut kā iemācījos, bet spēlēju tad, kad mājās neviens nebija. Vienā brīdī, kad jau pieklājīgi spēlēju, māte ienāk istabā: «Es te domāju, kurš spēle, bet tas esi tu, Boreņka! Kāds tu man talantīgs esi! Cik apdāvināts! Kurš tad tevi iemācīja spēlēt?» A es pats iemācījos.

No mākslinieka personīgā arhīva